Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
17 gadu vecumā Heinis, toreiz vēl Alise, pieņēma lēmumu – jāsaņemas, jāpieliek punkts sevis spīdzināšanai un jādzīvo tā, kā jūtas un grib dzīvot. Kā vīrietis. (Foto: Rojs Maizītis)

 

Izkāpis no sievietes ādas un laimīgs. Saruna ar transpersonu Heini

Dzīvesstils
2023. gada 21. maijā 06:50 2023. gada 21. maijā 06:50
  Antra Krastiņa | "Patiesā Dzīve"
“Bez drāmas! Galvenais, ka man beidzies drausmīgais kautiņš ar sevi un tagad jūtos laimīgs,” smaida Heinis, kad esam iekārtojušies sarunai tējas namiņā. Heinis ir 24 gadus vecs puisis, kurš piedzima kā meitene un līdz 17 gadu vecumam mocījās sievietes ādā. Tolaik viņa vārds bija Alise. Uz ielas viņam paskrietu garām kā desmitiem citu parastu puišu, vien, ja skatieni satiktos, nodomātu – cik smukas acis! Bet tā būtu sekunde.

Sabiedrība, kā tagad modē teikt, kļūst iekļaujošāka. Jaunieši vispār vairs nevienu nešķiro, tāpēc no viņu vidus atrast drosminieku, kas atklāti dalītos savās izjūtās un pārdzīvojumos, vairs nav neiespējamā misija. Heinis ir viens no viņiem. Pat pārsteidzoši atklāts.

Mazliet žēl jau ir – tu biji tik skaista meitene!


Tavai mammai Heini pieņemt nebija problēmu? Vēl tikko bija Alise, tad pēkšņi – Heinis…

Bērnībā, ja man bija bail mammai kaut ko pajautāt, pastāstīt, es to uzrakstīju. Un arī tagad savu atzīšanos uzrakstīju vēstulē, bet nodot to mammai uzticēju savai tā laika draudzenei. Pats paliku sēžam mašīnā un dīdāmies – biju milzīgi uztraucies. Arī mamma atbildēja rakstiski – viss kārtībā, viņai kaut ko tādu jau nojautusi. Kāds man tas bija atvieglojums! Tomēr pēc pāris dienām pēkšņi paziņoja – ja tu izvēlies šādu dzīvi, tad tev mammas vairs nebūs…

Viņa raudāja, man bija šoks. Tik vien spēju atbildēt kā – nu tad man vairs nebūs mammas... Un devos uz savām mājām. Nu, kā tā – tikko biju tik priecīgs, bet viss sabruka vienā mirklī… Jo es mammu ļoti mīlēju, man bija svarīgi, lai viņa mani pieņemtu. Pēc nedēļas mamma atvainojās – tas ultimāts bijis muļķīgs. Izsprucis, domājot par to, cik grūta man būs turpmākā dzīve.

Kopš tā laika pagājuši jau gadi pieci, mamma mani it visā atbalsta. Tāpat arī brālis, māsa, krusttēvs, māsīcas. Ar ģimeni man tiešām ļoti paveicies. Tētis? Viņi ar mammu jau sen kā šķīrušies. Tētis it kā neko nezina. Vai ir akls. Bet mēs tiekamies tik reti, ka mani viņa viedoklis neinteresē. Savā laikā, skatoties televizoru, tētis teica, ka gejus un lesbietes jāapšauj.

Kādā sarunā ar mammu viņa visu citu tēmu vidū iestarpināja – mazliet jau žēl, ka tā noticis, tu biji tik skaista meitene! Jā, biju. Pats kā puisis bieži vien jokoju – ja es satiktu sevi kā meiteni, tad noteikti apprecētu. Mans gadījums ir labs piemērs tam, cik aplams ir stereotips – meitenes/puiši savu identitāti grib mainīt tāpēc, ka jūtas neglīti.

Puiši tev noteikti sita kanti.

