Latviešiem svešvalodu jautājums ir bijis aktuāls gadsimtiem ilgi un satrauc arī mūsdienās – kamēr viena mūsu valsts iedzīvotāju daļa turpina spītīgi runāt tikai krieviski, mūsu pašu emigrējušās atvases Anglijā vairs nemāca saviem bērniem dzimto valodu.
Tomēr neesam tādi vienīgie, jo savas problēmas ir arī citām tautām. Piemēram, angļi, apmierināti ar savas valodas universālo pielietojumu, ir slinki uz svešvalodu apgūšanu, savukārt vācieši vai franči principiāli negrib runāt angliski, uzskatot savu dzimto valodu par līdzvērtīgu Eiropā. Un kur tad vēl strīdīgais krievu valodas pielietojums sakarā ar iebrukumu Ukrainā!
Ja esi vienvalodīgs, šai pasaulei varbūt ir skaidrākas robežas, taču neierobežotas saziņas un globālo ceļojumu laikmetā šķiet gandrīz arhaiski aprobežoties tikai ar vienu valodu, pat ja ir paveicies un tava dzimtā valoda tiek lietota globālā mērogā, kā, piemēram, angļu vai spāņu. Mūsdienās ierobežotas valodas zināšanas ierobežo visu pasauli!
Svešvaloda – ieguvums un kultūršoks
Valodas apguve dažkārt var būt izaicinoša un kaitinoša pieredze. Reizēm mums var šķist, ka šajā procesā esam nonākuši strupceļā vai ka sitamies kā pret ķieģeļu mūri, un tad motivēt sevi var būt ļoti grūti. Tomēr spēja runāt vēl kādā valodā ne tikai paver jaunas durvis, bet arī sniedz daudzas citas priekšrocības.
Vēstures dižie cilvēki to vienmēr ir sapratuši. “Ja zini citu valodu, tev ir otra dvēsele,” pirms vairāk nekā 1200 gadu teica franku karalis Kārlis Lielais, pirmais atzītais imperators pēc Senās Romas sabrukuma, kuram izdevās apvienot lielāko daļu Rietumeiropas un Centrāleiropas. Pēc tam ļoti daudzi izglītoti prāti cildināja svešvalodu nozīmi, piemēram, izcilais itāļu kinorežisors Federiko Fellīni atzina: “Cita valoda ir cits dzīves redzējums.”
Taču ikdienišķā līmenī svešvalodas zināšana ir ne tik daudz kultūras vai izglītības jautājums, cik sociāls talants. Jaunas valodas apguve nozīmē, ka kļūsti par kāda klubiņa biedru – iekļaujies tajā kopienā, kas runā šajā valodā. Tas ir īpaši svarīgi, ja cilvēks pārceļas dzīvot uz citu zemi. Šajā gadījumā iznākums nereti ir tikpat atšķirīgs kā pacientiem ar vienādu diagnozi, bet dažādiem ārstēšanas rezultātiem.
Vēl padomju laikos Tatjana, dzimusi un augusi Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā, iepazinās ar Vitāliju no Latvijas, kurš bija dzimis šeit. Viņi iemīlējās, apprecējās, un Tatjana pārcēlās pie vīra uz Latvijas laukiem, vienu no lielajiem kolhoziem. Ātri vien viņa apguva latviešu valodu, visu mūžu strādāja vietējā veikalā un bija ļoti iemīļota šajā kopienā, pateicoties gan latviešu valodas zināšanām, gan arī savam jaukajam raksturam. Turpretī Vitālijs kā bija uzaudzis krievvalodīgā ģimenē, tā arī turpināja runāt tikai krieviski. Vai viņš latviski vispār kaut ko saprata, tā arī nebija skaidrs. Latvieši, kā jau raduši, sarunā ar viņu pārgāja uz krievu valodu.
