Pavasarīgā pastaigā kopā ar draugiem vērojot putnus, īpaši cēlos gulbjus, kas veido pārus, lai turpinātu sugu un uzņemtos rūpes par ģimeni, aizrunājāmies par uzticību. Ka līdzās tai skaistajai – ārpustirgus – uzticībai mēdz būt arī manipulatīva. Un ka gulbju cilvēki dzīvo gan gulbju ezeros, gan dīķos; starp viņiem ir tādi, kas labprātīgi smok paši savā gredzenā un žņaudz ar to otru.
Psihoterapeite Ināra Vārpa piekrīt, ka arī starp cilvēkiem ir gulbji, bet tas var būt gan ļoti skaisti, gan destruktīvi. Gulbja sindroms ne vienmēr nozīmē, ka tā ir ideālā mīlestība un baltā uzticība. Visbiežāk tās ir nenokārtotas lietas pašam ar sevi.
Esiet pazīstami – gulbis!
Pastaigas laikā kāds no mums žigli ieguglēja frāzi gulbja sindroms un nolasīja pirmo patrāpījušos tēzi: “Arī mūsdienās ir solveigas, kuras uzskata, ka īsta mīlestība gaida. Tikmēr viņu pēri bauda dzīvi. Ir kristīnes, kuras nenogurušas starp pudelēm vāc savus edgarus. Gandrīz kā leģendā par gulbju uzticību – ja šis putns izvēlas savu partneri, tad uz mūžu.” Un tad cits citam sekoja stāsti.
Aija: Personīgi zinu tikai vienu gadījumu, ko varētu nosaukt par gulbja sindromu. Radinieces mamma. Viņas vīrs pēc padsmit gadiem laulībā iemīlēja citu sievieti, viņi izšķīrās, viņš apprecējās otrreiz. Abiem toreiz nebija pat vēl četrdesmit, bet viņai pēc tam neviens vīrietis vairs nav bijis – nu jau otrus četrdesmit gadus. Viņa nebeidz tiesāt bijušo vīru, neieredz viņa sievu, viņu bērnus un mazbērnus. Bet... ir palikusi uzticīga, tātad labā šajā bildē, ko vienmēr arī uzsver: “Man ir tikai viens vīrs, kā toreiz viens otram solījām!”
Inese: Sanāk, ka tai sievietei tagad ir ap astoņdesmit. Tagadējās un iepriekšējās paaudzes gulbji stipri atšķiras. Mūsu vecākiem šķirties nebija pieņemts, jo – kā tas izskatīsies, ko teiks kaimiņi? Un vispār – būt šķirtenei ir ļoti slikti. Mani vecāki arī dzīvoja grūti, bet viņus saistīja mīlestība, kaut arī tēvs dzēra un mamma viņu bezcerīgi audzināja. Kad tēvs nomira, man bija pilnīgi skaidrs, ka mamma nemūžam uz citu nepaskatīsies, kā nebija paskatījusies tēva dzīves laikā. Tā paaudze turējās varbūt postoši, bet kopā. Par sekām maksāja viņu bērni, kuriem vecāku pieredze vairs nederēja, nācās gana pamocīties, veidojot savu. Es tai skaitā.
Gulbja sindroms man ir pazīstams. Bijušais vīrs tam ir tipisks piemērs, bet nedomāju, ka viņš tāds ir, lai būtu uzticīgs kādiem tur ideāliem. Viņš vienkārši joprojām nav spējis pārvārīt to, viņaprāt, nekrietno kurvīti no manas puses, kad tādam lieliskam cilvēkam visās dzīves jomās tika uzteikta kopdzīve ne jau cita vīrieša, bet viņa paša pārliekā lieliskuma dēļ. Viņaprāt, viss, ko viņš darīja, bija neapstrīdami un pareizi, bet es nedzīvoju pareizi – par daudz smējos, par daudz aizrāvos ar dziedāšanu ansamblī un tā tālāk. Viņa aizvainotā patmīlība joprojām alkst gandarījuma, tādēļ viņš nespēj ieraudzīt kādu citu būtni sev blakus un nespēj beigt mani šaustīt. Kad reiz palūdzu, vai nevarētu man ar mūsu kopīgajiem bērniem krīzes laikā palīdzēt ar komunālajiem maksājumiem, piekrita palīdzēt tikai tad, ja es publiski – bērnu klātbūtnē – atzīšu savu vainu laulības izjaukšanā un lūgšu viņam piedošanu. Es to nedarīju. Šis gulbis ir pārliecināts, ka slikta laulība ir labāka par nekādu, un viņa uzticību par veselīgu un cēlu nu nekādi nenosauksi! Es saku, ka uzticība ir skaista un neaizstājama vērtība tikai dzīvās attiecībās.
