Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Juris Zolbergs

21 gadu kopā - darbā un mājās. Henrietas un Andreja Verhoustinsku attiecību līkloči

Intervijas
2023. gada 11. janvārī 06:31 2023. gada 11. janvārī 06:31
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
21 gadu kopā. Darbā un mājās. Viens klusētājs, otrs – vismaz darbā – liels runātājs. Abi piedzīvojuši kopā teju visu, ko viens pāris var piedzīvot, – attiecību līkločus, bērna audzināšanu, vecāku novecošanu un aiziešanu, arī depresijas klātbūtni. Un ļoti daudz skaistā un radošā. Andrejs un Henrieta Verhoustinski. Viņš – režisors un operators, viņa – teātra kritiķe un žurnāliste.

Kā tu, Andrej, sadzīvo ar Henrietas atklāto dabu?


Andrejs: Nu, to es zināju jau, kad precējāmies. Tāda viņa ir – tas vai nu ir jāpieņem, vai nē. Bet es esmu daudz introvertāks, jā.

Henrieta: Nav jau tā – viņam arī ir tā krievu daba. Abi esam tādi puskrievi. Redzot mūs kopā, daudziem ir priekšstats, ka Andrejs ir lēns un mierīgs, bet tā nebūt nav. Viņam mēdz būt ekstravertas izpausmes, viņš, piemēram, lamājas pie stūres.

Jūsu dzīvē ir vismaz trīs kino sižeta cienīgi notikumi – jūs paši zināt, kurus es domāju?

Henrieta: Nezinu, nē. Droši vien iepazīšanās?

Par to nemaz neko vēl nezinu. Kā jau esi stāstījusi intervijās: trešā cilvēka ienākšana attiecībās; vīram bija jāsaskaras un jāsadzīvo ar tavu depresiju; nav nekāds noslēpums, ka jūs kopā strādājat un kopā radāt. Ar to tad arī varētu sākt – kāpēc strādājat kopā?

Henrieta: Strādājam jau arī ar citiem cilvēkiem. Bet es tiešām ļoti labprāt strādāju ar Andreju. Ja ir jaunas idejas, pirmajam tās uzticu viņam. Kāpēc man patīk ar Andreju strādāt – tāpēc ka es esmu diezgan haotiska un nedisciplinēta, bet Andrejs ir pilnīgs pretstats. Viņš apvieno sevī divas lieliskas īpašības: ir brīnišķīgs operators, viens no labākajiem Latvijā,  un ir ārkārtīgi disciplinēts. Viņš taču visu dara laikā!

Un kurš no jums izvēlas jūsu filmu varoņus?

Henrieta: Viņi kaut kā atnāk. Piemēram, Raimondu Paulu mēs vispār neizvēlējāmies – to piedāvāja Latvijas TV, jo tuvojās viņa jubileja. Filmu bija paredzēts taisīt Kristīnei Želvei, bet viņa atteicās, jo tobrīd rakstīja grāmatu par Grosvaldiem. Un tā mēs nonācām pie Raimonda Paula, kas bija ļoti veselīgs process, jo paralēli filmējām arī mūsu lielkristapu –filmu par Birutu Delli. Kaut arī abi plus mīnus vienas paaudzes cilvēki, bet tik atšķirīgi! Delle ir iekšup vērsta, viņai arī ir depresija, ar kuru viņa cīnās. Viņa ir smags personāžs. Bet arī ārkārtīgi interesants. Un tam pretējs bija Pauls – ar saviem jokiem, dzirksteļošanu –, pēc viņa vienmēr bija tāda sajūta, ka esam C vitamīnu saēdušies!

Foto: Juris Zolbergs

Andrejs: Tajā pašā laikā viņš ļoti kontrolēja, cik tālu mūs laiž un ko ļauj darīt, bet ko kategoriski ne. Tādā ziņā viņš bija daudz striktāks.

Henrieta: Jā! Jo Delle jau ļāvās, viņas raksturs ir tāds. Bet Pauls – viņš to darīja ārkārtīgi eleganti. Vienkārši tā kā nedzirdēja mūsu jautājumus. (smejas)

Pie kuras filmas bija visgrūtāk strādāt?

Andrejs: Man laikam visgrūtāk bija tieši ar Maestro – tādā ziņā, ka, pirmkārt, jau ir bijušas n-tās filmas par viņu. Otrkārt, viņš fotogrāfus un filmētājus uztver kā zobu sāpes – izvairīties nevar, bet patīkami nav. 

Jums pašiem ir grūti tikt pāri tam, ka jāprasa varonim par viņa dzīvesbiedru, bērniem, vispār privāto dzīvi?

Andrejs: Ja mēs nolemjam taisīt filmu un varonis piekrīt – tad mums jārunā par visu. Protams, ētiskais jautājums dokumentālajā kino ir viens no lielajiem jautājumiem, par kuru tev ir jābūt savai pozīcijai, pirms tu vispār sāc taisīt filmu. Bet tad, kad jau sākts filmēt, es jūtos diezgan brīvi, tas nav sarežģīti. Nē, mums nav neērti pajautāt neko. Tiešām.

