Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Ka jānolasa ūdens skaitītāji, bērnunama meitene uzzināja no parādu piedzinējiem. Režisore Linda Olte par sistēmas bērniem un ģimeni

Intervijas
2022. gada 11. novembrī 06:51 2022. gada 11. novembrī 06:51
  Sandra Landorfa | Žurnāls "OK!"
Režisore Linda Olte Latvijas kinematogrāfā radījusi vēl vienu sūrstošu stāstu par pieaugšanu – filmu "Māsas", kura šobrīd skatāma Latvijas kinoteātros. Pat ja cilvēks ar bērnunama skarbo realitāti nav saistīts, viņš tajā kā spogulī ieraudzīs daudz pazīstama, neglaimojoša un neērta, taču vienlaikus – arī pukstoša un silta. Linda stāsta par savu pieredzi viesģimenes statusā, traumām, kas, iespējams, vēl nav līdz galam apzinātas, par viltus un īsto garīgumu, dēliem un sevis kā sievietes izprašanu.

Filma skrāpē sirdi kā rupjš smilšpapīrs. Tu esi ilgi strādājusi ar materiālu. Vai arī tev pašai iekšā kaut kas sūrst?


Strādājot cerēju, ka skatītājs nepaliks vienaldzīgs. Pat nezinu, kā man radās ideja veidot šādu adopcijas stāstu. Acīmredzot tas manī bija un gribējās to izstāstīt. Pirms padsmit gadiem pati biju viesģimenes statusā, draudzējos ar vienu bērniņu, sajutu bērnunama atmosfēru. Biju gatava nokliegties – man tā gribētos, lai Latvijā nav bērnunamu! Tolaik nezināju, ko varētu darīt. Pēc vairākiem gadiem šī doma atgriezās filmas veidolā, idejā. Tas ir iekšējais kliedziens, ko esmu dabūjusi no sevis laukā; ļoti ceru, ka tas liks aizdomāties gan par saviem bērniem, gan par to, ko varētu dot citiem.

Cik veca tu biji un kādā statusā, kad kļuvi par draugu bērnunama bērnam?

Nesen biju izšķīrusies ar savu pirmo vīru, dēlam bija četri gadi. Par adopciju nedomāju – tā kā biju viena, man nebija drosmes par to izšķirties. Viesģimenes statuss mani uzrunāja – pieteicos, izgāju pārbaudes bāriņtiesā, ar psihologiem. Bērnunamā man iedeva puisīti, kuru neviens negribēja. Viņam bija problēmas ar veselību, piedzīvoti dažādi traumatiski notikumi, bet puisītis bija ļoti jauks. Domāju – lai drusku redz ģimeni, mājas dzīvi.

Draudzējāmies aptuveni gadu, bet stāstam nebija laimīgu beigu. Es izdegu. Es ar atvērtu sirdi tam bērniņam stāstu, rādu, kopā ejam uz veikalu, gatavojam ēst, bet, aizvedusi viņu atpakaļ uz bērnunamu, pa atvērto logu dzirdu, kā uz viņiem kliedz. Negribu nosodīt darbiniekus, zinu, ka tas ir milzīgs darbs, bet toreiz galvā iestājās errors – es tā cenšos dot, bet tas šķiet bezjēdzīgi. Tagad ir pieejams daudz vairāk apmācību iespēju, tobrīd nebija nekāda atbalsta; nesapratu, ko lai dara. Raugoties no šī brīža skatpunkta, saprotu – lai veidotu attiecības ar bērnunama bērnu, tikai ar atvērtu sirdi nepietiek, ir jābūt sagatavotam.

Vai tu spēj saprast ideju, ka bērnu ņem tā – uz dažām dienām? Pat suņus no patversmes tā nedrīkst ņemt. Tas nozīmē dot cerību.

Patversmes suņus var staidzināt.

