Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Triju mēnešu laikā Rita pabija Vācijā divas reizes, tad vācietis posās Jāņu nedēļā ciemoties Ritas lauku mājā. Nākamais plānā bija kopīgs pārgājiens pa Tatriem augusta sākumā. (Foto: Shutterstock)

Latviete Rita tinderī iepazinās ar vācieti – turīgu kungu no Bavārijas. Sākums bija skaists, bet pēc tam… 19

Attiecības
2023. gada 10. februārī 19:15 2023. gada 10. februārī 19:15
 
Māra
Vilde
| Jauns.lv
Tinderī šis un tinderī tas – Ritai jau bija apnicis klausīties draudzeņu stāstos par veiksmīgiem, neveiksmīgiem, cerīgiem, bezcerīgiem un vienkārši kurioziem randiņiem. Galvenais, ko viņa bija izlobījusi – tinderī būšana uzreiz nenozīmē precinieka meklēšanu; tindera pazīšanās noder arī tur, ārā – plašajā pasaulē.

Reizēm tas var būt tikai viens vakars ar vīna dzeršanu, reizēm – viena nakts bez turpmākām saistībām, bet, ja paveicās, caur tinderi varēja tikt pie laba gida un kompanjona vienā personā. Tā Ritas paziņai reiz bija laimējies Vīnē, kur viņa pavadīja trīs burvīgas dienas.


Labs ir, viņa nosprieda, pamēģināšu es ar’! Ritu vairāk interesēja ilgtermiņa draudzība, viņai itin labi noderētu biedrs pārgājieniem, ekskursijām, kalnu slēpošanai un tālākiem braucieniem. Viens gan uzreiz bija skaidrs – Latvijas medību lauki paliks neapgūti, jo Ritu it nemaz nevilināja risks attapties aci pret aci ar bijušo klasesbiedru, kolēģi, paziņas vīru, veco kaimiņu vai pat pašas bijušo, kā nesen bija izgājis draudzenei.

Uz skatuves parādās Vāgners

Rita ķērās pie lietas. Sākums nebija labs – viņu nepatīkami pārsteidza fakts, cik daudz dzīves  laika tā tindera padarīšana atņēma. Beidzot pēc lielas sijāšanas un pāris nedēļu sarakstīšanās cerīgākais rādījās kāds vācietis, kuru Ritas dēls tūlīt pat iesauca par Vāgneru, jo viņa īsto vārdu neviens nevarot atcerēties.

Vāgners bija simpātisks un labi situēts šķirtenis ap piecdesmit (Ritai līdz šai jubilejai bija vēl daži gadi) no Bavārijas mazpilsētas, kur viens pats apdzīvoja divstāvu māju ar dārzu. Rita viņam iepatikās, un pēc vairākām sarunām wacapā Vāgners ļāva nojaust, ka nemeklē vis vieglu aizraušanos, bet gan stabilas attiecības un perspektīvā arī saimnieci mājai un dārzam.

Foto: Shutterstock

Saprašanās gan bija apgrūtināta, jo Rita vāciski zināja atsevišķus vārdus (kas lieti noderēja), savukārt Vāgnera angļu valoda bija visai vāja, diemžēl arī elementāra vārdu krājuma papildināšana viņam pagalam nevedās – pēc astotā atgādinājuma, ka with pleasure nozīmē ar prieku, Rita kļuva viegli ērcīga un pat atļāvās pajokot. Vēlāk izrādījās, ka Vāgners to bija ņēmis ļaunā (un ne tikai to vien – ar humoru kungam bija pagalam švaki, bet pašironijas nebija vispār, taču pagaidām mēs vēl to nezinām).

Ritai visvairāk krita uz nerviem tas, ka sarunas laikā Vāgners radīja iespaidu, it kā visu saprastu, – māja ar galvu un smējās līdzi.  Piemēram, kad Rita atbildēja, ka uz koncertu ies “with pleasure”, Vāgners vispirms par viņas atbildi nopriecājās, bet pēc trim minūtēm pajautāja, ko tas with pleasure īsti nozīmē...

