Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Cik pamatota ir melnā ēna, kas krīt uz balto pienu? Pētījumi lielākoties atspēko šos jaunlaiku aizspriedumus, turklāt tajos atklātas arī pārsteidzoši labas piena īpašības. (Foto: Shutterstock)

Latvieši izsenis ir bijuši lieli piena dzērāji, bet - vai mūsdienās tiešām piens kļuvis neveselīgs? 3

Dzīvesstils
2022. gada 29. oktobrī 05:42 2022. gada 29. oktobrī 05:42
  Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"
Latvieši izsenis ir bijuši lieli piena dzērāji, un šī tradīcija – pienu dzēru, pienu ēdu – joprojām mūs izceļ citu tautu vidū. Taču pēdējos gadu desmitos, mainoties piena ražošanai un dietologu uzskatiem, piens nokļuvis strīdu krustugunīs, tāpēc nereti tiek upurēts uzturā it kā veselības labad. Vai tiešām ir iemesls uzlūkot šo senseno produktu ar šaubām?

Vecākās paaudzes pārstāvji mēdz salīdzināt mūsdienu pienu, kas normāli nesarūgst, ar šo dzērienu savas jaunības laikā, tā nevilšus glorificējot padomju ēras produktu, kaut arī īsti nesaprotot iemeslus. Populāri ir arī citi negatīvi mīti par tagad pieejamo pienu – ka tas izgatavots no piena pulvera vai nav dabiski tīrs. Sakarā ar lielo uzmanību, kas tiek pievērsta alerģijām un pārtikas produktu nepanesībai, piens turklāt ierindots šo problēmu lielāko grēkāžu vidū.


Cik pamatota ir melnā ēna, kas krīt uz balto pienu? Pētījumi, kaut bieži vien pretrunīgi, lielākoties atspēko šos jaunlaiku aizspriedumus, turklāt tajos atklātas arī pārsteidzoši labas piena īpašības.

Uzmini nu – kurš šķidrums vislabāk hidratē organismu?

Piens un ūdens senākos laikos bija vienīgie dzērieni, ko cilvēki lietoja ikdienā. Iedomājieties, kā ir tagad! Tēja, kafija, sulas, saldinātie un sporta dzērieni utt. Mēs tos patērējam lielos daudzumos, vajag vai nevajag, jo tas kļuvis par izplatītu ieradumu. Lielā mērā šo gandrīz nepārtraukto dzeršanu ietekmējis jauno laiku uzskats, ka organismam jāuzņem daudz šķidruma un ka nosliece uz dehidratāciju jeb atūdeņošanos ne tikai liek ātrāk novecot, bet var veicināt dažādas kaites.

Protams, kad esam izslāpuši un gribas dzert, vienmēr varam iemalkot glāzi ūdens, bet vai tas tiešām ir dzēriens, kas nodrošina vislabāko ķermeņa šķidruma papildināšanu? Nesen šo jautājumu nolēma noskaidrot Sentendrūsas Universitātes (Skotija) zinātnieki, kuri salīdzināja dažādu dzērienu hidratācijas reakciju. Viņu atklājums bija pārsteidzošs – tīrs H₂O nemaz nav tas šķidrums, kas nodrošina vislabāko hidratāciju! Salīdzinot 13 ikdienišķu dzērienu hidratācijas iedarbību četru stundu periodā, viņi ieguva šādu sarakstu (no lielākā efekta līdz mazākajam): vājpiens, rehidratācijas šķīdumi, pilnpiens, apelsīnu sula, kola, diētiskā kola, auksta tēja, tēja, sporta dzēriens, negāzēts ūdens, gāzēts ūdens, gaišalus (lāgers), kafija.