Cik esmu runājusi ar speciālistiem, tas nav ieteicams pavisam maziem bērniem, jo viņiem grūtāk atšķirt – tu būsi mana mamma vai kā. Ar puisīti uzreiz izrunājām, ka nebūšu viņa mamma – mēs esam draugi. Vari paciemoties, varam kopīgi darboties, sazvanīties. Tomēr mūsu gadījumā bija vairākas kritiskas epizodes, kad sapratu, ka risku ir pārāk daudz – vienu reizi puisītis, it kā rotaļājoties ar lielo virtuves nazi, uzbruka manam dēlam. Tas man bija par daudz, jo es vispār nebiju trenēta, kā tikt galā ar sistēmas bērnu uzvedības izpausmēm.

Lielākiem bērniem šādas draudzības ar viesģimeni noteikti ir ļoti vērtīga pieredze – bērnunamā viņiem ir aprūpētāji, psihologi, logopēdi utt., bet mans novērojums ir, ka pietrūkst droša, uzticama pieaugušā, ar ko veidot stabilas attiecības un saņemt atbalstu. Šiem bērniem ir ļoti svarīgi apzināties, ka “tur ārā” viņam ir kāds īsts draugs.

Tu nonāci līdzīgā situācijā kā adopcijas mamma filmā, kura baidās par savu meitu. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās?

Jā, bet tie, kuri mūsdienās izlemj spert šādu soli, ir daudz sagatavotāki. Arī es, rakstot scenāriju, izgāju adoptētāju kursus. Man ir milzīgs prieks, ka jomas profesionāļi un bērnunamu vadītāji saka, ka savus darbiniekus un audžuvecākus noteikti sūtīs skatīties filmu, jo tā esot kā Bībele, kas ļauj izprast dažādas situācijas un sagatavoties tam, kas gaidāms.

Man, vērojot adoptētājus filmā, radās priekšstats, ka viņi jāgatavo sliktākajam scenārijam.

Jā, jo šie bērni bieži ir ļoti traumēti.

Daudz niķu, stiķu un ielas paradumu?

Jā! Skaidrs, ka zem katras darbības slēpjas kāda vajadzība. Ja sodīsi, nemēģinot saprast cēloni, nekas nesanāks. Adoptētāju apmācībās vecāki tiek trenēti meklēt cēloni bērna rīcībai.

Pēc skumjās pieredzes ar puisīti nešķita, ka esi mazliet neveiksminiece?

Jā, protams! Gribējās, lai no puisīša, kuram neviens neprognozēja veiksmīgu nākotni, izaugtu labs cilvēks. Darbinieces, kad vedu puisīti atpakaļ uz bērnunamu, teica: “Paldies, viņš ir izmainījies.” Tomēr vienu gadu viņš piedzīvoja, kā mājās tiek vārīta zupa, ka tēja nav salda pati no sevis – ir jāpieliek cukurs. Domāju, tagad bērnunama sistēma tiek transformēta, kļūst ģimeniskāka, bet vienalga – katru dienu nāk citi audzinātāji, un lielākā problēma ir piesaistes trūkums – nav viena droša pieaugušā, kuram vari būt tuvs, uzticēties. Domāju, ka izdarīju, ko varēju, un ceru, ka viņam iet labi.

Tev tuvinieki neteica: “Ko tu vispār uzņemies?!”

Teica. Un es sapratu, ka lēmums ņemt ģimenē bērniņu nevar būt tikai mana griba, tam jābūt paplašinātās ģimenes lēmumam – vecāki, māsas… Ziemassvētkus mēs svinam kopā.

Cilvēkam, pirms uzņemties tādu atbildību, būtu jāvēršas pie psihoterapeita un jānoskaidro, kāpēc viņš grib ņemt bērnu. Mēs īsti nevaram atbildēt par savām dziņām, ja neesam tās izpētījuši. Nereti ar labiem darbiem mēģinām kaut ko kompensēt.

Jā... Pati tik tālu vēl neesmu aizrakusies. Bet man to vajadzēja – man tas bija jārisina.

