Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: no privātā arhīva

 

Rakstniekam Jānim Valkam patīk atšķirties: kāzās ierodas skotu svārciņos, ziemas spelgonī dzīvo mežā

Vīru pasaule
2023. gada 9. septembrī 07:53 2023. gada 9. septembrī 07:53
  Marlena Zvaigzne | "Patiesā Dzīve"
Jānis Valks ir strādājis televīzijā, bibliotēkā un lidostā, bet tagad liek lietā profesionālās galdnieka zināšanas un darbojas ar koku. Ir iznākušas četras viņa grāmatas. Jānis lielākoties raksta fantāzijas stilā un parasti saaug kopā ar savu romānu varoņiem.

Četrdesmitgadniekam Jānim Valkam patīk mazliet atšķirties no citiem – ierasties kāzās skotu svārciņos, ziemas spelgonī padzīvot caurā meža būdiņā, rakstnieku rezidences izmantot pasaules apceļošanai, apskatīt viduslaiku pilis, pagrabus un citas senatnes liecības un pieņemt, ka ne visi, kam ir bārda un bikses, ir vīrieši.

Mežavecis Lāčupītes dendrārijā, baudot rododendru ziedēšanu. (Foto: no privātā arhīva)

Man jau arī bija bail


Tev bija pastāvīgs darbs lidostā, bet aizgāji, lai darbotos individuāli, strādājot ar koku.

Es jau visu laiku paralēli nodarbojos ar galdniecību. Tad jutu, ka galdniecība ir labāk apmaksāta un man visu laiku papildinās instrumenti, zināšanas, klientu loks. Beigu beigās sanāca tā, ka galdniecība sāka traucēt lidostai, bet lidosta traucēja galdniecībai. Labs laiks pagāja, kamēr izlēmu aiziet, turklāt manā vietā bija jāatrod cits darbinieks.

Tātad galdnieks var labi nopelnīt?

Ja ir spēks, laiks un darbarīki, tad var, jā. Šovasar man ir liels objekts Ulmalē – viesu mājai jālabo, jāpārbūvē vai no jauna jāizgatavo dažādas lietas. Esmu darbojies arī dabas takā.

Kur tas bija?

Lāčupītē pie Apšuciema, kur ir dendrārijs. Tur īstenoja Eiropas projektu, tāpēc strādāja gan koktēlnieki, gan celtniecības firma, gan arī galdnieks bija vajadzīgs. Taisīju soliņus, mazmājiņu, spēļu laukumu, augu nosaukumu uzrakstus un daudz ko citu. Kad darbojos Lāčupītē, turpat mežā arī dzīvoju. Ne visi uz to parakstītos, bet tajā bija konkrēta romantika – aizmuku no ikdienas, vārīju kamīnā pelmeņus. Būda, kurā dzīvoju, bija caura, tajā no rīta bija tikpat auksts, cik ārā. Es tur pat decembrī esmu mitinājies, kurināju kamīnu, lai sasildītos.

Daudzi nav apmierināti ar savu darbu, bet viņiem ir bail kaut ko mainīt un izkāpt no komforta zonas.

Man jau arī bija bail, bet tajā pašā laikā sapratu, ka galdnieks ar saviem instrumentiem vienmēr būs vajadzīgs. Lidostā man ļoti patika, un izvēle nebija viegla. 

Kas tevi pamudināja mācīties par galdnieku?

Pēc devītās klases nezināju, ko darīt, un vecāki mani aizsūtīja uz lauksaimniecības skolu Skrundā, jo nekur citur mani īpaši negribēja ņemt pretī nesekmīgo atzīmju dēļ. Par laimi, aizgāju galdniecības kursā, nevis, piemēram, lauksaimniecības mehanizatoros. Mācījos tāpēc, ka man lika mācīties, un toreiz nenojautu, ka vēlāk kaut ko iesākšu ar galdniecību. Vispār Skrundā bija interesanti, jo bija iespēja izmantot dažādas tehnoloģijas; diemžēl tobrīd tās jau bija gandrīz novecojušas. Ar pašreizējo pieredzi es labprāt vēlreiz tur mācītos – nu jau ar citu skatījumu. Tēvs man atstāja mantojumā pilnus šķūņus ar dēļiem, bija arī daži instrumenti, bet, lai varētu darboties, vajadzēja mūsdienīgus. Nopirku šo, nopirku to, līdz pārbūvēju vecu kūti par darbnīcu, tad paņēmu kredītu un iegādājos darbgaldu. Sākumā taisīju kaut ko sev, pēc tam jau arī draugiem, radiem un paziņām. Tas man patīk, varu izgatavot ne tikai mēbeles, bet arī kāpnes, lapenes un daudz ko citu.