Tas un vēl daudz kas cits atklājās laika gaitā, taču sākums bija skaists. Vispirms Vāgners ieradās Rīgā. Apmetās viesnīcā, aicināja Ritu pastaigās un uz restorāniem, bija ieinteresēts, saprotošs, mierīgs un nosvērts. Tas Ritai patika, un, galvenais, viņa Vāgnera sabiedrībā jutās brīvi. Tālab arī pieņēma uzaicinājumu apciemot Bavārijas mazpilsētu. Apciemojums izvērtās divas nedēļas ilgs. Ritai tur patika viss – gan māja, gan dārzs, gan pilsētiņa.

Triju mēnešu laikā Rita pabija Vācijā divas reizes, tad Vāgners āva kājas, lai Jāņu nedēļā ciemotos Ritas lauku mājā. Nākamais plānā bija kopīgs pārgājiens pa Tatriem augusta sākumā. To Rita uzskatīja par atskaites punktu – sak, ja sapratīsimies pārgājienā, kur būsim kopā dienu un nakti, varēs domāt tālāk. Pirms pārgājiena bija paredzēts divas nedēļas padzīvoties Bavārijā. Vāgnera namā un dārzā Rita jau bija labi iejutusies, tāpēc par šādu plānu bija itin priecīga. Gan Vācijā, gan šeit, Latvijā, par visu maksāja Vāgners. Viņš pat ierosināja, lai Rita ejot prom no darba un rudenī pārvācoties pie viņa – viņš apņemoties visu pilnībā nodrošināt. Tik radikālam lēmumam Rita nebija gatava, turklāt viņa bija no tām sievietēm, kurām vajag pašām savu naudu, un viņai tā arī vienmēr bija bijusi.

Mazas aizķeršanās, nesaprašanās un zināms izbrīns par Vāgnera praktizēto lietu kārtību Ritā raisījās jau kopš pirmā Vācijas apmeklējuma, bet viņa to norakstīja uz atšķirībām kultūrā un paradumos. Piemēram, kad Rita Vācijā ciemojās pirmo reizi, viņa atklāja, ka kafija no Vāgnera kafijas automāta nav garšīga, un ieminējās, ka labprātāk dzertu aplietu malto kafiju no lielveikala plaukta. Vāgners iebilda, ka kafijas automāts esot maksājis 1400 eiro un esot ļoti labs – pierašanas vaina. Turklāt, ja nopirktu kafijas paciņu, Rita taču četru dienu laikā to neizlietotu; kur gan viņš to pēc tam liks?  Redz’, vēlāk, sarunājoties ar draudzeni, samiernieciski noteica Rita, principā jau viņš domā prātīgi, tikai mums neierasti.

Vāgners un kuponi. Dārza svētki

Nākamais punkts, kas Ritu izbrīnīja, bija Vāgnera milzīgais entuziasms atlaižu sfērā. Mazpilsētas iedzīvotāju pastkastītēs ik nedēļu nonāca tuvējā veikala bukleti ar kuponiem, un Vāgners ar meitu (kura dzīvoja pārsimt metru tālāk) katru piektdienas vakaru sēdās pie galda, akurāti sagrieza kuponus un kārtoja pa tēmām. Tas bija gluži kā iet uz darbu, neapspriežami. Apsteidzot notikumus – vēlāk kļuva skaidrs, ka viņi par kuponiem iegādājas faktiski visu. Visvairāk Ritu pārsteidza atgadījums, kad Vāgnera meita veikalā skumji nolūkojās uz želejkonfekšu paciņu, kas maksāja 90 eiro centu, un klusi noteica – žēl, ka nevar nopirkt, šonedēļ tirgo par pilnu cenu; ar atlaidi tās maksā 60 centu. Nekas, pagaidīšu.

Kad Vāgners devās iepirkties, viņam vienmēr bija saraksts. Reiz abu starpā izcēlās diezgan asa vārdu apmaiņa. Rita vēlējās vienkārši paklīst pa veikalu, lai papētītu piedāvājumu, kas ievērojami atšķīrās no mums ierastā. Kā viņa vēlāk teica, sajūta bija kā izstādē, pavisam citas preces – interesanti taču! Bet Vāgners diezgan neiecietīgi viņu pagrieza atpakaļ – tajā ejā mums nav ko meklēt, tur mums neko nevajag. Ko nozīmē – paskatīties? Ja neko nepirksim, nav arī jēgas pētīt.