Foto: Shutterstock

Zinātnieki secināja: lai gan ūdens – gan negāzēts, gan dzirkstošais – diezgan labi iedarbojas, ātri mitrinot ķermeni, dzērieni ar nelielu daudzumu cukura, tauku vai olbaltumvielu iedarbojas vēl labāk, lai hidratāciju uzturētu ilgāk. Tādējādi pret atūdeņošanos arī piens izrādījās labāks par ūdeni, jo bez 86–89 % ūdens satur arī piena cukuru (laktozi), olbaltumvielas un taukus. Tas viss palīdz palēnināt šķidruma iztukšošanu no kuņģa un uzturēt hidratāciju ilgākā laika periodā. Pienā ir arī minerālvielas, tostarp nātrijs, kas darbojas kā sūklis un notur ūdeni organismā, palēninot tā izdalīšanos ar urīnu. To pašu var teikt par iekšķīgi lietojamiem rehidratācijas šķīdumiem, ar ko ārstē caureju. Tie satur nelielu daudzumu cukura, kā arī elektrolītus nātriju un kāliju, kas var veicināt ūdens aizturi organismā.

Tādējādi no ķermeņa mitrināšanas viedokļa pienu vajadzētu lietot uzturā tikpat cītīgi kā ūdeni, turklāt, atšķirībā no pārējiem pētījumā izmantotajiem dzērieniem tam nepiemīt tādas nelabvēlīgas ietekmes kā, piemēram, saldinātajiem dzērieniem (cukurs, kalorijas) vai kafijai (kofeīns, diurētisks efekts).

Foto: foodfolio / Alamy/ Vida Press

Sarūgst kā rūgta žļurga

Daudziem cilvēkiem viens no smagākajiem argumentiem, kas attur no piena lietošanas, ir novērotās veikala piena pārmaiņas. Kā bija agrākos laikos? No veikala atnestais piens – parasti stikla pudelēs – otrā dienā ledusskapī jau bija ieskābis un drīz vien nonāca rūgušpiena stadijā, beigās sarūgstot tik biezs, ka to varēja griezt ar nazi. Kā ir tagad? Veikala piens – parasti tetrapakās – glabājas ledusskapī bez pārmaiņām vairākas dienas. Ja nu tas tomēr netiek izlietots, visbiežāk pārvēršas recekļainā žļurgā, kas ir rūgta, nereti zaļgana vai pelēka un nav dzerama. Protams, ka šādā skatījumā mūsdienu piena produkts šķiet ļoti aizdomīgs, lai gan ražotāji jau ir noguruši skaidrot, kāpēc tā notiek. Pretēji populārajam pieņēmumam, ka tagadējam pienam ir kādas piedevas vai piesārņojums, īstenībā veikala piens ir tīrības un kvalitatīvas ražošanas sasniegums, kā viņi apgalvo.

Veikala piens ir pasterizēts papildu drošībai; pasterizācijas (termiskās apstrādes) laikā iet bojā pienskābes baktērijas, kas dabiski nodrošina rūgšanas procesu pienā, tādēļ arī tas nesarūgst. Ražotāji stāsta, ka mūsdienās pat nepasterizēts, bet strauji atdzesēts piens var nesarūgt piecas līdz septiņas dienas. Tas tāpēc, ka tagad piena ieguve norit tik sterilos apstākļos, ka to pielīdzina gandrīz operāciju zāles apstākļiem.

Ja pasterizēts piens, glabāts ledusskapī, sarūgst rūgtā žļurgā, tā nav piena vaina, bet gan ledusskapja mikrofloras iedarbība. Lai cik tīrs mums šķistu ledusskapis, tajā dzīvo un vairojas pārtikas baktērijas. Parasti tās neietekmē ēdiena garšu, smaržu vai izskatu, tāpēc nevaram tās noteikt, taču galu galā tās izraisa pārtikas sabojāšanos un rada nepatīkamu smaku, garšu un tekstūru. Turot ledusskapī atvērtu pasterizēta piena paku, šīs baktērijas iekļūst pienā un to sabojā. Tā gandrīz 100 % ir ledusskapja mikroflora – nekas cits pakā nenonāk. Tāpēc arī labāk glabājas piens iesaiņojumā ar skrūvējamu korķīti, nevis tetrapakā, kurā baktērijām vieglāk iekļūt.

