Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Sarunas laikā gruzīns Avtandils Ašvetija vairākkārt atzīstas mīlestībā Latvijai. (Foto: Rojs Maizītis)

Gruzīns Avtandils Ašvetija jau 46 gadus dzīvo Latvijā: "Rupjmaize ir latviešu radīts šedevrs, īsts mākslas darbs"

Vīru pasaule
30. septembrī 07:45 2023. gada 30. septembrī 07:45
  Antra Krastiņa | "Patiesā Dzīve"
Jau četrdesmit sešus gadus Latvijā dzīvo gruzīnu mākslinieks Avtandils Ašvetija, viņa darbnīca atrodas Rīgas klusā centra nomalē.

Sagadījies, ka neilgi pirms norunātā tikšanās laika Avtandils centra Rimi nejauši saticis savu kursabiedreni, mākslinieci Ievu Liepiņu, un viņas draugu, lietuviešu mākslinieku Arvidu Bradžiūnu, un nolēmuši to mazliet atzīmēt. Galdā liktas vīnogas, kūka, viskijs, vīns, un mēs esam laipni aicināti bariņā. Negaidītā situācija kaut kā ļoti saplūst ar manām atmiņām par ceļojumiem uz Gruziju un gruzīnu viesmīlību.


Kamēr visi tiekam sapazīstināti, fotogrāfs paguvis apdomāt, kā Avtandilu nofotografēt, un pajautā, vai gleznošanai viņam ir īpašs darba apģērbs. Neesot, bet vai tad dzeltenajam T kreklam esot kāda vaina? Camel dzeltens, dārgs, smaržo pēc dūmiem un šašlika – vakar cepuši! Pasmaržojis kreklu, Avtandils, acīs zibot smieklu velniņiem, to pasaka tik izteiksmīgi, ka visi smejamies viņam līdzi.

Viņš aicina: “Bet tagad paceliet glāzes, es teikšu tostu! Lai vienmēr plaukst mūsu mazā, mīļā Latvija, mazā, mīļā Lietuva un Igaunija, un lai neviens riebeklis šeit nekad un neko neizpostītu! Lai neviens nesabojātu to dzīvi, kāda pie mums ilgi un pakāpeniski tiek celta, – labu dzīvi! Lai mūsu gados tik jaunajai valstij viss izdodas, lai tā soli pa solim iet uz priekšu!” Kā uz šādu tostu neiedzersi? Un sarunas laikā Avtandils vairākkārt atzīsies mīlestībā Latvijai, savukārt es – Gruzijai.

Foto: Rojs Maizītis

Dod, Dievs, ka šobrīd ir mūsu dzīves pašas sliktākās dienas!

Salīdzinājumā ar Gruziju Latvija tiešām ir ļoti jauna valsts. Pavisam nopietni domājat, ka, kaut dikti lēnām, tomēr dodamies labas dzīves virzienā?

Protams. Jā, ne tik ātri, kā mums gribētos, ne bez kļūdīšanās, bet viss taču nāk ar pieredzi. Arī Latvijas politiķiem tās trūkst, bet vienalga viss tiek darīts tautas labā. Vismaz es tam ticu. Un lai dod Dievs, ka tas, kā dzīvojam šobrīd, ir mūsu dzīves pašas sliktākās dienas! Lai sliktāk nekad vairs nebūtu! Jūs taču zināt, ka ir valstis, kur par kūku, viskiju, vīnu, vīnogām cilvēki var tikai sapņot. Kur nu vēl par Dolce & Gabbana, tādām brillēm kā Arvidam! Tā ka nav, par ko žēloties, vajag strādāt, celt, drukāt žurnālus...

Tātad vajag strādāt?

Neviens no darbiem, ko šeit redzat, nav pabeigts; manuprāt, jebkuru gleznu var turpināt gleznot bezgalīgi. Kaut ko jaunu tajā ievilkt, pārkrāsot – un gleznai sākas jauna dzīve. Bet vispār tas ir ļoti nopietni, tūliņ nolasīšu citātu: “Mākslinieks ir kā stalkers, kas pavada skatītāju noslēpumainā pasaulē un atklāj citu pasaules redzējumu.” Visu manu abstrakto darbu, kurus šeit redzat, vienojošā tēma tā arī saucas – Stalkers. Mākslinieks iet tur, kur cits neviens neiet, meklē un iegriežas ceļos, kuros parasts ceļinieks nemēdz iegriezties, jo tur viņš arvien var atrast sev kaut ko neredzētu, atklāt jaunas pasaules.