Sākumā Rita centās sev iedvest, ka tās ir audzināšanas atšķirības, jo viss pārējais taču ir labi – ir labi – ir labi...

Tomēr labi nebija vis, audzināšanas atšķirības ar lieliem soļiem gāja plašumā. Rita cietās, cik spēja, neaudzinās taču lielu cilvēku, bet bija reizes, kad klusēt vairs nejaudāja. Piemēram, pamatīgu saimniecisku nesaprašanos izraisīja Vāgnera ieplānotie dārza svētki, uz kuriem viņš bija nolēmis uzaicināt kaimiņu pāri. Kopā būtu pieci cilvēki – Vāgners, Rita, Vāgnera meita un kaimiņi. Vāgners bija lepni paziņojis, ka esot izcils pavārs, tāpēc visu gādāšot un gatavošot pats – tā teikt, skaties un mācies! Kad Rita painteresējās, ko viņš nolēmis celt galdā, Vāgners attrauca, ka taisīšot bārbekjū, grils esot labu labais, un gaļa visiem garšojot. Labi, brauks pirkt produktus. Pie svaigās gaļas stenda Vāgners izvēlējās cūkgaļu puskilograma iepakojumā.  “Tur taču būs par maz pieciem cilvēkiem!” izsaucās Rita.  

“Simt gramu gaļas uz cilvēku – ar to pilnīgi pietiek,” autoritatīvi paziņoja Vāgners.  Tā viņš rēķinot vienmēr. Argumenti par svaigas un ceptas gaļas apjoma un svara atšķirībām uz viņu neiedarbojās, un vakarā Rita aiz kauna mira vai nost, skatīdamās uz pāris sažuvušiem gaļas gabaliņiem sērkociņu kārbiņas lielumā, kas pienācās katram mielasta dalībniekam. Par laimi, kaimiņi, ne acu nepamirkšķinādami, gremoja šašliku taktiski ilgi. Vēl Vāgners bija cēlis galdā desmit plānas siera šķēlītes, vienu sagrieztu tomātu, krekerus un trauciņu ar sāļajiem riekstiņiem (visiem nosauktajiem produktiem tajā nedēļā bija atlaide). Tāpat dārza svētku viesiem pienācās pa vienai 0,3 l alus pudelei.  Pie tās tad nu katrs arī visu vakaru turējās. Varbūt šeit tā ir pieņemts, varbūt kaimiņi arī klāj tādu pašu galdu – tad jau viss ir kārtībā, Rita vēl centās sevi mierināt, tomēr jo dienas, jo grūtāk viņai nācās šādā vidē iedomāties sevi.

Vāgnera garīgais apvārsnis

Diemžēl pēc pirmās sajūsmas arī ar visu pārējo sāka iet kā pa celmiem. Nākamais klupšanas akmens bija Vāgnera totālā neizglītotība un elementāru lietu nezināšana. Trakākais, ka viņš pie savas nezināšanas turējās ar visiem dvēseles spēkiem. Piemēram, viņš bija pārliecināts, ka bijušo PSRS republiku iedzīvotāji visi ir krievi. Kā – nav? Latvija – tas taču ir apgabala nosaukums, bet valoda tak tāpat visiem ir krievu. Tu labi zini, ka nav? Kādā valodā tu pati runā, vai tad tā nav krievu? Hm, nu nezinu gan... Labi, labi – ja jau tu tā saki. Taču bija skaidri redzams, ka tādām muļķībām Vāgneram ir grūti noticēt.

Pamazām atklājās, ka ārpus sava ciemata dzīves Vāgners nezina neko – un nekas viņu arī neinteresē. Visa viņa pasaule griezās ap sestdienas alus svētkiem, futbola maču vai koncertu baznīcā. Vāgners varēja jau nedēļu iepriekš dzīvot tīksmīgās priekšnojautās par to, ka nākamtrešdien sadarbības partneri viņa loģistikas firmai uzsauks steiku un alu. Kā viņš ēdīs (Gute Essen!), kā dzers, cik labi būs!... Faktiski tajā nedēļā viņš ne par ko citu nerunāja. Kad Rita savā klēpjdatorā lasīja ziņas, Vāgners bija dziļi izbrīnīts, kam viņai tas. Nu, drusku taču esot jāzina, kas notiek pasaulē, miermīlīgi atteica Rita. Ā, nu labi – viņš, Vāgners, jau tāpat visu zinot, vēsture un pasaules politiskās norises esot viņa stiprā puse. Ja nu Ritai – sieviete tomēr! – kaut kas neesot skaidrs, lai jautājot katrā laikā, viņš savā mans tavam runāt uz angļu valodā gādīgi piebilda. 

