Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

 

Latvijas dzelzceļa fenomens: aizmirstie veikalvagoni

Vīru pasaule
2. septembrī 07:17 2023. gada 2. septembrī 07:17
  Elmārs Barkāns | Jauns.lv
Lai arī Latvijas dzelzceļa vēsture nav bijusi pabērna lomā, tomēr ir kāds neizpētīts un neapzināts fenomens, kas saistās ar mūsu dzelzceļa vēsturi un tie ir tā saucamie veikalvagoni jeb vilcieni-universālveikali, kuri pa mūsu sliežu ceļiem braukāja padomju okupācijas laikā - sākot no pēckara laika pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrās puses līdz pat padomju impērijas sabrukumam pirms vairāk nekā 30 gadiem.

Latvijā ir vairāki dzelzceļa vēsturei veltīti muzeji un ekspozīcijas (piemēram, Rīgā, Jelgavā, Alūksnē, Viesītē). Iznākuši vairāki dzelzceļnieku preses izdevumi (“Dzelzceļnieks”, “Dzelzceļnieks Trimdā”, “Dzelzceļu Vēstnesis”, “Latvijas Dzelzceļnieks”, “Железнодорожник Прибалтики” (padomju okupācijas laika izdevums krievu valodā, “Baltijas Dzelzceļnieks” un citi), publicēti apjomīgi izdevumi par dzelzceļa vēsturi (“Dzelzceļi Latvijā”, “600 mm dzelzceļš Sēlijā I pasaules kara laikā – būvniecība, mērķi, ietekme”, “Ilustrētā Latvijas dzelzceļa vēsture”, “Lauku platuma dzelzceļi. Mazbānītis de facto” un daudzi citi). Bet visos šajos materiālos bieži vien pat nav pieminēti veikalvagoni vai par tiem atrodams tikai neliels pieminējums garāmejot.

Padomijas izgudrojums – universālveikals vilciena vagonā

Cilvēki stāv pie dzelzceļa vilciena vagonā iekārtota rūpniecības preču veikala Nr. 5, kas stāv uz sliedēm un apkalpo dzelzceļa darbiniekus (fotogrāfs Mihails Treizons). (Foto: Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.)

Tomēr veikalvagoni daudzus gadu desmitus bija Latvijas lauku iedzīvotāju, kuri dzīvoja nomaļu dzelzceļu staciju apkārtnē, neatņemama sastāvdaļa. Tie bija dzelzceļa vagonos iekārtoti veikali, kuri reizi nedēļā (vai retāk) tika atkabināti no vilcienu sastāviem un atstāti līdz nākamā vilciena sastāva pienākšanai stacijā vai dzelzceļnieku ciematā uz dažām stundām vai pat veselu dienu vietā, kur nebija sava stacionāra veikala, lai vietējie varētu nopirkt ikdienišķas preces.

Protams, tajos, kā jau tas bija ierasts padomju saimnieciskajā iekārtā, nekāda diža preču izvēle nebija. Kaut gan uzreiz pēc kara padomju prese lielījās, ka šādi veikalvagoni pircējiem piegādā pat motociklus, zīda audumus un citas “ekstras”. Savukārt padomijas norietā labi, ja tajos varēja atrast kādu maizes klaipu, konservkārbu vai makaronu paku. Vienvārdsakot, tie pildīja mums labi zināmo autoveikalu funkcijas, kuri joprojām braukā pa pagastiem. Tikai tie, kā mūsdienu autoveikali, neiegriezās katrā viensētā, bet bija uz sliedēm pie lauku dzelzceļa stacijām. Tas bija “padomju izgudrojums”, kas Latviju “iekaroja” padomju okupācijas laikā.

“Attīstītā sociālisma” laikā pat tika komplektēti īpaši vilcienveikalu sastāvi, kuros ne tikai tirgoja dažādas preces, bet kuros arī darbojās dažādas sadzīves pakalpojumu darbnīcas. Bija arī gaužām vienkārša preču piegāde, ko nosacīti varēja dēvēt par veikalvagoniem – pasažieru vilcienos ierīkoti maizes izdales punkti, respektīvi – no pilsētām uz laukiem šādi veda maizi un laucinieki vilciena pienākšanas brīdī pie vagona stājās rindā, lai saņemtu sev pienākošos maizes klaipus.