Gluži tāpat kā matemātiķi, kas nu jau aizkļuvuši līdz kvantu mērījumiem. Tikai man šķiet, ka mākslinieki iet vēl tālāk, paši īsti nesaprotot, kurp viņi iet, un viņu mērījumi ir vēl sarežģītāki un ne tuvu nav izprasti, atklāti. Jo gara pasauli, tās dziļumu vienkārši nav iespējams izmērīt, ielikt skaitļos. Savukārt mākslinieki spēj tai pietuvoties, pat aizkļūt līdz tās apslēptākajiem dziļumiem.

Tad arī rodas gleznas – pirmajā brīdī varbūt pat šķietami banālas, un, tikai pamatīgi tajās ielūkojoties, skatītājam – labākajā gadījumā – var rasties nojausma par to, ko mākslinieks radīšanas brīdī pārdzīvojis. Mēs tad esam ļoti dziļi sevī un procesā, atdodam tam un ieliekam tajā visu, pēc tam paši skatāmies un brīnāmies, kas sanācis. Tikai citam to izskaidrot nav iespējams. Visi vārdi, mēģinot to darīt, kļūst smieklīgi, banāli un neko neizsakoši.

Nu nav instrumentu, kas varētu izmērīt, izpaust cilvēka emocionālajā pasaulē notiekošo, viņa dvēseles stāvokļus. Varbūt kādā skalā kāda bultiņa norādīs uz pieci, bet, cik katrā sadaļā prieka, kāda emociju kompozīcija, kāda dziesma skan cilvēkā, to nevar parādīt neviena skala. Mākslinieks par to, kas aiz horizonta, dzied klusējot, runā bez vārdiem. Tad iedzersim par māksliniekiem un to, kas aiz horizonta!

Foto: Rojs Maizītis

Gribēju iegūt atšķirīgu rokrakstu  

Kas jūs šurp atveda? Jau braucāt ar domu, ka paliksiet?

Es šurp atbraucu 1977. gadā, man tad bija tikai septiņpadsmit gadu. Padomju laikā Maskavā, Pēterburgā, Tallinā un vēl citās pilsētās bija mākslas institūti, kas bija pakļauti Izglītības ministrijai, bet Mākslas akadēmijas bija tikai divas – Rīgā un Tbilisi. Tās bija pakļautas Kultūras ministrijai un skaitījās augstāks līmenis. Akadēmijas darbu pieskatīja no Kremļa, un tie, kas to beidza, saņēma lielus valsts pasūtījumus. Arī vieta to izpildīšanai māksliniekiem Rīgā bija sagādāta – krastmalas Mākslinieku nams, kur katram bija sava darbnīca. Tbilisi akadēmijā nestājos viena iemesla dēļ – gribēju, lai mans mākslinieka rokraksts nelīdzinātos citu Gruzijas mākslinieku rokrakstiem.

Tāpēc tapa plāns – iestāšos Rīgas Mākslas akadēmijā, apgūšu citu tēlotājmākslas skolu un, atgriezies Gruzijā, atšķiršos no citiem; tas tad būs mans lielais pluss. Bet cilvēks domā, Dievs dara. Iemīlējos latvietē Gitā, jau pirmajā kursā apprecējos, piedzima bērni – dvīnīši. Un vēl es patiesi iemīlēju Latviju, tās skaisto dabu, arhitektūru, cilvēkus, jauniegūtos draugus.

Tomēr izšķirties starp dzīvi dzimtenē un svešā valstī, lai cik tajā labi justos, noteikti nav viegli.

Ja ir sieva un bērni, par to nemaz tik daudz nedomā. Mēs bijām aizbraukuši uz Gruziju, kaut kāda doma palikt dzimtenē jau manī dzīvoja. Tikai gan sievai, gan bērniem bija grūti pierast pie Gruzijas klimata, abi mazie – Amirants un Ravena – daudz slimoja. Atgriezāmies Latvijā.

Un palikāt.

Man šajā ziņā ir savāda sajūta, es nekur neesmu palicis. Esmu gan tur, gan šeit. Kādu laiku padzīvojis Gruzijā, skumstu pēc Latvijas. Ilgāk padzīvojis šeit, skumstu pēc Gruzijas, mammas. Viņa joprojām dzīvo Kutaisi.