Sagadījās, ka tajā pašā vakarā Rita iemeta aci dokumentālajā filmā par Anglijas karaļnamu.  “Ko tu tur skaties?” tā Vāgners. Tā un tā, filmu par Anglijas karalieni, attrauca Rita. Redzot, ka Vāgners viņā blenž ar neko nesaprotošām acīm, Rita noprasīja – to, kas ir Anglijas karaliene, tu vismaz zini? “Tečere?” Minēja Vāgners. Rita neticēja savām ausīm, taču, kad pēc pāris dienām nāca ārā vēl citas pērles, piemēram, apgalvojums, ka Singapūra ir Indijā – jā, labi, Kanādā, nelabo mani, turpat blakus vien ir, viņa pati sev apsolīja vairs ne par ko nebrīnīties.

Vāgnera secinājumi par Austrumeiropas sievietēm

Pienāca lielā diena, kad Vāgners ieradās Latvijā, Ritas lauku mājā. Viņu pārsteidza viss – mežs, pļava, upe un jūra. Vācijā viņš bija Ritu lepni vedis rādīt dabisko pļavu – obligāto trīs metru joslu gar apsēta lauka malu. “Tavā Latvijā diez vai tādas pļavas ir,” viņš, plašu žestu pamādams uz nožēlojamo pieputējušo zāles strēmeli, noteica. Tad nu Rita ļaunā priekā aizstiepa vācieti uz Ziemeļvidzemes randu pļavām – lai skatās! Vācietis no tāda plašuma un zaļuma gluži vai apdulla.

Tāpat Vāgners nebija zinājis, ka liepas mēdz izaugt pat garākas par viņu, ūdensputnus bija aplūkojis tikai attēlos (un nejaudāja vien nopriecāties, kad pāri viņa galvai laidelējās kaijas un pīles, bet jūrā bija manāmi gulbji), arī Jāņu ugunskurā vērās kā brīnumā. Vāgners godīgi atzina, ka esot šokēts, un skumji noteica, ka pie viņiem Vācija brīvās dabas vairs praktiski neesot. Kurināt ugunskurus esot kategoriski aizliegts, drīkstot tikai lietot grilu speciālās noasfaltētās piknika vietās. To, ka šeit ir tik daudz zaļuma, jūra ar liedagu, kurā (pēc Vāgnera mēroga) tikpat kā nav cilvēku, viņš nevarējis pat iedomāties. Kopumā vācu precinieks bija neizsakāmi pārsteigts – ne tikai par dabu, bet arī par civilizācijas līmeni kā Latvijā, tā Igaunijā; arī turp Rita viņu aizveda. Nav zināms, ko viņš bija gaidījis, taču redzētais viņa pieņēmumiem nepavisam neatbilda.

Visai amizanti bija Vāgnera secinājumi par Austrumeiropas sievietēm – un uzreiz jāpasaka, ka tos no viņa galvas izdabūt neizdevās. Viss sākās ar Ritas lauku kaimiņieni Signi, ilustratori, kura jau divdesmit gadu strādāja attālināti. Signe bija cīrulis, cēlās sešos, parasti strādāja no septiņiem līdz vieniem, ja darba bija ļoti daudz – vēl kādu stundu pievakarē.

