Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"JRT, šķiet, esmu redzējis visas izrādes. Parasti sēdēju pēdējā – lētākajā – rindā. Nekad nedomāju, ka pats spēlēšu uz skatuves, nebija man tādu sapņu. Bet tagad esmu uz skatuves kopā ar Daudziņu, Kļaviņu, Broku…" stāsta jaunais aktieris Gerds Lapoška. (Foto: Oļegs Zernovs)

 

Jaunā JRT zvaigzne Gerds Lapoška burtiski jūt, cik strauji riņķo pasaule

Cilvēki
2023. gada 9. jūnijā 06:30 2023. gada 9. jūnijā 06:30
 
Ieva
Broka
| Pastaiga
Pirms pāris gadiem režisors Matīss Kaža kādā intervijā teica, ka mēs vēl dzirdēsim par aktieri Gerdu Lapošku. Nebija ilgi jāgaida, un mēs ne tikai dzirdam par viņu, bet visi esam arī redzējuši. Tā paša Kažas filmās un Jaunā Rīgas teātra izrādēs.

Ļoti ātri ticis pie savas pirmās Lielā Kristapa nominācijas, Gerds jau var lepoties arī ar krietni plašu fanu pulciņu. Ar ļoti neparastu vizuālo faktūru un vēl īpašāku balsi apveltīts, viņš ātri kļuvis par teātra jauno zvaigzni.


Tev ir interesantas attiecības ar uzrunas formām tu un jūs. Vai pilnīgi visus cilvēkus vispirms uzrunā uz jūs?

Automātiski man tā sanāk. Joka pēc tā iepazīstoties uzrunāju arī vienaudžus. Ar studentiem gan uzreiz uz tu. Un teātrī arī visiem saku tu. Olgai Dreģei, kad kopā filmējāmies, gan teicu jūs, protams. Un viņa man arī teica jūs – tā ļoti jauki. Bet teātrī, kā 2. kursā ienācām, ar visiem lielajiem uzreiz uz tu. Viņi mūs bez peripetijām un ļoti draudzīgi uzņēma. Mēs acīmredzot bijām ļoti gaidīti bērni.

Foto: Oļegs Zernovs

Neizturas pret jums kā pret bērniem?

Man šķiet, viņi pret mums izturas kā pret jauniem domubiedriem. Kad 4. kursa beigās iestudējām Desmit iemeslu apciemot Kauci, Andris Keišs vienā mēģinājumā teica: “Bet sakiet taču man arī kaut ko! Aizrādiet man!” Nav tādas hierarhijas, kā teātra vēstures grāmatās mēdz aprakstīt. Droši vien tāpēc, ka arī laiks ir cits. Es nupat redzēju Klāva Košina Instagram kontā tādu video – droši vien no kāda mēģinājuma –, kur viņš trijatā ar Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri zem palaga dejo un smejas. Tik forši!

Pateicoties tavam jaunajam vecumam, mēs šajā intervijā varam runāt par teātri un kino, nepieskaroties privātajai dzīvei, jo nez vai tev tajā arī ir milzīga pieredze.

Kaut kāda pieredze jau ir. Ir tomēr bijušas arī šādas tādas peripetijas. Bet es vienalga neredzu jēgu par to runāt. Visas manas pieredzes transformējas manās lomās uz skatuves. Un dažos brīžos tās matrices ar manu un lomas dzīvi saguļas kopā. Tas – pirmkārt. Otrkārt, runāt par darbu – teātri un kino – taču ir tik interesanti, tās ir tik plašas pasaules. Un, treškārt, man vispār vēl nevajadzētu intervijas sniegt, bet beidzamajā laikā es to nez kāpēc daru.

Tu šķieti tāds cilvēks bez vecuma. Tev ir 23, bet tikpat labi varētu būt 33 un 43. Kas tas ir?

Domāju, ja neviens mani nezinātu vaigā, bet tikai dzirdētu, tad noteikti domātu, ka esmu vīrietis pusmūžā. Tāds onkuliņš. Man ir teikts, ka nevar saprast, cik man ir gadu un cik gadu ir manai domāšanai. Bet es pats par to nekad neesmu tā domājis. Esmu gan sev atgādinājis: “Mierīgāk, mierīgāk! Nav, kur skriet. Vēl tik daudz laika priekšā!” Bet tad arī vienmēr pats sev runāju pretī, ka, nē, ir gan jāskrien un jādara, jo nevar jau zināt, cik tā laika ir. Man šķiet, ka nebūtu slikti visu dzīvi palikt tādā bērna vecumā. Spēlēt futbolu arī 70 gados. Tas gan tādā pārnestā nozīmē, stāsts ir vairāk par darīšanu un horizonta meklēšanu. Es nesaku, ka kaut kas notiek jaunības ārprātā. Drīzāk jau viss notiek kaut kādā pasaules ārprātā.