Pirmais veikalvilciens neatkarīgajā Latvijā

Tomēr būtu nepareizi šādu veikalvagonu sistēmas pirmsākumus piedēvēt tikai kā padomju mantojumu. Jo aizmetņi tam jau bija neatkarīgās Latvijas pirmsākumus, tie bija Armijas ekonomiskā veikala (vēlāk Rīgas centrālā universālveikala, bet tagad “Galerija Centrs”) uzplaukuma aizmetņi uzreiz pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas Atbrīvošanas cīņu laikā, vēl kara apstākļos.

Kad Latvijas armija no savas zemes dzina ārā Bermonta karapūļus, kuri aiz sevis atstāja “izdedzinātu zemi” – nopostītus ciemus un izzagtus veikalus, uzsāka darbību Armijas ekonomiskais veikals (AEV), kas savos pirmsākumos komplektēja veikalus-vilcienus, kas devās uz no naidnieka atbrīvotajām vietām ar plašu preču klāstu (cik nu tas kara laikā bija iespējams), lai apgādātu armiju un vietējie nenomirtu badā. Par to var atrast liecinājumu Daugavpilī iznākošā “Latgales Vēstneša” rakstā “No “veikala uz riteņiem” – par lielāko tirdzniecības namu” (1937. gada 5. novembris), kurā rakstīts par AEV pirmsākumiem:

Daugavpils laikraksts “Latgales Vēstnesis” 1937. gada 5. novembrī raksta par Armijas ekonomiskā veikala pirmsākumiem: “No “veikala uz riteņiem” – par lielāko tirdzniecības namu”. (Foto: periodika.lv)

“Nodaļu veikals dibina Krustpilī, tieši frontes rajonā. Latviešu karaspēks virzās uz priekšu un viņam uz pēdām seko Armijas ekonomiskā veikala odaļa. Karaspēka virzīšanās norit tik strauji, ka veikals novietojas dažos dzelzceļa vagonos. Šis “veikals uz riteņiem” apgādā jau ne tikai frontes karavīrus ar nepieciešamām precēm, bet sniedz palīdzīgu roku arī izsalkušiem iedzīvotājiem atbrīvotos apgabalos. Baltie milti, cukurs, gaļas konservi, sāls un pārējās preces, kurus iedzīvotāji mēnešiem nebija redzējuši, pārliecināja pat lielākos skeptiķus, ka vienīgi latviešu karavīri ir viņu patiesie atbrīvotāji un draugi un ka latviešu valdība ir tā, kas spēj nodibināt kārtību un sniegt iedzīvotājiem mieru un labklājību”. 

Pēc tam, kad jau nostiprinājās neatkarīgās Latvijas saimniecība, vajadzība pēc šādiem veikalvagoniem izzuda (katrā miestā un pagastā atvērās gan lielākas, gan mazākas bodītes). Tie atkal parādījās pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē.

Neizpētītie vilcienveikali

Latvijas dzelzceļa muzeja direktore Ieva Pētersone: “Dzelzceļnieku apgāde ar dažāda veida precēm un pakalpojumiem kā atsevišķa tēma nav pētīta”. (Foto: Paula Čurkste/LETA)

Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone Jauns.lv pastāstīja: “Dzelzceļnieku apgāde ar dažāda veida precēm un pakalpojumiem kā atsevišķa tēma nav pētīta. Ir zināms, ka padomju okupācijas laikā Latvijas, vēlāk Baltijas dzelzceļš uzturēja dažādas struktūras, kas nodrošināja uzņēmuma darbiniekus - apavu darbnīcas, frizētavas, bērnudārzus, veikalus un tā tālāk.