Andrej, tomēr kāpēc tev patīk strādāt ar Henrietu?

Andrejs: Viņa ir empātiska. Tas palīdz atklāt cilvēkus, sarunāties ar viņiem. Ir arī pietiekami brīva, radoša, mākslinieciska – tas viss dokumentālajā kino ļoti palīdz.

Tu viņas depresiju jūti?

Andrejs: Ikdienā, protams, jā. Darbā mazāk.

Henrieta: Darbā ir tā kā aktieriem ar to temperatūru – pazūd! Ies uz skatuves un spēlēs, lai tur vai kas. Darbā es ļoti koncentrējos. Un – es jau arī lietoju medikamentus.

Bet ikdienā… Esmu ekstraverts, runīgs cilvēks, bet tad iestājas tie brīži, kad sagumstu un klusēju sevī. Andrejs tad saka: tu šodien ar mani vispār nerunāsi? Un mīļākā nodarbe ārpus darba man ir saritināties zem pleda ar grāmatu rokās. Tā kā mūsu ģimenē tas, kam patīk rīkot ballītes, tagad noteikti ir Andrejs.

Andrejs: Tev jau darbā komunikācijas ir tik daudz, ka... Nav jau arī tā, ka mājās Henrieta nerunā nemaz, bet tagad viņa noteikti runā mazāk nekā kādreiz. Tas ir mainījies, jā.

Henrieta, tev ir sevi jāpārvar, lai ietu strādāt, runātu un tiktos ar cilvēkiem?

Henrieta: Tik traki arī nav. Ir grūtāki rīti, kad tiešām sevi jāpārvar. Bet esmu izkopusi visādus rituālus. Piemēram, man ārkārtīgi nepatīk, ja nevaru iedzert savu rīta kafiju. Tā ir gadījies – un tad es jūtos izsista no līdzsvara. Man ir vajadzīgs tas rīts, kad es putoju pienu, mazgāju putotāju, uztaisu to kafiju – un tad lēnām dzeru. Tādi rituāli ir mani pieturas punkti. Tad televīzijā ir tāda brīnišķīga vieta kā grimētava, un mūsu grimētājas ir ļoti empātiskas, viņas jūt, kāds tev ir noskaņojums. Ja ir pļāpīgais, mēs pļāpājam par bērniem, politiku – visu. Vai arī es vienkārši sēžu, klusēju – un viņas mani padara izskata ziņā skaistāku.

Kas ir tas, ko jūs ārpus darba darāt kopā?

Henrieta: Šobrīd ir nenormāli daudz darba, tā ka nekam citam tiešām laika neatliek. Bet agrāk mums bija brīnišķīgas pastaigas. Staigājām pa Šampēteri, atceries? Tagad esam to atmetuši, un tā man pietrūkst. Riktīgi pietrūkst.

Andrejs: Henrietai nekādi sporti nepatīk un arī neinteresē, staigāšana ir viņas mīļākais un vienīgais sports. Man sports patīk, bet kopā mēs to īsti nevaram izveikt.

Staigājāt un skatījāties arhitektūru?

Henrieta: Jā! Tā lieliskā sajūta, kad ej garām kādai interesantai mājai un domā: “Kas tur dzīvo? Un kāpēc viņi tur tādu piebūvi ir uzbūvējuši?” Mums ir arī vietējais Šampētera mežs, īsts mežiņš ar priedēm un eglēm – mēs uz to mežiņu agrāk regulāri gājām. Man tā tiešām pietrūkst, Andžej, mums tas steigšus jāatjauno!

Kāpēc “Andžej”?

Henrieta: Draugi viņu tā iesauca. Jaunības draugs viņu sauca par Andžeju un vēl austrumnieku manierē par Andžejdžanu. Tā es arī daru.

Jūs esat kopā piedzīvojuši visu, ko var piedzīvot. Tev ir smagi gājis ar vecākiem, tagad bērns droši vien iet no mājas projām…

Henrieta: Nē, Katrīnai ir tikai 18, vēl ar mums. Andreja lielie bērni gan ir jau savā dzīvē.

Bet vecāki – tas bija ļoti smagi. Īstenībā te man jāsaka milzīgs paldies Andrejam. Es pati nebraucu ar mašīnu, visa ikdienas loģistika – un tas nebija reizi mēnesī, katru dienu bija kaut kas jāatved, vecāki arī jāaizved pie ārstiem – bija uz viņa pleciem. Bez Andreja es to nebūtu paveikusi. Bija arī tā, ka vakarā man jāiet uz kārtējo izrādi, bet Andrejs brauc un liek manai mammai pamperu. Viņš ļoti piedalījās manu vecāku aprūpē, un tas mums visiem bija smags periods.

