Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Dāvis Dudelis. (Foto: Juris Rozenbergs)

"Domāju, nākotnē cilvēki pārsvarā ēdīs augu valsts produktus!" - intervija ar vegāno saldējumu "tēvu" Dāvi Dudeli

Esi vesels
7. maijā 05:44 2023. gada 7. maijā 05:44
  "Ko Ārsti Tev Nestāsta"
Jādomā, jūs jau zināt “Avenei” saldējumus. Ja nu ne, tad jāpastāsta, ka faktiski tas ir tāds saldēts, vegāns smūtijs. Dāvis Dudelis ir “Avenei” dibinātājs un īpašnieks. Un viņam tas nav tikai darbs, bet dzīvesveids.

Pirmais jautājums, protams, par to, kā tad tev tas viss ar saldējumiem sākās?

Vienkārši! Strādāju veģetārajā restorānā, tur man iepatikās taisīt smūtijus. Ja netaisītu saldējumus, taisītu smūtijus, tāda arī bija mana pirmā doma. Bet tie kļuva pārāk populāri, un saldējums jau tas pats smūtijs vien ir, tikai pielabots un sasaldēts.

Atceros, ar bijušo restorāna kolēģi gājām skriet un pa ceļam domājām, ko mēs varētu darīt, ko jaunu radīt. Arī par veselīgiem saldumiem runājām. Likās, ka neko jaunu jau vairs nevar izdomāt. Bet tad ienāca prātā augļu saldējumi, kas redzēti internetā. Sāku gatavot mājās, eksperimentēt ar garšām, piedāvāt draugiem, paziņām – un aizgāja!

Labākais un sliktākais piemērs no šā eksperimentu laika?

Kolēģe eksperimentēja un uztaisīja biešu saldējumu – nu to es nevarēju apēst līdz galam. Domājām: bietes ir saldas, varētu pamēģināt ko interesantu, jābūt labi… Bet tā kombinācija bija garšā baisa.

Garšīgākais? Laika pārbaudi izturējis ir avokado-ananasu saldējums, kas radās no restorāna smūtija receptes. Bijis mūsu sortimentā no paša sākuma, un cilvēkiem ļoti garšo.

Arī tavs mīļākais?

Viens no. Topā man pirmais ir mango-marakujas, tas gan ir saldējums trauciņā, nevis uz kociņa.

Kur tu dabū tos labos augļus? Avokado, ananass – garša ļoti atkarīga no gatavības pakāpes un kvalitātes.

Mums ir augļu piegādātājs. Viņi, man liekas, par mums parūpējas, iedod to, kas ir supergatavs un labs.

Par avokado un citiem “riskantajiem” augļiem – sākumā prasījām gatavus, bet bija vienreiz tādi, citreiz galīgi ne tādi… Ražošanā jābūt skaidrībai, vai varēsim uzreiz taisīt – pāris dienu gaidīt un gatavināt mums neder. Daļa augļu bija arī slikti, tā, ka vienkārši jāmet ārā. Pārgājām uz saldētajiem. Liels atvieglojums: vienmēr labā gatavībā, jau gabaliņos vai pusītēs.

Kādas ir tavas attiecības ar cukuru? Daļa “Avenei” saldējumu ir bez tā, bet citiem cukurs tomēr pievienots.

Man neliekas, ka cukurs ir nāve. Es cukuru lietoju salīdzinoši daudz. Tagad gan, ēdot vegāniski, saldumus lietoju mazāk, jo visi veikalos pieejamie vegāniskie saldumi man jau ir mazliet apnikuši, un es tos ēdu krietni mazāk. Salīdzinot ar to, kā agrāk ēdu šokolādi un citus saldumus.

Par saldējumiem un cukuru, pirmkārt, pieprasījums ir tāds, kāds ir, – cilvēkiem saldumi garšo. Otrkārt, rūpējamies par saldējumu konsistenci. Saldējumos cukurs ir nozīmīgs, lai masa ir mīksta, nesasalst vienā klucī. Tas lielākais izaicinājums ar saldējumiem bez cukura – tie vienkārši ir pārāk cieti.

Cukurs ir viena no lietām, kas padara saldējumu mīkstāku un vijīgāku. Arī sveķi – tos pievieno trauciņu saldējumiem. Un ir arī stabilizatori un emulgatori, kas palīdz konsistencei. Lai var tā forši iebraukt ar karoti.