Par dzelzceļa veikalu, tajā skaitā vagonu, kas piegādāja preces uz stacijām un tur arī tās tirgoja atbildēja Dzelzceļa strādnieku apgādes struktūras. Vagoni lielākoties darbojās mazāk apdzīvotās vietās, kā arī piegādāja, piemēram, svaigu maizi no lielākām pilsētām saskaņā ar grafiku. Sistēma beidzās līdz ar padomju dzelzceļu.

No vagoniem, ar ko piegādāja preces muzeja krājumā attēlu diemžēl nav.

Latvijas Republikas laikā šāda veida dzelzceļnieku apgāde nepastāvēja. Minētais piemērs no Latvijas Neatkarības kara ir kā izņēmums, ņemot vērā kara apstākļus, pie tam vagons bija līdzeklis, kuru izmantoja uzņēmēji”.

Dzelzceļa darbinieku apgādes

“Latvijas dzelzceļa” industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs: “Veikali dzelzceļniekiem tika atvērti lielākās apdzīvotās vietās, bet uz attālākiem nostūriem deficītās preces tika nogādātas speciālos vagonos”. (Foto: Zane Bitere/LETA)

Savukārt “Latvijas dzelzceļa” industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs Jauns.lv pastāstīja: “Savām acīm esmu redzējis 600 mm šaursliežu veikala vagonu Jēkabpilī. Pareizāk sakot to, kas no vagona bija palicis pāri. Izņemot to, ka bīdāmo durvju vietā, tam bija durvis ar eņģēm, tas neko īpaši no standarta tipa kravas vagona neatšķīrās. Ventspils muzeja kolekcijā redzamais 600 mm platuma “vagona veikala” attēls no parasta kravas vagona vispār neatšķiras”.

1953. gada septembrī žurnālā “Zvaigzne” rodams plašs raksts “Ceļojošais veikals”, kurā stāstīts par veikalvagonu ceļojumiem pa Latviju pēckara laikā. Aplūkojot tur redzamos attēlos, Toms Altbergs saka:

“Nākas secināt, ka šā vagona konstrukcijā ir veiktas būtiskākās izmaiņas. Principā tas ir Krievijas/PSRS 50 tonnu standarta tipa četrasu segtais vagons (vēl ar “Diamond” tipa ASV izgudrotiem ratiņiem), kas, iespējams, patiešām izgatavots ASV Pirmā pasaules kara gados. Tam iebūvēti logi un “jumta gaisma”. Iespējams veiktas vēl dažas pārbūves. Redzams arī, ka iekštelpās realizēts sienu apšuvums un ievilkta elektroinstalācija. Tā kā kravas vagonu uzskaite PSRS gados bija diezgan nosacīta, neko daudz vairāk komentēt nevarēšu. Papildus tam jāatzīst, ka vagonu pārbūves visdažādākajiem mērķiem PSRS bija populāras – ar tām nodarbojās rūpnieciskos apmēros, apmierinot visdažādākās tehnoloģiskās un sadzīves vajadzības, piemēram, iekārtojot segtajos vagonos transformatoru apakšstacijas, eļļas separatorus, kopmītnes, pirtis, mācību klases un tā tālāk.

Vienu rindkopu dzelzceļa veikalu tēmai esam veltījuši grāmatā “Lauku platuma dzelzceļi. Mazbānītis de facto”: “Pēc Otrā pasaules kara, kad okupētajā Latvijas teritorijā lauku platuma dzelzceļi tika iekļauti vienotajā PSRS dzelzceļu sistēmā, kur nesaimnieciskums sita augstu vilni, par dzelzceļu nerentabilitāti, ja vien nebija attiecīgas direktīvas no Maskavas, neviens īpaši neuztraucās. Turklāt pēckara gados vēl nebija iespēju izveidot šaursliežu dzelzceļiem alternatīvu transportu.