Foto: Oļegs Zernovs

Filma uzdos daudz jautājumu. Viena no simboliskām ainām – no diezgan drošās autoostas vides skatāmies uz noliktavu vārtiem pie kanāla, kur mamma smēķē. Tā mēs raugāmies arī uz to sabiedrības daļu, ko pieskaitām citam slānim. Pēc tēla var redzēt, ka cilvēkam dzīvē neiet, un mēs mēģinām distancēties no tās sievietes treniņbiksēs, kura ar mazu bērnu daudzstāvenes pagalmā sēž karuselītī un pīpē.

Jā, tā bija mana vēlme – pieskarties šai paralēlajai pasaulei. Man pašai ļoti patīk kadrs, kur galvenā varone Anastasija atrodas bērnunamā, viņas mamma ir ārpusē, viņa skatās uz mammu pa logu, kamēr mamma tajā spoguļojas, jo no otras puses aiz spoguļstikla savu meitu neredz. Tas simbolizē – jā, mēs zinām, ka tādi sabiedrības slāņi ir, bet izvēlamies tos neredzēt, jo tā ir ērtāk. Taču es nevienam nepārmetu.

Visas šīs mazās situācijas lielākoties iegūtas no sarunām ar bērnunamu bērniem, darbiniekiem, mammām, kuras dažādu iemeslu pēc nav spējušas parūpēties par saviem bērniem.

Cik daudz atklātu stāstu tu dabūji?

Diezgan daudz. Ja gribētu, dabūtu vēl daudz vairāk. Šķita, ka pietiek, tāpēc izpēti neturpināju. Process bija aizraujošs, visi stāstītāji bija ļoti atklāti. Ciemojāmies vairākos bērnunamos, runājām gan ar audzēkņiem, gan darbiniekiem. Veidojām kino meistarklases ar mūsu operatoru Sašu Grebņevu – lai satuvinātos ar bērniem. Tā bija laba iespēja viņus novērot.

Sākumā bija doma par dokumentālo filmu, tomēr tu izvēlējies veidot spēlfilmu.

Jā, pirmā doma bija par dokumentālu filmu, bet personu datu aizsardzības regulas dēļ es nedrīkstēju atklāt bērnu sejas. Tad nolēmām veidot spēlfilmu. Un atskatoties jāsecina, ka viss sakritis pareizi. Mākslas filmas brīnišķīgā iespēja ir tā, ka es varēju savākt daudzas un dažādas pieredzes un sablīvēt tās vienā esencē. Protams, veidoju to pēc savām izjūtām.

Vai tiešām var faktiski uzrakstīt formulu – sieviete noiet no ceļa, nokļūst cietumā, iznāk ārā sociāli jau gandrīz pazudusi, nespēj parūpēties par bērniem… ?

Tas nav tik vienkārši. Un noteikti nedrīkst teikt, ka visas mammas un bērni ir vienādi. Taču sabiedrības vainošana savā nelaimē un upura loma gan ir izplatīta – jūs, visi sliktie, kas man nepalīdzat! Es taču cenšos, strādāju... Šīs mammas nosoda visus apkārtējos.

Mamma ir gatava ņemt naudu no savas trīspadsmitgadīgās meitas, pat nenoskaidrojot, kur viņa to ņēmusi.

Tas ir tipiski! Protams, arī man ir savi stereotipi, bet ļoti centos iztikt bez nosodījuma. Gribēju būt vērotājs, nedalīt labajos un sliktajos.

Kā Emma spēja tā atbrīvoties Anastasijas lomai?

Viņai ir dots kolosāls talants. Kastingā bija ap 1500 meitenīšu, diezgan traki, bet jau itin drīz bija jūtams, ka Emma būs īstā. Starp citu, uz vienu no atlasēm viņa atnāca ar savu melno suni.

Tas redzams arī filmā.