Kociņsaldējumu sastāvu gan turam maksimāli tīru un neko tādu nepievienojam. Tie attiecīgi ir cietāki.

Ko tu pats domā par savu biznesu – tas ir labs, ētisks?

Jā, manuprāt, nav, kur piesieties. Kritizēt var vienīgi, vai ir īstā vieta un laika apstākļi. Lokācijas izaicinājums. Ziema, aukstums… Daļai cilvēku vienmēr būs arī aizspriedumi pret kaut ko jaunu. Pie mums cilvēkiem patīk piena produkti – piena saldējumi ir svēta lieta.

Tagad pētām Amerikas tirgu: tur cilvēki pret augļu saldējumiem ir ļoti, ļoti atsaucīgi. Tos viņi zina desmitiem gadu, plus no Meksikas jau vēsturiski ir ienākuši augļu saldējumi, ko tur taisa sen. Amerikas auditorija ir jau atvērta saldējumiem bez piena.

Par gandarījumu – es nesūdzos. Daru to, kas man patīk (arī tieši no vegānisma puses), un ir tik patīkami redzēt, kā no nekā kaut kas top. Nebija saldējums, un – ir! Un ir tik forši, ka ir liels cilvēku loks, kam patīk mūsu produkti.

Kādu daudzumu piegādājāt veikaliem sākumā, un kā veicas tagad?

Pirmos divus gadus kaut kā nobumbulējām, jo tad es vēl diezgan profesionāli braucu ar BMX un bija tā, ka visam nepietika laika. Vai uzmanības un vēlēšanās. Pirmos divus gadus mīņājāmies uz vietas, izaugsme bija ļoti nenozīmīga. Salīdzinot ar to, kā attīstās citi uzņēmumi, mēs patiesībā neko nedarījām… 2019. gadā izlēmu par visiem simts pievērsties “Avenei”, un tas arī bija pirmais izaugsmes gads.

Pasūtījumi – sākumā mazie veikaliņi, kur tu aizved vienu divas kastes. Kad 2019. gada beigās atnāca pirmie “Rimi” pasūtījumi, pirmo paleti aizsūtījām: 80 kastes. Līdz maksimumam, kas mums ir bijis kādas 7 paletes, nokļuvām aizpagājušajā vai pagājušajā vasarā. Līdz 700 kastēm.

Vegāns varētu izdzīvot ar jūsu saldējumiem vien?

Par šo esmu domājis, gribēju pat taisīt tādu izaicinājumu. Bet nezinu, cik tas būtu veselīgi. Subway bija tāds izaicinājums: vīrietis teica, ka 30 dienas dzīvos tikai no Subway sendvičiem, – ļoti laba reklāma. Tad es domāju: hm, varētu pamēģināt tādu saldējuma diētu! Bet man liekas, ka tā nav pietiekami daudzveidīga. Tad būtu jāsāk saldēt visu pēc kārtas.

Pats skaties uz uzturu kā baudu vai kā uz uzturvielām? Starp citu, cik gadus esi vegāns? Un kāpēc?

Viss sākās ar veģetārismu pirms 15 gadiem, kad man bija septiņpadsmit. Neko par to nezināju un tagad pat neatceros, kā uzdūros šai idejai. Tajā laikā aktīvi “sēdēju” internetā un visu ko pētīju, lasīju. Man vienmēr ir paticis riktīgi iedziļināties lietās. Lasīju par un pret – kāpēc to dara; saskatījos video – gan iedvesmojošos, gan šausmīgos.

Bija 1. decembris, izdomāju – 30 dienas neēdīšu gaļu, paskatīšos, kā būs. Izturēju diezgan viegli. Ironiski, ka decembra beigās ir Ziemassvētki, – tāds lielais eksāmens. Ja izturi Ziemassvētkus bez gaļas, tad tu esi izturējis! Pirmos svētkus vecāki, protams, ķircināja: vai tu nevēlies to, pagaršo šito! Bet kopumā viņi ļoti atbalstīja. Pēc tām 30 dienām likās – kāpēc neturpināt, neredzēju nekādu iemeslu to pārtraukt. Kopš tā laika ne reizi nav bijis tā, ka es apšaubītu šo visu vai paņemtu pauzi.