Andrejs: 24. novembrī mums LTV bija pirmizrāde filmai Paula un ceļš – par jaunu meiteni, kura tikusi galā ar krūts vēzi. Personiski mums pašiem nav bijis ar kaut ko tādu jāsaskaras, tā ka nevar teikt, ka ir izdzīvots pilnīgi viss. Daudz, ko negribētu izdzīvot, mēs neesam izdzīvojuši. Bet arī daudz kam esam izgājuši cauri, jā.

Ja par filmu Paula un ceļš – mana mamma arī aizgāja ar vēzi, pie tam ļoti agri, 42 gadu vecumā. Viņa bija onkologs un par onkologu bija kļuvusi, jo arī abi viņas vecāki agri aizgāja ar vēzi. Jā, bet tas neko nelīdzēja, viņa arī aizgāja tāpat…

Līdz ar to tā man ir personiska tēma. Bet Paulas gadījumā ļoti apbrīnojami, ka viņa tiešām nevis vienkārši tika galā ar vēzi, bet viņa… kļuva par citu personību un ļoti spēcīgi transformēja savu dzīvi. Izmainīja praktiski visu: darbu, attiecības, dzīvesvietu.

Henrieta: Paula mums atzina, ka bijusi bikla un nepārliecināta būtne, kas bija atkarīga no citu cilvēku viedokļa, bet tagad viņai pašai ir viedoklis, pašai ir stingrs priekšstats, kā jābūt. Nav neizlēmības, svārstības, viņa ir kļuvusi daudz drošāka, pārliecinātāka par sevi. Un to arī viņas māsa Lotte, Madara Cosmetics vadītāja, atzīst, ka Paula tagad ir drosmīgāka par viņu.

Kurš filmas varonis jums ir licis daudz pārdomāt, varbūt pat mainīt sevi?

Andrejs: Man laikam visspēcīgāk tas bija ar Lidiju Lasmani-Doroņinu. Jo viņas iekšējais spēks – tas ir apbrīnojams. Dzīvesspars un tajā pašā laikā labestība. Un no otras puses – ļoti stingrs mugurkauls. Apvienot to mugurkaulu ar tādu labestību – tas patiesībā nemaz nav viegli. Lidija ir dzimusi 1925. gadā un joprojām ir formā, staigā uz teātriem, koncertiem. Viņas skaidrais redzējums uz visu, viedoklis un arī gaišums – tas ir kas absolūti apbrīnojams. Un tas viss pēc 14 gadiem krievu padomju cietumos, lēģeros Sibīrijā.

Henrieta: Lidija noteikti ir tāds cilvēks. Un, ja vēl kāds jāmin, es minētu Zaigu Gaili, jo viņa iemieso to, kāda es gribētu būt, – absolūti radoša.

Foto: Juris Zolbergs

Kurš ir bijis skaistākais periods jūsu kopdzīvē?

Henrieta: Man visi periodi patīk. Arī šis ļoti patīk – kad kopīgi joprojām iekārtojam šo māju. Ievācāmies pirms diviem gadiem. Tas mums bija sapnis – sava māja. Tagad ir. Andrejs te rosās, un es – nerosos. (smejas)

Andrejs: Tāpēc arī nav vairs spēka pastaigām. Ir tāda kārtīga noņemšanās! Bruģēju te visu, tie darbi jau īsti nebeidzas.

Henrieta: Bet nu mums ir sava ligzda, kur varam visu! Katrīna, piemēram, kad ir kādas dvēseles grēmas – viņa mums tāds jūtīgs bērns –, var izbļauties. Es viņai saku: kliedz, ja gribas! Un viņa arī kliedz!

Tā ka arī šis periods mani apmierina. Bet ļoti skaists, aizkustinošs bija mūsu pats aizsākums… Toreiz mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklītī: virtuve – astoņi kvadrātmetri, istaba – kādi divpadsmit. Ar diviem televizoriem, jo es tobrīd strādāju LNT, tulkoju filmas un liku titrus. Andrejs televizorā skatījās futbolu, un es savā televizorā turpat blakus strādāju. Bet tas bija ļoti foršs laiks, jo mēs bijām ļoti cieši kopā.

Andrejs: Tad vēl mūsu meitas nebija. Bet, kad ciemoties atbrauca mani vecākie bērni, tad mēs visi tur vēl arī sagulējām!

Henrieta: Tu ar bērniem lielajā gultā, bet es uz izvelkamā krēsla! Pamostos no rīta piecos un skatos – vecākais, Hermanis, sēž uz gultas malas, ieslēdzis televizoru, bet tur tikai skudriņas skraida. “Hermanīti, ko tu dari?” – “Es multenes gaidu,” viņš man saka. To es spilgti atceros. (smejas)

Jo, redzi, es dabūju Andreju uzreiz ar diviem bērniem. Man kā bohēmiskai, liderīgai, absolūti liberālai būtnei tas bija tāds izaicinājums! Es savā dzīvē nebiju daudz ar šāda izmēra cilvēkiem saskārusies! Man liekas, ka mums izdevās nodibināt labu kontaktu. Un kļūt par patiešām tuviem cilvēkiem.