Tieši tā. Kad viņa ieradās studijā, mēs ar operatoru Sašu saskatījāmies – varam neturpināt, viss ir skaidrs. (smejas) Emma pati pēc dabas ir… kā lai pieklājīgāk pasaka… pofigiste. Tādā veselīgā nozīmē. Mūslaiku padsmitgadīgās mazās meitenītes ir brīnišķīgas, bet tik ļoti aizrāvušās ar tik-tok un jūtūba kultūru, ka visu laiku kaut ko spēlē. No vienas puses, tas uzdevumu atviegloja, jo jau pirmajās trijās sekundēs redzēju: spēlē, tātad nav, nākamo! Emmā bija superīgs īstums. Viena no grūtākajām epizodēm bija tā, kur Emmai “jāsūta dirst” direktore. Dzīvē Emma ir pieklājīga meitene, apmeklē mūzikas skolu un labi mācās. Nācās ar viņu diezgan spēcīgi pastrādāt, lai tas izdotos pietiekami spēcīgi.

Domāju – ko mājas bērns var zināt no bērnunama… Tu runāji, skaidroji?

Mēs izrunājāmies. To, ko zinu par bērnu traumām, detalizēti un niansēti, protams, nestāstīju. Sadarbība ar Emmu bija ļoti forša. Nereti viņa teica: “Zini, varbūt Anastasija darītu tā…” Viņa iegāja tēlā, stāstā.

Vēl viena tēma – adoptētajiem bērniem tiek piedāvāta izteikti kristīga vide. Tu esi strādājusi Kristīgajā radio. Vai tā ir dilemma – bērni tiek pie labas audžuģimenes, taču viņus audzina izteikti reliģiozi, pārveido?

Tagad vajadzētu iziet no situācijas tā, lai mani neizslēgtu no baznīcas. (sirsnīgi smejas)

Atbildi kā māksliniece.

Zini, stāstu veidojot, es, protams, krāsas sabiezināju un paspilgtināju.

Tomēr – šķiet, tas nav retums, jo misijas apziņu bieži vien jūt tieši kristīgi cilvēki.

Mani atbalstītāji un padomdevēji teica, ka filmā amerikāņu adoptētāji ir attēloti ļoti  precīzi un tuvu realitātei. Es arī tikos ar kādu pāri, kristiešiem, kuri šeit vēlējās adoptēt dvīņus, zēns aizbrauca, meitene izvēlējās palikt.

Foto: Oļegs Zernovs

Bērni drīkst izvēlēties? Pat dvīņi tiek šķirti?

Jā. Process bija ilgs, jo bija cerība, ka meitene tomēr piekritīs. Un tagad sociālajos tīklos sekoju līdzi abiem – brālis, kas šeit bija neirotisks un ar lielām uzvedības problēmām, nonākot mīlošā ģimenē, ir atvēries, motivēts mācīties, un viņa lielā diagnožu mape ir nolikta dziļi prom, nekādas zāles vairs nav jādzer, jo – labākās zāles bērnam ir ģimene. Savukārt māsai, kas izvēlējās palikt te, bērnunamā, ir pavisam cits stāsts.

Tomēr jautājums – vai drīkst bērnu pakļaut tādai… ne gluži ideoloģijai, bet garīgajai praksei? Līdzīgi būtu, ja bērnu, kurš audzināts kristīgā garā, adoptētu budisti vai musulmaņi…

Esmu diezgan droša, ka bērnam vissvarīgākā ir ģimene. Vēlams, lai viņš nonāktu tādā ģimenē, kas viņu respektē kā personību. Mani ļoti skumdina tas, ka Saeima pērn nolēma aizliegt adopciju uz ārvalstīm – vai tiešām šis lēmums ir pieņemts, vadoties pēc bērnu labākajām interesēm? Mēs, Latvijas sabiedrība, visbiežāk esam gatavi adoptēt mazus, veselus zīdainīšus. Kurš labprātīgi vēlas uzņemties atbildību par spurainiem, traumētiem pusaudžiem?