Jānis: Tādas gulbja uzticības vispār nav! Cilvēki vienmēr ir tiekušies pēc kaut kādiem dieviem, ideāliem, bet cilvēks ir cilvēks, un viņam nav vajadzības līdzināties ne gulbim, ne lauvai vai ērglim. Gulbjiem dievs ir uzticējis savas funkcijas, cilvēkiem – savas. Drīzāk jārunā par to, kādu iemeslu dēļ cilvēki precas. Precas, lai apmierinātu savas savtīgās intereses. Visvisādas, kaut "vai es ar viņu varēšu gulēt, kad vien gribu". Nevajag skatīties uz uzticības fenomenu kā uz kaut ko ļoti pozitīvu – tāds vienkārši ir, nevis tas ir labs vai slikts. Tu pat ar vislabāko gribu nevari sevi ieprogrammēt: “Es iemīlēšu, un uz visu mūžu!” To ir neprāts gan solīt, gan prasīt no otra! Cilvēks ir uzticīgs otram tikmēr, kamēr pie abiem ir atslēdziņa no otra durvīm. Ja atslēdziņa uz otra durvīm ir pazaudēta, tātad tu pats to esi pazaudējis, jo tā taču bija pie tevis. Ja, to saprotot, cilvēks grib saukties par gulbi, – uz priekšu! Viņam vēl vajag aiziet uz veikalu, otrai pusei nopirkt ādas tērpu, sarkanu bumbu kā filmā Pulp Fiction, iebāzt to otram mutē un ar pletni šaustīt tā, lai visi redz. Jo, ja neviens neredzēs, cilvēks to nedarīs; viņam vajag sabiedrības žēlastību. Tāpēc šādi vīrieši un sievietes visiem gaužas par bijušo, jo pašiem vajag eksponēties par varoni. Ja tas būtu fizisks defekts, viņš taču nestaigātu apkārt un nežēlotos – redziet, man olas ir nogrieztas.
Aigars: Man ir kaimiņš, kurš katru reizi, kad tiekamies, sūrojas par savām nogrieztajām olām – par sen aizgājušo sievu – un ir pārliecināts, ka viņa atgriezīsies. Un nevienam neizdodas viņu pārliecināt, ka neatgriezīsies. Drīz es šīs runas zināšu no galvas – kā filmu Likteņa ironija jeb Vieglu garu.
Māra: Ko tu par viņu zini? Krievu valodā ir dziesma par gulbi, kuram nošāva partneri, tad viņš pacēlās augstu debesīs un, sakļaujot spārnus, metās zemē. Jo kāda jēga dzīvot, ja mīļotās vairs nav?
Aigars: Dzeja ir skaista, bet mēs ikdienā nerunājam dzejā.
Inese: Protams, visvieglāk ir sakļaut spārnus un mesties pret zemi. Otra galējība – pierādīt, ka visas beibes tagad būs manas!
Māra: Cik bieži gulbis var atrast gulbieni – vai otrādi? Nav runa par zvirbuļiem, tie vienmēr centīsies ievazāties būrīšos, kas nav domāti viņiem.