Un kāds tad bija tas cerēšanās laiks?

Henrieta: Mūsu ceļš uz kopdzīvi bija dažādām peripetijām klāts, jo iepazīstoties mēs abi nebijām brīvi cilvēki. Mums arī neizveidojās nekādas attiecības, jo Andrejs bija godīgi precējies, man bija jau vairākus gadu ilgas attiecības. Iepazināmies mēs tādā veidā, ka mani draudzenes aizvilka uz filmēšanu Liepupē – kas tagad ir mūsu sapņu zeme…

Andrejs: Es vienu gadu mācījos kino arī Stokholmā, un tur man bija beigšanas darbs, ko filmēju te. Kā jau studentu darbam kaut kāds budžets bija, bet pavisam neliels, un man vajadzēja lauku kāzas. Mums laukos bija tāds liels klubs, kuru var īrēt, es to noīrēju, bet, protams, masu skatu dalībniekus ņemt nebija naudas. Izziņoju visiem draugiem, lai brauc uz balli-kāzām, teicu, ka būs ēšana, dzeršana par brīvu.

Henrieta: Un es kā mūžīgā tusētāja uzreiz gatava – braukt, tusēt un vēl filmēties! Taču ieberzos. Braucu uz masu ainām, bet tur viena aktrise…

Andrejs: … pēkšņi viena aktrise paziņoja, ka viņai vajag diezgan lielu honorāru, ko mēs nevarējām samaksāt. Steidzami meklējām uz vienu otrā plāna lomu kādu no atbraukušajām meitenēm.

Henrieta: Ilze Vītoliņa mani pierunāja – viņai bija attiecīgā izmēra kostīmi, es tolaik biju vēl trīsdesmit ceturtais izmērs. Man uzsēja sarkanu banti, ieģērba sarkanā puķainā kleitā. Bet ar to jau nebeidzās. Vienā ainā jāsit galvenajai varonei pa seju, un tas man nenāca viegli. Man liekas, to ainu filmēja kādas simt reizes!

Andrejs: Viss bija labi. Iesiti taču!

Un tēloji tik labi, ka Andrejs tevi novērtēja.

Henrieta: Pēc tam mēs ar manu toreizējo draugu sākām laiku pa laikam braukāt uz Liepupi. Andrejs rīkoja – viņam joprojām patīk rīkot – dažādus draugu saietus, un mēs iekļuvām tajā lokā. Un tad vienu reizi mēs tur aizbraucam, bet Andrejs ir viens, bez Līgas. Vienreiz tā, otrreiz… Un tad viņš atklāja, ka šķiras.

Man tās attiecības bija diezgan smagas, jo tās bija ar precētu vīrieti. Vienā brīdī es vairs nevarēju to izturēt. Diezgan sinhroni sanāca… Andrejam gan jau kādu gadu iepriekš attiecības salūza, kamēr es vēl gadu novilku. Bet kādā brīdī mēs uzlūkojām viens otru citādām acīm.

Andrejs mani uzreiz aicināja pie sevis uz to vienistabas dzīvoklīti, bet es – nē un nē. Beigās tomēr piekritu iet dzīvot pie Andreja, man vienkārši nebija, kur likties! Pārvākšanās notika dramatiskā 2001. gada 1. novembrī. To datumu es atceros – mūsu kāzu datumu es pa laikam nespēju atcerēties, bet to atceros!

Lija lietus, un pūta vējš. Atceros, Valts Kalniņš, politologs, mums palīdzēja pārvākties – es nopogāju kapuci no sava mēteļa un viņam aizdevu; un viņš tādā smieklīgā, apsietā sarkanā kapucītē… Tas bija tāds vējains 2001. gada notikums.

Īpašības, kuras viens otrā novērtējat?

Andrejs: Tās jau ir saistītas ar darba īpašībām. Jo tās saglabājas arī dzīvē.

Henrieta: Nu, Andžejs ir ļoti vīrišķīgs, tādā labā nozīmē. Es mājās negatavoju ēst, to dara Andžejs… Bet vienlaikus viņš mani ir atsvabinājis no jebkādām rūpēm par santehniku, krāsnīm, āra darbiem. Viņš tikai laiku pa laikam izmisīgi cer, ka es varētu piedalīties kādā no tiem…

Es kādreiz pamostos un saku: bet, Andrej, ja ar tevi kaut kas notiek, kur mums vispār atrodas, piemēram, ūdens skaitītājs? Tad viņš to pasaka, un es to laimīgi aizmirstu.

Viņš ir vīrišķīgs visbrīnišķīgākajā nozīmē, tāpēc ka akceptē un respektē manu feminismu, bet vienlaikus arī pasniedz man mēteli un padod roku. Tādas klasiskās īpašības, kas mani ārkārtīgi aizkustina, jo tās nekādā veidā nepadara viņu par despotu un visu balsstiesību uzurpatoru mājā. Man tas ļoti patīk.