Galdnieka darbs – rāpus pa jumtu ar ripzāģi rokā. (Foto: no privātā arhīva)

Tātad bērnībā un agrā jaunībā biji diezgan liels delveris, kurš negribēja mācīties?

Nē, es nebiju delveris. Biju klusais stūrī sēdētājs un grāmatu lasītājs. Tonnām lasīju visas iespējamās grāmatas. Literatūrā vienmēr bija vislabākās atzīmes, bet matemātikā bija sliktas.

Kādus autorus tolaik izvēlējies?

Džeraldu Darelu, Žilu Vernu, Remarku, fantastikas pasaules sēriju, un bija grāmatas, kuras pārlasīju pat desmit reižu. Mani saistīja piedzīvojumi un vietas, kurās nekad nav būts un kurās, iespējams, arī nebūšu. Jau toreiz ienāca prāta doma, ka pats arī varētu kaut ko uzrakstīt. Tagad gan sen neesmu paņēmis rokās grāmatu, bet, kad strādāju bibliotēkā, lasīju visu laiku. Varbūt toreiz pārdegu. Īpaši mani saistīja Stīvens Kings un Kurts Vonnegūts, no latviešu autoriem palasu Ievu Melgalvi un Ilonu Balodi.

Doma par romānu radās kartupeļu laukā

Tev noteikti ir vaicājuši, kā sāki rakstīt. Stāsti vēlreiz!

Tas bija sen, 2001. gadā, kad mācījos Skrundā, un mums bija jāraksta miniatūras un esejas. Kreatīvi uzdarbojos ar savu protestu, biju metālists, tādēļ izteicos nihilistiski. Skolotāja piegāja profesionāli un darbus vērtēja pēc būtības, viņa teica, ka izdevies labi, un mudināja turpināt rakstīt. Starp citu, domrakstus rakstīju visam kursam. Kādā brīdī izdomāju – labi, tagad rakstīšu –, bet nebija ne mazākās saprašanas, ko, kā un par ko. Gribēju izteikties latviski fundamentāli, brāļu Kaudzīšu vai Andreja Upīša garā. Sāku ar bērzu birztaliņām un pļavām, pierakstīju pusotru lapu, bet beigās nekas nesanāca.

Tad vienā brīdī, 2001. gada 28. septembrī, kad kartupeļu laukā lasīju mazumu, radās doma par Ideālo pasauli – pilsētu pilsētā, pamestu kvartālu Rīgas centrā un ēkām, kurās dzīvo alternatīvie un trakie, valda mīla un naids, parādās alkoholiķi un narkomāni. Galvā bija darba globālā doma, izkristalizējās, ka darbība notiek 2046. gadā – desmit gadus pēc pilsoņu kara. Nu jau pagājuši 20 gadi, esmu uzrakstījis kādas 200 lapppuse. Man ir skaidrs, kam jābūt tālāk, bet nav laika un ir slinkums pabeigt šo romānu. Vēl ir Ideālās pasaules stāsti, esmu uzrakstījis kādus septiņus, tajos darbojas tēli vai tiek atainoti notikumi, kas pamatromānā ir pieminēti tikai garāmejot.