Tā tu sajūti pasauli?

Dažreiz es burtiski dzirdu, ar kādu ātrumu zemeslode griežas. Sevišķi tādās klusās dienās jūtu, cik strauji riņķo pasaule. Jā, jūtu. Varbūt gribu just. Un nespēju būt neempātisks.

Foto: Oļegs Zernovs

Tātad mēs varam runāt par kino, par teātri, cilvēkiem, dzīvniekiem… Tev ir suns.

Jā, man šķiet, ka suns vai kaķis daudz ko liecina par cilvēku. Man bērnībā vasarnīcā bija suns, brīnišķīgs. Bet Snobis oficiāli ir mans pirmais dzīvnieks. Negribas gari izplūst klasiskajās suņu saimnieku sarunās, bet es varētu stundām par viņu runāt. Starp citu, sākumā mūsu attiecības nemaz nebija tik vieglas. Mēs nesapratāmies. Viņam bija savi priekšstati par to, ko viņš grib darīt, un man bija savi priekšstati, kā viņam vajadzētu darīt. Tikai tad, kad sapratu: pag, viņš taču ir dzīva, domājoša būtne, un ar viņu var mēģināt sarunāt, tas mainījās. Mēs burtiskā nozīmē sākām sarunāties, un viss sakārtojās.

Snobis nejauši ieradās manā dzīvē. Patversmē kā kucēns pieskrēja man klāt, un es sapratu: “Viss, ejam mājās, draudziņ!” Visa mana dzīve tiek pakārtota Snobim. Un esmu priecīgs, ka man tāpēc ir legāls iemesls bieži vien neatsaukties iet turp, kur mani aicina. Jo es labi jūtos mājās ar suni, man patīk iet ar viņu pastaigās. Vasarā būs liela filmēšana, mēnesi prom no Rīgas, es producentiem saku: “Man ir suns, es tā nevaru, tad viņam jābrauc līdzi!” – “Protams!” viņi atbild. “Un suns taču arī var filmēties.” Nu, burvīgi. Snobim tā būs jau otrā filma, pirmā bija Neona pavasaris. Par attiecībām var teikt, ka tās ir beznosacījumu? Tad mums ar Snobi tādas ir.

Vai iespaids, ka tu esi ļoti uzmanīgs un pat rūpīgs pret cilvēkiem, ir pareizs?

Pieņemu, ka es bieži vien nemaz neuzzinu, ka esmu rīkojies nerūpīgi. Taču ar cilvēkiem gan ir jāmēģina dzīvot rūpīgi un saticīgi. Man ne visai patīk šī pasaule. Tas uzstādījums, kādā cilvēkiem jāmēģina izdzīvot. Taču es ļoti mīlu cilvēkus. Man tiešām patīk sarunas ar cilvēkiem. Un man patīk, kā intervijā teica filozofs Teodors Zeldins: ka tāda papļāpāšana ir brīnišķīga lieta, jo tikai tā mēs varam caur otru cilvēku ieraudzīt sevi. Man šī doma ļoti patīk. Man arī šķiet, ka ir ļoti vērtīgi satikties un sarunāties.

Ar ko tev ir tās interesantākās sarunas?

Man ir ļoti forši draugi. Gadus astoņus, deviņus esam ciešā draudzībā. Viņi tagad gandrīz visi studē ārzemēs, un es vienmēr ļoti gaidu viņus ierodamies Rīgā. Kādreiz arī aizlidoju pie viņiem. Ar Matīsu Ozolu, šķiet, drīz būsim izstaigājuši jau visu Rīgu, gari runājot un spriedelējot par visu ko. Ar lielajiem kolēģiem teātrī, protams, un ar saviem grimētavas džekiem.

Skaidrs, ka absolūti brīnišķīgs bija arī laiks kopā ar Pēteri Krilovu, Gunu Zariņu un Matīsu Ozolu, strādājot pie Kordēlijas zemes. Bet vispār jau ar katru cilvēku, ja sanāk tāda godīga saruna, ir brīnišķīgi sarunāties. Vai pat strīdēties, vai diskutēt. Man ir daudz brīnišķīgu cilvēku apkārt.