Izklausījās, ka tavs feminisms ir mazliet saistīts ar slinkošanu.

Henrieta: (smejas) Kādreiz, kad es nekādi nevarēju sakārtot savu istabu, mana mamma teica: slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Bet, nē, kārtošana gan man ir – ar laiku esmu kļuvusi līdzīga mammai, vairs nav tāds bardaks, tagad mājās ir kārtība.

Andrejs: Ja Henrieta kaut ko dara, tad dara to skrupulozi. Es mājas kārtošanai varu pieiet virspusēji, bet viņai tas ir jādara ļoti ilgi un cītīgi. Ja nevar tā – tad labāk, lai nav nekā!

Kurš no jums ģimenē ir kultorgs – kurš izlemj, kas jālasa, kas jānoskatās?

Andrejs: Henrieta – viņai darbs tāds. Kino abi esam gudrinieki. Var teikt, ka gaume mums ir diezgan līdzīga. Runājot par lielām lietām – tā var nesakrist tikai par kādām detaļām. Un var šad tad nesakrist ar kādu meinstrīma viedokli – meinstrīmu es te nedomāju kādā sliktā nozīmē, bet, ja vairums teiks, ka izrāde ir slikta vai laba, mums var likties pretēji.

Bet kopumā vairāk iesaka Henrieta. Viņai nepārtraukti nāk jauna informācija. Par teātra izrādēm, par izstādēm.

Henrieta: Šodien mums, starp citu, vēl jāpaspēj uz Lancmaņa izstādi.  Rīt viņš nāk pie manis uz Kultūrdevu.

Tev viss ir jāredz.

Henrieta: Jā. Es esmu no tiem žurnālistiem, kuri sagatavojas. Ja pie manis nāk cilvēks, tiešām izlasu to viņa grāmatu un aizeju uz viņa izstādi, un noskatos viņa filmu. Tas man ir nosacījums numur viens. Bet tas arī padara manu darbu tik interesantu.

Andrej, un kādas ir Henrietas labās īpašības?

Andrejs: Viņa ir, kā jau teicu, ļoti empātiska. Man tas šķiet brīnišķīgi. Un pret visiem cilvēkiem, nevis tikai pret īpaši tuvajiem. Ļoti līdzpārdzīvojošs, ļoti godīgs cilvēks.

Lai arī viņa saka, ka ir feministe – un tā savā ziņā ir –, tai pašā laikā Henrieta ir ļoti sievišķīga. Kaut kā viņā šīs parādības viena otru neizslēdz. Un Henrietai ir laba humora izjūta. Bez tās būtu grūti.

Esat no tiem pāriem, kas uzskata, ka viss ir jāizrunā un vispār attiecības ir darbs?

Henrieta: Godīgi sakot, vienmēr esmu brīnījusies par to uzstādījumu, ka attiecības ir darbs. Nu, tādā ziņā, ka mans darbs ir ļoti patīkams, – tādā varbūt jā. Kaut kādu piepūli jau attiecības dažkārt tiešām arī prasa – piemēram, ar gadiem esmu iemācījusies iekost mēlē, jo kādreiz… Tas varbūt bija saistīts ar to depresiju, kas bija arī ar kaut kādām agresijas izpausmēm. Jo kādreiz es varēju par kaut kādu sīkumu strīdēties un ņemties, un atgriezties pie tā atkal. To esmu pilnībā atmetusi – ja man gribas noskaidrot, kuram tad te, galu galā, ir taisnība, es iekožu mēlē un par to aizmirstu. Tāda ir tā mana piepūle.

Kad saka, ka attiecības ir darbs, vienmēr iedomājos kaut ko smagu – ka tu apzināti kaut ko izplāno: šodien tu iepriecināsi mīļoto  un uzcepsi viņam kūku. Nē, tādā ziņā es galīgi nestrādāju pie attiecībām.

Andrejs: Darba pietiek jau darbā. Visu dzīvi par darbu pārvērst būtu par traku. Tāpat jau tā cilvēka dzīve, kopumā skatoties, vairāk ir ciešanu lauks nekā izklaide.

Jūsu kopdzīve ir viegla vai sarežģīta?

Andrejs: Domāju, ka viegla. Tas neizslēdz to, ka varam viens uz otru kādā brīdī sadusmoties, bet pārsvarā uz īsu brīdi.

Henrieta: Esam normāls pāris, mums ir strīdi – drīzāk pat ne strīdi, bet aizrādījumi. Par to, kāpēc Andrejs ir izšļakstījis zobu pastu uz stikla vai kāpēc es esmu atstājusi ieslēgtu gaismu un nepareizi uzlikusi zobu birsti uz tās lādētāja. Bet tas nekad neizvēršas skandālos. Vienkārši Andrejs atnāk un pasaka: redzi, Henriet, te ir tāds caurumiņš zobu birstei, lai tā turētos, šīm vietām ir jāsakrīt. Kādreiz es būtu ņēmusies – nu, kā var par tādiem sīkumiem runāt?! Bet tagad vienkārši pasaku – redzu! – un ar to mums šis atgadījums ir izsmelts.