Agrāk uzskatīju, ka vegānisms – tas gan ir par traku, tie vegāni jau ir galīgi ķerti! Tad lēnām attapos, ka ar manām veģetārisma izvēlēm nepietiek, jo tāpat tiek mocīti dzīvnieki, un piena industrija – nē, tas nav pieņemami. Kaut kā vajadzētu pāriet uz vegānismu. Pakāpeniski sāku atmest pa vienam produktam. Divu gadu laikā tā kļuvu par vegānu.

Galvenais jau ir ne tikai tas, ko atmest, cik – ko sākt lietot uzturā papildus.

Arī, jā. Kāpēc cilvēkiem bieži neizdodas – viņi ēd griķus, tomātus un gaļu, tad noņem gaļu – un ēd tikai griķus un tomātus… Tur sākas problēmas. Jo ir jāsāk ēst vairāk to, ko tu jau ēd, un daudzveidībai jāpievieno jauni produkti.

Teici, ka saskatījies arī šausminošus piemērus. Kādus?

Video, kuros rāda, kā moka dzīvniekus. Man vienmēr dzīvnieki un ētika ir bijis pirmais, svarīgākais iemesls, kāpēc esmu vegāns. Otrs ir klimata jautājums. Darām pāri zemeslodei, izcērtam visu mājdzīvnieku dēļ. Kad saka: jā, bet sojas audzēšanai izcērt lietusmežus… Ironiskā kārtā divas trešdaļas sojas aiziet tieši mājlopu barošanai!

Trešais – veselības – iemesls  man nav tik svarīgs, saprotu, ka citiem tas var būt nopietnāks. Es nekad tā īsti pienu no pakas neesmu varējis iedzert – tā nav piena nepanesība, bet to lielos daudzumos iedzert nevarēju. Izmaiņas veselības ziņā? Varbūt jūtos kaut kā vieglāk, ātrāk atjaunojos. Tagad jau grūti salīdzināt, kā bija pirms un kā ir pēc. Bet pirmajos gados es jutu izmaiņas.

Tev ir kādi vegāna superprodukti?

Nē, īsti nav. Vienkārši zinu, ka man ļoti daudz jāēd pupiņas. Un man arī ļoti garšo pākšaugi: sviesta pupiņas, zaļās pupiņas, visas konservētās pupiņas…

Saldējuma ražotājs varētu ēst arī visus saldētos produktus.

Jā, visādi saldētie dārzeņi man aiziet labi. Saldētie produkti vispār mūsdienās ir vieni no kvalitatīvākajiem produktiem. Tas ir labākais veids, kā saglabāt produktus.

Bez ēšanas vēl arī sports. BMX kā pamats. Tagad to vairāk aizstāj fiziskie treniņi: ziemā eju uz zāli, vasarā vingroju ārā. Tagad BMX vietā ir vairāk futbols, spēlēju arī skvošu.

Ārsti un fizioterpeiti saka – nevediet uz BMX savus bērnus. Vai arī tev palikušas kādas rētas no šā sporta veida?

Neesmu dzirdējis, ka teiktu, ka nevajag uz BMX iet… Katram sporta veidam ir savi mīnusi – stājas problēmas, kustību ierobežojumi. Skaidrs, ka tas BMX ekstrēmais sporta veids – vai brauc pa trasi, vai taisa trikus frīstailā. Bet es nevienu kaulu neesmu salauzis, kas ir diezgan dīvaini, jo esmu darījis visu ko. Mazās traumas ir bijušas, sliktākais, kas bijis – esmu izsitis zobus. Augšējā rinda visa ir mākslīgā.

Diezgan ekstrēmi…

Jā, tā sanāca… Bet atskatoties, lai cik tas smieklīgi izklausītos, es esmu pateicīgs par to. Priecājos, ka tā notika! (Smejas.)

Vai tev ir bijušas kādas veselības problēmas vai arī tavs dzīvesveids tev ir palīdzējis?

Domāju, ka noteikti ir palīdzējis. Ne visu var salīdzināt, ir ģenētika un tā tālāk, bet, ja reizēm paskatos, kā izskatās citi mana vecuma cilvēki – tīri vizuāli –, tad es nevaru sūdzēties. Sports, kustības, uzturs – to dzīvesveidu var redzēt. Man tas noteikti ir palīdzējis saglabāties svaigākam.