Un vēl man šķiet ļoti svarīga tāda savas pasaules veidošana. Pat tā ļoti konkrēti: mans dzīvoklis, manas grāmatas, mana gulta, mana lauku māja utt. Un – mani cilvēki. Ja ir izveidojušās patīkamas attiecības ar kādu cilvēku, gribas to nest kā tādu uguntiņu, kas nenodziest. Jo tev var būt lielākā māja un dārgākā mašīna, bet, ja tev nav foršu cilvēku apkārt, tad tam vispār nav nekādas jēgas. Mēs ar draugiem, Frederiku, Kirilu un Matīsu, reiz spriedām: “Tā, kungi, 75 gados sēdēsim kaut kur Itālijā, skatīsimies uz jūru, tieši tāpat pļāpāsim, un mums joprojām kopā būs labi.” Man tā māju sajūta ir cilvēki. Mani draugi un skolotāji ir manas mājas. Šorīt kāda skatītāja man feisbukā atsūtīja ziņu, ka viņa ir apņēmusies cilvēkiem vairāk teikt labu. Un tāpēc šorīt viņa raksta man paldies par maniem pirmajiem soļiem teātrī un kino. Tas ir tik brīnišķīgi! Tas ir svarīgi, tas vairo labo, un tā ir jādara.

Foto: Oļegs Zernovs

Kā tu nokļuvi līdz tam, ka Kordēlijas zemē biji asistents tik pieredzējušam režisoram kā Pēteris Krilovs?

Pēteris pats man piedāvāja. Bet mēs jau pirms tam, protams, bijām pazīstami, savā ziņā pat bijām sadraudzējušies, sarunājoties par aktiermeistarību, teātri un kino. Es Pēterim biju teicis, ka ļoti gribētu no viņa daudz ko iemācīties, pieņemu, ka viņš to ņēma vērā un tāpēc mani uzaicināja. Es pats nemāku uzprasīties. Tā, ka vienkārši nemāku.

Tev ir nākotnes plāni un mērķi?

Man pavisam nesen radās nozīmīgi mērķi, lai gan līdz 22 gadu vecumam es tiešām vienkārši plūdu pa dzīvi. Joka pēc aizgāju stāties aktieros, pavisam nejauši iepazinos ar Matīsu Kažu un sāku filmēties, un pavisam netīšām man ir tāda balss, kāda ir... un tā to uzskaitījumu varētu turpināt… Es tiešām neesmu par kaut ko sapņojis vai bijis ambiciozs. Bet nesen es sapratu vienu mērķi, uz ko gribētu kustēties. Nu, kā – mērķi… Man vienkārši ļoti patīk to darīt. Bet tas ir tāds 15 gadu plāns. Saistīts ar režiju.

Esmu tevi redzējusi lasījumos, grāmatu atvēršanās. Tu mēdz arī atteikt sadarbības priekšlikumiem?

Es ļoti daudz atsaku. Un piekrītu visam, kas man pašam šķiet interesanti. Bet visam, kas mani neinteresē un kas ir tīri komerciāls, es atsaku.

Mans pamatdarbs ir JRT, man tur ir tiešām daudz darba un izrāžu. Man nemaz nav daudz brīva laika kam citam. Bet es vienmēr, bieži vien arī bez samaksas, atsaucos tam, kas mani interesē.

Ko tu tagad teātrī mēģini?

Savu izrādi. Materiāls tai ir paša rakstīts un tapināts. Salasīts un novērots, ar atsaucēm uz vairākiem autoriem. Nezinu, kad būs pirmizrāde, bet lēnām mēģinām.

Par ko būs tava pirmā izrāde?

Par dzīvi ārpus šīs realitātes, par dzīvošanu sapnī. Ļoti poētiskā risinājumā, lai arī ar konkrētu sižeta līniju. Jā, arī par mīlestību. Kaut kā ļoti gribas pretoties visam racionālajam. Gribas izveidot citu pasauli. Izrādē ir ļoti konkrētas atsauces uz franču jaunā viļņa kino, bet, tā kā esam pašā procesa sākumā, ļaujos tam, ka mums vēl ir laiks tajā vienkārši papeldēties un saprast virzienu.

Tu esi lielisks sirmgalvis izrādē Dzimšanas dienas kūka. Cik viegli tev tas nāca?