Droši vien arī pēc Gruzijas vīna?

Gruzijas vīns tiek pārdots visā Eiropā, Amerikā, Krievija ar to vispār pārpildīta. Arī Latvijā tas nopērkams katrā alkohola veikalā. Tikai, kur gruzīni ņem tik daudz vīnogu, to līdz šai dienai nezinu. Tomēr cilvēki uz etiķetes izlasa "Ražots Gruzijā", nopērk un teic, ka dzēruši Gruzijas vīnu… Bet kur īstenībā tas ražots, kas iepildīts pudelē, kas to lai zina. Etiķete jau piecieš visu. Vai pazīstu kādu gruzīnu, kurš nedzer vīnu? Ja viņš ir slims, tad varbūt. Gruzijā visi iemalko šo Dieva dzērienu, galvenais, nedzert tik daudz, lai tas nāktu par skādi. Cik gruzīnam ir daudz? Nu, kad vairs nevar iedzert!

Gruzijā pēc īsta gruzīnu vīna baudīšanas nekad slikti nekļūst.

Tātad jums tas nācis tikai par labu! Un Gruzijā jau vīnu bauda pie bagātīgi klāta galda. Mums ir īpaša galda kultūra, vesela māksla tā patiesībā ir, un pie galda notiekošo vada tam izraudzīts cilvēks – tamada. Mums, gruzīniem, sekot tradīcijām un tās ievērot ir ļoti svarīgi. Un to neatņemama sastāvdaļa ir viesmīlība. Gruzijā uzskata, ka ikkatrs viesis ir Dieva sūtīts.

Man Gruzijā stāstīja leģendu – kad Dievs dalījis zemi, gruzīnu vīri pēc dūšīgas svētku svinēšanas aizgulējušies. Kad viņi beidzot atnākuši pie Dieva un lūguši arī sev kādu gabaliņu zemes, Dievs atbildējis, ka atlikusi vēl tikai viena zeme, īpaši skaista, kuru viņš pietaupījis sev. Redzot noskumušās vīru sejas, Dievs apžēlojies un atdevis to gruzīniem, bet ar norunu, ka katrs cilvēks, kurš ieradīsies Gruzijā, viņiem jāuzņem kā Dieva sūtīts. No tā laika tad arī gruzīni slaveni ar savu viesmīlību.

Šī tradīcija droši vien ir senāka par leģendu. Gruzīnu viesmīlība ir neizmērojama. Kad mājā ienāca saimnieka brāļa slepkava, saimnieks viņu uzņēma kā viesi un neviens viņu neaiztika, pat zinot, ka viņš ir ģimenes asinsienaidnieks. Kas sekoja pēc tam, kad viņš beidza viesoties, tas jau ir cits stāsts. Gruzijā tiešām var klauvēt pie jebkurām durvīm, un tās tiks atvērtas. Arī šodien, un arī pilsētās. Ja vien nebūsiet pieklauvējis pie dzīvokļa, kurā dzīvo turks vai jaukta ģimene.

Gruzīni Gruzijā vīnu veikalos vispār pērk?

Ja paši netaisa, nav, pie kā aizbraukt pēc īsta mājas vīna, tad pērk. Un, kā jau visur, arī Gruzijā jaunieši no laukiem dodas uz pilsētām, mājas laukos paliek tukšas, un skumst arī tukšie kvevri – zemē ieraktie māla vīna trauki. Kad biju maziņš, sīciņš, mani reiz nolaida kaimiņa, tēvoča Georgija, vīna traukā to iztīrīt, bet izvilka labi apreibušu – tik spēcīga bija vecā vīna smarža. Tāda nu ir Gruzija un tās tradīcijas. Starp citu, Gruzijas zeme nepieder ne gruzīniem, ne svaniem, ne kāda citam, bet ir Dievmātes īpašums. Kad uz Gruziju atnāca svētā Nino, Dievmātes radiniece, viņa atnesa kristietību, svētīja Gruziju ar krustu, kas izgatavots no vīnogulājiem.

Kad runājat par mākslu, esat mazliet nenopietns, kad par Gruziju, uzreiz kļūstat nopietns.

Nopietns kļuvu tāpēc, ka nav, ar ko kopā pacelt glāzi. Ja vēl pusstunda tā jāsēž, galva sāks sāpēt!