Darbs lidostā, sagaidot glābšanas darbu komandas nakts lidojumu. (Foto: no privātā arhīva)

2008. gadā man pastāstīja par Literāro akadēmiju, tiku tajā uzņemts, bet pēkšņi izrādījās, ka nodarbības būs par maksu. Sakasīju naudu un sāku mācīties, bet sapratu, ka tas nav tas, ko gaidīju, un pēc pusgada notinos. Savukārt pēc tam, 2010. gadā, Ronalds Briedis atrakstīja, ka viņš izstrādājis jaunu programmu, un es sapratu – jā, tas ir tas, kas man vajadzīgs! Mums gada laikā bija jāuzraksta darbs, un tā radās Rakstu vācēja ceļš. Piedalījos festivālā Prozas lasījumi, pirmie stāsti tika publicēti periodikā, tā pamazām, pamazam arī iekāpu rakstniecības procesos. Sekoja romāns Verķumāte, Kultūrkapitāla fonda pirmā radošā stipendija. Nevarētu teikt, ka ļoti daudz kas izdarīts, bet nevarētu arī teikt, ka maz. Kad sāku strādāt bibliotēkā, vēl vairāk iegāju rakstniecības vidē. Satiku rakstniekus, pats biju rakstnieks – rakstītājs.

Tagad sevi uzskati par rakstītāju vai rakstnieku?

Tagad vairāk par galdnieku, jo neko daudz nerakstu. Lai gan... Ir vairāki iesākti un nepabeigti darbi, bet pagaidām no jauna nekas klāt nenāk.

Tev ir doma par nākamo grāmatu?

Tā nopietni šobrīd ne, bet idejas ir. Uzrakstīju otros Dāčiniekus, Vakara romāns tā kā bija ar mieru ņemt pretī, bet izdevniecībai bija daudz iebildumu, ko vajag pārtaisīt, un beigās es sapratu – ja izdarīšu visu, ko viņi grib, darbs būs tāds, ka man pašam vairs nepatiks, tāpēc es to iesaldēju.

Tie paši nelaimīgie Bradātāji man stāv uzrakstīti, arī Gads Verķu sētā ir uzrakstīts, bet to nevienam īpaši nevajag. Vēl ir kāda čupa stāstu. Domāju, varbūt salikt stāstu krājumu vai to pašu Verķu māti izdot self publish, bet tad jāizdod abas grāmatas – gan jaunā, gan vecā.  

Fantazēt ir vienkāršāk

Kāpēc tev patīk tieši fantāzijas žanrs?

Fantazēt ir vienkāršāk. Tur man neviens pie faktiem baigi nevar piesieties. Lai gan manos gabalos ir arī fakti, kurus esmu meklējis un pārbaudījis. Arī fantazējot, ja piesauc reālas lietas, tām jābūt tādām, kādas tās ir īstenībā. Piemēram, nezinot var uzrakstīt, ka vienlaikus zied divi augi, kas īstenībā vienlaikus nezied, vai arī piemini kādu darbarīku, bet to nemaz neizmanto tam nolūkam, kuram esi domājis. Arī fantāzijas žanrā ir jāseko līdzi tam, kas notiek reālajā pasaulē.    

Kopā ar mīļāko grupu "Inokentijs Mārpls" festivālā Bandavā. (Foto: no privātā arhīva)

Vai tas nozīmē, ka rakstniekam diezgan daudz jāiedziļinās dzīves norisēs?

Nu, kaut kas jau ir jāsaprot. Nē, ja raksti par pilnīgi izdomātu fantāzijas pasauli, kur nekas nav no šīs realitātes, tad ir citādi, tad vari izdomāt pilnīgi jebko, bet, ja raksti fantāzijas žanrā un ir kaut kādas lietas, kas pastāv arī reālajā dzīvē, tev kā autoram jāzina, kā tas viss notiek. Analītiska, politiska literatūra nav man – ar nopietno literatūru neaizraujos.

Rakstnieks Māris Bērziņš teicis, ka viņš savus darbus vairākas reizes lasa skaļi, līdz saprot, kad darbs ir laižams tautās. Kā tu zini, kad grāmata ir gatava?