Foto: Viktoriya Kraynyuk / Alamy/ Vida Press

Turklāt piena bojāšanās atkarīga arī no transportēšanas un glabāšanas veikalā. Iespējams gan kāds pārkāpums piena transportēšanā pa ceļam, vai arī aukstuma vitrīnās nav nodrošināta nepieciešamā temperatūra, un rezultātā no veikala atnestais piens ātri pārvēršas nelietojamā produktā.

Lai normāli saraudzētu veikala pienu, tam vienkārši jāpievieno acidofilās baktērijas, dēvētas par dabiskajām antibiotikām, nevis vides baktērijas. Pieliekot nedaudz jogurta, kefīra vai krējuma, kas satur šīs labās baktērijas, piens normāli sarūgs. Cits jautājums, vai vajag pašiem ar to nodarboties, ja veikalu piedāvājumā ir tik plašs piena produktu klāsts?

Piena pulveris? Antibiotikas un hormoni?

Tas, ka laukos vairs nav redzami lielie govju ganāmpulki, kā tas bija kolhozu laikos, bieži vien arī ir pamats šaubām. Cilvēkiem šķiet, ka svaigā piena ir maz un lielākoties dzeram no piena pulvera ražotu dzērienu. Ražotāji atspēko arī šo mītu. Īstenībā Latvija saražo par apmēram 60 % vairāk piena, nekā varam patērēt, līdz ar to pienu eksportējam, turklāt pirms pandēmijas pat tika sasniegta eksporta rekordvērtība – ap 150 miljoniem eiro. Tāpēc būtu neprāts no ekonomiskā viedokļa vispirms ražot piena pulveri un tad no tā pienu – tas izmaksātu daudz dārgāk. Iespējams, šis mīts radies pārpratuma dēļ. No pulvera pienu taisa Krievijā, kur pat ieviests tāds jēdziens kā piena dzēriens (līdzīgi kā krējuma izstrādājums), un Ķīnā. Tās ir lielās valstis, kur piena nepietiek. Pirms sankciju ieviešanas pret Krieviju mūsu ražotāji eksportēja piena pulveri uz šo valsti, kā arī uz Ķīnu un citām zemēm.

Ņemot vērā piena produktu lielo konkurenci un stingri noteiktās kvalitātes pārbaudes, pēdējā laikā vairs nav izteikti aizspriedumi par piena piesārņojumu, kā tas bija, piemēram, ekonomikas juku laikos. Pārbaudes un sodu sistēma ir pietiekami stingra, lai ražotājiem nebūtu izdevīgi nodot pienu ar antibiotiku vai mazgājamo līdzekļu palieku piesārņojumu; šādi gadījumi tiešām esot ļoti reti. Hormonu klātbūtne pienā nav reāla; hormonus ne tikai nedrīkst lietot, bet pienā tie pat teorētiski nevarētu būt, jo tos lieto gaļas lopiem.

Foto: © Livio Piatta/SIME/ Vida Press

Kaut kas ar to pienu nav kārtībā, jo uz tā neveidojas arī tauku plēvīte, kā tas kādreiz bija – lūk, vēl viens izplatīts aizspriedums. Tomēr arī tas ir izskaidrojams ar ražošanas procesu, konkrēti ar piena homogenizāciju. Šajā procesā tauku lodītes pienā reducē par ārkārtīgi mazām daļiņām un vienmērīgi izplata visā šķidrumā. Karstu pienu (ar taukiem šķidrā stāvoklī) sūknē caur vārstu zem augsta spiediena, un rezultātā rodas vienmērīgs un stabils tauku sadalījums visā pienā, un tie nepacelsies uz augšu. Taču tirgū ir pieejams arī nehomogenizēts piens, kam ir svaigpiena īpašības, tāpēc tam ir saglabājusies arī tauku koncentrēšanās produkta virskārtā. Pateicoties homogenizācijai, iegūst dažāda treknuma pienu – no 0,5 līdz 3,5 % tauku vai vairāk.