Protams. Pat ļoti daudzi. Bet es ar viņiem tikai draudzējos, nejutu ne mazāko interesi veidot attiecības. Ar vienu laikam aizgāju uz diviem randiņiem, bet noliegums bija liels – man nepatīk, kā tu smaržo, man nepatīk, kā tu izskaties, man nepatīk, ka tev ir bārda, man vispār nekas tevī nepatīk! Es uz vīriešiem skatījos nevis ar domu, ka/vai gribētu būt kopā ar viņu, bet – o, šis gan ir smuks vīrietis, es gribētu izskatīties kā viņš!

 Apmēram zināji, kāds vīrietis tu gribi būt?

Septiņpadsmit gados vienkārši gribēju izskatīties vīrišķīgs, ļoti svarīgs šķita tieši izskats. Īsi mati, bārda, spēcīgi vaigu kauli... Man liels bonuss bija tas, ka nekad neesmu bijis smalkas miesas uzbūves. Tā kā spēlēju basketbolu, man bija plata mugura, spēcīgas rokas un kājas. Arī krūtis nekad nav bijušas lielas. Līdz ar to izpalika baigās raizes par ķermeniskajām pārmaiņām. Jau vēlāk sapratu, ka par izskatu man daudz svarīgāks ir iekšējais miers, pārliecība par sevi un labas attiecības pašam ar sevi. Tagad pie tā esmu nonācis, nu vairs iekšējie kautiņi manī nenotiek.

Bet, ja runājam par to, kāds es gribētu būt kā vīrietis, kuram mamuts mājās jānes, tad noteikti tāds, kuram var uzticēties visās jomās un situācijās. Kuram līdzās sieviete var justies sievišķīga, saprasta un pasargāta. Turklāt pasargāta ne tikai no ārpasaules, bet reizēm pati no sevis, jo droši var man stāstīt visu, kas sasāpējis, uzdot jautājumus, kuros apmaldījusies. Jo daudzās jomās varbūt esmu viedāks, un man taču nav sveša sievietes domāšana – to ar visām saknēm no sevis neizravēšu. Un es esmu vīrietis, kuram nav pieņemama partneru maiņa, vienlaikus vairāki partneri. Ja man iepatīkas meitene un mums izveidojas attiecības, uz viņu skatos kā uz sievu. Tādu vienīgo. Un tā viņai arī lieku justies.

Foto: Rojs Maizītis

Palīdzēja psihologs

Vārdu sev esi izvēlējies diezgan neparastu...

Kad sapratu savu identitāti, man bija svarīgi atrast savu vārdu. Noteikti negribēju būt Jānis vai Andris, kaut ko citādu meklēju. Un lai vārda svētki būtu vasarā. Tā kā man ļoti patika tādi vārdi kā Hugo, Henrijs, tad izvēle krita uz Heini, kam vārdadiena ir 15. jūlijā. Parastajā kalendārā šī vārda līdzās tās dienas gaviļniekiem nav, tikai  paplašinātajā.

Kāds ir tavs stāsts līdz nonākšanai pie savas identitātes?

Jau kopš bērnības man nepatika vilkt kleitas, spēlēties ar lellēm un tamlīdzīgi. Toties ļoti labprāt spēlēju kariņu, remontēju riteņus, būvēju visu ko no koka. Vārdu sakot, man patika viss, kas pēc vispārpieņemtiem kritērijiem nav saistīts ar meiteņu lietām. Un… man patika meitenes. Tāpēc, līdzīgi kā visiem tādiem cilvēkiem kā es, arī man sākumā šķita, ka esmu lesbiete.

Bet, kad sešpadsmit gados biju savās pirmajās attiecībās ar meiteni un mēs kopā skatījāmies video par cilvēkiem, kuriem ir nevis netradicionāla seksuālā orientācija, bet cita identitāte, sapratu – jā, tas ir par mani! Jo es sievietes ādā tiešām jutos gaužām slikti. Sākumā sev uz  to liku blokus, jo man taču būs grūti tādam dzīvot, kā es to pateikšu vecākiem, draugiem, skolasbiedriem... Tātad būs vien jāmokās tālāk, jādzīvo tāpat kā līdz šim. Bet tā sajūta nav apskaužama. Iekritu depresijā, neko negribēju darīt, redzēt, zināt. Un tā līdz brīdim, kad pieņēmu lēmumu – jāsaņemas, jāpieliek punkts sevis spīdzināšanai un jādzīvo tā, kā jūtos un gribu dzīvot. Kā vīrietis. Man bija septiņpadsmit gadu.