Tāpēc kravu pārvadājumu apjomi lauku platuma dzelzceļos pieauga un līdzās tradicionālajām kravām nāca klāt tikai PSRS dzelzceļiem raksturīgi kravu pārvadājumi. Viens no tādiem bija dzelzceļa darbinieku apgāde ar pārtiku un rūpniecības precēm. Šim nolūkam bija izveidots pat plašs veikalu tīkls. Veikali dzelzceļniekiem tika atvērti lielākās apdzīvotās vietās, bet uz attālākiem nostūriem deficītās preces tika nogādātas speciālos vagonos. Pirmajos pēckara gados pat maizi nopirkt nebija nemaz tik viegli, tādēļ arī 600 mm platuma dzelzceļos tika ieviesta tā dēvētā dzelzceļa darbinieku apgādes jeb ORS (отдел рабочего снабжения) vagona regulāra kursēšana.

Tiesa, kādā 1947. gada Latvijas dzelzceļa vadības izdotajā dokumentā atzīmēts, ka, piemēram, Ventspils–Stendes tīklā šāds vagons kursē nepiedodami reti - vienu līdz divas reizes mēnesī, bet līdz Rojai un Mērsragam tas vēl ne reizi nav nokļuvis”.

Dienišķā maizīte Abrenes vilcienā

Fotogrāfs Aivars Siliņš 1990. gadā Kamaldas stacijā (Gulbenes novads) fiksējis maizes izdošanas punktu no vilciena vagona. (Foto: no Toma Altberga privātā arhīva)

Pēdējais man zināmais veikala tipa (maizes izdošanas) vagons kursēja maršrutā Rīga – Pitalova (Abrene), kur Kamaldas stacijā 1990. gadā fotogrāfam Aivaram Siliņam bija izdevies iemūžināt maizes sadali pēc tās izsniegšanas no jaukta tipa (kopējais ar bagāžas nodaļu) vagona. Diemžēl paša vagona bildes ne man, ne viņam nav, bet tas bija tā dēvētais pasažieru parka vagons ar 54 sēdvietām”.

Par to, ka vienam otram vēl labā atmiņā šie maizes izdales vagoni, savās atmiņās dalījās Jauns.lv lasītājas:

Elita Kalniņa: “Neatceros veikalu, bet braucām uz talkām Rankas dzirnavās, un katrreiz kopā ar pasažieriem vagonos cēla lielās koka kastes ar maizi”.

Svetlana Gavrilko: “Trīsreiz nedēļā ar Pitalovas vilcienu veda uz laukiem maizi. Arī uz Sitas staciju vienmēr gājām pakaļ”.

No “sarkanā stūrīša” līdz tukšiem plauktiem

Jāteic, ka padomju impērijas norieta gados presē var atrast pieminējumus arī par vagonveikalu sabrukumu. Tā Tautas frontes laikraksta “Atmoda” žurnāliste Dace Balode 1989. gada vasarā Rīgā, Krustpils ielā, atradusi Baltijas dzelzceļa ierīkotu ciematiņu vilciena vagonos, kurā mita no padomijas uz Latviju atbraukušie laimes meklētāji. Tur publicēta sturpceļā iedzīta “vagon-lavka” (vagonveikala) bilde: “Pirms pāris gadiem šejieniešus apkalpojis šis “veikalvagons””.

Veikalvagonu evolūcijas uzplaukumam un norietam padomju okupācijas laikā varam izsekot pāršķirstot tā laika žurnālus un avīzes: sākot no skaistiem nodomiem, “sarkanajiem stūrīšiem” un beidzot ar tukšiem tirdzniecības vagonu plauktiem. Lūk, dažas preses publikācijas:

1953. gada septembrī žurnāls “Zvaigzne” raksta par “ceļojošajiem veikaliem” vilcienu vagonos. (Foto: periodika.lv)

“Vilciens-universālveikals Cēsīs” (“Cēsu Stars”, 1953. gada 3. aprīlis): “Svētdien no Ieriķiem Cēsīs iebrauca un tirgojās Latvijas dzelzceļa pārvaldes vilciens-universālveikals. Šā vilciena sastāvā ietilpst vagoni-veikali ar pārtikas un rūpniecības precēm. Cēsnieki dzelzceļa universālveikalā iegādājās gastronomijas izstrādājumus, miltus, audumus, apavus, gatavos apģērbus, trikotāžu, saimniecības preces, mēbeles un būvmateriālus par vairāk nekā 100 tūkstoš rubļiem. Vilciens-universālveikals pirmdien izbrauca uz Valmieru”.