Amerikāņi adoptēja pusaudžus vai bērnus ar smagām veselības problēmām. Tagad šiem bērniem vairāk nav izvēles iespējas nokļūt ģimenē. Jā, tas ir brīnišķīgi, ja varam paši parūpēties par saviem bērniem, un es pazīstu vairākus apbrīnas vērtus Latvijas adoptētājus un audžuģimenes. Bet, runājoties ar bērniem, esmu dzirdējusi arī stāstus, ka pie mums nav viss tik rožaini – audžuģimenēs viņus izkalpina, paverdzina, bērnus ņem, lai dabūtu pabalstus. Viņi prasās atpakaļ uz bērnunamu. Vai mēs spējam izsekot, kā tiem bērniem, kuriem liedzam ģimeni ārvalstīs, klājas Latvijā? Filmējot klipus Latvijas Lepnumam, nereti esam ietrāpījuši tādā bēdu ielejā…

Daļa iespējamā atbalsta jaunajām ģimenēm tiek liegta, jo cilvēki saka – to saņems arī narkomāni un dzērāji.

Jā, filmas tapšanas gaitā atklājās daudz tēmu un slāņu. Piemēram, cik daudz sociālais dienests strādā ar mammām, kuras ir ļoti grūtā situācijā. Kad runāju ar sievietēm, kuru bērni dzīvo bērnunamos, visbiežāk sastapu salauztas, traumētas sievietes, kas pašas nav piedzīvojušas vecāku mīlestību un tik ļoti būtisko, drošo piesaisti. Viņas ne tikai neprot veidot attiecības ar cilvēkiem sev apkārt, bet arī ar saviem bērniem. Arī filmas Māsas galvenās varones Anastasijas mamma Alla ir augusi bērnunamā – tas ir apburtais loks, no kura izkļūt ir gandrīz neiespējami.

Atsevišķa tēma ir par to, kas notiek ar bērnu pēc bērnunama. Es satiku kādu jaunu meiteni, kas pēc uzaugšanas bērnunamā uzsākusi patstāvīgu dzīvi īrētā dzīvoklī – par to, ka jānolasa ūdens skaitītāji, viņa uzzināja no parādu piedzinējiem. Viņa nezināja, ka kaut kas tāds vispār eksistē. Neviens no pieaugušajiem nebija iedomājies viņai to izskaidrot. Mēs, kas esam uzauguši ģimenēs, bieži nevaram pat aizdomāties par to, kas varētu radīt erroru bērniem no bērnunama.

Katram jaunietim vajadzētu mentoru. Un sievietēm, kuras iznāk no cietuma, ja viņām ir nepilngadīgi bērni, – vēl jo vairāk. Tādas filmas ir vajadzīgas, lai liktu sabiedrībai aizdomāties. Līdztekus mākslas darba radīšanai tu esi īstenojusi arī sociālu misiju.

Es ļoti ceru! Man šķita ļoti svarīgi par to runāt. Domāju, ka mana nākamā filma būs par pieaugušiem cilvēkiem.

Matīss Kaža, producents, atklāja, ka tā būšot “vēl trakāka”.

Jā. Arī tā ir tēma, kas pastāv, bet par kuru nerunā.

Vai tu, uzņemot šo filmu, domāji arī pati par savu pusaudzību?

Godīgi sakot, laikam ne. Esmu parasts, laimīgs ģimenes bērns.

No Mežciema, nevis Sarkandaugavas?

Jā, uzaugu deviņstāvu blokmājā pie Biķernieku trases. Mamma un tētis, lai gan strādāja, tomēr bija pieejami. Man ir divas māsas.

Kur tu pati to smilšpapīra nobrāzumu dvēselē dabūji?

Ā, šis jautājums… Par kuru tēmu runāt?

Par visām...

Man šķiet, ka esmu vēlais ziediņš, lēnām veros vaļā. Citiem idejas un stāsti ir jau pēc akadēmijas beigšanas, es vairāk esmu bijusi vērotāja lomā, un tikai tagad izkristalizējas tēmas, kas man rūp, par kurām gribu runāt.

Tagad tu pārstāsti CV, ko var izlasīt filmas.lv, bet jautājums bija par cilvēcisko rūdījumu.