Kāds priekšnieks tu esi?

Es izturos pret pārējiem tā, kā man patīk, ka izturas pret mani. Gribu dot ļoti lielu brīvību – galvenais, lai darbs ir izdarīts; kā tu to izdarīsi, man ir vienalga, ja tev ir savas metodes un pieejas. Esmu elastīgs un pretimnākošs. Ir dīvaini sevi tā slavēt, bet redzu, ka arī citi cilvēki to saka.

Vēl viena lieta, ko esmu iemācījies, – uzņemties atbildību par lietām. Ja kaut kas slikts notiek, cenšos nedusmoties, bet meklēt, kāda ir mana vaina tajā visā. Skan paškritiski, bet – meklēt savu atbildību, ko varēju izdarīt, lai tā nenotiktu, un kur es kaut ko neizdarīju, nepamācīju, neparādīju. Atzīt savas kļūdas.

Visus saucu par kolēģiem, ne darbiniekiem. Neviens darbiņš nav par mazu, un, ja vajag, pats varu iet un palīdzēt. Tā jau tas sākās: sākumā es darīju pilnīgi visu un mācīju to visu pārējiem. Tagad katrs ir atbildīgs par savu lietu, un tas man arī patīk – cilvēku ielikt savā lomā, savā atbildībā. Patīk katram iedot neatkarību.

Kā tev kā uzņēmējam ir ar stresu?

Es nesauktu sevi par stresainu cilvēku.

Kāpēc?

Raksturs man ir tāds: šķiet, es mazāk uztraucos par dzīvi un mazāk baidos. Tāda nestresošana par dzīvi. Palīdz arī tas, ka saprotu: varu uzņemties savu atbildību par lietām, ko varu ietekmēt. Ne to, ko nevaru. Un tas kaut kā atlaiž to stresu.

Kādas kļūdas var pieļaut saldējuma ražošanā?

Man liekas, mēs esam pieļāvuši gandrīz visas kļūdas pēc kārtas! Pārtikas ražošanā ir iesaistīti tik daudzi dažādi faktori un lietas, un tev tik daudz kas jāzina, ka kļūdīties var ļoti daudz kur. Sākot no izejvielām, tad pašā procesā, tad iepakošanā, tad – kur tu to esi aizsūtījis, kādā agregātstāvoklī tas tur ir nonācis: vai izkusis, vai sasalis… Var pieļaut kļūdas ar klientu, var pieļaut kļūdas komandā. Un visas kļūdas es esmu pieļāvis.

Kuru Latvijas pārtikas uzņēmumu produkciju tu ļoti labprāt lieto?

Man patīk, ko dara “Nata Cafe”, – sojšļika gabaliņi viņiem ir, kaviāri. Esam riktīgi draugos, pērkam un ēdam viņu lietas. Tā ir gan kafejnīca, gan uzņēmums, kas ražo pārtiku. Maskavas forštatē, kur mums bija iepriekšējā ražotne, viņi bija turpat blakus, un tagad viņi ir ievākušies mūsu vecajās telpās. Es vienmēr braucu pie viņiem pusdienās, tas man arī liekas supersvarīgi – atbalstīt vietējos uzņēmumus tad, kad tev ir iespēja. Nevis pasūtīt ēdienu ar starpniekiem, bet paēst pusdienas pie viņiem.

Interesanti, ka sākām likt viņu produktus mūsu pildītajās pankūkās, – viņi mums gatavo sojas pildījumu. Jā, tas mums tāds jauns virziens, jauns produkts.

Tavas intereses ārpus darba?

Mani riktīgi interesē bizness, mārketings – kā attīstās produkti un uzņēmumi. Ir man trīs mīļākie podkāsti par šo tēmu, no Amerikas.