Pirms desmit gadiem vispārējā emigrācijas vilnī 45 gadus vecā Laima devās strādāt uz Angliju, kaut arī neprata angliski, jo skolā bija mācījusies vācu valodu. Pretimnākošo britu vidū viņa pamazām sāka mācīties runāt angliski. Kā tas beidzās? Paši latviešu kolēģi uzjautrinājās par viņas izrunas kļūdām, sagādājot Laimai smagu psihoemocionālo traumu. Visu šo gadu laikā viņa joprojām to nav pārvarējusi – kautrējas runāt angliski, lai gan ļoti daudz saprot. Taču, dodoties pie ārsta vai kārtojot dokumentus, viņa vienmēr lūdz draudzeni Valdu būt par tulci. Valdai savukārt ir cita problēma – viņas dvīņi (tēvs latvietis, no kura viņa izšķīrās drīz pēc bērnu piedzimšanas) sarunājas tikai angliski, kā raduši bērnudārzā un skolā, jo mājās Valda ar savu draugu runā angļu valodā. Viesojoties Latvijā pie omītes, dvīņi angliski paziņoja, ka ome runā “ļoti dīvainā valodā”.
Par ceļošanu… Ne jau visi ceļotāji ārzemēs piedzīvo kultūršoku – dezorientācijas sajūtu, kad cilvēks pēkšņi tiek pakļauts nepazīstamai kultūrai, dzīvesveidam vai attieksmei. Toties gandrīz visi uz brīdi izjūt ar kultūras šoku cieši saistīto valodas šoku vai vismaz valodas barjeru. Tā ir lielāka vai mazāka psiholoģiska un lingvistiska dezorientācija, ko piedzīvo vairums cilvēku, nonākot citas valodas vidē.
Tā, lūk, mūsdienās valodas peripetijas ir ne mazāk sarežģītas kā valodu sajaukums Bābelē!
Kāpēc smadzenēm tik grūti iemācīties?
Svešvalodas viegli padodas tikai retajam, bet kāpēc mums ir tik grūti iemācīties jaunu valodu, it sevišķi jau pieaugušā vecumā?
Vienkārši sakot, tas ir grūti, jo tiek izaicināts mūsu prāts (smadzenēm ir jāveido jauni kognitīvie ietvari), un tas prasa laiku – ilgstošu, konsekventu praksi. Tomēr pētnieki īpašu uzmanību pievērš arī dažu svarīgu faktoru lomai, kas var apgrūtināt vai atvieglot valodu apguvi.
Viens no galvenajiem faktoriem ir pašas smadzenes. Ir pētījumi, kas liecina – mūsu smadzeņu unikālā tīkla instalācija var iepriekš noteikt valodas iemācīšanās panākumu līmeni. Nesen Kanādā Makgila Universitātes veiktajā pētījumā par sakarību starp iekšējo funkcionālo savienojamību pieaugušo smadzenēs un panākumiem otrās valodas apguvē tika veikts vienkāršs eksperiments. 25–29 gadus veci dalībnieki, kuru dzimtā valoda ir angļu, piedalījās intensīvā 12 nedēļu ilgā franču valodas kursā, un viņu smadzenes tika skenētas pirms un pēc svešvalodas apguves.
Pētnieki atklāja, ka cilvēka spēju apgūt otro valodu var paredzēt pēc indivīda iekšējās funkcionālās savienojamības valodu tīklā, proti, dalībniekiem, kam labāk veicās svešvalodas apguvē, tika novērota spēcīgāka saikne starp smadzeņu centriem, kas iesaistīti runāšanā un lasīšanā. Tomēr nevajadzētu uzreiz vainot savu anatomiju un atslābt! Lai gan tas varētu liecināt, ka daži cilvēki vienkārši ir kognitīvi labāk sagatavoti valodu apguvei, tas nenozīmē, ka tāpēc pārējiem nevajadzētu mēģināt mācīties svešvalodu.