“Ceļojošais veikals” (“Zvaigzne”, 1953. gada 1. septembris): “Latvijas dzelzceļnieki labi pazīst šo lielo, zilo četrasu vagonu. Šodien no rīta tas stāvēja uz Valgas stacijas rezerves ceļa, un desmitiem dzelzceļnieku pa ceļam iegriezās veikalvagonā un izraudzījās sev nepieciešamās preces. Bet vakarā tas jau bija piekabināts sastāvam, kas gāja uz Cēsīm. Tas ir veikalvagons vai, kā viņu pareizi nosaukuši paši dzelzceļnieki, “universālveikals uz riteņiem”. Ne jau vienmēr dežurantam vai pārmijniekam, kas dzīvo stacijā tālu no pilsētas, ir iespējams aizbraukt uz pilsētu un iegādāties ģimenei un sev vajadzīgās preces.

Saistītās ziņas

Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs piedāvās industriālos pārgājienus Rīgā, Jūrmalā un Jelgavā
Valsts simtgadē LDz paplašinās Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju 
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā apskatāma dzelzceļa modelisma izstāde "Liliputija"

Tur atrodam vilnas audumus un gatavus apģērbus, zīdu, glītus apavus, mēbeles, veļu un paklājus, burtnīcas un skolas somas, traukus un radioreproduktorus, diegus, adatas un pogas. Vārdu sakot, ceļojošajā veikalā var atrast visu to pašu, kas dabūjams pilsētas universālveikalā”. 

“Vislēnākais vilciens” (“Cīņa”, 1967. gada 14. aprīlis): “Daugavpilī 11. aprīļa rītā no mezgla stacijas perona atgāja vilciens. Tā sastāvā ir seši vagoni. Tas ir vislēnākais vilciens. Piemēram, Līvānu staciju, kas atrodas 60 kilometru attālumā no Daugavpils, tas sasniegs tikai pēc dienām piecām.

Šo vilcienu sastādījuši dzelzceļnieku arodbiedrības Daugavpils nodaļas un strādnieku apgādes nodaļas darbinieki. Tajā brauc lektori, kinomehāniķis, kurpnieks, piegriezējs un divdesmit mezgla dzelzceļnieku kluba pašdarbības mākslinieki.

Katrā stacijā vilciens stāvēs vienu vai divas diennaktis. Ceļu dienesta un kustības dienesta darbinieki, sakarnieki un viņu ģimenes klausīsies lekcijas un referātus par Padomju valsts 50. gadadienu un par citiem tematiem, skatīsies mākslinieciskās pašdarbības priekšnesumus un kinofilmas, kas veltītas Lielajam Oktobrim.

Trijos veikalvagonos varēs iegādāties dažādas pārtikas un rūpniecības preces plašā izvēlē: mēbeles, televizorus, veļas mazgājamās mašīnas, mopēdus, apavus un apģērbus. Turpat ir arī drēbnieks piegriezējs. Tas noņems mēru, un pēc dažām dienām pasūtītājam mājās piegādās jauno apģērba gabalu. Kamēr vilciens stāv, kurpnieks savedīs kārtībā jūsu apavus”.

“Neparasta konference” (“Darba Karogs” (Rēzekne), 1989. gada 21. oktobris): “Ceļu montiere N. Kučurova atzīmēja, ka sievietēm ceļa strādniecēm ir slikti darba apstākļi. Veikalvagons izbrauc neregulāri, bet ja arī ierodas, tad nopirkt tajā nav ko”. 

Citi šobrīd lasa

Kļuvuši zināmi 2024./2025. mācību gada sākuma, beigu un brīvlaiku datumi
Netipisks pirkums Ivetai no Jēkabpils atnes lielo laimestu
VIDEO: vandalis nolauž taktilo Brīvības pieminekli, taču to no viņa nagiem izglābj drosmīgs garāmgājējs 3
Pievienot komentāru