Foto: Rojs Maizītis

Kas jādara, lai Latvija būtu vislabākā valsts pasaulē

Kad sapratāt, ka paliksiet dzīvot Rīgā, bija jāsāk domāt par darbu, ģimenes uzturēšanu.

Bet ko citu – ar 40 rubļu stipendiju izdzīvot nevarēja. Mana pirmā darbavieta bija Mākslas muzejs. Gatavoju izstādes, un tā bija lieliska iespēja iepazīties ar visiem latviešu mākslinieku darbiem, kas bija muzeja kolekcijā, ar daudziem māksliniekiem biju personīgi pazīstams.

Kas jūs Latvijā pirmajā laikā pārsteidza visvairāk?

Padomju Savienības laikā Latvija skaitījās teju kā daļa Eiropas un tika ļoti cienīta un novērtēta. Uz Jūrmalas sanatorijām izbaudīt pludmales baltās smiltis taču brauca pat no Tālajiem Austrumiem! Slavenajā Jūras pērlē parasts cilvēks, iezemietis, vispār iekšā netika. Lai ko arī tagad saka par to laiku, padomju varu un tās rīkotajām vajāšanām, es no tā atceros arī ļoti daudz jauku notikumu, patīkamu nianšu. Tostarp Latvijai tolaik piemītošo īpašo eiropeiskumu, no kura citviet PSRS nebija ne smakas, rosīgo kultūras dzīvi, tīrību.

Iejusties ar pilnīgi ar citu temperamentu apveltīto latviešu vidē nebija problēmu?

Nē. Protams, jūs esat daudz mierīgāki, līdzsvarotāki, sevī vairāk ierāvušies, reti kad uzreiz sakāt, ko domājat, bet, kad biju sadraudzējies ar latviešiem, sapratu, ka latvieši ir vieni no brīnišķīgākajiem cilvēkiem. Šeit vienmēr esmu juties pieņemts, man nav nekādas negatīvas pieredzes. 

Varbūt, Latvijā dzīvojot, gluži nemanot esat pārņēmis kaut ko no latviešiem raksturīgā?

Jūs vēl nepamanījāt? Es taču arī esmu mierīgs, apdomāju, ko teikt, daudz domāju. Tas viss no latviešiem! Un man ļoti patīk Dziesmu un deju svētki – ģeniāls pasākums, es kaifoju, dzirdot dziedam tādas tautas masas! Šī vienreizīgā tautas kopības izjūta jāciena, jāsargā, to nekādā gadījumā nedrīkst zaudēt, jo tas var dārgi maksāt. Un kāda enerģētika šajā laikā jūtama un redzama! Jā, jā, no putna lidojuma var redzēt, kā šajā laikā mirdz, staro visa Rīga. Laimes sajūta tad pārņem.

Jūs tāda pārņem, esot Gruzijā; sajūtat pozitīvo enerģētiku. Tāpēc, ka tur tautas dvēsele dzied visu laiku, neviena ģimene bez dziesmām nedzīvo. Tas gruzīniem palīdz uzturēt lepnu garu. Lai cik grūti kādai ģimenei klātos, neviens to neliks manīt, viesim pēdējo atdos. Un tātad, ja tāda kopība, labestība, gaišums un prieks kā Dziesmu svētku laikā latviešos saglabātos arī pēc šiem svētkiem, Latvija būtu pati skaistākā valsts pasaulē. Uz to arī jātiecas. Sākot ar valdību, kurai beidzot pirmajā vietā jāliek cilvēki, tautas intereses. Kad tā notiks, cilvēki to sajutīs, viņi savas valsts labā dziedādami izdarīs visu, uzcels vislabākos tiltus, izbūvēs vislabākos ceļus.

Nez vai ko tādu sagaidīsim...

Sagaidīsim! Ja ne mēs un ne mūsu bērni, tad mūsu mazbērni, mazmazbērni. Es tam ticu, esmu optimists. Cilvēki vispār ar laiku mainīsies, mazināsies egoisms, visi dzīvos priecīgāk, strādās kopīgam labumam. Es gleznas radu tikai ar tādu domu, neesmu uzgleznojis nevienu agresīvu gleznu. Un to, aplūkodami vectētiņa darbus, jūt pat mani mazbērni – jau pieci viņi man ir.