Tāds nu ir mūsdienu piena raksturojums, un tādas ir tā galvenās atšķirības piena citā laikmetā. Varbūt pretenziju pamatā pret veikala pienu nav tā īpašības, bet gan mūsu pašu neapdomātās vēlmes? Gribam pienu, bet lai tas nav tik trekns kā lauku piens, lai ir tīrs, bet dabiski sarūgst – visu vienā! Jebkurā gadījumā Latvijā joprojām nav problēmu iegādāties no zemniekiem svaigi slauktu pienu – gluži kā senos laikos.

Patiesība par alerģiju un nepanesību

Ar īsto lauku pienu gan ir cits stāsts – izrādās, ļoti daudziem šis dabiskais produkts sagādā gremošanas problēmas. Un nemaz nevajag trekno lauku pienu – arī dzerot liesāko veikala pienu, daudziem vēderā rodas diskomforts un pat caureja. Un drīz vien cilvēks pats nosaka diagnozi: “Man ir alerģija pret pienu (vai piena nepanesība).”

Vispirms jau šiem cietējiem vajadzētu saprast, ka alerģija un nepanesība ir divas dažādas lietas. Alerģija pret pienu ir imūnās sistēmas reakcija uz kādu vienu vai vairākām piena olbaltumvielām. Attīstītajās valstīs alerģija pret govs pienu ir reģistrēta 2–3 procentiem zīdaiņu un mazu bērnu, un tā mēdz pāriet līdz piecu gadu vecumam. Savukārt vecākiem bērniem un pieaugušajiem saskaņā ar dažādiem pētījumiem alerģijas īpatsvars ir mazāks par vienu procentu. Piemēram, 2014. gadā veiktā pārskatā par visām vecuma grupām Eiropā tika secināts, ka piena alerģija ir 0,6 procentiem iedzīvotāju.

Govs pienā dabiski sastopamā cukura – laktozes – nepanesība turpretī attiecas uz kuņģa un zarnu trakta simptomiem pēc laktozes patēriņa, kas pārsniedz laktāzes daudzumu organismā. Laktāze ir zarnu enzīms, kas nepieciešams laktozes sagremošanai un uzsūkšanai. Arī laktozes nepanesība nav tik izplatīta, kā pieņemts uzskatīt – no tās ciešot apmēram desmitā daļa iedzīvotāju, taču tā ir pašdiagnozes statistika. Klīniski noteikta diagnoze ir sastopama daudz, daudz retāk.

Foto: Sergii Koval / Alamy/ Vida Press

Īstenībā bez analīzēm nav iespējams precīzi zināt, vai gremošanas simptomus izraisa laktoze vai iegūta nepatika, pretīgums, bet varbūt vispār ar pienu nesaistīta kuņģa un zarnu trakta problēma. Mediķi iesaka veikt objektīvas analīzes, piemēram, ūdeņraža izelpas testu, lai diagnosticētu laktozes gremošanas traucējumus (ģenētiski kontrolētu laktāzes aktivitātes samazināšanos). Ne velti jau pirms desmit gadiem Amerikas ekspertu grupa īpašā konferencē par laktozes nepanesību un veselību secināja: “Lielākajai daļai cilvēku ar laktozes gremošanas traucējumiem nav klīniskas laktozes nepanesības.”

Šo ārstu atzinumu atbalsta arī jaunākie pētījumi. 2007. gadā britu un vācu zinātnieki, izpētot neolīta laikmeta cilvēku skeletus, atklāja pirmos tiešos pierādījumus, ka pirmatnējiem eiropiešiem bija laktozes nepanesība, jo viņiem trūka gēna, kas kontrolē spēju sagremot pienu. Taču mūsdienās vairāk nekā 90 procentiem iedzīvotāju Ziemeļeiropā ir gēns, kas ļauj sagremot pienu. Šis īpašais gēns ir sastopams arī dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu populācijās, tomēr tā trūkst lielākajai daļai pieaugušo pasaules iedzīvotāju. Pētnieki uzskata – spēja dzert pienu ir visizdevīgākā īpašība, kas eiropiešiem ir attīstījusies evolūcijas ziņā salīdzinoši nesenā pagātnē. Bez enzīma – laktāzes – piena dzeršana pieaugušā vecumā izraisa vēdera uzpūšanos un caureju.