Zini, norūda katra mazā dzīves epizodīte. Es tiešām uzaugu siltumnīcā, ilgi šķita – par ko lai stāstu, ja pati neko lāga neesmu piedzīvojusi? Domāju, ka mani ļoti mainīja šķiršanās pieredze. Salaulājāmies kā kristieši, baznīcā, un tas, ka laulība neizdevās, bija ļoti traumatiski. Par laimi, es spēju ieraudzīt, ka Dievam ir daudz svarīgāk, lai mēs attīstāmies kā garīgas būtnes. Bet tieši tā pērles slīpēšana, kā tu saki – smilšpapīrs, sāp. Acīmredzot man tas bija vajadzīgs, tagad esmu pilnīgi cits cilvēks.

Vai tu savu pieredzi iekodēji arī daudzsēriju filmā Projekts: šķiršanās?

Jā, lai gan filma vairāk bija ar komisku ievirzi.

Ar daudz atpazīstamiem momentiem.

Jā! Un, kad esmu izgājusi cauri savai pieredzei, varu skatīties jau citādāk, diskutēt ar Rēziju un Gati, kuriem arī ir dažāda attiecību pieredze. Ja viss izdosies, man ir vēl kāda ideja – gribu šķiršanās tēmā paurbties dziļāk, emocionālāk, no savas perspektīvas.

Vai vari pastāstīt, kā izkūņojās tavs mākslinieciskais taurenis? Tu strādāji televīzijā, tomēr spēlfilmas – un arī seriāla – režisorei ir cits statuss.

Es to redzu kā savu ceļu. Tāds bija mans izaugsmes ceļš. Kino draugi gan bieži mani tā maigi vilka uz zoba – ko es sēžu televīzijā, kāpēc netaisu “lielo kino”.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu mācījies par operatori. Tiešām staipīji smagās kameras?

Darīju gudri – sarunāju ar Grebņevu, lai viņš nofilmē. (smejas) Tagad varu atzīties, ka  studiju gados lielākoties procesu tikai uzmanīju. Pēc akadēmijas sāku strādāt Latvijas televīzijā un esmu pateicīga saviem vadītājiem un kolēģiem, ka esmu vienmēr jutusies atbalstīta savās dažbrīd priekš sabiedriskās televīzijas pārdrošajās idejās. Dažbrīd man uznāca pārdomas, vai esmu īsta režisore, ka pārsvarā tikai izpildu kāda cita idejas, bet tad iedomājos par tādu ģēniju kā Mikelandželo un nomierinājos – viņa darbi arī bija pasūtījuma darbi, viss ir atkarīgs no tā, KĀ tu savu darbiņu paveic.

Un tad vienu dienu man piezvanīja mans kursabiedrs un draugs Saša Grebņevs un teica: “Kino centram tuvojas projektu iesniegšanas termiņš, ko mēs sniegsim?” Sāku domāt – paga, vai man ir kāda ideja? Izstāstīju dokumentālās filmas ideju par adopciju, viņš saveda kopā mani ar Matīsu, kurš uzreiz bija ar mieru, un sniega bumba sāka velties. Varēju tikai skatīties un brīnīties, kā tas notiek. Bija atnācis īstais laiks, biju līdz tam izaugusi.

Un Kino centrs pēc tam atļāva iekāpt mākslas filmas kurpēs?

Jā, laikam biju sevi pierādījusi kā televīzijas filmu un montāžas režisore. Uzreiz bija sajūta, ka viss būs labi.

Dzīvē tu esi trauslais ziediņš, kurš māk paprasīt aizvēju, nodrošinot sev komfortablus apstākļus?

Domāju, ka māku. Ja pirms pāris gadiem likās, ka viss jāizdomā pašai, tieši ar Māsu projektu piedzīvoju brīnišķīgo komandas sadarbību. Visās izpētēs braucām ar Sašu, garajos ceļos pa Latviju bija pārdomas, atklāsmes, idejas. Kad uzrakstīju pirmo scenārija draftu, lasījām to kopā ar Matīsu, Sašu un mākslinieci Lauru Dišleri. Ja reizēm filmēšanas laukumā viņas nebija klāt, izjutu ārkārtīgu stresu, tāda sajūta, it kā man nebūtu vienas kājas. Saša ar savu intensitāti un idejām ir daudz skaļāks un ātrāks par mani, tad man uz brīdi vajag pauzi, lai saprastu, ko es pati par to domāju. Mēs tikām galā.