Tad, kad man tajā brīdī vairs īsti nav, ko teikt. Esmu nonācis līdz loģiskajam finālam, pa vidu esmu piedzinis vēl kādas detaļas un esmu to stāstu izstāstījis. Pēc gadiem, protams, domāju citādi, gribētu pārrakstīt šo to. Manas grāmatas parasti ir gatavas tad, kad iet uz beigām konkursa termiņš un es vēl neesmu iedevis savam draugam Sēteram jeb Mārtiņam Adamsonam labot. Es viņu saucu par pirmredaktoru, jo Sēters izrediģē visu vēl pirms redaktoriem. Vairākas reizes izdevniecībā teikts, ka ļoti reti saņemti tik tīri manuskripti, redaktoram nav ar melnu muti jāraujas, viss ir labi izdarīts. Tāpēc saku, ka mēs ar Sēteru divatā mierīgi varētu uztaisīt savu izdevniecību. Viņam ir labas gramatikas zināšanas, valodas izjūta, viņš ir tulks.

Mēs divatā taisām literārās pasēdēšanas pie kamīna, tad spriežam, ejam cauri manuskriptam, diskutējam, filozofējam. Reizēm uzrakstu nobeigumu, jo to, kas ir pa vidu, var pastiept, var īsināt. Piedaloties konkursos, ir noteikts zīmju skaits, tāpēc gadās, ka apjoms ir jāsamazina. Vispār es diezgan maz laboju, rakstu tā, lai nebūtu daudz svītrojumu. Dažkārt ir diskusijas ar grāmatu redaktoriem, jo viņi iesaka saīsināt garos dialogus, bet reizēm gadās, ka kāds no tiem ir nevis vienkārši nepieciešams, bet gan ļoti būtisks – varbūt ne tik būtisks pašam darbam, cik man kā autoram. Darba slīpēšana, protams, ir normāls process. Reizēm, pārlasot paša uzrakstīto, saprotu, ka jāpamaina vārdu kārtība vai jāizvēlas citi locījumi, teikumu struktūra, izteiksmes līdzekļi. Nesaku, ka esmu ģeniāls.

Kopš 2017. gada esi Rakstnieku savienības biedrs. Kādēļ gribēji iestāties šajā organizācijā?  

Savienība tur rūpi par rakstniekiem, tai Jūrmalā ir Rakstnieku māja, kurā mēnesi pastrādāju. Tas, ka esmu šajā organizācijā, ir pluss, jo tad, ja sūtu pieteikumus rakstnieku mājām citviet pasaulē, pārstāvu arī savas valsts Rakstnieku savienību. Respektīvi, ja esi Rakstnieku savienībā, tad esi kaut kas vairāk par rakstnieku no laukiem, kuram pāris reižu ir paveicies izbīdīties cauri kādiem literārajiem konkursiem. Ceru vēl kādu reizi pastrādāt Dubultos. Un ceru, ka ar laiku, atkal pievēršoties literatūrai, varēšu dot arī kādu savu ieguldījumu Rakstnieku savienības darbā.

Tev ir svarīga atgriezeniskā saikne, patīk parunāties ar lasītājiem?

Man patīk, jā. Es braukāju apkārt. Biju Gulbenē divās tikšanās vietās, tad Rīgā vairākas reizes, Ventspilī, arī Ventspils novada bibliotēkās. Tas, kad saproti, ka tevi kāds lasa, dod stimulu turpināt. Klausos, ko man saka, pafiltrēju dzirdēto. Kaut kas jau aizķeras.

Ja kāds izdomātu, ka grib rakstīt, tu viņam novēlētu šādu ceļu? Un kas būtu tas, ko ieteiktu?