Vāgners, pāri sētai pusē manīdams Signi nākam no jūras vai sēžam zem ābeles ar grāmatu, savā prātā uzbūra Austrumeiropas sievietes modeli. Kad viņš sāka savus pieņēmumus klāstīt Ritai, viņa kārtējo reizi nezināja, raudāt vai smieties. Viņam dikti patīkot, ka šeit sievietes ir tik koptas – lieto kosmētiku, valkā kleitas, krāso matus un pusmūžā nemaz nelīdzinoties sirmajām tantām unisex drēbēs ar vīriešu frizūrām kā Vācijā. Bet tas jau esot saprotams – vācu sievietēm smagi jāstrādā, tāpēc viņām neesot laika dzīvoties pa skaistuma saloniem kā latvietēm, kuras neko nedara. “Un kur, tavuprāt, viņas ņem naudu tiem saloniem?” painteresējās Rita. Kā – kur? Vīri uztur! Re, kaimiņiene – augām dienām dzīvojas pa dārzu, skaidrs, ka vīrs dod naudu. Ritas teiktais par attālināto darbu izraisīja tikai neticīgu smaidu. Rita vēl piebilda, ka Latvijas sievietes nemaz pa saloniem tā nedzīvojas, bet spēj pašas gan sakopt nagus, gan savest kārtībā seju, un, ja naudas maz, ar veikala krāsu nokrāsot matus. “Un vispār tas ir tikai gribēšanas, nevis laika jautājums,” viņa itin indīgi piebilda. Vāgners gluži vai satrakojās, jo viņam pagalam nepatika doma, ka smagi strādājošās vācietes varbūt vienkārši negrib ar to noņemties. Tāpēc viņš izvēlējās stāstam par pašapkalpošanos neticēt.

Foto: Shutterstock

Lielais sprādziens

Vāgnera Latvijas apciemojums bija galā, un pēc pāris nedēļām Rita vīkšījās uz Vāciju, kur, kā jau minēts, divas nedēļas padzīvotos pie Vāgnera, lai pēc tam abi kopā ar piestāšanu Prāgā brauktu uz Tatriem un dotos pārgājienā. Vāgners allaž uzsvēra, cik fiziski spēcīgs un aktīvs esot, tāpēc Rita piedzīvojumam gatavojās bez bažu – nebija pamata domāt, ka Vāgneram pārgājiens kalnos varētu radīt problēmas.

Atlikušo laiku pirms došanās uz Vāciju Rita pavadīja ceļa jūtīs, viņai ļoti patika kalni un viss, kas ar tiem saistīts. Viņa jau laikus iepakoja trekinga zābakus un nepieciešamo minimumu pārgājienam – bagāža nebija liela, jo šādas tādas personīgās mantas bija palikušas Vāgnera mājā kopš iepriekšējām ciemošanās reizēm. Tā nu pēc pāris nedēļām Rita, priecīgi pacilāta, devās ceļā.

Bet... Jau dažas dienas pēc ierašanās Vācijā Ritai sagribējās mājās. Kaut kas nepavisam nebija lāgā, viņa jutās ne savā ādā. No brīvās jušanās vairs nebija ne miņas, šķita, ka viņai kāds stāv uz rīkles. Vienu konkrētu problēmu Rita pat nespēja nosaukt, taču šķietami nenozīmīgi mazpatīkami momenti atkārtojās aizvien biežāk, un gaiss sabiezēja. Ritai ap dūšu kļuva jo dienas, jo nejaukāk, un lēnītēm iestājās stadija man jātiek no šejienes prom. Šausmas, viņa nodomāja, es te esmu tikai ceturto dienu – līdz braukšanai uz Tatriem vēl desmit dienas. Objektīvi ņemot, Vāgners neko ļaunu nedarīja. Nekas radikāls taču nav noticis – tā Rita centās sevi pārliecināt. Tagad tikai kaut kā jāaizpilda laiks, līdz varēs startēt uz Tatru pusi. Tur būs labāk – tur būs kalni, taka, debesis un daba. Līdz tam galu galā var aizbildināties ar darbu un datorā lasīt grāmatas vai skatīties filmas.

To pašu viņa pa telefonu stāstīja arī draudzenei.  Draudzenei gan nebija pārliecības, ka Rita līdz Tatriem tiks; viņas balsī un tonī bija izzudušas jebkādas entuziasma un prieka notis. Rita runāja kā – labākajā gadījumā – mokošai garlaicībai nolemts cilvēks, kurš stenderē ieskrāpē svītriņu par katru novilkto dienu. Draudzene pat atļāvās paironizēt – skat, ka neiznāk tā, ka tu drīz vien gudrosi, kā apmainīt lidmašīnas biļeti, lai tiktu mājā, un štrunts par Tatriem. Nē, nē, Tatrus viņa, Rita, gribot – lūst vai plīst! Tik ilgi ir gaidīts, izcietīšoties.