Vai tu privātajā dzīvē proti paņemt trauslās sievietes daļu, palūgt palīdzību?

Es to mācos. Tieši pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, kā tas ir, ka pilsētā esmu viena, bet laukos – pavisam cita. Pilsētas dzīvoklī esmu direktore, kontroliere, noteicēja, varbūt pat feministe… Vispār man šī loma nepatīk, tur man tā kamera jānes. (smejas) Kad aizbraucam uz laukiem, kas atrodas 100 kilometru attālumā, viss mainās – es kļūstu maiga, plūstoša, nemāku iekurināt krāsni... Ja ļoti vajag, māku, bet man patīk, ka drīkstu nemācēt. Vīram patīk visi lauku darbi, un tur lomas pēkšņi kaut kā sadalās tik pareizi...

Kā “normālā” patriarhālā sabiedrībā?

Jā! Tad domāju – varbūt mums vispār jāpārceļas uz laukiem. No otras puses – man taču būtu jāiemācās tā justies arī pilsētā. Tas vēl jāapgūst.

Lielais puika ir jau pieaudzis?

Viņam ir 17 gadu. Spēlē volejbolu, ir draudzene.

Tad tu esi puikas mamma, pie kuras nāk ciemos… ?

Jā, mēģinu tās draudzenītes neielaist sirdī. Vienu ielaidu, tad uzzināju, ka viņiem viss ir cauri – nu kā tad tā?! (smejas)

Tu kā mamma sirdsgudri spēj tikt galā ar pusaudža asumiņiem?

Mācos, daru to pirmoreiz. Interesanti, ka abi mani bērni ir ļoti atšķirīgi. Katram gan ir savs tētis, bet, cik esmu runājusi ar draudzenēm, bērni mēdz būt dažādi arī vienam pārim. Ar mazo deviņgadnieku mums ir burtiski dvēseliska saprašanās, ļoti jūtam viens otru. Ar vecāko dēlu ilgi sevi šaustīju, ka neesmu bijusi laba mamma, ka kaut ko neesmu mācējusi pareizi izdarīt. Ilgi nevarēju pieņemt un saprast, kā var būt, ka esam tik dažādi, ka dēls reaģē tik atšķirīgi – es neesmu tā mācījusi. Tikai nesen sapratu, ka viņš, iespējams, man ir dots, lai es mācītos pieņemt citādo.

Ka tā mēdz būt pat ar ļoti tuviem cilvēkiem.

Jā, un tam nav nekāda sakara ar mani. Kad šī doma atnāca, es nomierinājos. Tikai tagad esmu sapratusi, ka viss, kas man kā mammai ir jādara, – ir jāmīl un jāatbalsta viņš. Un jābeidz brīnīties par kādām, manuprāt, dīvainākām viņa atbildēm vai asākām reakcijām. Man ir ļoti forši dēli, par ko esmu ļoti pateicīga.

Anastasija bērnunama vadītājai saka: “Es viņiem nepiestāvu.” Cik interesants formulējums – vai mēs piestāvam saviem draugiem, kolēģiem?

Jā, tas man atnāca nez no kurienes. Tu saproti, lai gan tiem cilvēkiem ir vislabākie nodomi…

… tomēr es esmu no cita kaula.

Jā, tas ir par to.

Kāda bija tava vasara, kāds būs rudens?

Vasara bija tiešām brīnišķīga, es to izbaudīju laukos. Šogad bija mana pirmā interesantā pieredze retrītā. Biju aizspriedumu pilna un aizdomīga – kas ar tām sievietēm baltajās kleitās ir? Tomēr gribējās to piedzīvot. Manas nākamās filmas varone noteikti brauks tādā retrītā. Nodomāju – man to vajag kaut vai izpētes dēļ. Tā izvērtās par tiešām labu pieredzi, pirmām kārtām – satiku ļoti foršas sievietes.