Jāskatās, ko cilvēks grib, kāds ir viņa mērķis. Kad sāku rakstīt, par publicēšanos nedomāju, vienkārši gribēju rakstīt un rakstīju. Kuri mūsu valstī ir tie rakstnieki, kuri dzīvo tikai no rakstīšanas? Pāris pensionāru, vismaz man tā šķiet. Pārējiem vienalga ir kaut kāds darbs, jo izdzīvot ar rakstīšanu Latvijā nevar. Ja gribi vienkārši rakstīt rakstīšanas pēc, savam priekam, un kādam to parādīt, tad nekas diži nav jāņem vērā, bet vispār būtu ļoti labi pabeigt Literāro akadēmiju – tā dod ļoti daudz. Es tajā sapratu darba uzbūves principus, daudz lasīju, jo bez lasīšanas nevar rakstīt. Tad tu lasi un redzi, kā darbi ir būvēti, kādā personā notiek darbība. Mani pasniedzēji bija Ieva Melgalve un Ronalds Briedis. Gribētu vēlreiz apmeklēt Literāro akadēmiju, atsvaidzināt visu, kas reiz mācīts.  

Jāni, tev nav bail no tāda brīža, kad vairs neko nevarēsi uzrakstīt, kad tev nebūs ideju vai iekāriena rakstīt?

Nē. Man vairāk bail no tās dienas, kad es nevarēšu dēli pacelt, jo man ir problēmas ar muguru. Bet rakstīšana... Nu, ja es pašlaik nerakstu, tad no tāda brīža nebaidos. Idejas man ir. Viens blociņš pilns ar 40 iecerēm, no kurām labi ja desmit ir realizētas.

Ar Harley Davidson pāri Zelta vārtu tiltam

Pastāsti, lūdzu, par braucieniem uz ārvalstu rakstnieku rezidencēm!

Nolēmu braukt tāpēc, ka gribēju kaut kur aizbraukt un pavandīties apkārt, arī gribēju izmēģināt, kā ir pastrādāt tāda veida rezidencēs. Sākumā skatījos Visbijas virzienā, bet tad internetā atradu ļoti labu rakstnieku māju resursu, kur ir bezmaz vai visas pasaules mākslinieku rezidences. Izrādās, ir komponistu mājas, ir skolotāju mājas, ir muzejnieku mājas. Šur tur aizsūtīju pieteikuma vēstules, bet tā nopietnāk gatavojos doties uz Skotiju. Mani tur paņēma. Rakstnieku rezidence atradās netālu no Edinburgas, pilī Skotijas kalnos. Tur bija fantastiska daba un ļoti labi ēdināja, šefpavāre pat bija pavārgrāmatas autore. Mēģināju tur rakstīt. Cīnījos ar mūžīgajiem Bradātājiem, bet beigās tie tāpat palika atvilktnē. Lai vairāk redzētu, atpakaļceļā biju arī Anglijā, turpceļā braucu cauri Amsterdamai un Dublinai, nedaudz apceļoju arī Skotiju. Pēc tam tikai uzzināju, ka Skotijas rezidence ir ļoti prestiža, gadā to apmeklē, šķiet, tikai 48 cilvēki.

Otra rakstnieku māja, kurā biju, atradās Amerikā. Mans sapnis bija aizbraukt uz šo valsti. Sūtīju pieteikumus vairākām rezidencēm, tiku uz to, kas atrodas pie Mičigana ezera. Latvijā tajā ziemā sniega vispār nebija, tur sniga un putināja. Amerikā viss bija piedzīvojums. Nedaudz apskatīju Ņujorku. Pārbraucu ar Harley Davidson motociklu pāri Zelta vārtu tiltam Sanfrancisko, turpat arī ekskursija uz slaveno Alkatrazas cietumu. Losandželosā izstaigāju Holivudas pakalnus un bulvārus, Santamonikas pludmali, mazo Venēciju. Tur ir māja, kas seriālā Californication bija Henka Mūdija māja. Gribēju tās vietas izstaigāt, reizēm domāju – ja kādreiz man prasīs, kas ir tavs mīļākais rakstnieks, es teikšu Henks Mūdijs. Tagad man Sanfrancisko ir labi draugi, pie kuriem var aizbraukt, palikt.

Viens sapnis sasniegts – ar Harley Davidson pārbraukts pāri Zelta vārtu tiltam Sanfrancisko. (Foto: no privātā arhīva)

Kāpēc tev patīk motocikli?