Un kāds bija tavs pirmais izlēmīgais solis šajā virzienā?

Aizgāju pie psihoterapeita, lai parunātu par situāciju, kādā atrodos. Šķetinot jautājumus par bērnību, atklājās, ka uz mani liels iespaids bijis no tēta puses, jo viņš bija diezgan varmācīgs, nepalīdzēja ne mammai, ne man, ne brālim un māsai, un man kā vecākajam bērnam ģimenē nosacīti bija jāuzņemas vīrieša loma. Iespējams, tas kaut kā ietekmēja manas identitātes veidošanos, bet droši zinu, ka nebija noteicošais. Es tāds piedzimu. Vīrietis sievietes ķermenī.

   Pēc visām sarunām psiholoģe man iedeva aizpildīt testu ar 360 jautājumiem, lai pārliecinātos, ka tas nav saistīts ar kaut kādām psihiskām novirzēm, piemēram, šizofrēniju. Tādu nebija. Toties teju visās atbildēs labi nolasījās, ka manī dominē vīrišķais. Tas, kā jutos, to apstiprināja, un es beidzot varēju atviegloti uzelpot – neko neesmu izdomājis, pats sev iestāstījis. Es tiešām esmu viņš, nevis viņa. Tāpēc tiem, kas uzskata, ka transsievietes, transvīrieši ir tikai tāda stilīga uztaisīšanās, zem kuras slēpjas izlaidība, man būtu pāris vārdu, ko pateikt.

Saki droši!

Neviens šādu ceļu neizvēlas tikai tāpēc, ka tas ir stilīgi, ar mērķi izcelties, pievērst sev uzmanību. Tā spriedelēt var tikai tie, kas par transpersonām, seksuālajām minoritātēm vien virspusēji dzirdējuši. Tādiem pat geji un lesbietes, kas savā ķermenī jūtas labi, viņiem vienkārši ir atšķirīga seksualitāte, ir kaut kas prātam neaptverams. Tad kur nu vēl prasīt, lai viņi aizdomātos par to, kā jūtas vīrietis, kas iesprostots sievietes ķermenī! Vai otrādi. Tajā nav nekā skaista un forša, tādam dzīvot ir psiholoģiski, emocionāli un fiziski ļoti grūti un sāpīgi. Ja kāds kaut dienu pabūtu šāda cilvēka vietā, viņš saprastu, kas tā ir par elli. 

Dažkārt jaunietes un jaunieši jestrākos pasākumos ampelējoties ierodas pretējā dzimuma tēlā.

Jā, puiši uzkrāsojas, meitenes uzlīmē bārdas. Un diemžēl ir personas, ka tajā saskata iemeslu izķidāt vārdu transpersona. Bet īstajām transpersonām izskats būtībā ir tikai aksesuārs, kas palīdz sevi pozicionēt. Vitāli svarīgais notiek cilvēka iekšienē, kur dvēsele mokās. Man tas reāli bija iekšējs kautiņš ar sevi katru dienu. Nemitīga sevis šaustīšana, iekšējā panika, neapmierinātība ar sevi. Brīžiem tās dēļ kļuvu vairāk vai mazāk agresīvs. Kad savu īsto identitāti beidzot esi pieņēmis, sāc lietot hormonus, beidzas arī dvēseles mokas.

Heinis vēl kā Alise. (Foto: no privātā arhīva)

Gribēju to puisi sevī salauzt

Kā juties skolas laikā?

Tā kā esmu ļoti komunikabls, vienlīdz labi sapratos gan ar puišiem, gan meitenēm. Kopīgas intereses gan vairāk bija ar puišiem. Daudz sportoju, basketbolu spēlēju profesionālā līmenī.

Vari priecāties, ka tavos skolas gados nebija jāvelk formas – meitenēm blūze un sarafāns, zēniem uzvalciņš.