Pagāja vēl divas dienas, un draudzenes wacapā iekrita ziņa no Ritas: “Novēli man veiksmi. Sēžu Berlīnes vilcienā, kuram jāpienāk desmit minūtes pirms Rīgas autobusa atiešanas. Diemžēl vilciens kavē. Ja iedzīs un viss būs labi, pēc 26 stundām būšu mājās.”

Veiksme Ritu uzklausīja. Četras minūtes pirms autobusa Berlīne–Rīga atiešanas viņa turpat pie autobusa paguva uzraut garās bikses un jaku, iesviest mugursomu bagāžas nodalījumā un, aiz laimes vai palēkdamās, iemetās salonā. Pirmo stundu viņa aizvadīja pilnīgā eiforijā, arvien nespēdama noticēt, ka tiešām, tiešām brauc mājās. “Tajā brīdī mani neuztrauca, vai autobuss ies 23 vai 33 stundas, pietiek, ka kust uz Rīgas pusi. Pēdējo rīta cēlienu Vāgnera mājā mani pārņēma tāda bezcerīguma un bezizejas izjūta, ka bija vienalga – kaut zirga pajūgā, kaut ar divriteni, tikai prom, prom, prom!”

Kas bija noticis? Šķietami nekas. Tikai, jo tuvāk nāca diena, kad bija predzēts braukt uz Tatriem, jo dīvaināks kļuva vācietis. Rita pieļāva, ka tas varētu būt saistīts ar viņa šaubām par paša spējām šādu pārgājienu izturēt, jo beidzot no runāšanas būtu jāpāriet pie darīšanas. Lai gan Vāgners nemitīgi skandēja, cik aktīvs ir, Rita ievēroja, ka par nozīmīgu slodzi viņš uzskata arī kājāmgājienu uz baznīcu. Savukārt jau pašā drāmas priekšvakarā, kad, atsaucoties uz kādu Ritas repliku par sportošanu, Vāgners kā pierādījumu savai izcilajai sportiskajai formai visā nopietnībā piesauca faktu, ka ik reizi, kad pilsētiņā uzstāda ceļojošos karuseļus, viņi abi ar meitu karuseļos pavadot pusi dienas, Ritai uznāca smieklu lēkme. To Vāgners nevarēja piedot – Rita viņu izsmejot. Viņiem esot jārunā.

Sarunas laikā atklājās, ka Ritas jau tā smago grēku nastu – par kuru viņai pašai nebija bijis ne jausmas, toties Vāgners bija veicis skrupulozu uzskaiti – pēdējo pāris dienu laikā papildinājušas vēl divas necieņas pilnas epizodes. Karuseļu sports bija pēdējais piliens.

Minētās epizodes atkal bija saistītas ar Vāgnera saimnieciskumu. Pirmā epizode. Viņa vannasistabā atradās vates kociņu kārbiņa, kurā atradās trīs kociņi. Visi trīs tur tā arī neskarti stāvēja kopš pirmās Ritas ciemošanās reizes februārī. Šajā reizē Rita tos izlietoja un, kad nākamajā dienā abi aizbrauca uz veikalu, Rita ieteicās – re, vates kociņi, mājās izbeidzās, paņemsim vienu iepakojumu (kārbiņas cena bija zem viena eiro). Vāgners vispirms nīgri pablenza uz kārbiņu, tad gan ar vārdiem, gan, kur vārdu pietrūka, ar žestiem ņēmās Ritai skaidrot, ka viņš pats ausis tīrot ar sarullētu un samitrinātu dvieļa stūri – viņa arī varot darīt tāpat. Tad Rita klusējot paņēma kārbiņu, pati pie kases par to samaksāja un ielika savā somiņā. Tādējādi, kā izrādījās, nodemonstrējot ne tikai savu slikto audzināšanu, bet arī milzu nepateicību un necieņu pret Vāgneru.