Aija: Ir teorija, ka katram cilvēkam visā pasaulē ir kādas padsmit otrās pusītes. Pieļaujot to vienu no miljona reizēm, kad cilvēks ir saticis savu pusīti, es domāju, ka abi mirst reizē. Zinu tādu pāri, dzīvoja mūsu pilsētā. Viņiem nebija bērnu, bet visu mūžu staigāja, rokās sadevušies. Vispirms, netipiski statistikai, nomira sieva. Un viņš, veselīgs cilvēks, bez viņas nespēja dzīvot, nonāca slimnīcā un pēc pāris nedēļām nomira bez konkrētas diagnozes. Var jau teikt – vecums. Bet nē, viņš bija vīrs kā ozols.
Daiga: Gulbja piemērs man ir ļoti tuvu cilvēku lokā. Saikne starp meitu un tēvu bija tik spēcīga, ka pēc tēva nāves pagāja gandrīz divdesmit gadu, līdz meitene sāka dzīvot savu dzīvi. Kaut arī mirt otra dēļ ir romantiski, neuzskatu, ka dzīve ir nodzīvota pilnvērtīgi, ja tu dzīvo otra cilvēka pavadā. Ja esi tik cieši sapinies ar otru, ka vairs nespēj atšķirt, kura ir tava doma, kura viņējā. Šāda veida gulbisms ir izteikti privātīpašniecisks.
Inese: Atcerējos vēl gadījumu. To sievieti varētu saukt par Jēzus līgavu. Tas pāris agonēja jau gadus desmit, ja ne vairāk, līdz izšķīrās, kad sieva uzzināja, ka vīram ir cita sieviete. Šķiršanās rosinātāja bija sieva, bet vēl ilgus gadus pēc tam kopā ar bijušā vīra māsu un viņu draudzi lūdzās, lai viņš atgriežas ģimenē un lai Dievs abus salaulā, jo laulība bija reģistrēta laicīgā iestādē un “tāpēc tā notika”. Laikam jau Mīlestība ir Dievs, nevis otrādi, jo Dievs šīs kolektīvās lūgšanas laida gar ausi. Tas vīrietis ir precējies ar to pašu sievieti, kuras dēļ izšķīrās, un viņiem kopā ir labi, foršs pāris. Bijusī sieva – glīta sieviete – gandrīz divdesmit gadus tā arī nav mēģinājusi veidot citas attiecības. Varbūt Jēzus līgava?
Guntis: Nedaudz jocīgi šķiet, ka šajā laikā, kad Eiropā ir karš un kad latviešu tauta vārda tiešā nozīmē iet bojā, kāds spēj pievērsties šādām otršķirīgām tēmām. Es to nosauktu par Titānika muzikantu sindromu. Savulaik pazinu sievieti, kurai kāzu dienā aizgāja bojā līgavainis. Tobrīd bija pagājuši četri gadi, bet viņa vēl joprojām bija viena.
Māra: Kas ir četri gadi pēc tādas traģēdijas?! Varbūt varam sarunāt, ka neķidāsim šādus gadījumus? Un arī tos ne, kuri paliek uzticīgi, kamēr otrs karā vai emigrācijā.
Aija: Nepazīstu nevienu gulbja tipa vīrieti, un, ja arī tādi ir, neticu, ka tam pamatā bezgalīgā uzticība. Ne-ti-cu!!! Man jau šķiet, ka viņš ir maksimāli infantils un nav nobriedis pastāvīgām, ilgākām attiecībām. Un nebija nobriedis arī tām, ko zaudēja. Palikt uzticīgam, ja attiecības beigušās, ir muļķīgi. Kam tas vajadzīgs? Lai pēc tam teiktu: “Redz, es gan gaidīju un domāju par tevi visu laiku!” Nevajag neko darīt par spīti otram. Es noteikti negribētu palikt vientuļniekos, tas nav manā dabā; meklētu sev otru cilvēku kaut līdz simt gadiem. Dzīve taču neapstājas pie vienas sasistas siles.