Iztēlojoties laiku, kad modē bija blūzītes, kleitas, zeķbikses… Transvīriešu sajūtas neapskaužu. Mūsdienās transpersonām šajā ziņā ir viegli, jo sieviešu un vīriešu ikdienas apģērbs neko daudz neatšķiras. Un pat svētku, jo ir sievietes, kurām par tādu  kļuvuši bikškostīmi.

Pats periodā no 6. līdz 9. klasei nebiju šķirams no biksēm un rūtainiem krekliem. Bet, tā kā tolaik sajūtai, ka esmu un gribu būt džeks, nolēmu uzlikt dzelžainu bloku, tad no 9. līdz 10. klasei centos būt brīnišķīga meitene. Kleitas, svārki, augstpapēdenes, ļoti gari mati – nu riktīgi gribēju to puisi sevī salauzt. Krāsoties gan nekrāsojos. Varbūt tāpēc, ka to nedarīja ne mamma, ne māsa, arī man tas nešķita interesanti – es taču tāpat biju smuka. Tagad pat žēl, ka vienā brīdī, kad nervi neturēja, likvidēju visas tā laika bildes.

Nu briesmīga bloku likšana un sevis laušana...

Protams, bet tobrīd vēl nebiju nobriedis drosmei atbrīvoties no sabiedrības noteiktā rāmja – ja piedzimi kā sieviete, tev jābūt sievietei. Tāpēc, kad mūsu kopienā ienāk jauni cilvēki, kuri stāsta par bailēm atklāt savu identitāti vecākiem, draugiem, sakām, ka tātad viņi joprojām baidās arī paši no sevis, turpina sev uzdod jautājumu – vai tiešām esmu transpersona? Es taču to visu zinu, pats tam gāju cauri. Un, kamēr nejūties pārliecināts par savu īsto identitāti, neesi to līdz galam pieņēmis kā realitāti, kā savu vienīgo īsto dzīvi, citiem par to pateikt nevarēsi.

Esi domājis, kāpēc Radītājs dvēselēm liek iziet šādu dzīves pieredzi?

Mana mamma līdz šai dienai uzskata, ka vismaz daļēji tā ir viņas vaina, jo ļoti gaidījusi puiku. Es arī ticu kosmosa spēkiem un likumiem, ka domām ir varens spēks, ka tās nekur nepazūd, ka spēcīgākās var materializēties. Tikai es savā dzīvē neko negribētu mainīt, pat ja to varētu, jo ceļš, ko esmu nogājis līdz šai dienai, mani izveidojis par tādu cilvēku, kāds esmu. Un arī manai mammai noteikti bija nepieciešams gūt tieši šādu pieredzi. Domāju, ja būtu piedzimis kā džeks, es būtu diezgan pamatīgs kretīns.

Kāds tev iemesls tā domāt?

Tikai ļoti lielas aizdomas... (Pasmaida.) Pavērojot mūsdienu cilvēkus, puišus, pat savus labākos čomus, secinu – ir baigi forši, ka es zinu gan to, kā domā un ko jūt puiši, gan to, ko tajā pašā situācijā domā un jūt meitenes. Pieļauju, ka izprast visus cilvēkus tad arī ir manas šīs dzīves uzdevums, pieredze, kas jāgūst. Jo standarta cilvēks abās ādās vienlīdz dziļi iejusties nevar. Tas ir ļoti interesanti, bet tajā pašā laikā sarežģīts darbs – to varu teikt arī kā cilvēks, kas mācījies psiholoģiju.

Tagad sievišķais no manis jau ir ļoti nost. Tik ļoti, ka brīžiem, virspusēji klausoties, nesaprotu, par ko īsti runā, cepas mana draudzene un kāpēc vispār cepas – nu kā var būt tik emocionāls cilvēks! Pats tāds nekad neesmu bijis, tāpat čīkstētājs.

Paga, paga, tu tagad čīkstēšanu gribi pierakstīt sievietēm?

Nē, vīrieši čīkst pat daudz vairāk! (Smejas.) Bet no vīriešu puses taču tiek pozicionēts, ka sievietes ir vājas, bet vīrieši stipri. Pats uzskatu, ka tas nav atkarīgs no dzimuma, bet personības – kā esam audzināti, kādi esam izauguši, kā tveram dzīvi.

