Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
26 no 38 Latvijas Tautas Padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgo Latviju, piedzīvoja arī savas dibinātās valsts bojāeju 1940. gada baigajā vasarā. (Foto: Publicitātes foto)

Kas notika ar Latvijas valsts dibinātājiem: cik mira dabīgā nāvē, cik nošāva okupanti un cik devās trimdā?

Vīru pasaule
2023. gada 18. novembrī 07:52 2023. gada 18. novembrī 07:52
 
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
1918. gada 18. novembrī toreizēja Rīgas Pilsētas II teātrī (tagad - Nacionālajā teātrī) Latvijas valsts proklamēšanas aktu parakstīja 38 Latvijas Tautas Padomes locekļi. Vairums no viņiem liktenis bija visnotaļ traģisks, tikai 13 no viņiem savas dzīves gaitas noslēdza “dabiskā veidā” savā tēvzemē. Pārējie vai nu tika represēti, vai arī bija devušies trimdas gaitās un dzīvi noslēdza svešumā.

Jauns.lv skaidro, kā noslēdzās Latvijas valsts dibinātāju liktenis. Te jāpiemin zīmīgs fakts, ka 18. novembra aktu neparakstīja pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Vēstures avotos tiek minētas dažādas versijas – gan tā, ka viņš savlaicīgi nav paspējis ierasties Rīgā no savām mājām Dobeles apriņķī, gan nesaskaņas starp Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi un Demokrātisko bloku.

Satversmes sapulces un pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dzimtās mājas "Auči" Dobeles apriņķī. 1918. gada 18. novembrī tās esot bijušas pārāk tālu no Rīgas, lai Jānis Čakste paspētu uz Latvijas valsts proklamēšanas ceremoniju. (Foto: Evija Trifanova/LETA)

Tāpēc vēsturiskajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā ir tikai 38 Latvijas Tautas padomes (LTP) locekļi, kas piedalījās Latvijas valsts pasludināšanas aktā uz teātra skatuves. Latviešu zemnieku savienības pārstāvji stāv kreisajā pusē, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvji labajā pusē, bet vidū pulcējās dažādu citu partiju pārstāvji (aizmugurē redzami arī LTP nepiederošie svinīgā akta dalībnieki).

13 no viņiem savu dzīvi noslēdza “dabiski” Latvijā. Desmit represēja un nošāva padomju okupanti, diviem laimējās represijās izdzīvot, bet viens miris padomju psihiatriskajā slimnīcā. Vienu nogalināja nacistiskās Vācijas Gestapo, bet otrs gāja bojā 1938. gadā padomju Krievijā īstenotās “latviešu operācijas” laikā, jo drīz vien pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas pieslēdzās lieliniekiem un aizbēga uz PSRS. Bet deviņi savu dzīvi noslēdza kā bēgļi - trimdā. Savukārt divi drīz vien pēc valsts pasludināšana gāja bojā traģiskos negadījumos – viens noslīka Bulduru pludmalē, bet otrs tika sašauts medībās Vācijā.

26 no 38 Latvijas valsts dibinātājiem nācās piedzīvot arī vienu, ja ne pašu briesmīgāko, notikumu savā dzīvē – kā viņu dibinātās valsts kontūras 1940. gada padomju okupācijas rezultātā izzuda no pasaules kartes. 12 Latvijas valsts dibinātāji nenodzīvoja līdz 1940. gada "baigajai vasarai".

Lūk, cilvēki, kuriem mums jāpateicas par Latvijas valsti (minēti pēc kārtas, kā tas redzams Viļa Rīdzenieka foto) :

* Otrais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals (1871-1939), pirms kļūšanas par prezidentu bijis Rīgas pilsētas galva un arī apsardzības ministrs, bet pēc prezidentūras - finanšu ministrs.

*  Bijušais Latvijas ministru prezidents Marģers Skujenieks (1886-1941), arī iekšlietu, finanšu un ārlietu ministrs. 1940. gada augustā viņu arestēja un izveda uz PSRS, kur viņu ilgstoši pratināja Maskavas Butirku un Lubjankas cietumos. 1941. gadā apsūdzēts par to, ka "ar paša savervētu aģentūru PSRS organizēja diversiju un sacelšanās gatavošanas darbu", nošauts 1941. gada 12. jūlijā.