Daiga: Par īstu gulbi drīzāk varētu nosaukt cilvēku, kuram mīļotais ir aizgājis viņā saulē un viņš vairs nevienu nemeklē, jo nevar sevi iedomāties kopā ar kādu citu. Bet mēs laikam nolēmām par tādiem nerunāt. Kaut arī esmu atraitne un mums ar vīru bija laba laulība, man nav gulbja pieredzes. Arī mūsu bērni vienmēr uzskatījuši, ka mammai nepieciešama privātā dzīve, pat skubināja iet cilvēkos, nevis čurnēt mājās, skumt un rūgt. Un es neesmu viena. Cita lieta – ne jau vienmēr var atrast to otru, ar kuru spēj uzsākt ko jaunu. Ja ir bail no jaunas vilšanās, tad ir ļoti ērti ieņemt uzticīgā pozu. No malas dikti labi izskatās: es – labā, viņš – sliktais. Vai otrādi.
Punkti uz i
“Katram no šiem stāstiem ir savs gulbju ezers, dīķis vai žņaugs,” saka psihoterapeite Ināra Vārpa un atgādina, ka atkarības mēdz būt gan veselīgas, gan destruktīvas. Kādam viņa vaļasprieks, piemēram, kolekcionēšana, pārvērtusies par atkarību, kāds netiek vaļā no stiprajiem dzērieniem vai narkotikām, kāds no azartspēlēm, no atkarības peldēties āliņģī vai... no otra cilvēka. Savā praksē Ināra Vārpa novērojusi piecus iemeslus būt cilvēkam-gulbim.
Ielāps pašapziņai. Šķiršanās vienmēr iedragā pašapziņu. Sevišķi, ja aiziet no tevis. Ja no sievietes aizgājis vīrietis, viņa domā: “Es tātad esmu slikta sieviete, katrā ziņā sliktāka par to, pie kuras aizgāja.” Barot vainas apziņu un traumēt pašapziņu palīdz arī sabiedrības attieksme: “No labām sievām neaiziet. Ja jau šķīrās, tātad ragana. Redz, cik ar nākamo tagad labi dzīvo!” Tās ir bultas, kas šausta.
Bet vēl sliktāk, ja sieviete aiziet no vīrieša; īstenībā tā ir vīrieša pašapziņas kastrācija. Vīrietim nav lielāka pazemojuma, ja sieviete aiziet, ja viņa met cimdu. Un ja vēl tas notiek publiski... Vīrietis ir mednieks, un medniekam vajag trofejas: darbs, karjera, vara, iespējas, sakari, konkurence, arī konkurence par sievieti. Jo vīrietis apliecinās caur sievieti. Ne tikai primitīvā seksuālā veidā, bet viņš savu zelta caunādu grib nomest sievietei pie kājām un būt par to atalgots, jo “es esmu bijis veiksmīgs mednieks, es tev nolieku pie kājām zelta caunādu”. Bet, ja sieviete aiziet, vīrietis šo savu svarīgo trofeju – sievieti – zaudē. Tas ir publisks apkaunojums un nozīmē, ka “tu neesi bijis veiksmīgs mednieks – es aizeju no tevis”. Tu kā partneris esi zaudētājs, un visi to redz. Tā ir ļoti liela emocionāla trauma vīrietim, un viņš vēlas reabilitēties tieši caur šo sievieti. Vai atriebties. Abos gadījumos seko: “Man tevi vajag! Nevienu citu – tikai tevi! Tieši tevi, kas mani pameta, lai es varētu sevi reabilitēt.”
Vēlme tiesāt. Lielai daļai šo gulbjcilvēku pašapziņa un pašvērtība iemiesojusies cilvēkā, kura vairs nav līdzās, tāpēc nereti viņu izvēle palikt vienam ir sods sev: “Ar vientulību es sodu sevi par to, ka partneris no manis aizgāja.” Te runā vainas apziņa: “Acīmredzot es nebiju gana labs, esmu vainīgs, ka laulība izjuka.” Tāpēc tagad man nav tiesību ņemt citu partneri, man jānokārto lietas ar šo pašu. Bet, lai to izdarītu, man vajag, lai viņš atgrieztos. Man vajag vēl vienu iespēju izlabot to, ko es varbūt darīju kļūdaini. Tāpēc tagad esmu viens (viena) – jo esmu gatavs, ka viņš (viņa) atgriezīsies.