Nedod dievs, es šodien iemīlēšos…

Teici, ka tev vismaz nopietnas raizes par auguma pārmaiņām iet secen, jo jau pēc dabas neesi nekāds smalkais.

Nu jau būs gads, kopš tiešām savā ķermenī pieņemu visu, man nav nekādu problēmu kopā ar draudzeni kailam iet dušā vai vannā. Agrāk, tad gan bija – nē, nemūžam, tas taču ir šausmīgi! Pat peldēties negāju, man bija bail, ko par mani padomās apkārtējie. Būtībā jau stāsts par to pašu sevis pieņemšanu. Kad tas notika, izzuda visas bailes un kompleksi. Palīdzēja arī kādas draudzenes teiktais, ka apkārtējiem ir pilnīgi vienalga, kāds tu izskaties. Kā pludmalē, tā uz ielas, labi ja divi trīs uz tevi paskatīsies. Un tā taču ir. Un secinājums – tātad vienīgais, kurš mani ierobežo, esmu es pats. Tad kāpēc to daru?

Arī starp psihoterapeita jautājumiem bija tādi – kā tu šobrīd jūties savā ķermenī, kas tajā tev traucē justies labi? Toreiz atbildēju – man riebjas, ka man ir krūtis, un tādā garā. Tagad tās man ir tikai kā ķeksītis, kas atgādina, ka vajadzētu uztaisīt krūšu operāciju. Lai tās būtu plakanas un līdz ar to es justos vēl labāk. Bet citādi krūtis mani vairs netraucē. Arī diskomfortu nesagādā. Dzirdēti stāsti, ka puiši krūtis nosien? Man tas nav nepieciešams, jo tās ir tik nelielas, ka pietiek ar ļoti piegulošu kreklu.

Foto: Rojs Maizītis

Daudzām transsievietēm šajā ziņā laikam grūtāk – viņām gribas tikt pie formīgām krūtīm, dibena, izteiksmīgām lūpām ...

Nu, ko lai par to saku? Es tikais iesmeju, ka man ir bail no lielām lietām: lielām krūtīm, dibeniem. Man svarīgākas ir sievietes acis, lai rokas, zobi, mati būtu kopti.

Kā veidojās tavas un draudzenes attiecības?

Iepazināmies pagājušā gada novembrī. Visu vasaru un vēl rudeni biju notusējis kā brīvs puisis, bet nezin kāpēc 12. novembrī, piepulcējoties kādai kompānijai, draugam noteicu: nedod dievs, es šodien iemīlēšos... Un iepazinos ar meiteni un iemīlējos, beidzot varu teikt, ka zinu, kas ir mīlestība. Jo visās iepriekšējās attiecībās vienmēr bija kas tāds, kas man nepatika, radīja tādu kā piespiedu sajūtu. Toties tagad katru dienu nebeidzu brīnīties, cik mani ļoti velk pie šī otra cilvēka. Cik ļoti gribas viņu samīļot, staigāt rociņās. Mani viņā pat nekas nekaitina! Un mums kopā ir ļoti interesanti, mūs vieno gan romantiskas, gan seksuālas attiecības.

Viņa taču zina tavu vēsturi?

Protams. Sākumā biju mazliet satraucies, kā viņa to uztvers, tomēr jau pēc otrās satikšanās uzrakstīju: pirms turpinām tikties, man tev kaut kas jāpasaka. Jo nedrīkst cilvēkus maldināt, tas tāpat ātri vien atklātos. Atbildē saņēmu: Heini, es visu zinu – tu esi runājos podkāstos. Un pēc tam pastāstīja, ka, tos klausoties, sajutusi vēl lielāku vēlēšanos ar mani tikties, jo sapratusi, ka esmu daudz interesantāks un īpašāks, nekā šķitis sākumā.

Par dzimuma maiņas operāciju esi domājis?

Tas ir ļoti sarežģīts process, neko daudz par to nedomāju, jo nejūtu baigo nepieciešamību pēc krāniņa starp kājām. Būt vīrietim man neasociējas tikai ar to.

Lasīju, ka “...vīrišķo dzimumorgānu izveidošanai tiek ņemti audi no cilvēka muguras. Operācijas rezultātā tiek panākta ne tikai vizuāla līdzība, bet jaunradītajam vīrietim ir arī erekcija” .