1918. gada 18. novembrī Latvijas valsti pasludināja arī divi nākamie prezidenti, viens no tiem – Kārlis Ulmanis (attēlā – Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani nokāpj no kuģa "Saratov" Liepājā 1919. gada jūlijā). (Foto: Latvijas Kara muzejs/LETA)

* Latvijas Valsts un ministru prezidents Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (1877-1942), bijis arī ārlietu, apsardzības, apgādības un zemkopības ministrs. Arestēja pēc Latvijas okupācijas un nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā.

* Viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem, pirmais Latvijas apsardzības ministrs Jānis Zālītis (1874—1919). Miris no plaušu karsoņa.

* Bijušais tieslietu ministrs un Latvijas Senāta prokurors Erasts Bite (1880-1942). Deportēts 1941. gada 14. jūnijā, miris izsūtījumā Molotovas apgabala Usoļlaga nometnē.

* Inženieris un politiķis Emīls Skubiķis (1875-1944).

* Latgaliešu sabiedriskais un politiskais darbinieks, latviešu strēlnieks Staņislavs Kambala (1893-1941).

* Skolotājs un žurnālists, 1. un 2. Saeimas deputāts Oto Nonācs (1890-1942). Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz PSRS, miris Vjatlaga 7. lēģera punkta lazaretē.

* Publicists un sabiedriskais derbinieks Edmunds Freivalds (1891-1922), noslīcis, peldoties Bulduru pludmalē.

* Bijušais zemkopības ministrs Ernests Bauers (1882-1926), miris no sirdstriekas.

* Zemnieks un sabiedriskais darbinieks Nikolajs Svemps (1889-1944). Otrā pasaules kara noslēgumā - 1944. gada septembrī viņu apcietināja Gestapo, gāja bojā ieslodzījumā. 

* Zemnieks, tirgotājs un sabiedriskais darbinieks Jānis Alfrēds Bērziņš (1894—1949). Miris Rūjienā.

* Dzejnieks un rakstnieks Jānis Akuraters (1876—1937).

Jaunstrāvnieks, politiķis un diplomāts Miķelis Valters (1874-1968) bija pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš jau 1903. gadā izteica prasību pēc neatkarīgas Latvijas valsts. (Foto: Wikimedia.org)

*  Jaunstrāvnieks, pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību, un diplomāts Miķelis Valters (1874-1968). Miris trimdā – Nicā, Francijā.

* Izglītības darbinieks un dzejnieks, bijušais izglītības ministrs, kurš pēc okupācijas 1940. gada tā saucamās Tautas Saeimas vēlēšanās mēģināja izvirzīt alternatīvu Demokrātiskā bloka sarakstu Atis Ķeniņš (1874—1961). 1941. gada martā par pretpadomju darbību izsūtīts uz pieciem gadiem uz Akmoļinskas apgabalu, kur strādājis par skolotāju. 1944. gada sākumā apžēlots, pēc tam bijis Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta profesors Rīgā, LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks. 1951. gada februārī otrreiz apcietināts par prettpadomju aģitāciju un izsūtīts uz Kazahijas PSR, atkal apžēlots un atgriezies Rīgā.

* Jurists un sabiedriskais darbinieks, bijušais tieslietu ministrs Eduards Strautnieks (1886-1946). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā uz Vāciju, kur miris.

*  Uzņēmējs, politiķis un sabiedriskais darbinieks Spricis Paegle (1876-1962). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā uz Vāciju.

* Aktieris un grāmatizdevējs Dāvids Golts (1867-1943).

* Advokāts un politiķis, bijušais tieslietu ministrs Rūdolfs Bēnuss (1881-1940).

* Finansists un uzņēmējs Jānis Bergsons (1881-1960). Miris Rīgā.

* Publicists, ārsts un filologs Kārlis Kasparsons (1865-1962). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā, miris Dānijā.

* Politiķis, Latvijas Satversmes sapulces deputāts Miķelis Bružis (1868-1941). 1941. gada jūnijā deportēts uz Krieviju, kur 1941. gada novembrī miris Usoļjes labošanas darbu nometnē.