Mēģināju iztēloties, kāds es būšu tajā vecumā. Nē, tas nenāca viegli, es dabūju diezgan nomocīties ar to lomu. Ilgi nevarēju saprast, kas Kenets ir par cilvēku. Man pat bija zināms izmisums. Tā loma joprojām ir kā tāda nepabeigta glezna, kurā es katrā izrādē ko padzēšu vai piezīmēju klāt. Un beidzot, tieši ar šo lomu, man arī palēnām sāk rasties pirmās apjausmas, kas ir aktiera profesija. Ko nozīmē lomas veidošana tādā konstruktīvā veidā, jo pirms tam man viss vairāk notika intuitīvi. Pie šīs lomas man sāka veidoties racionāla apjausma, kā vispār top loma. Sāku pārlasīt aktiermeistarības grāmatas: Staņislavski, Čehovu. Divas nedēļas pirms pirmizrādes sāku arī skriet. Lai tas Gerda izmisums netraucētu Kenetam.

Kas ir tava lielākā autoritāte teātrī?

Man ir problēmas ar autoritātēm. Nekad arī neesmu par kādu fanojis. Esmu cienījis talantus, un tādu cilvēku ir ļoti daudz. No viņiem mācos, iedvesmojos. Bet, ja runa ir par teātri, lielākā skolotāja man ir bijusi Guna Zariņa. Cienu visus savus lielos kolēģus. Alvi Hermani. Pēteri Krilovu. Bez šaubām, kursabiedrus. Un patiesībā arī visi mani draugi man ir lielas autoritātes. Ja man gribas zināt, kā bija patiesībā, tad to pateiks tieši viņi – visi iepriekš nosauktie.

Kas līdz šim nav izdevies?

Atklāti sakot, es ne ar vienu savu darbu neesmu līdz galam apmierināts. Viss tas mazais, kas līdz šim izdarīts… Es pat nezinu, vai man sanāk. Es domāju, ka nesanāk. Jā, varbūt kādreiz kas sanāk labāk nekā tas iepriekšējais, kas bija sliktāk, – tas viss ir tāds ceļš. Tā kā budismā. Tev jāturpina peldēt pa to upi. Nevari pie veiksmītes apstāties. Tā jāpalaiž un jāiet tālāk. Katra mazā virsotne paģēr to, ka priekšā ir nākamais un nākamais kalniņš. Ja paziņošu, ka nu man ir sanācis, vairs nebūs nekādas vajadzības kāpt nākamajā kalniņā.

Tev visam pietiek laika pasaulē, kas tik ātri un dzirdami griežas?

Man nepietiek laika, lai ietu autoskolā. Un tas mani mazliet tracina, jo gribas normāli pašam uz laukiem aizbraukt. Lai nav citiem jālūdz.

Man arī nepietiek laika izlasīt visu, ko gribas izlasīt. Un noskatīties visas filmas, ko gribas redzēt. Ir arī par daudz grāmatu un izrāžu. Ak Dievs, kā gribas redzēt visu, kas tagad notiek Latvijas teātros! Un kaimiņos, un Eiropā. Mani ļoti interesē, kā attīstās teātris, kādā virzienā tas dodas. Ja es to visu neesmu redzējis, nevaru par to spriest. Bet mani tas ļoti interesē.

Labākā izrāde, ko līdz šim esi redzējis? Kas ļoti kustinājusi tavu sirdi un prātu?

Es laikam pašlaik ar to savu izrādi Pelēka vasara, saulaina ziema gribētu uztaisīt izrādi, kas kustina prātu un sirdi man pašam. Jā.

Apbrīnojami tomēr, ka tev, tik jaunam un skolās režiju neapguvušam, ļauj iestudēt savu izrādi.

Man ir laba domubiedru komanda – brīnišķīgi aktieri, māksliniece Dace Ignatova un pārējie, kas ir līdzās šajā kopdarbā. Par to esmu ļoti pateicīgs Alvim. Es piedāvāju savu lugu, bet nemaz neiedomājos, ka pats arī varētu to iestudēt. Nu, redzēs. Ja kādam patiks, labprāt turpināšu taustīties režijā un arī labprāt to pamācītos. Kaut ko jau es esmu salasījies un saklausījies, bet tas, ka manī vēl ir ļoti liela nepārliecinātība, arī ir fakts. Es neeju kā tāds Hērakls pretī lauvai. Nē, es tā ļoti lēnām un mierīgi mēģinu saprast, kā kas notiek. Lai gan varbūt vienā brīdī tas jaunības trakums, ja tāds pastāv, eksplodēs. Nezinu.