Otru gadījumu izprovocēja Vāgnera plātība. Ritai bija apnicis klausīties, cik viņš šeptīgs, apsviedīgs, saimniecisks un izdarīgs. Kad Vāgners n-to reizi lielījās, kā spējot ar minimāliem resursiem mājās uzturēt ideālu tīrību, Rita neizturēja un iebilda, ka runāt par ideālu būtu pārsteidzīgi, – viņa uzreiz pēc ierašanās pašrocīgi bija no guļamistabas stūriem izsūkusi ilgi krātas putekļu vērpetes un kamolus, kuru netrūka arī citās telpās. Varbūt smalkie tīrīšanas rīki esot nedaudz pārvērtēti?  

To un vēl daudz ko citu Vāgners cēla galdā, lai darītu Ritai zināmu, ka viņam esot “bad feeling” (slikta sajūta – angļu val.), jo Rita uzvedoties rupji un viņu apsmejot. Vāgners visus aizvainojumus bija krājis un atcerējās pat tādas detaļas, par kurām Rita sen bija aizmirsusi. Piemēram, reiz, kad Vāgners kā lielu atklājumu Ritai klāstīja, ka ziemā saule debesjumā atrodas zemāk, tāpēc esot tumšāks un aukstāks, Rita neizpratnē pajautāja, kāpēc viņš viņai to stāsta. “Kā?” brīnījās Vāgners. “Tas taču ir interesanti – vai tad tu to zināji?” Jā, teica Rita, mums to māca mazajās klasītēs. Tikpat labi tu kā lielu jaunumu varētu paziņot arī to, ka no Saules nāk siltums, viņa pasmējās. Vāgners to bija ņēmis ļaunā.

Rita klausījās Vāgnerā, un viņas sirds dziedāja. Šito laimi! Tagad varēja laisties prom, ko nagi nes, kur nu vēl labāku iemeslu – Vāgners taču slikti jutās! To Rita nedrīkstēja viņam nodarīt. Kā viņa vēlāk stāstīja – man jau klātos rādīt bēdīgu vaigu, taču es nejaudāju, smaids spiedās sejā vai ar varu, labi, ka spēju saglabāt neitrālu ģīmi.  Es visu noklausījos, jau nākamajā brīdī man rokā bija telefons, atvēru internetā vilcienu sarakstu, uzzināju, ka tuvākais vilciens uz Berlīni būs pēc pusotras stundas, ceļš līdz stacijai – astoņas minūtes ar mašīnu (bet es būtu gājusi arī kājām un, ja nebijis vilciena, pārgulējusi motelī, teica Rita), un pēdējais Vāgneram izteiktais lūgums bija aizvest mani līdz stacijai. Tad gan viņš notrūkās – kā tad tā, uzreiz?! Bet kāda nozīme būtu palikt ilgāk? Rita atzina, ka neizturama bijusi jau doma vien par vēl vienu nakti Vāgnera mājā. Neizpalika vēl kāds jautrs moments. Vāgners no sirds brīnījās, kā viņa, Rita, varot zināt, cikos Vācijā no mazpilsētas atiet vilcieni; viņa taču esot no Austrumeiropas...

Gods godam, uz staciju, lai arī drūms kā negaisa mākonis, Vāgners Ritu aizveda. Bija acīm redzams, ka viņš no šīs sarunas bija gaidījis pavisam ko citu – samierniecisku parunāšanos, kļūdu nožēlošanu, atvainošanos un solījumu laboties –, tikai ne to, ka Rita divdesmit minūšu laikā būs sapakojusi mantas un apģērbusies stāvēs uz sliekšņa. 

Vāgnera atvadu sveiciens

Nākamās dienas vakarā Rita ieripoja Rīgā. “Neatceros, kad pēdējo reizi jutos tik atvieglota, priecīga un pateicīga!” Rita, kas nepavisam nebija patētiski tendēta, šoreiz bija gatava paklanīties gan Providencei, gan Visumam, gan Dzelzceļa dievam par laimīgo izraušanos no gruntīgā ņēmāja skāvieniem un eventuālās apsolītās zemes. Veselas piecas dienas viņa staigāja riņķī skurinādamās un, itin kā joprojām nespēdama noticēt, pārcilāja absurdākos momentus – gan želejkonfektes, gan simt gramu gaļas, gan Anglijas karalieni Tečeri un aiz bezdarbības skaistuma salonos nīkstošās latvietes.