Grāmatu lasīšana man ļoti patīk. Parasti gada mērķis man bija 20 grāmatas gadā. Daiļliteratūru gan praktiski nelasu. “Pašpalīdzība” jau skan kā lamuvārds, bet man patīk lasīt par patiesiem notikumiem, kā veidoti uzņēmumi, sportistu biogrāfijas. Lasu par biznesu, par psiholoģiju. Konkrētas tēmas – kā, teiksim, kaulēties, kā mainīt savus ieradumus…

Pirms pāris dienām man bija riktīgi laba atskārsme. Es sastādīju sev gada mērķi – atkal tādu, kuru droši vien nesasniegšu, bet kas mani vairāk motivēs mācīties – katrā mēnesī man būs sava tēma, par ko mācīties. Tad man nebūs iespējas prokrastinēt. Redzēšu – mēnesis iet uz beigām, ja tagad nepaspēšu neko iemācīties, tad viss, tēma beigsies, jāņem nākamā! Janvāra tēma bija kopīraitings jeb pārdošanas tekstu rakstīšana.

Februāra tēma bija angļu valoda, jo mums top projekts Amerikā, un sapratu, ka man gribētos uzlabot savu valodas stilistiku. Un tad es sapratu – mums darbā ir visādas cilvēksituācijas, kuras vajag atrisināt, – tāpēc man jāmācās par leadership, par cilvēku vadību. Esmu sapratis, ka ir baigais kaifs mācīties kaut ko tādu, kas tev šobrīd ir svarīgs, kur ir kāda problēma. Nevis kad kaut ko mācies mācīšanās pēc, bet kad tu reāli paņem grāmatu un redzi atbildes! Pilnīgi cita mācīšanās tā ir!

Protams, manas tēmas lielākoties saistās ar biznesu: pārdošana, mārketings, investīcijas… Bet būs arī veselība, uztura bagātinātāji, miegs.

Bizness tevi saista, jo tu gribi nopelnīt konkrētas summas, ko esi sev uzlicis, vai tevi vienkārši interesē šis ceļš?

Otrais variants. Pēdējos gados gan es izjūtu dzīvesveida, turīguma maiņu… Kad profesionāli sportoju, bija momenti, kad man vispār nebija naudas. Nu tā, ka jāskaita pēdējie eiro. Tad bija periods, kad kļuva arvien vieglāk. Un tad pēdējos divus gadus pēkšņi viss gāja tik labi un forši, un tad es sapratu, ka… Man nav nekādas vēlmes mainīt dzīvesveidu. Ka tas tad nebūs mans. Ok, ir lietas, ko man patīk uzlabot, piemēram, dzīvot varbūt mazliet labākā vietā, bet tas arī viss.  Tā nu vienīgās būtiskās izmaiņas manā dzīvesveidā ir tas, ka mums ar draudzeni patīk ziemā aizbraukt kādā ceļojumā, kā saka – pārziemot, un tagad es to varu atļauties. Meksika, Šrilanka, Āzija. Bet arī ceļojam mēs vienkārši – paliekam lētās vietās, braucam ar autobusu. Man ir apņemšanās, ko es arī vēl nevaru sasniegt, – katru gadu apmeklēt piecas jaunas valstis.

Ja man tā tagad par to jādomā – ar biznesu nodarbojos darīšanas pēc, man patīk tās grūtības. Tas ir tas, ko es no BMX esmu iemācījies: man patīk izaicinājumi, patīk mēģināt tūkstoš reizes, līdz sanāk. Protams, blakusefekts, ja izdevies radīt kaut ko vērtīgu, – tā ir nauda. Un tas nav nepatīkami.

Kā tu jūti pasauli, kā skaties nākotnē?

Gribas, lai pasaule ir godīga. Bet nav godīgi, ka dzīvniekus moka, nav godīgi tas, tas un vēl tas… Gadiem ejot, tu vienkārši saproti, ka pasaule ir negodīga. Un tur nevar neko baigi mainīt. Tajā brīdī, kad tu to pieņem, kļūst mazliet vieglāk. Bet vienalga gribas, lai viss ir godīgi! (Smejas.)

Liekas, tu esi ļoti čakls, darbīgs.

Nē, es esmu riktīgi slinks! To es arī cilvēkiem saku. Apbrīnoju citus cilvēkus, kas var nostrādāt no rīta līdz vakaram…

Bet tas viss ir baigais inerces jautājums. Es arī esmu sapratis, ka dzīvē – droši vien ne tikai man, bet arī citiem – inerce ir pati svarīgākā lieta. Citi to sauc arī vienkārši par ieradumu. Jo, ja tu sāc kaut ko darīt, tev tas aiziet arvien vieglāk, vieglāk un vieglāk. Un, ja tu norauj stopkrānu, ir baigi grūti atsākt to visu darīt. Tad sākas slinkošana.