Tieši tāpat es notīru to zobu pastu no stikla, un viss.

Foto: Juris Zolbergs

Jums ir kaut kāda kopīga vīzija par nākotni? Par vecumdienām.

Henrieta: Mēs ļoti ceram, ka tās būs šajā mājā. Ka beidzot mūsu klejojumi un peripetijas ir noslēgušās. Ka mēs laimīgi izmaksāsim kredītu (tas notiks, kad man būs jau 60!) un varēsim šeit dzīvot. Manas vīzijas saistās ar šo māju, ar Šampēteri.

Ja pieņemam, ka tad būs vairāk brīva laika, ko vēl jūs darīsiet?

Andrejs: Henrietai profesija ir tāda, ka nez vai būs vairāk brīvā laika. Cerēsim, ka būs vairāk nekā tagad, kad faktiski nav, arī sestdienās un svētdienās, jo tad jāiet uz teātri – viņa ir Spēlmaņu nakts žūrijā, un tad vēl ir tie tālākie izbraucieni: Liepāja, Valmiera, Daugavpils… Bet uz teātri viņa droši vien ies tāpat, kaut ko rakstīs, strādās televīzijā.

Un tāpat arī man – nevar jau paredzēt, varbūt kādā brīdī mans kino kļūs senils un labāk būs pārtraukt darbu, bet es ceru, ka turpināšu strādāt un taisīt filmas.

Henrieta: Ivaram Seleckim ir 85, un viņš taisa filmas! Tie piemēri apkārt ir iedvesmojoši.

Andrejs: Jā, tā kā es arī esmu pārgājis uz režiju. Strādāt kā operatoram 80 gados varbūt tiešām ir grūtāk. Ne tikai fiziski, tas arī ar redzi saistīts un vēl viskautko. Kamēr režisors var strādāt stipri ilgi. Pasaules kinematogrāfā ir gan labie, gan sliktie piemēri. 

Ko viens otrā esat gribējuši mainīt: un kas ir izdevies, bet kas ne?

Andrejs: Man liekas, es uzreiz atmetu domu kaut ko mainīt, jo – tu jau esi kopā ar cilvēku, esi viņu iemīļojis, viņš tev patīk tāds, kāds viņš ir. Un tad viņu mainīt? Nē, man nav tādas prasības. Protams, ir lietas, kas…

Henrieta: … krīt uz nerviem. Piemēram, tas, ka es kavēju.

Andrejs: … bet ar to es jau esmu iemācījies sadzīvot.

Bet tu esi sapratusi, kāpēc tu kavē?

Henrieta: Nu, tāpēc ka es vienmēr ieplānoju kaut ko vēl! Vairāk, nekā varu pagūt. Bet es arī tomēr esmu baigā čamma. Nespēju kaut ko darīt ļoti ātri. Nav tāda iekšējā ātruma. Man pašai liekas, ka man ir draivs, bet patiesībā kaut ko darīt ļoti ātri es nemaz nemāku.

Bet par to pārtaisīšanu?

Henrieta: Andrejs īstenībā ir ļoti iekarsīgs. Un tad viņš iekarst un uzšvirkst kaut kādos brīžos un es jūtos mazliet neveikli. Piemēram, mēs nesen braucām autobusā, un viņš stāvēja pie priekšējām durvīm, tā ka šoferis nevar redzēt. Šoferis aizrādīja, lai nestāv tur, jo neko nevar redzēt. Andrejs pagāja tālāk un tad tā lecīgi uzprasīja: un tagad jūs varat redzēt? Nu, vai tad tā cilvēkam jādara? Un, braucot pie stūres, viņš pilnīgi lieki satraucas par satiksmes notikumiem. Lūk, šo Andreja uzšvirkstēšanu es varbūt būtu gribējusi mainīt, bet – tas nav iespējams.

Andrejs: It kā tev pašai to varētu mainīt! Henrietai ir tieši tāpat – viņa par kādu sīkumu var sadusmoties ļoti stipri. Bet ļoti īsi.

Kādu jūs esat gribējuši šo savu māju izveidot?

Andrejs: Neesam mēģinājuši to ietērpt vārdos, bet man liekas, ka mums ir sanācis. Tādās lietās es diezgan sekoju savai intuīcijai. Patiesībā tāpat kā filmās. Klausos kādu tekstu un intuitīvi jūtu, vai tas varētu man būt noderīgs filmā vai ne. Tāpat arī šeit. Mēs paši te visu iekārtojām. Izņemot piebūves projektu, kas ir arhitektu veikums. Par ideju varam pateikties Zaigai Gailei, kura mums ir draugs un uzdāvināja ideju, ko darīt, kā būvēt.