Rupjmaize ir latviešu radīts šedevrs, īsts mākslas darbs

Pie latviešu ēdieniem ātri pieradāt?

Uzskatu, ka latviešu ēdieni ir vieni no cilvēka veselībai draudzīgākajiem. Zirņi, dažādi salāti, krējums, aukstā zupa, maizes zupa... Garšīgi, Gruzijā neko tādu nedabūsi. Un tādas rupjās maizes kā Latvijā nav nekur pasaulē – tā ir jūsu valstī radīts šedevrs, tiešām īsts mākslas darbs! Alla Borisovna (Pugačova – red.), kad zināja, ka braukšu uz Maskavu, man vienmēr pasūtīja atvest rupjmaizi. Mēs esam labi draugi, es strādāju pie viņas un Maksima Galkina slavenās mājas noformēšanas.

Un kā jums veicās ar latviešu valodas apguvi?

Tā jāzina, kā citādi! Vieglāk man, protams, sarunas vedas krievu valodā. Īpaši tad, kad esmu uztraucies. Un par Šekspīra daiļradi savas domas labāk arī paudīšu krievu valodā, citādi vēl ne tā izteikšos.

Kā gruzīnu māksliniekiem vispār klājas Latvijā? Māksliniekiem jau dzīve vispār neesot salda...

Nezinu par citiem, bet es dzīvoju lieliski. Tikai viena lieta man nepatīk – esmu nokļuvis sabiedrībā, kur atsevišķi tiek atdalīti latviešu un krievu mākslinieki. Rezultātā mani kursabiedri ir latviešu plūsmā, bet es... nevienā. Jo nesaprotu, kurai tad īsti esmu piederīgs, kā man pareizi rīkoties. Tā nu sēžu te un nekur neeju. Esmu tāds, kāds esmu, un esmu sevi cienošs vīrietis, tāpēc ne vieniem, ne otriem nelūdzos – ņemiet mani pie sevis! Ja kādam esmu vajadzīgs, tad paši aiciniet.

Vēl nesaprotu, kāpēc mākslas apskatnieki, mākslas vēsturnieki ir tik slinki rakstīšanā par šī laika māksliniekiem. Beļcova, Suta, Beļcova, Suta – paklausieties, bet viņi jau ir miruši! Un viņus taču visi jau zina! Tad varbūt ir laiks pievērst uzmanību mums, kamēr vēl esam dzīvi? Ja ne man, tad varbūt Aijai Zariņai, ģeniālai māksliniecei. Un tādi Latvijā ir arī starp cittautiešiem. Tad atklājiet viņus, parādiet pasaulei, tādējādi celdami arī savas valsts vārdu!

Nu, kuram gan ir svarīgi, kādai tautībai pieder Pikaso? Svarīga ir tikai viņa ģenialitāte. Un, ja Latvijā meklēsiet, atklāsiet, radīsiet kādu Pikaso, varbūt vairākus, tad ieguvēji būs visi, valstī plūdis miljoni. Talantu jāmāk pasniegt, prezentēt, radīt par to interesi, bet mūsu mākslas apskatnieki to nedara, nepublicē rakstus par viņiem ārzemju presē un internetā, ar viņu darbiem neieintriģē galeristus. Ja kādam māksliniekam pašam savu centienu rezultātā paveicas kādu gleznu pārdot, par to kaut ko uzraksta, paslavē, bet... jau pēc desmit minūtēm aizmirst.

Foto: Rojs Maizītis

Kādā tehnikā gleznojat?

Mana ir eļļas glezniecība, stils – abstrakcionisms, vietām simbolisms un konceptuālisms. Arī portretus gleznoju. Kas tie par nosacītiem portretiem bez sejām? Mani mīļie, savulaik vēl Staņislavska skolu izgājušie Gruzijas aktieri. Un Staņislavski nedrīkst norakstīt tikai tāpēc, ka viņš ir Krievijas aktieris, režisors; viņa metodi atzīst aktieri visā pasaulē.

Kopumā uzskatu, ka man ir paveicies. Tā kā vienmēr bijis darbs interjeru noformēšanā, tad nekad neesmu bijis spiests gleznot pasūtījuma darbu, portretus. Bet ir mākslinieki, kuriem tas jādara, jo kaut kā taču jāizdzīvo. Savā laikā biju pazīstams ar Jāni Pauļuku – savdabīgu, bet ģeniālu mākslinieku. Kā viņš gleznoja acis! Daži punkti ar otu, un... un acīs var redzēt pat asaras. Un kādi ir viņa radītie portreti! Bet tolaik cieņā bija mākslinieki – kompartijas biedri, un Pauļukam tas bija grūts laiks, viņa gleznas neviens nepirka.