Kā izskatās tava slinkošana? Tu taču nesēdi un neskaties pa logu?

Tā ir domāšana – tā ir vērtīga lieta!

Mana slinkošana izpaužas tā, ka negribas ātrāk sākt dienu, gribas kaut ko mājās nedaudz pačubināt, braukt uz darbu vēlāk. Darba laikā gadās novērsties, kad kaut kas neliekas interesanti, gribas ko citu padarīt. Kādreiz, kad bija daudz darba, gadījās nostrādāt arī brīvdienas. Bet tad, kad sāku deleģēt daudzas lietas, vienkārši sapratu, ka man nav brīvdienās jāstrādā, un es ļoti priecājos par šo lēmumu. Ka nav brīvdienās pat jāatver dators.

Es braucu ar ekstrēmo komandu Greentrials – paraugdemonstrējumos. Vienkārši sakot, radām un rādām trikus. To daru jau no 2010. gada – 13 gadus no pavasara līdz vasaras beigām visas manas nedēļas nogales bijušas ar to aizņemtas.

Mums ir liela komanda, kur katrs dara ko savu, ir komentētājs. Braucam uz pilsētu svētkiem, sporta spēlēm, korporatīviem pasākumiem. Tālākais – uz Zviedriju, uz citām Eiropas valstīm, ļoti bieži esam Lietuvā. Man pat, godīgi sakot, ir mazliet jāiemācās atkal atpūsties. Tā, ka tiešām nedarīt neko.

Sarotu, ka tagad tavs plāns ir paplašināties – ar saldējumu vien tev jau ir par maz? Un arī ar Latviju vairs nepietiek.

Godīgi sakot, es vairāk tiecos uz vienu produktu, bet mana tirdzniecības vadītāja mani visu laiku baksta: mums vajag jaunus produktus, mums vajag plašāku sortimentu… Un viņai ir taisnība, jo saldējumam piemīt sezonalitāte. Un jau no paša sākuma es domāju, ka arī ziemai kaut ko vajag. Un tā nu tagad mums ir saldētās pankūkas. Būs arī citi produkti, ko varēsim ražot un savienot kopā ar saldējumiem.

Ir mums tagad arī partneris Amerikā, ar ko mēs sāksim kopīgu projektu, kopīgu uzņēmumu Amerikā. Principā es viņam palīdzēšu izveidot to, ko mēs izveidojām šeit. Mēģināsim kopēt “Avenei” Amerikas tirgū. Partneris šobrīd ražo arī nevegāniskus saldējumus. Tas, ko es ražotu, reklamētu un piedāvātu veikaliem, būtu tikai vegānisks. Es stingri novelku to līniju.

Kā tev liekas, ar laiku visi kļūs par vegāniem?

Ideālajā pasaulē – jā! (Pasmejas.) Bet, kā es jau teicu, pasaule nav godīga…

Domāju, nākotnē cilvēki pārsvarā ēdīs augu valsts produktus un vienā brīdī sāks gaļu audzēt laboratorijās, mākslīgi. Sāksim beidzot rūpēties par dzīvnieku labklājību. Tagad mēs to darām selektīvi, nodalot, kuri dzīvnieki ir labi un mīļi un kuri ir noderīgi uzturā. Bet vienā brīdī – vai nu klimata dēļ, vai ētikas izmaiņu un tehnoloģiju dēļ – cilvēki pāries uz mākslīgi audzētu gaļu.

Un ēdīs kukaiņus?

Domāju, ka kukaiņi derētu kā uztura bagātinātājs. Tas man liktos pieņemamāk, nekā ēst dzīvniekus, kas izjūt sāpes. Bet ar kukaiņiem nepietiks, cilvēki grib to gaļas izskatu, tekstūru. Lai var aizstāt ierasto. Un te talkā var nākt augu valsts alternatīvas vai laboratorijā audzēta gaļa.

Citi šobrīd lasa

VIDEO: kā par Latvijas hokejistu panākumu priecājās citvalstu komentētāji
Āža kāju maisā nenoslēpsi — Saeimā netikušais "tautas kalps" apņirdz Latvijas hokejistu panākumu 6
Pie Brīvības pieminekļa tūkstošiem fanu sagaida Latvijas hokejistus