Un pretējs variants – mana palikšana vientuļniekos ir sods otram. Neņemot citu partneri, pamestais iepriekšējam liek justies vainīgam: “Redzi, es joprojām esmu viens! Tu man sagandēji dzīvi. Tu neapjēdz, ko zaudēji; redzi, cik es labs, cik vērtīgs un uzticīgs dzīvesbiedrs – nevienu sievieti (vīrieti) neņemu pretī. Redz, kā es tevi mīlēju! Bet ko tu?! Tik ātri apprecējies, nekrietnais!” Šādi gulbis mēģina pastiprināt otra vainas izjūtu vai nožēlu – es tev publiski rādu, ka esmu labāka (labāks) par tevi, un visi tagad to redz!
Abos gadījumos kaut kas nav kārtībā ar cilvēka morāli. Tieši morāle ir tā, kas palīdz kritiski izvērtēt situāciju, meklēt kopsakarības. Diemžēl pēc šķiršanās morāle mēdz būt pārāk barga, vai arī tās trūkst vispār. Paštiesas gadījumā, kad “es esmu pie visa vainīgs”, sākas problēmas ar pārmērīgu cenzūru, sevis šaustīšanu un pašapsūdzēšanu, kas ir destruktīvi, jo var novest pie alkoholisma, depresijas, dažādām atkarībām, arī pie upura sindroma nākamajās attiecībās un sabiedrībā vispār.
Otra galējība – pilnīgs morāles trūkums – ir tad, kad cilvēks nespēj uzņemties līdzatbildību. “Es esmu šķīsts kā baltais gulbis – tīrs un tik nelaimīgs! Tas otrs – viņš bija caur un cauri netīrs un nepareizs, tāpēc man ne par ko atbildība nav jāuzņemas. Jo viņš taču aizgāja. Es esmu vislabākais, vispareizākais, visperfektākais.” Tā nav pašpietiekama personība – tā ir narcistiski nevesela personība.
Uzticība bērnišķībai. Visbiežāk gulbju gadījumā jārunā nevis par uzticību partnerim, bet par uzticību paša uzburtai bildei, savai bērnišķībai. Mums visiem, kad esam bērni, ir sapņi un vīzijas par to, kādi būsim lieli un ko tad sagaidām. Mīlestība un laimīga ģimene ir daļa no sapņa. Ne vienmēr to esam piedzīvojuši savā vecāku ģimenē, un tāpēc ir sapnis – man gan būs! Es satikšu šo sapni vīrieša vai sievietes izteiksmē. Un tad, jau kā pieaudzis cilvēks, šis sapņotājs iemīl nevis cilvēku, bet to sajūtu, kas nāk līdzi ar izraudzīto cilvēku. Šī sajūta ceļ spārnos un silda, jo nu man ir tas, ko nesaņēmu vecāku ģimenē, bet tas man nāk komplektā tieši ar šo cilvēku. Un ja vēl tam līdzi nāk drošības izjūta...
Bērniem ir grūti atlaist lietas, un bērna infantilitāte ir nespēja pieņemt, ka dzīvojam reālā pasaulē, kur viss nāk un iet. Un ka īstenībā mums nekas nepieder – kur nu vēl cilvēks. Bērnam nav četru lietu: naudas, varas, brīvības un seksa. Un bērns sapņo, ka vienu dienu viņam tas viss būs. Daudz naudas – es būšu miljonāru sarakstā. Vara – visi darīs tā, kā gribēšu es. Brīvība – darīšu, ko gribēšu, man nekas nebūs jāizlūdzas. Un sekss – visi džeki būs manējie (vai visas beibes). Nereti mums šīs lietas uzrodas, kamēr vēl neesam pieauguši (nav runa tikai par gadiem), un uzburas bilde – esmu liels, nu man ir viss! Tīksmināšanās par varu, naudu un seksu liecina par nenobriedušu personību, kas nav gatava atbildībai ne par varas un naudas izmantošanu, ne par otru cilvēku, ne attiecībām. Atbildība ir pieauguša cilvēka iezīme.