Skaidrs, ka arī Alvis man ir autoritāte. Bez viņa akcepta ne es būtu aktieris, ne tagad varētu iestudēt savu izrādi. Viņa uzticēšanās man ir liels pagodinājums. Galu galā viņš ir liela mēroga mākslinieks.

Par ko esi saņēmis visvairāk komplimentu?

Esmu ļoti pateicīgs par Lielā Kristapa nomināciju par otrā plāna lomu Neona pavasarī. Un vēl esmu daudz labu vārdu saņēmis par Dzimšanas dienas kūku.

Ko tu sev varētu piedāvāt, lai izdotos ļoti laba diena?

Pasēdēt kafejnīcā ar grāmatu. Palasi un pavēro cilvēkus, ielu. Sēdēt un skatīties, kā aiz loga notiek dzīve. Patīk draugus satikt, sevišķi laukos.

Bet vispār tu esi Rīgas puika?

Pilnīgi, mācījos Rīgas 6. vidusskolā. Visos pasākumos man vienmēr bija jārunā dzeja. Un eksakto priekšmetu skolotāji mani tāpēc sauca par pantiņu runātāju. Bet pagājušogad skolā bija 18. novembra koncerts, un es pats uzprasījos piedalīties. Tas bija ļoti skaisti. Gribēju kaut kā pateikt skolotājiem paldies par saviem skolas gadiem. Traki, bet skaisti tie bija.

Filma, ko esi skatījies visvairāk reižu?

Fransuā Trifo debijas filma 400 sitieni. Un ir vairākas filmas, ko mēģinu saprast, tāpēc skatos atkal un atkal. Piemēram, Tarkovska Nostalģija. Skaidrs, ka ir daudz filmu, ko es vēl nespēju apstrādāt. Mani interesē Muratova, Paradžanovs. Bet tāpat es arī mēģinu skatīties to, ko uzņem tagad. Īsāk sakot, viss kaut kas. Bez konkrētības.

No kurienes tevī vispār tā lielā interese par teātri?

Neatceros konkrētu brīdi. Bet es arī neatceros, ka teātris mani nebūtu interesējis. Tā ir milzīga pasaule, ko gribu iepazīt. Tā patiešām ir zinātne! Teātris manī dzīvojis vienmēr. Desmit gadus vecu mamma mani aizveda uz Revidentu JRT. Es neko nesapratu, prasīju, kāpēc te ir vistas un kāpēc visi ir resni. Tad pamazām pats sāku staigāt uz teātriem. JRT, šķiet, esmu redzējis visas izrādes. Parasti sēdēju pēdējā – lētākajā – rindā. Nekad nedomāju, ka pats spēlēšu uz skatuves, nebija man tādu sapņu. Bet tagad esmu uz skatuves kopā ar Daudziņu, Kļaviņu, Broku… Satieku teātra gaitenī Barišņikovu. Nu, kurš gan to tādu vispār iztēlojas? Tas man joprojām dažbrīd ir neaptverami.

Gāju arī uz Nacionālo, uz Daili. Braucu uz Valmieras teātra izrādēm. Daudz lasīju. Latviešu teātra vēsturē noliku eksāmenu, pat nemācoties. Man vienkārši vienmēr par to bijusi interese.

Tev patīk tava dzīve?

O, jā! Man galīgi nav iebildumu pret to, kas ar mani notiek. Atkārtošos, bet visvairāk man ir paveicies ar tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem apkārt. Esmu ļoti pateicīgs par daudz ko. Hospitāļu ielai ir tāda dziesma: “Visādas mazas veiksmītes mani silda kā svecītes…” Kad es dažbrīd tā apstājos un sāku skaitīt tās savas veiksmītes, saprotu – nē, sūdzēties nedrīkstu. Un mums šeit nekaro. Mums nav jācīnās par savu valsti un dzīvību. Vērtīgākais, ko es intervijā varētu pateikt: “Slava Ukrainai!” Un lai tas sasodītais karš ātrāk beidzas.

Saistītās ziņas

Dailes teātra jaunā zvaigzne Kārlis Arnolds Avots: "Uz dzīvi neesmu apvainojies"
Jaunie un karstie. Marija Luīze Meļķe vēlētos, lai katrs saredz skaistumu sevī
Kinorežisors Matīss Kaža: "Man patika spēlēties ar cilvēkiem"

Vēl portālā

Kad aspirīns kļūst bīstams 15
"Sisi Free Store" ar vērienu nosvin veikala atkalatvēršanas ballīti
Japānas grimonis jeb kizils – krāšņumaugs ar pievienoto vērtību