Patiesībā ar močiem braukāju maz. Mocis ir, tagad tam uztaisīja lielo apkopi un nopietnāku remontu, bet pirms tam tajā neko daudz vispār nebiju ieguldījis. Ā, vakar uz veikalu aizbraucu, bet pagājušajā gadā biju aizlaidis uz Rammstein koncertu Tallinā, šopavasar maijā ar moci aizbraucu uz šīs grupas koncertu Viļņā. Pieķēru klāt arī Poliju. Es nemāku braukāt apkārt bezmērķīgi, tāpat vien, lai pabraukātos. Parasti izplānoju maršrutu un tad braucu – tuvāk vai tālāk.

Ar ko tevi saista pamestās ēkas?

Patīk postapokalipses sajūta un tas, ka civilizācija mēdz pāriet, bet aiz tās tik un tā kaut kas paliek pāri. Viss būtībā ir grūstošs un brūkošs. Labi, tas nenotiek desmit gadu laikā, ir ēkas, kas savu mūžu dzīvo gadsimtiem ilgi arī pēc pamešanas. Pamestajās rūpnīcās saskatu estētiku un industriālo romantiku. Kad raķešu vai naftas bāzes funkcionēja, tajās vispār nevarēja iekļūt, bet tagad tās var apskatīt. Šo procesu sauc arī par bradāšanu, tātad esmu bradātājs jeb pilsētvides pētnieks, vairāk gan tendēts uz estētisko, nevis pētniecisko pusi un nedaudz pensionējies – tagad reti dodos bradāt. Leišmalē esmu braucis apskatīt pamestās baznīcas un armijas daļas. Izstaigāju Kupravas pamesto pilsētu, kur ir keramikas rūpnīca. Vienā angārā iebraucu ar moci, uzkurināju ugunskuru, turpat uz matrača gulēju – vissmalkākā romantika.

Skotijā arī tu bradāji?

Jā, tā bija. Tur visās malās ir bijušie hospitāļi un viduslaiku pilis. Citas ir nožogotas, un tur par maksu var tikt iekšā, bet citas ir krūmos ieaugušas. Tad mēs ar čomiem, kas Skotijā dzīvo, vienu tādu pili meža vidū atradām un uz vēdera līdām pils pagrabā caur tuneli. Braucot no Glāzgovas uz Edinburgu ar vilcienu, pa ceļam izkāpu, lai redzētu divus pamestus hospitāļus. Skotijā ļoti vaktē drošību. Tur metāla žogs bija apkārt, neko daudz nevarēju izdarīt. Skatījos, ka viens stienis izlauzts un veidojās šaura sprauga. Es ar savām graciozajām formām kaut kā tiku iekšā, bet, lai tiktu ārā, man gāja kā Vinnijam Pūkam. Viss vēders bija saskrāpēts...

Kāzās Kuldīgā. Nav ne vainas arī skotu svārciņos. (Foto: no privātā arhīva)

Esmu fotogrāfijās tevi redzējusi skotu brunčos.

Es tos nopirku Skotijā. Šad tad uzvelku uz pasākumu. Ja uz kāzām kāds uzaicina, arī uzģērbju, un tautai patīk. Man nav neveiklības sajūtas. 

Ar vaimanoloģiju nenodarbojos

Tu vienmēr esi bijis brīvdomātājs. Tā ir arī savdabīga protesta forma? 

Pat nezinu. Bērnībā man nebija īsti, pret ko protestēt. Vecāki nekādus striktos ierobežojumus neizteica. Arī tad, kad sāku audzēt garus matus, nekādu iebildumu nebija. Nezinu. Man patīk nedaudz atšķirties no citiem, tā esmu ieguvis arī līdzīgi domājošus draugus un paziņas. Nu jau daudzi gadi ir pagājuši, kopš esmu alternatīvā stila piekritējs, daži mani vienaudži tam ir atmetuši ar roku.  

Cik tev tagad ir gadu?

Četrdesmit viens. Četrdesmitgadnieku krīze sākās jau trīsdesmit piecos gados. Nebija un nav enerģijas, dzīvesprieka, negribas darīt to, kas interesē, patīk. No rīta no gultas nevar izkāpt ārā, roku, kāju nevar pacelt. Tā man jau ir gadiem, un saprotu, ka drīzumā laikam jāmeklē profesionāļa palīdzība.