Cik zinu, varbūtība, ka pēc dzimumorgānu izveidošanas kaut ko fiziski jutīsi, ir ļoti maza. Tad tādu veikt tikai tāpēc, lai varētu pačurāt stāvot? Tas, protams, ir forši, bet mūsdienās tam izdomāti mākslīgie peņi. Arī seksam tādi radīti. Falloplasti, kurus seksa laikā tiešām izjūt kā daļu sevis. Turklāt, vismaz man, sekss nav tikai fizisks akts, bet daudz smalkāka saplūšana lidojumā ar otru cilvēku; tikai tad var izjust orgasmu. Un es to izjūtu. Arī bez īstā tā tur.

Kādreiz vīrietim savs vārds jāpasaka

Pasaule arvien straujāk mainās un pārveidojas. Kā sašķobījies stingrais cilvēku iedalījums tikai divās pilnīgi atšķirīgās identitātēs, sievietēs un vīriešos, tā arī viņu loma ģimenē, sabiedrībā.

Tā ir, bet neteikšu, ka par to priecājos. Jo jautājumos, kas skar ģimeni un tās vērtības, esmu diezgan vecmodīgs. Kā man nav pieņemama partneru maiņa, tā es nekad nevarētu būt kopā ar sievieti, kura, pastāvot uz savu, sit dūri galdā.

Bet pats tā darīt varētu atļauties?

Reizēm noteikti. Jo ir brīži, kad tas vienkārši jādara. Piemēram, kad otrs sarunas laikā zaudē kontroli pār savām emocijām, tās aiziet pašplūsmā, un līdz ar to vairs nevar nonākt pie pamatotiem spriedumiem pat priekš sevis. Tā vietā sāk runāt muļķības. Ne jau burtiski dūre tad jāsit galdā, bet situācija jāpārņem savā kontrolē: nomierinies un klausies – tas, ko tu šobrīd uzpūt par ziloni, ir tikai muša! Tikpat labi kādreiz tā var gadīties ar mani, un tad atvēsinātājas lomā  jābūt  draudzenei.

Bet vīrietis – pavulgārs, robusts, tas, kas sit kulaku galdā tā, ka trauki lec uz visām pusēm… Tas nav stāsts par mani. Ja sevī pamanītu kaut sīku tāda veča pazīmi, sāktu domāt – kas ar mani nav kārtībā?

Zini, par ko tikko iedomājos? Kā reaģētu manas draudzenes vecāki, uzzinot patiesību par mani. Vispirms droši vien būtu šoks – ko, kas tas vispār ir?! Un meita ne par ko nežēlojas? (Smejas.) Naids, agresija noteikti nesekotu, jautājumi gan uzrastos. Kad visu izskaidrotu, varētu noteikt – ok, tagad zinām, ka arī kaut kas tāds iespējams. Jo viņi ir ļoti dzīvesgudri, atvērti un ārpus pareizības standartiem stāvošos pieņemoši.

Par savu ģimeni esi domājis?

Jā, un tas ir diezgan sāpīgs jautājums. Man ļoti patīk bērni, man ir krustbērns, un bija brīdis, kad arī pašam savu gribējās. Jutu arī tādu kā pienākumu pret mammu – kā vecākajam bērnam pirmajam viņu iepriecināt ar mazbērnu. Šī vēlme nav zudusi, bet droši zinu, ka negribu, lai viņš ienāk tādā pasaulē, kāda tā ir šobrīd. Lai tā nomierinās. Turklāt jānovērtē arī savas iespējas – vai varēšu dot bērnam visu nepieciešamo. Emocionāli, materiāli… Jo bērns ir vislielākā atbildība. Pagaidām tādu uzņemties neesmu gatavs.

Kā tu reāli vari tikt pie sava bērna?

Kamēr man nav izņemtas olšūnas, varu tās iesaldēt. Kopīgs bērns ar draudzeni mums nebūs, bet viņa var iznēsāt gan manu, gan savu ar donora spermu apaugļotu olšūnu. Tikai tik nopietniem lēmumiem un no tiem izrietošajai rīcībai pagaidām nav nobriedis neviens no mums – pašiem vēl no bērna prāta jāizaug. Un kādu laiku gribam padzīvot tikai sev.