Ja šādu personu kāds (kāda) pamet, viņš savu uzburto bildi zaudē: “Man ir atņemts sekss ar tevi, man vairs nav varas pār tevi, nav varas pašam izlemt un kontrolēt situāciju, jo tā nebija mana izvēle; nav brīvības baudīt to, ko vēlos, jo es vēlos tevi. Nevaru tev arī nomest zelta caunādu pie kājām, jo tevis nav klāt. Tātad – man tevi vajag atpakaļ!” Šie cilvēki ir kā bērni – ja man būs šī lietiņa, tad es būšu laimīgs. Otra aiziešanu viņi uztver kā lielu netaisnību pret sevi – man atņēma!
Atkarība no muguras. Pieļaujot, ka cilvēki sēro pēc sajūtām, kas nāca komplektā ar konkrēto cilvēku, nevajag iedomāties tikai bezgalīgo laimes izjūtu. To ir ļoti grūti atzīt, bet bieži vien sērojam pēc savām važām, pēc savām ciešanām. Un atkal tā sajūta – konkrētās ciešanas, ko man vajag, nāca komplektā tieši ar šo vīrieti vai sievieti.
Apkārtējiem nav saprotams, kā var sērot pēc vīrieša, kurš sita, dzēra, pazemoja vai bija neuzticīgs. Bet sieviete apgalvo: “Es viņu mīlu!” Ko viņa mīl? Viņa mīl ciešanas, ko rada šis vīrietis. Mīl savu pazemojošo stāvokli kopā ar viņu. Ciešanas ir tas, ko šis cilvēks pazīst no iepriekšējās pieredzes. Varbūt ķēdīte ir jau pagara: ir aizgājis (sitis māti, krāpis vai pazemojis) tēvs, varbūt vecākais brālis, pirmā mīlestība aizgāja pie draudzenes vai vēl kāda mugura pagātnē. Tagad aizgāja vīrs – atkal viena mugura.
Tāpēc sievietei to vajag – to aizejošo muguru, kas rada sāpes. Zemapziņa saka: “Es pazīstu muguru, kas aiziet. Un tieši pēc šīs muguras es nevaru pieņemt nevienu citu, jo šī mugura bija (piemēram) ļoti laba seksā.” Tad varbūt sekss ir tas, pēc kā es sēroju? Bet varbūt sēroju pēc krāpšanas? Varbūt man pietrūkst mūžīgās raizēšanās: “Kur viņš ir? Ar ko viņš tagad ir? Ko viņi dara? Vai pārnāks?” Varbūt patiesībā es mīlu šo pazemojumu, ciešu šīs aizejošās muguras dēļ, jo iepriekš bijušas vēl daudzas citas muguras, un es negribu piedzīvot vēl vienu muguru. Un tāpēc man vajag tieši šo, jo šo es zinu un pazīstu, pazīstu arī savas izjūtas. Te ir ļoti tālu no gulbja uzticības, kaut arī cilvēks ir viens.
Uzticība savām sērām. Pie gulbjiem pieder arī cilvēki, kuri pielūdz savas skumjas. Lielākoties tā notiek, kad beidzas pirmā mīlestība, kas kādreiz ir arī vienīgā. Cilvēks nevar izsērot partnera aiziešanu un iestrēgst sēru fāzē. Sēras iekapsulējas, un cilvēks kļūst par gulbi, kas sāk piekopt kapu kultu tiešā un pārnestā nozīmē. Tam kā lozungs visbiežāk tiek pozicionēta mīlestība: “Es viņu ļoti mīlēju un nevaru iedomāties nevienu citu savā dzīvē, izņemot viņu!” Bet īstenībā tas ir ļoti dziļš regress, jo cilvēkam ir bail turpināt dzīvi, viņš nejūtas drošs. Redzamā veidā viņš sevi pozicionē kā gulbi, jo tā vienkāršāk, bet tur nav runas par bezgalīgo mīlestību. Arī šis gulbis ir nepieaugusi, nedroša persona, kurai bijušais partneris radīja ilūziju par drošību un pieauguša cilvēku dzīvi.