Baušļus ievēro tikai cilvēki ar augstu pašcieņu

Kā jums Latvijā tomēr joprojām pietrūkst, varbūt sapņos nedod miera? Varbūt kalni, kāda vieta Gruzijā, kas saistās ar romantiskām atmiņām?

Piekrītu atziņai, kas viss, kas notiek, notiek uz labu. Kalni... Glezna pie sienas, triptihs, kuru redzat, nosaukts Diena: rīts tajā ir dzeltenā krāsā, vakars – sarkanā, diena – zaļā. Tāds skats uz kalniem paveras no Ušguļi, vietas Svanetijā, kas ir augstākā apdzīvotā vieta kalnos Eiropā. Šajos kalnos, kad uzbrukuši ienaidnieki, valdniece Tamāra esot paslēpusi Gruziju simbolizējošo zobenu – tādu, kāds redzams rokā statujai Tbilisi centrā.

Otrā rokā viņa tur vīna pialu, un gruzīni saka, ka tādi viņi arī esot – savus viesus cienot un lolojot, bet ienaidniekus kaujot. Un uzbrukuši Gruzijai ir daudzi, īpaši musulmaņu pasauli pārstāvošās tautas. Viņi gruzīnus sauca par vilkiem un Gruziju par vilku zemi, jo nekādi nespēja ar mums tikt galā. Arī Ādolfa Hitlera roka līdz Gruzijai neaizsniedzās, viņam bija bail rāpties pāri kalniem. Ādolfs savam attaisnojumam tik vien spēja pateikt – kad būšu ieņēmis visas citas apkārtējās zemes, Gruzijā būs mana vasarnīca; es ar gruzīniem sarunāšu! Tikai arī tas nesanāca.

Kalni Gruziju sargā!

Jā, ne tie pārvarami, ne pierunājami, ne iežēlināmi. Es reiz gāju kalnos medībās. Man tad bija četrdesmit gadu, vīram, no kura saņēmu uzaicinājumu, sešdesmit pieci. Ejam un ejam arvien uz augšu, pēc četrām stundām skatos – viņš jau tik augstu ticis, ka knapi saskatāms, bet es atpalieku arvien vairāk, un jāatzīst vien ir – man nav kalnieša rūdījuma. Tad kur nu kalnos rāpties, ja vēl militārā tehnika tiem pāri jāstiepj! Turklāt kalnieši ir skarba tauta, viņiem nepatīk, ja kāds nepazīstams iejaucas viņu dzīvē.

Gruzijas prezidente tagad ir sieviete – Salome Zurabišvili. Tas ir labi, ka valsti vada sieviete?

Par to neesmu domājis. Manā skatījumā valstsprezidents, vienalga, vīrietis vai sieviete, ir valsts prezidents, tātad ļoti godājams cilvēks. Kad Gruzijas prezidente viesojās pie Latvijas prezidenta, arī es tiku uzaicināts un Rīgas pili, mēs pat kopā nofotografējāmies. Uzņēma mūs godam, ēdieni bija ļoti garšīgi.

Dzirdēts viedoklis – ja pasaulē valdītu sievietes, karu nebūtu vispār.

Tam nepiekrītu, jo sievietes būtībā ir ļoti nešpetnas un daudz nežēlīgākas par vīriešiem. Viņas jau pēc dabas tur rūpi par ģimeni, visu stiepj uz savām mājām, jo sievietei, mātei pirmajā vietā vienmēr būs pašas bērni, griba viņus izaudzināt. Tāpēc sieviete nekad nedalīsies ar citu, un tāpēc sievietes politikā ir kā uguns – neparedzamas.

Kad sākās karš Ukrainā, tas lika nodrebēt? Gruzīniem vēl pavisam svaigā atmiņā Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā un tā sekas – ar varu sagrābts Dienvidosetijas un Abhāzijas reģions, teju 20 procenti valsts teritorijas.