Tikai dokumentus atlicis sakārtot

Kāpēc, tavuprāt, tagad pasaulē dzimst vairāk netradicionāli seksuāli orientētu cilvēku, transpersonu?

Man šķiet, ka tādi dzimuši visos laikos, tikai par to netikām informēti. Iespējams, viņu/mūsu skaita pieaugums, kā runā, saistīts ar hormonālās kontracepcijas parādīšanos pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, iespējams, tas iekļaujas Dieva plānā ar mērķi samazināt cilvēku skaitu pasaulē. Savukārt transvīriešu skaita pieauguma mērķis varētu būt varmācības samazināšana – viņi nekad nesitīs sievietes, nevienu neizvaros, neplānos karus, globālā līmenī nekurinās naidu starp cilvēkiem.

Kā transpersona Latvijā jūties labi un brīvi?

Man tiešām nav nekādu problēmu. Un interesanti – daudzi manī pārstāja redzēt meiteni jau brīdī, kad nogriezu matus. Ja ataudzētu, varbūt atkal saskatītu? Iespējams. Bet paldies, negribu to pat pamēģināt!

Kad uzrunāju tevi intervijai, teici, ka pazīšu tevi pēc oranžiem matiem, bet tie ir kastaņbrūni.

Beidzot dabīgajā krāsā, oranžos paguvu nogriezt. Krāsošanas epopeja sākās ar derībām. Ar draugu pirms Latvijas un Kanādas spēles hokejā saderējām – ja uzvarēs Kanāda, viņš kaut ko darīs ar matiem, ja uzvarēs Latvija, tad es. Varbūtība, ka uzvarēs mūsējie, gan bija maza, un es jau sevī smējos par izmaiņām drauga izskatā, bet visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais… Tajā gadā uzvarēja Latvija, tāpēc mani mati ieguva tirkīzzilu krāsu. Tad tā vairākkārt tika mainīta, kad iepazinos ar draudzeni, man bija cāļa galva. Pats nesaprotu, kā tāds viņai varēju iepatikties… 

Varbūt viņai vispirms iepatikās tavas balss tembrs – tas ir ļoti patīkams.

Paldies. Pie normālas vīrišķīgas balss tiku hormonu lietošanas rezultātā, un sievišķīgā vairs atpakaļ neatnāks. Pirmās izmaiņas ar balsi lēkājošā režīmā notika kādus trīs mēnešu pēc hormonu lietošanas uzsākšanas – te tā nolūza, te bija spalgāka, atkal nolūza, tad atkal spalgāka. Kā pusaudžiem balss lūzuma laikā. Un tad kādu dienu, ejot pa veikalu, draugu pēkšņi uzrunāju tik zemā balsī, ka aiz pārsteiguma paliku kā zemē iemiets. “Tas biji tu, kas tikko runāja?” izbrīnā jautāja viņš, pagriezies pret mani. Vispār hormoni man būs jālieto visu dzīvi.

Pēc dokumentiem arī jau esi vīrietis?

Vēl ne, bet tikai sava slinkuma dēļ. Dokumentus nomainīt var, līdzko iegūts diagnozi "neatgriezeniski mainīts dzimums" apstiprinošs dokuments. Tad kaut pa taisno var doties uz dzimtsarakstu nodaļu pēc jaunajiem. Kad būšu visus nomainījis, beidzot atkal iešu uz sporta zāli. Kāpēc negāju? Bija žēl to, kas pārbauda dokumentus, – ne bilde, ne vārds Alise neiet kopā ar cilvēku, kas stāv acu priekšā... Varu tikai iedomāties, cik neērti viņi tajā brīdī justos. Es pats jau ne, kas tad man.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

 

Citi šobrīd lasa

Vanšu tilta vēl nav, bet cilvēki brauc ar zirgiem: unikāli 1929. gada Rīgas kadri
Motociklistu vasarai šogad traģisks ievads: kas pie tā vainojams? 1
Foto: Latvijā ieradies Spānijas karalis Felipe VI