* Jurists, 1.2. un 4. Saeimas deputāts Andrejs Petrevics (1883-1939).

* Grāmatizdevējs un sabiedriskais darbinieks Kārlis Kurševics (1874-1938). 1921. gadā devās emigrācijā uz padomju Krieviju, kur kļuva par 1937. gadā PSRS veiktās “latviešu operācijas” upuri.

* Ārsts un politiķis, Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs 1944. un 1945. gadā Pauls Kalniņš (1872-1945), miris pēc došanās bēgļu gaitās Sabiedroto okupētajā Austrijā. 

* Paula Kalniņa dzīvesbiedre, zobārste un sabiedriskā darbiniece Klāra Kalniņa (1874-1964), mirusi trimdā, Zviedrijā.

* Sabiedriskās darbinieks un jurists Fricis Menders (1885-1971). Padomju Latvijā apsūdzēts par pretpadomju darbību, miris, iespējams, psihiatriskajā slimnīcā.

* Zemnieks, latviešu strēlnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Ampermanis (1889-1942),bija latviešu zemnieks un sabiedrisks darbinieks. 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz PSRS, miris Sevurallagā, Sverdlovskas apgabalā.

* Agronoms, bijušais zemkopības, izglītības un iekšlietu ministrs Vilis Gulbis (1890-1942). 1940. gada oktobrī apcietināts un deportēts uz PSRS, kur nošauts Astrahaņas cietumā. 

* Banku darbinieks, kādreizējais Latvijas Bankas galvenais direktors Kārlis Vanags (1883-1942). 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz PSRS, ieslodzīts Usoļlaga soda nometnē, kur 1942. gada jūnijā nošauts.

* Agronoms Jānis Vārsbergs (1879-1961). Otrā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās, miris Zviedrijā.

* Agronoms un sabiedrisks darbinieks Pēteris Murītis (1891-1924). Miris pēc sašaušanas medībās Vācijā.

* Ekonomists un politiķis, visu pirmskara Saeimu deputāts Jūlijs Celms (1879-1935).

Ievērojamais latviešu saociāldemokrāts Bruno Kalniņš (1899-1990) bija vienīgais Latvijas neatkarības pasludināšanas akta 1918. gadā parakstītājs, kurš piedzīvoja Trešo atmodu – Latvijas Valsts atdzimšanas rītausmu (attēlā – Bruno Kalniņš 1936. gadā Rīgas Centrālcietumā, kurā nokļuva par savu sociāldemokrātisko darbību). (Foto: Wikimedia.org)

Saistītās ziņas

Kā tas notika? Latvijas Republikas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī
Kultūras ministrija šokā par atklājumu saistībā ar Viļa Rīdzenieka foto no Latvijas dibināšanas brīža 2
Apšauba pamatu ieturēt autoratlīdzību par vienīgās fotogrāfijas no Latvijas valsts proklamēšanas mirkļa izmantošanu 33

* Ievērojamais sociāldemokrāts, Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs Bruno Kalniņš (1899-1990). Miris trimdā, Zviedrijā.

* Jurists un uzņēmējs, 1905. gada revolūcijas dalībnieks Eduards Traubergs (1883-1965). Pēc Latvijas okupācijas palika dzīvot Latvijā, 1949. gada martā deportēts uz Tomskas apgabala Čainskas rajonu. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja Cēsu mežrūpsaimniecības zāģmateriālu kaltē par kurinātāju.

* Jurists un politiķis Kārlis Albertiņš (1889-1925).

* Grāmatizdevējs un sabiedrisks darbinieks Augusts Raņķis (1875-1937).

* Latvijas Satversmes sapulces deputāts un Rāmuļu pagasta vecākais Artūrs Žers (1885-1944). 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz Vjatlagu, kur 1941. gada 21. oktobrī viņam piesprieda nāvessodu nošaujot.

Citi šobrīd lasa

"Kāpēc jāmācās latviešu valoda?" Jaunā kultūras ministre Lāce komentē savus pagātnes izteikumus 1
Motociklistu vasarai šogad traģisks ievads: kas pie tā vainojams? 1
"Tētis lēnām izdzisa," - meita Baiba par rakstnieka Alberta Bela dzīves pēdējiem mēnešiem
Pievienot komentāru