Henrieta: Mēs gribējām māju padarīt plašāku un domājām par otro stāvu. Un Zaiga teica: es padomāšu vienu vīkendu. Viņa padomāja un uzskicēja piebūvi. Abi ar Māri arī mums bija atbraukuši līdzi, kad skatījāmies šo māju. Un Zaiga ļoti ieteica šo vietu. Šeit bija pilnīgs grausts.

Andrejs: Tā bija māja, kura nekad netika pabeigta, te dzīvoja vecs pāris. Nav pat tik ļoti veca, 80. gados būvēta tā sauktā tintnīca – padomju laikā tādas būvēja, vienstāvīgas. Kad iegāji pa durvīm, turpat stāvēja vanna, turpat kaut kāds pods... Dažas istabas aplīmētas tapetēm, citas palikušas melnas. Varējām pilnībā izpausties.

Henrieta: Mums ļoti paveicās – gribu pieminēt ar labu vārdu manas draudzenes un TV kolēģes Evas Johansones tēvu Ēvaldu Ikstenu, kurš bija mūsu padomdevējs būvdarbos; tas bija mūsu lielais vinnests.

Pieminējāt Gaiļu pāri. Jums ir kopīgie ģimenes draugi vai arī katram savējie?

Andrejs: Tagad tikai kopīgie. Kas man liekas ļoti jauki – mums ir ļoti draudzīgas attiecības ar mūsu filmu varoņiem. Kā tas bija Gaiļu gadījumā, jo par Zaigu arī taisījām televīzijas raidījumu – filmu Arhitektes kaislība. Zaiga Gaile. Dabūjām par to pat Lielo Kristapu. 

Par Zariņiem mēs taisījām filmu, un mums ir ļoti labas attiecības ar visu Zariņu ģimeni. Paulu Zariņu-Zēmani es tagad itin bieži filmās piesaistu kā mākslinieci.

Protams, var teikt – kas ir paziņa un kas ir draugs, tas ir relatīvs jēdziens. Bet mums ir plašs tas loks.

Par ko jūs viens otru uzskatāt – par draugu, par vīru un sievu?   

Abi:  Par draugu. Un par vīru un sievu arī noteikti.

Henrieta: Man īstenībā ilgu laiku nepatika teikt: “Mans vīrs.” Man likās, ka tas uzliek kaut kādu statusu un pienākumus. Es vienmēr centos Andreju arī intervijās saukt vārdā, jo teikt “mans vīrs” man likās ļoti patriarhāli. Mēs noteikti esam draugi. Ļoti ceru, ka esam draugi arī mūsu meitai, lai gan viņai, protams, ir tas vecums, kad vienaudži ir nesalīdzināmi svarīgāki.

Jūsu meita neraujas prom? Ir ar mieru palikt ar jums kopā?

Henrieta: Viņai te ir ļoti liela brīvība. Protams, viņa laiku pa laikam izrāda vēlmi, lai mēs pazūdam no mājas un var sarīkot kādu vakaru. Dažkārt mēs arī ļaujamies tam, braucam prom uz Liepupi. Mājā viņai ir sava istaba ar savu vannasistabu un atsevišķu ieeju. Viņa var iziet uzpīpēt tad, kad viņa grib, un pilnībā norobežoties. Kad viņa pasaka: izej ārā, es negribu, ka tu te nāc! – mēs to respektējam.

Un viņa ir uzrakstījusi mūziku jau divām mūsu filmām – Delle un Paula un ceļš.

Jūs paši nepīpējat?

Andrejs: Es tā nopietni nekad neesmu, bet Henrieta pīpēja diezgan ilgi.

Henrieta: Es pārstāju pīpēt, kad pārstāju dzert. Tas bija savstarpēji saistīts. Ko Andrejs nevar pārdzīvot joprojām – ka es nelietoju alkoholu. Jo tad vienmēr mājās bija garšīgie vīni, mani mīļie Sauvignon Blanc…

Andrejs: Tas jau arī uzlabo garastāvokli!

Henrieta: Es arī biju tāda tipa alkohola lietotājs, kurš kļūst ārkārtīgi jauks tad, kad iedzer. Tāds brašs un atraisīts, un kompānijas dvēsele, un priecīgs!

Es varēju dzert un varēju nedzert, ar to man problēmu nebija. Bet man bija tādas paģiras… Un tad es sapratu, ka savu mēru esmu izlietojusi. Es nesaku ne četri, ka tad, kad būšu veca kundzīte, – ka man tā sarkanvīna glāzīte kaut kur parādīsies! Neesmu pateikusi, ka nelietošu alkoholu līdz mūža galam.

Atgriežoties pie depresijas – kā tas ir sadzīvē: vieglāk ir ar cilvēku, kam ir depresija, vai ar cilvēku, kurš dzer antidepresantus?

Andrejs: Ja runājām tieši tā – “vieglāk”, tad droši vien ar to, kurš dzer zāles. Bet nu tas arī atstāj iespaidu uz – nosauksim to par dzīves kvalitāti. Ir plusi un mīnusi.