Tā bija joga vai kāda cita prakse?

Tur vairāk bija tāda kā brīvā deja. Tu dejo nevis kā diskotēkā, lai izskatītos smuki, bet ļauj, lai ķermenis tevi vada.

Tev izdevās tā ļauties?

Šķiet, ka jā. Sākumā prāts ir spēcīgs – pag, kā tu izskaties, šitā jau gan ne, tā ir pārāk seksīgi... Bet, šķiet, man izdevās. Bija sajūta – o, padodiet man kādu ballīti, man pilnīgi vienalga, ko tur pārējie… Pirmoreiz mūžā ieguvu arī apzinātas ēšanas pieredzi. Esam raduši aizskriet, paēst un tad atpakaļ – vingrot vai dejot. Tur arī ēšana bija piedzīvojums. No vienas puses šķiet, ka tas garīgums un apzinātība ir nodeldēti, mazliet par plastmasu pārvērtušies, no otras – tā bija vērtīga pieredze.

Pagājušonedēļ ar mazo dēlu aizgājām paēst uz kafejnīcu, jo dzīve ir jāsvin. Tas nekas, ka nezinām, kā rudenī samaksāsim rēķinus, ir sajūta, ka jābauda, kamēr var. Dzērām svaigi spiestu apelsīnu sulu, teicu viņam: “Klau, pamēģinām kā manā retrītā – aizveram acis un izbaudām!” Tā garša ir pilnīgi cita, pēkšņi sajūti, kā kustas mēle, kā viss notiek. Vai savā skrējienā kādreiz esi jutusi, kā kustas tava mēle?! Kaut kas tajā mirkļa noķeršanā man ļoti patīk. Jā, to laikam šovasar esmu iemācījusies, un gribas to attīstīt vēl vairāk.

Ceri uz balvām festivālos?

Ja man būtu teikšana, es noteikti piešķirtu balvu Ivetai Polei par otrā plāna lomu – viņa ir tik forša un spēcīga!  Arī Emmai Skirmantei, kas spēlē galveno varoni Anastasiju, novēlu kādu balvu, jau daudz labu atsauksmju esam saņēmuši par viņas darbu. Zini, man laikam par to filmu ir superīgs miers. Esmu to notestējusi uz vairākiem cilvēkiem, sajūta ir ļoti laba un stabila, mani vairs neviens pārāk nevar ietekmēt. Laikam izklausos baigi augstprātīgi. (smejas) Un lielākā šīs filmas jauda ir, ka aiz galvenās varones Anastasijas tēla stāv tūkstošiem reālu bērnu dzīvesstāsti. Es ticu, ka filma savu skatītāju atradīs un katrs ieraudzīs savas šķautnes, par kurām padomāt. 

Palīdzi mums uzlabot savu darbu - novērtē raksta kvalitāti!
1. Cik patiesa un precīza, tavuprāt, ir rakstā publicētā informācija?
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
2. Vai žurnālista darbs ir vērtējams kā neatkarīgs un neietekmēts?
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
3. Vai materiālā vienlīdz taisnīgi un objektīvi atspoguļoti visu pušu viedokļi?
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
4. Vai materiāls ir cilvēcīgs un nenodara neattaisnojamu kaitējumu rakstā minētajām personām?
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
5. Vai uzskati šo publikāciju par atbildīgu žurnālista darbu?
Nosūtīt!

Citi šobrīd lasa

Adriana Miglāne tagad strādā bērnudārzā un alimentos no bijušā vīra saņem vien 150 eiro mēnesī
Šokējošas ziņas Rusiņa lietā. Mirušās sievietes kaimiņiene palīdzēja slepkavam izsekot upuri
"Turamies kopā arī grūtos brīžos!" - Ģirta un Leonardas Ķesteru īpašās attiecības