Pēc nedēļas Ritas elektroniskajā pastkastē iekrita gara vēstule no Vāgnera vācu valodā. Lai izteiktu visu sašutumu, viņa angļu valoda bija par knapu. Vēstījums dažādās variācijās tinās un vijās ap vienu un to pašu – cik daudz Vāgners ieguldījis viņu “mazajās attiecībās” un cik labs bijis, jo cerējis uz ilgtermiņa kopdzīvi. Bet ko viņa, Rita? Saskarsmē bijusi pārmēru tieša, tādējādi viņu traumējot – it kā nevarētu diplomātiskāk. Atļāvusies apšaubīt viņa lēmumus, reizēm pat atklāti kritizējusi viņa izvēli (100 gramu gaļas). Rupji un aizskaroši atbildējusi (saule arī silda, ja!). Un kā viņa varējusi teikt, ka viņam nav humora izjūtas! Labi audzinātiem cilvēkiem vispār tāda māžošanās nepiedien, tāpēc viņu dzīvē nekādiem humoriem nav vietas; viņš, Vāgners, ir nopietns un cienījams vīrs! Taču visnepiedodamākais nodarījums ir tas, ka tā vietā, lai atzītu savas kļūdas, nolūgtos un no sirds censtos laboties, ko Vāgners uzskatīja par pašsaprotamu (jo ir taču bijis tik labs!), Rita pat nepārskata savu slikto uzvedību, vēl vairāk – pat nepieļauj, ka būtu rīkojusies nepareizi –, bet ņem un aizskrien prom! Ja vien Rita mainītos, viņi taču būtu varējuši tik labi dzīvot.

Ritas atbildi veidoja pāris teikumi. Viņa rakstīja, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem viņa patīk tāda, kāda ir. Ka domas par humora izjūtas nozīmi viņa nemainīs un nemainīsies arī pati. Post Scriptum Rita pierakstīja, ka priekšnama skapī aizmirsusi savus trekinga zābakus un sandales – ar domu, ka Vāgners taču tos atsūtīs. Patencināja par visu labo un atvadījās.

No Vāgnera vairāk nepienāca ne zilbes, nebija pat komentāra par aizmirstajām mantām. Pēc nedēļas kādā bezmiega naktī Rita nolēma papētīt piedāvājumus E-bay vietnē – galu galā, šķiet, nāksies domāt par jauniem trekinga zābakiem, viņa sprieda. Un te jau tie bija – viņas zābaki! Vāgners tos bija izsolījis par 65 eiro. Kļūdas nevarēja būt – lai nu vēl varēja sakrist izmērs un fasons, bet Vāgnera pabružātais priekšnama tepiķis, uz kura fona zābaki bija nobildēti, gan ne. Nu jau Rita ar sportisku interesi ņēmās pētīt kurpju piedāvājumu un tagad vairs tikai smējās, ieraudzījusi savas pavalkātās sandales, kas bija notaksētas uz 23 eiro. Lai laime būtu pilnīga, viņa gluži nejauši uzdūrās arī savai matu sprādzei (salīdzinoši greznai, ar perlamutra inkrustācijām), par kuru bija pavisam aizmirsusi; to varēja dabūt par 13,50 eiro.

Vismaz šajā jomā nopietnajam kungam Vāgneram veicās – četru dienu laikā visas trīs pārdošanā izliktās preces bija realizētas.

Saistītās ziņas

"The Tinder Swindler" līdzīga mīlas afēra notika arī Lietuvā: blēdis uzdevās par "Žalgiris" basketbolistu un apmānīja 30 sieviešu
Pasauli satricina "Netflix" dokumentālā filma "The Tinder Swindler". Ko atklāj mīlas afērā ievilkto sieviešu liecības?
Vīrieši tinderī patiesībā augstu vērtē arī sieviešu intelektu, liecina pētījums  27

Citi šobrīd lasa

Bojāgājušajam no kakla noņēma medaļu par skriešanu: zināms vairāk par nāvējošo avāriju Rīgas centrā 1
Jemenas teroristu dēļ “Rimi” radies maisu deficīts
13 gadus vecai meitenei skolas ekskursijā Polijā sākas dzemdības 1
Skatīt visus komentārus