Lai gan piena panesamības ieguvumi vēl nav pilnībā izprasti, uzskata, ka uzplauka tieši tās populācijas, kurām nepārtraukti bija pieejams piens, salīdzinot ar tām, kam bija labības un citu sezonālo kultūru produktu kāpums un kritums. Pienam turklāt ir barojošas īpašības, un atšķirībā no tekoša ūdens tas paliek nepiesārņots ar parazītiem, tā būdams drošāks dzēriens. Kopumā spēja dzert pienu agrīnajiem eiropiešiem deva lielas priekšrocības izdzīvošanai. 

Tomēr jautājums par eiropiešu spējām panest pienu joprojām ir gana mīklains. Pētnieki arī centās pārbaudīt teoriju, ka spēja sagremot pienu dažās Eiropas populācijās izraisīja piena lopkopības izplatību. Tā vietā viņi atklāja, ka laktozes toleranci nodrošinošā gēna variants kļuva izplatīts tikai pēc piena lopkopības ieviešanās, kas Eiropā sākās apmēram pirms deviņiem tūkstošiem gadu. Tagad pētījumi turpinās, lai noskaidrotu atšķirības organisma izturības līmeņos Eiropā. Piemēram, ir pārsteidzoši, ka tagad aptuveni 80 procenti dienvideiropiešu nepanes laktozi, lai gan pirmie piensaimnieki Eiropā, iespējams, dzīvoja tieši šajos reģionos.

Stratēģijas piena dzeršanai

Kāpēc piena lietošana bieži vien sagādā nepatīkamas sajūtas? Kā skaidro pētnieki, cilvēki atšķiras pēc tā laktozes daudzuma, ko viņi var panest. Tas, vai parādīsies laktozes nepanesības simptomi, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, vienā reizē patērētās laktozes daudzuma, kā arī no citiem, ar laktozi nesaistītiem faktoriem, tostarp no indivīda kultūrā balstītās attieksmes pret pienu. Interesanti, ka simptomu smagums arī ir atšķirīgs un daudziem pacientiem ar apstiprinātu laktozes nepanesību nekādu simptomu pat var nebūt.

Govs piens bez laktozes ir viens no variantiem, kā cilvēks droši var lietot pienu. Pretēji mītam tas ir pilnīgi īsts piena produkts, tikai bez laktozes. Tas nodrošina visas govs piena priekšrocības un tās pašas būtiskās uzturvielas. Govs pienam tiek pievienots laktāzes enzīms, lai tas sašķeltu laktozi un iegūtu pienu bez laktozes.

Taču ārsti iesaka arī citas stratēģijas, kā droši un bez bažām lietot pienu, piemēram, vienā reizē patērēt mazāk piena, īpaši kopā ar citiem ēdieniem vai ēdienreizēm. Atklāts arī, ka šokolādes piens var būt labāk panesams nekā piens bez pievienotas garšas. Izturību pret laktozi var palīdzēt veidot šāda stratēģija – katru dienu uzņemt nelielu daudzumu govs piena un pakāpeniski dažu dienu vai nedēļu laikā šo daudzumu palielināt.

Foto: Lelya / Alamy/ Vida Press

Labākais kalcija avots

Daudzi iebildīs, ka piena dzeršana, riskējot ar gremošanas traucējumiem, nav tā vērta. Tomēr veselības un uztura speciālisti iesaka arī cilvēkiem ar laktozes nepanesības simptomiem censties uzturā iekļaut piena produktus. Speciālisti ir vienisprātis, ka apmēram 60 % no uztura kalcija vajadzētu uzņemt ar piena produktiem. Piens un piena produkti ir labvēlīgi katrai vecuma grupai, it īpaši bērniem un pusaudžiem, kad kaulu masas attīstība ir dinamiska – 95 % no maksimālās kaulu masas tiek sasniegti pirms 16 gadu vecuma.