Bet tu dari to, kas tev patīk!

Jā, bet, kad iedomājos, cik es varētu izdarīt ar pilnu atdevi... Darīt es daru, bet zinu, ka varētu vairāk.

Vai joprojām savā īpašumā organizē alternatīvos koncertus Dark Līgo?

Vairs ne, sen jau vairs nerīkoju. Ir doma varbūt 2025. gadā uztaisīt festiņu, atceroties, ka pirms 20 gadiem bija pirmais fests, bet tā pagaidām ir vien tāda doma. Nezinu, vai es līdz tam nonākšu. Šim mērķim vajag diezgan daudz naudas iekrāt, bet man patīk paceļot un pirkt instrumentus.   

Vai tad, kad dēls Larss bija maziņš, lasīji viņam pasakas?

Pasakas ne, enciklopēdijas gan. Tās viņu interesēja vairāk par bērnu grāmatām ar dzejolīšiem. Larsam tagad jau četrpadsmit, pēc šīs sarunas brauksim uz servisu mainīt mašīnai riepas un eļļu.

Ar ko tev asociējas vīrišķība? Vai par sevi varētu teikt, ka esi vīrišķīgs vīrietis?

Ne par visiem simt, bet nu... Tas ir tāds filozofisks jautājums, gari apspriežams. Ne visi, kam ir bārda un bikses, ir vīrieši. Jābūt kaut kādai pareizai attieksmei, pareizai sapratnei par lietām un notikumiem, bet arī tas, kas ir pareizā saprašana un pareizā attieksme, ir diskutabls jautājums.

Foto: no privātā arhīva

Ja tu sēdētu pārpildītā transporta līdzeklī un līdzās būtu sieviete gaidībās, tu viņai piedāvātu vietu?

Jā. Es jau parasti lecu kājās, ja sieviete vai kāds vecāks cilvēks tuvojas.

Tātad esi pieklājīgs?

Esmu pieklājīgs, tas gan. Nē, nu reizēm varbūt kaut kas neuzmanības dēļ paslīd garām. Ja pēc tam secinu, ka neesmu to pamanījis, rodas pārmetumi, kā es šitā – ai, ai, ai.

Par ko tu mēdz uztraukties?

Par to, ka nav laika, neko nevar paspēt. Vajag izdarīt to un to, bet beigās dari kaut ko pilnīgi citu, nevis to, kas vajadzīgs. Tad, kad karš sākās, bija tāds – bāc! Pirmajā brīdī vienkārši nesaproti, kas notiek; ja arī pie mums būtu tā, kā Ukrainā… Tu esi visu mūžu ņēmies, darījies, būvējies, centies, lai būtu labāk, un vienā brīdī nav nekā. Bet tas bija pašā kara sākumā. Tagad redzu, ka diez vai līdz šīm robežām kaut kas atnāks, tomēr karadarbība ietekmē visu – lai atceramies kaut vai degvielas cenu krīzi. Nevar saprast, kas nākamajā dienā būs. V

aldība dažādas dīvainības izdomā ar nodokļiem un vēl nez ko. Tā jau es baigi ar vaimanoloģiju nenodarbojos. Kā ir, tā ir, un viss notiek. Kamēr man ir jumts virs galvas, rokas kustas un es kaut ko varu izdarīt, tikmēr daru un dzīvoju, nežēlojos, bišķi iesmeju par latviešu nacionālo sporta veidu vaimanoloģiju un vaimanologiem, kuri savām vaimanām vienmēr iemeslu atradīs.

Citi šobrīd lasa

Nē - Līgosvētkiem! Latvieši jau vairāk nekā gadsimtu strīdas par "nepiedienīgo" Jāņu nosaukumu
67 gadus veca sieviete atklāj, ka ir savas dzīves labākajā formā: kāda izskatās viņas tipiskā diena
VIDEO: tūkstošiem pliku austrāliešu stindzinošā peldē atzīmē ziemas saulgriežus