Svarīgā etiķskābe, propionskābe un sviestskābe
Mūsdienu zinātne pārliecinoši stāsta vēl par vienu stipri dīvainu lietu. Izrādās, ka enerģijas pilnvērtīgā apgādē ar trim uzskaitītajām vielu grupām ir par maz! Dzīvības enerģijas nodrošināšanā imperatīvi vajadzīga vēl viena barības vielu grupa. Tātad enerģiju dod nevis trīs, bet četras vielu grupas. Pareģoju, ka pat daudzi mediķi nepratīs uzreiz pateikt, kā dēvēt mistisko ceturto grupu. Bet tieši ceturtās grupas vielas ir būtiskākās enerģijas devējas! Ja šo barības vielu nebūtu, mēs nīkuļotu briesmīgā enerģijas badā.
Ceru, ka intriga sanāca. Tās uzskrullēšanai pastāstīšu, ka ceturtā barības vielu grupa atšķiras no pārējām trim ar to, ka tajā ietilpinātas tikai trīs molekulas. Tā ir etiķskābe (CH3-COOH), propionskābe (CH3-CH2-COOH) un sviestskābe (CH3-CH2-CH2-COOH). Viss. Vairāk vielu šinī grupā nav! Jaušu, ka tūlīt saņemšu pamatīgu kritikas lādiņu. Katrs ķīmiķis pasacīs, ka te uzskaitītas trīs taukskābes. Kāpēc tās atdalītas no pārējām taukvielām (taukiem)? Patiešām zinātnieki šos trīs savienojumus sauc par īso ķēžu taukskābēm. Bet kāpēc tās neiekļauj tauku grupā? Kāpēc tāda privilēģija, ka šī trijotne iekļuvusi īpašā grupā?
Negrasos apgalvot, ka olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku nozīme enerģijas apgādē ir niecīga. Un tomēr mani mulsina tas, ka par olbaltumvielām, taukiem un ogļhidrātiem mums pieskandinātas pilnas ausis, bet ceturtās grupas vielas nez kāpēc mūsu uzmanībai paslīdējušas garām. Īstenība ir tāda, ka veselība ir vārga, nīkulīga, ja organisms nesaņem (vai saņem par maz) īso ķēžu taukskābju. Kļuvis zināms, ka, piemēram, gremošanas orgāniem tikai 40 % no vajadzīgās enerģijas dod tauki, olbaltumvielas un ogļhidrāti (ņemti kopā). Toties 60 % enerģijas piegādā šķietami maznozīmīgā etiķskābe, propionskābe un sviestskābe.
Gremošanas orgānu gļotāda ir izurbināta ar sīkām ejiņām. Ejiņu ir milzīgi daudz, un var droši sacīt, ka gremošanas orgānu gļotāda ir sacaurumota kā siets. Trakākais ir tas, ka pa šīm ejiņām gļotādas šūnās iekļūst tikai (un vienīgi tikai!) īso ķēžu taukskābes. Citām vielām šīs ejiņas ir slēgtas. Šādu īpašu ejiņu eksistēšana vedina domāt, ka gremošanas orgānu šūnām īso ķēžu taukskābes ir stipri vajadzīgas.
Ko īsti labu dara īso ķēžu taukskābes, ja to iekļūšanai šūnās ir radīti īpaši vārti? Mūsdienās atbilde uz šo jautājumu ir precīzi izzināta. Atkārtošu, ka pa šīm ejiņām šūnās iekļūst etiķskābe, propionskābe, sviestskābe. Un, tās sadedzinot, gremošanas trakta gļotāda gūst milzīgi lielu dzīvības uzturēšanai nepieciešamu enerģijas lādiņu. Sanāk, ka gremošanas orgānu šūnu krāsniņās (mitohondrijos) pamatā sadeg īso ķēžu taukskābju “pagales”. Tas pirmajā acumirklī šķiet savādi, jo mūsu ēdienkartē šo taukskābju gandrīz nemaz nav.
Kur tās lai ņem?
Īso ķēžu taukskābju avots atklāts relatīvi nesen. Barības vielās šo taukskābju patiešām gandrīz nav nemaz. Tās tiek saražotas gremošanas traktā, proti, tās sintezē zarnu normālā mikroflora. Čaklās sīkbūtnes bez mitas ražo un iesviež zarnās tik nepieciešamās izejvielas enerģijas radīšanai. Lai slava mazajām radībiņām, bez kurām cilvēce nīktu enerģijas badā!
Bet, lai šāda īso ķēžu taukskābju ražošana notiktu pilnā apjomā, ir jārūpējas, lai zarnu sīkbūtnes mistu normālos dzīves apstākļos. Pirmkārt, sīkbūtnes kārtīgi jāēdina. Jocīgi izklausās, bet der zināt, ka pieminētie tauki, olbaltumvielas un cukuri sīkbūtnēm neder! Sīkbūtnes var slīkt šo vielu leiputrijā, bet nekādu labumu tās negūs. Tās māk izmantot tikai polisaharīdus, kas mūsu zarnu traktam (un pārējiem orgāniem) nemaz neder.
Tos sauc mazliet jocīgi, proti, par ne cietes polisaharīdiem. Šāds ne visai veikls nosaukums ieviests tāpēc, ka, piemēram, arī ciete ir polisaharīds. Ciete sastāv no savā starpā sakabinātām monosaharīda glikozes molekulām. Šo polisaharīdu cilvēka organisms izmanto, jo izstrādā enzīmu amilāzi, kas cieti saskalda glikozes molekulās. Glikoze viegli uzsūcas un tiek izmantota enerģijas iegūšanai. Bet sīkbūtnēm amilāzes nav, un tāpēc ciete tām neder.
Visu rakstu lasi žurnālā "100 labi padomi PAR VESELĪBU". Aprīļa/maija numurā.
Citi šobrīd lasa