Arī vecākiem cilvēkiem nevajadzētu izvairīties no piena un piena produktiem, jo tie ir augstas biopieejamības kalcija, D vitamīna, olbaltumvielu un fosfora avots, kas ir svarīgi, lai novērstu, piemēram, osteoporozi. Zinātnieki arī atklājuši, ka, pateicoties piena produktiem, norit labvēlīga zarnu mikrobiotas jeb mikroorganismu kopuma pārveidošanās, un tas var palielināt kalcija uzsūkšanos un īso ķēžu taukskābju un serotonīna veidošanos, kas tieši ietekmē kaulu vielmaiņu.

Glāze govs piena satur apmēram 250 mg kalcija, aitas piena – pat 380 mg, bet augu izcelsmes dzērieni, ja nav bagātināti ar kalciju, saturs to daudz mazāk, piemēram, glāze rīsu un sojas piena – ap 20 mg, glāze mandeļu piena – ap 90 mg. Piens joprojām ir bagātākais kalcija avots ne tikai tāpēc, ka tas nodrošina vairāk kalcija vienā porcijā nekā jebkurš ēdiens, bet arī tāpēc, ka tas satur citas uzturvielas, piemēram, laktozi un D vitamīnu, kas veicina kalcija uzsūkšanos. Tas padara pienu pārāku par citiem pārtikas avotiem.

Piens satur ne tikai deviņus būtiskus vitamīnus un minerālvielas, bet ir arī viegli pieejams produkts dažādās formās: ar zemu tauku saturu un bez taukiem, bez laktozes, ar pievienotu garšu un dabisku garšu. Tādējādi piens ir produkts, kas mūsdienās var nodrošināt garu un veselīgu mūžu – līdzīgi kā mūsu senčiem nodrošināja izdzīvošanu.

Govs piena alternatīvas – kazas un aitas piens

Govis, protams, nav vienīgie lopi, no kuriem cilvēce kopš seniem laikiem iegūst pienu. Aitas, kazas, jaki, ūdens bifeļi, zirgi, brieži un kamieļi, kas pieradināti pirms vairākiem tūkstošiem gadu, arī bija piena ieguves avots. Mūsdienās joprojām no šiem dzīvniekiem iegūst pienu, un to produkti ļoti interesē veselīga uztura atbalstītājus. Katram no šiem piena veidiem ir savas priekšrocības.

Foto: Shutterstock

Mums vairāk pazīstamais kazas piens pasaulē veido divus procentus no kopējā gada piena krājuma. Kazas pienā ir daudz kālija, kuram ir liela loma sirds un asinsvadu sistēmas darbībā, kā arī B, B₂, C un A vitamīna. Atšķirībā no govs piena tas satur sešas reizes vairāk kobalta, kas ir iekļauts B12 vitamīna sastāvā, un mazāk laktozes, tādējādi piemērotāks cilvēkiem ar laktozes nepanesību. Turklāt kazas pienā tauku molekula ir ļoti sīka, smalka, ar ļoti trauslu membrāniņu, līdz ar to, nonākot gremošanas traktā, kazas piens un tā produkti daudz vieglāk sašķeļas un organismam ir vieglāk uzņemt šīs uzturvielas.

Tādējādi kazas piens kuņģī ir krietni vieglāk pārstrādājams, ja ir gremošanas trakta problēmas. Vēl viens pluss – arī pie infekciju slimībām kazas piens ir vērtīgs cilvēka organismam. Šis piens satur lizocīmu (viela, kas atrodas arī suņu siekalās un palīdz dziedēt brūces). Tā cīnās ar infekcijām organismā, līdz ar to imūnā sistēma strādā krietni efektīvāk.