Milzīgā Krievijas impērija taču grib atgūt pazaudētās zemes un nekad nerēķināsies ar mazajām tautām, kas grib dzīvot savu dzīvi, attīstīt savu kultūru. Impērijas pārstāvji vienkārši atnāk un pasaka – nē, tā jūs nedzīvosiet gan! Tas ir briesmīgi, mums atņēma daļu mūsu zemes – un turpina atņemt. Pat nezinu, kā to nosaukt: okupācija, agresija, inkvizīcija... Bet attiecībā pret Ukrainā notiekošo Gruzija grib palikt neitrālā pozīcijā. Gluži tāpat kā Šveice, kas tādu, lai kas un kur notiktu, ieņēmusi vienmēr. Kā šai valstij tas izdodas, nezinu, bet ieguvēja no tā Šveice, tāpat Luksemburga ir noteikti – tās plaukst un zeļ.

Gruzijā līdz 327. gadam oficiālā bija zoroastriešu, seno irāņu reliģija, tad tika pieņemta kristietības pareizticīgo versija. Esat kristietis?

Īstens. Ievērojāt – pie ieejas durvīm ir ikonas, un es ticu, ka tās mani aizsargā. Fanātiķis gan neesmu, man par visu ir sava saprašana. Bet desmit baušļus, kas cilvēkam liek būt godprātīgam, ievēroju. Un sakiet, vai tad tajos ierakstīts kas tāds, ko būtu grūti ievērot, kas būtu ar kaut ko pretrunā? Ja teikts nezodz, tad nezodz, ja teikts nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev, tad nedari. Atbrīvo savu galvu no tādām netīrām domām – un redzēsi, ka viss būs kārtībā. Būtībā viss ir ļoti vienkārši.

Bet allaž ir cilvēki, kuriem visu laiku vajag kaut ko svešu, gribas kādam iegriezt.

Man bija pasūtītājs – bijušā Ingušijas prezidenta Auševa māsa, īstena musulmaniete. Kad strādājām viņas mājā, darījām to skaistu, viņa dzīvoja līdzās mazā mājiņā un uzaicināja mani ienākt, lai pateiktu – te ir ledusskapis, te galdiņš, te diplomāts ar darbiem paredzēto naudu un papīra lapa, uz kuras uzrakstiet, cik jūs kuro reizi no tās paņemat. Es neizpratnē – kāpēc viņa pati nevar iedot naudu? Izrādījās, ka īstenas musulmaņu sievietes pieskaršanos naudai uzskata par grēku, jo tā viņu acīs ir netīra.

Atklājums par šādu attieksmi pret naudu, uzticēšanās cilvēkiem maina daudz ko. Tu ej un savu darbu dari fantastiskā līmenī – lai neapkaunotu sevi, lai neiekristu ar seju netīrumos. Gluži vai neaptverami, cik ļoti daudz cilvēkam var dot sajūta – tev uzticas. Un tāda attieksme pavisam noteikti ir daudz iedarbīgāka par – nez cik viņš paņems, varbūt šmugulēsies, labāk tomēr pati vajadzīgo summu iedošu, pārskaitīšu, pārbaudīšu! Daudzi pasūtītāji ir tādi, bet šī sieviete bija viena no tām, kas teica – ņem, cik tev vajag. Jo viņa bija gudra, zināja, kā pareizi spēlēt uz sirdsapziņu, lai tā neļautu paņemt vairāk nekā vajag.

Gruzīni ir ļoti lepna tauta. Šo stīgu sevī jūtat?

Jūtu! Vienmēr un visur, nekad to nezaudēju. Jo lepnums – tā ir augsta pašcieņa. Domāju, tādai jābūt arī latviešiem, vispār visiem cilvēkiem. Kaut vai tāpēc, ka tikai cilvēks ar augstu pašcieņu novērtēs un ievēros baušļus, jo to neievērošanu uzskatīs par necieņu pret sevi. Savukārt cilvēks ar zemu pašcieņu tos izlasīs un aizmirsīs – kam viņam tie. Tad nu ceļakājai pacelsim glāzes par mūsu pašcieņu!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Citi šobrīd lasa

Mana 13 gadus vecā meita lejupielādēja "TikTok", un pēc sešiem mēnešiem viņa bija mirusi
Netipisks pirkums Ivetai no Jēkabpils atnes lielo laimestu
VIDEO: vandalis nolauž taktilo Brīvības pieminekli, taču to no viņa nagiem izglābj drosmīgs garāmgājējs 3