Ja pielūgsme ir izveidojusies kā fetišs, tas nozīmē, ka attiecības kļuvušas par atkarību. Kapu kulta piekopēji pat ievieš dažādus rituālus aizgājušā partnera piemiņai un kļūst no tiem atkarīgi. Piemēram, es nevaru iedomāties nevienu dienu, kad nelikšu viņam (viņai) par sevi jebkā manīt; nevienu dienu, ja ar kādu par viņu neparunāšu vai vismaz nepieminēšu; kad nepaskatīšos uz mūsu kopīgo foto vai viņa profilu soctīklos un tamlīdzīgi.
Pārliecināties, vai sēras nav kļuvušas par fetišu, var pavērojot, kas ar mani notiek, ja neizdaru ierastās rituālās darbības: nepiezvanu, neaizsūtu īsziņu, nepaveros uz laulības gredzenu, nepieminu sarunās ar draugiem... Ja tad jūtos nedroši, trauksmaini vai diskomfortā, tātad manā attieksmē ir kaut kas neveselīgs.
Mutauta vietā
“Vērtība ir mērenībā,” uzskata Ināra Vārpa. “Jā, vajag cienīt atmiņas, drīkst neaizmirst partneri, bet tajā pašā laikā dzīvot reālajā pasaulē, ņemt iespējas, ko katra diena piedāvā, neliegt sev jaunas emocijas un jaunu pieredzi.
Mīlestība nav uzbāzīga, tā nav paģēroša, nav upurējoša. Mīlēt nenozīmē ciest un mocīties, mīlestība liek baudīt un priecāties, un dzīvot arī tad, ja partnera vairs nav. Jūsu mīlestība bija skaista, bet mīlestība ir visapkārt, tā ir tevī pašā. Un, ja mīlestība ir tevī, tad varēs izpausties arī bez tā konkrētā cilvēka. Ja cilvēks ir iemācījies mīlēt sevi un dzīvi, viņš par gulbi nekļūs. Cilvēki ir sociālas būtnes, un viens no dabas likumiem ir būt pārī. Un ne tikai tāpēc, ka vajadzēs, kas iedod ūdens glāzi. Ja es sev šo iespēju – būt pārī – liedzu, tad varbūt ir godīgi atzīties, ka man vakaros šad tad ir skumji, lai kā es izliktos, ka būt vienam ir kolosāli.
Mēs neviens neesam perfekti. Nav traģēdija, ka darām kļūdas, traģēdija ir, ja neko no tām neiemācamies. Ja kļūdas atkal un atkal atkārtojam, tās kļūst par grēkiem. Bet nekas nav fatāls. Ja cilvēks ir gatavs savus skeletus no skapja izvilkt ārā, apskatīt un piemērīt pie sevis – ko es esmu savācis neforšā veidā no vecāku ģimenes, no saviem priekšstatiem un pieredzes, kas ir tas, kas maitā attiecības pašam ar sevi un ar citiem cilvēkiem –, tad šos musturus var mainīt. Katrs pats ir atbildīgs, kādu lēmumu pieņem: atstāt savu dzīvi, kur ir tā, kā ir un nekas tur nav maināms, vai uzņemties risku un atbildību pamēģināt citādi.
Veidojot attiecības, dažkārt tiek meklēta drošība, kas nav cilvēkā pašā un ko sniedz partneris attiecībās. To dēvē par salipšanu un vienlīdz par mīlestību, līdz nāve mūs šķirs. Ja tava drošība ir ārpus tevis un saistās ar vienu konkrētu cilvēku, saprotams, tu pie tā turēsies izmisīgi un, to zaudējot, viens nespēsi dzīvot pilnvērtīgi, mūžīgi sērojot, ne arī uzdrošināsies veidot jaunas attiecības, jo pamatnedrošība bloķēs. Dažkārt gan mēdz būt arī pretēji – nedrošs cilvēks ātri piesaistīsies atkal jaunam partnerim un tos pat bieži mainīs, nespējot palikt viens. Šos cilvēkus gulbji nāvīgi noknābās.”
Citi šobrīd lasa