Latvijā pieejams arī vietējo aitu piens. Tas satur apmēram par trešdaļu vairāk enerģijas nekā govs vai kazas piens. Tajā ir divreiz vairāk olbaltumvielu un daudz vairāk labo tauku, vitamīnu un minerālvielu, īpaši kalcija, dzelzs, magnija, fosfora un cinka, bet tajā ir mazāk nātrija. Tajā ir vismaz divas reizes vairāk C vitamīna un divas līdz trīs reizes lielāks citu būtisko vitamīnu daudzums. Svarīgi, ka aitas pienā ir arī vairāk folijskābes (folskābes). Arī aitas piena tauku lodītes ir daudz mazākas nekā govs pienā, tāpēc vieglāk sagremojamas.

Latvijā ir mēģināts rūpnieciski ražot arī ķēves pienu, taču produkta pašizmaksa sanākusi tik augsta, ka šis peļņas ieguves veids pārtraukts. Atšķirībā no govs piena ķēves piens ir saldāks un liesāks. Tas ir ļoti bagāts ar linolskābi, linolēnskābi un arahidonskābi, tāpēc savulaik raudzēts ķēves piens (kumiss) izmantots tuberkulozes ārstēšanā.

Pēdējā laikā Rietumos aizvien lielāku popularitāti iegūst eksotiskais kamieļu piens; Austrālijā kopš 2014. gada pat sākta kamieļu piena ražošana. Tā cena ir vidēji desmit reizes lielāka par govs pienu, taču saskaņā ar pētījumiem kamieļu piens var palīdzēt diabēta, alerģiju, autoimūno slimību un pat autisma gadījumā.

Augu izcelsmes piens

Pēdējos gados ir palielinājusies augu valsts produktu – govs piena aizstājēju – pieejamība tirgū. Tie ir izgatavoti no sojas pupiņām, rīsiem, auzām, mandelēm, kokosriekstiem un tiek saukti par augu izcelsmes pienu vai augu dzērieniem. Cilvēki, kuri nepanes pienu, kā arī vegāni ar tiem bieži aizstāj govs pienu. Taču govs piens un augu dzērieni ir dažādi produkti, un augu pienu nevar uzskatīt par pilnvērtīgu alternatīvu govs pienam.

Foto: Shutterstock

Govs pienam līdzīgākais olbaltumvielu saturs ir sojas dzērienos, savukārt rīsu, auzu un mandeļu pienā olbaltumvielu saturs ir ļoti zems. Augu dzērieni satur mazāk piesātināto taukskābju un nesatur holesterīnu. Tomēr ražotāji tiem bieži pievieno taukus un cukuru, kas var palielināt vielmaiņas traucējumu risku. Turklāt augu dzērieni salīdzinājumā ar pienu satur mazāk joda, kālija, fosfora un selēna.

Sojas produktus uzskata par ieteicamiem sievietēm menopauzes vecumā, jo tie satur izoflavonus, kas var pasargāt no kaulu masas zuduma. Kādā Spānijā veiktā pētījumā 18 mēnešus ilga ar kalciju bagātināta govs piena uzņemšana pēcmenopauzes periodā ievērojami palielināja augšstilba kaula kakliņa masas blīvumu, turpretī ar sojas izoflavoniem bagātināta piena patēriņš samazināja (gan ne būtiski) augšstilba kaula kakliņa masas blīvumu. Turklāt govs piena uzņemšana ar sojas izoflavoniem izraisīja kaulu apmaiņas bioķīmisko marķieru koncentrācijas samazināšanos. Citā pētījumā tika atklāts, ka bērniem, kuri lietoja augu dzērienus, bija zemāka D vitamīna koncentrācija serumā nekā tiem, kuri dzēra govs pienu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Veselības akadēmija" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Citi šobrīd lasa

Kā nepieļaut vēzi? Onkoloģe uzsver vienu ļoti svarīgu aspektu 2
"Pazīstamiem žurnālistiem neprasu apliecības!" Kā Kūtri iemānīja intervijā ar Kremļa mediju tepat Rīgā 3
Nauda nesmird? Mairis Briedis par miljonu dolāru ir gatavs reklamēt skandalozo baltkrievu atsaldeni Mellstroy, kurš publiski piekāva meiteni
Skatīt visus komentārus