Henrieta: Es, piemēram, kļuvu apaļa. Arī psihiatrs man teica: jums ir jāievēro diēta, daudz jāsporto. Viņš minēja šo blakni, ka tas tā būs. Bet man taču slinkums sportot, un es ļāvos savām izmēra izmaiņām. Tur nu Andrejs nošāva garām – viņš apprecēja tādu slaidu, slaidu meitenīti un tagad ir tāda apaļīga kundzīte!

Henrieta jaunībā bija daudz citādāka?

Henrieta: Es biju daudz eksplozīvāka. Izstāsti…

Andrejs: Viņa bija daudz trakulīgāka. Un kaut kādā ziņā droši vien arī jautrāka. Daudz lielākā mērā kompānijas cilvēks. Tagad tiešām – darba daudz, un, kad ir brīvs laiks, labāk paliks mājās un nevienu nesatiks.

Henrieta: Bet man bija arī tie trakie gājieni, kad es varēju aiziet. Kaut kādos konflikta brīžos likos ārā pa durvīm un skrēju prom! Tas bija drausmīgi!

Izskraidījies un atpakaļ?

Henrieta: Nuja. Citreiz pat bez telefona aizskrēju.

Andrejs gan īpaši nav mainījies. Kamēr es tiešām esmu ļoti radikāli mainījusi savu virzienu no bohēmas varoņa uz tādu mājdzīvnieku. Andrejs varbūt kļuvis eksplozīvāks, nekā bija jaunībā, bet varbūt tas ir salīdzinājumā, tāpēc ka es esmu kļuvusi daudz mierīgāka un es to vairāk pamanu?

Andrejs netipiski mūsdienām vienmēr ir bijis tāds, uz kuru var paļauties simtprocentīgi. Nenormāla drošības sajūta. Jo, piemēram, man bija cits piemērs – mans tēvs, kurš bija alkoholiķis. Kurš no sirds varēja kaut ko apsolīt – bet varēju dot 90 % , ka viņš solījumu neizpildīs. Kaut ko jau viņš kādreiz izpildīja, bet ļoti bieži arī neizpildīja. Atceros gadījumu, kad viņš vienbrīd dzīvoja pie mums un man bija pilsētas centrā palicis slikti, es piezvanīju un lūdzu atnākt man pretī uz tramvaju. Izstreipuļoju kaut kā no tramvaja, apsēdos uz soliņa un skatos pāri ielai – nāk mans tēvs. Es jau tā kā nopriecājos – bet viņš ieiet bārā! Tas raksturo manu tēvu. Un tas ir kas radikāli pretējs Andrejam.

Jā, tur vienmēr ir tāda simtprocentīga paļaušanās. Nezinu, vai par mani to var teikt. Droši vien nevar. Man gadās, ka es kaut ko pārdomāju pēdējā brīdī un mainu plānus.

Jūs izvēlētos viens otru atkal?

Henrieta: Nē, nu, protams, es esmu izvilkusi lielo lozi, man to visi radinieki saka: “Kā tev noveicies ar to Andreju, ārprāts, kā noveicies!” Bet tā arī ir, es tā arī jūtos. Visādi mums ir gājis, bet es vienalga jūtos, ka esmu izvilkusi to lielo lozi. Es droši vien varētu dzīvot arī viena. Ja es nebūtu satikusi Andreju. Īstenībā, pirms satiku Andreju, es nebiju domājusi jebkad dzīvē precēties, man bija diezgan radikāls uzskats par ģimeni.

Bet tad es satiku Andreju un pat biju ar mieru mainīt savu kā teātra kritiķei jau diezgan atpazīstamo uzvārdu Švāne. Man bija svarīgi kļūt par Verhoustinsku. Un, iespējams, ja es nebūtu satikusi tieši Andreju, tieši tādu, kāds viņš ir, ar visu viņa ģimeni, ar bērniem, ar viņa brīnišķīgo tēti, es varbūt arī nemaz nebūtu kļuvusi par ģimenes cilvēku.

Andrejs: Manai mammai arī bija tā, ka viņa teica, ka nekad neprecēsies – un tad, kad viņa precējās ar manu tēvu, viņai uz kāzām uzdāvināja tādu lielu, kaklā karamu metāla šilti ar uzrakstu: “Es nekad neprecēšos!"

Saistītās ziņas

"Ak, mīļais, viegli tev nav gājis!" - Henrieta Verhoustinska ar vīru nosvin kopdzīves 20. gadadienu
"Kultūrdevas" jaunā vadītāja Henrieta Verhoustinska: "Ciešanas pie manis ilgi neturas"
Iznīcināts "Lielā Kristapa" balvas nominanta Verhoustinska auto

 

Citi šobrīd lasa

Šovā "Ģimene burkā" Kerkira Graudiņa savā dzimšanas dienā kaila slēpjas skapī ar citu vīrieti
Bojāgājušajam no kakla noņēma medaļu par skriešanu: zināms vairāk par nāvējošo avāriju Rīgas centrā 1
13 gadus vecai meitenei skolas ekskursijā Polijā sākas dzemdības