Pārāk daudz smadzeņu jaudas traucē
Liela nozīme svešvalodas apguvē ir arī tam, kādu valodu izvēlas un kādā veidā to apgūst. Loģiski, ka, izvēloties mācīties valodu, kas ļoti atšķiras no dzimtās, process būs daudz, daudz grūtāks. Iedomājieties angliski runājošos, kas cīnās ar ķīniešu valodu, vai taizemiešus, kas mācās arābu valodu! Starp citu, ASV Militārais svešvalodu institūts ir iedalījis visas valodas piecās kategorijās pēc to sarežģītības un apguvei nepieciešamā laika. Piektajā jeb supergrūto valodu sarakstā ir ķīniešu, japāņu, korejiešu un arābu valoda, ceturtajā – slāvu un baltiešu valodas, tostarp poļu, horvātu, latviešu, kā arī grieķu, turku, islandiešu, somu, igauņu, ungāru.
Pētījumi liecina, ka ļoti atšķirīgas svešvalodas mācīšanās grūtības nav saistītas ar personisku nepatiku pret izaicinājumiem, bet gan ar neiroloģiskām vēlmēm. Psiholingvistikas – psiholoģijas un lingvistikas starpzinātnes, kas pētī valodu mijiedarbību ar tās lietotāju – pētījumos atklāts, ka mūsu smadzenes nav vienaldzīgas pret valodu līdzībām un atkārtoti izmantos mūsu dzimtās valodas gramatiku un īpašības, lai saprastu līdzīgas struktūras svešvalodu. Ja cilvēka dzimtā valoda ir vairāk līdzīga svešvalodai, piemēram, viņa dzimtajai valodai ir bagāta morfoloģija un viņš mācās citu bagātu morfoloģiju, kā tas būtu, ja krievs apgūtu spāņu valodu, viss notiks ievērojami vieglāk.
Valodas iemācīšanos nozīmīgi ietekmēs arī veids, kā tā tiek apgūta, proti, vai tās ir nodarbības pēc darba, studijas ārzemēs, interneta lietotnes, sarunas ar ārzemju partneri, darbs ārzemēs, intensīvie valodu kursi u.tml. Ir tik daudz veidu, kā iemācīties valodu, tomēr, tā kā pieaugušajiem ir jābūt pieaugušajiem, mēs vienkārši nevaram mācīties netieši, kā to dara mazi bērni, visu dienu sekojot līdzi audzinošam dzimtās valodas runātājam. Diemžēl mūsu sarežģītās pieaugušo smadzenes traucē mācīties tik vienkāršā veidā.
Kā pieaugušajiem mums ir tendence mācīties, uzkrājot vārdu krājumu, bet bieži vien nezinām, kā katrs vārds mijiedarbojas, veidojot gramatiski pareizu valodu. Pētījumi pat liecina, ka pieaugušo tieksme pārlieku analizēt kavē viņu spēju uztvert svešvalodas smalkās nianses un ka arvien spēcīgāka piepūle nedos labākus rezultātus. Kādā eksperimentā pētnieki atklāja – jo cītīgāk pieaugušie mēģināja apgūt kādu valodu, jo grūtāk viņiem vedās, atšifrējot šīs valodas morfoloģiju: lingvistisko vienību, piemēram, vārda saknes, priedēkļu un piedēkļu, struktūru un izvietojumu.
Mācīties bez piepūles un nekārtīgi
Runājot par valodu apguvi, pieaugušajiem un bērniem ir dažādas stiprās puses. Pieaugušie lieliski pārvalda vārdu krājumu, kas nepieciešams, lai orientētos pārtikas preču veikalā vai pasūtītu ēdienu restorānā, bet bērniem ir neticama spēja uztvert smalkas valodas nianses, kas tiem dažkārt ļauj dažu mēnešu laikā jau runāt otrā valodā kā savā dzimtajā. Smadzeņu struktūrai ir svarīga loma šajā valodas apguves jutīgajā periodā, kas, domājams, beidzas ap pusaudžu vecumu.
Daļa pētnieku pieaugušo grūtības vai pat fiasko svešvalodas apguvē skaidro ar priekšstatu par valodu kā par priekšmetu, kas mums raksturīgs. Piemēram, vēsturi mēs sākam mācīties hronoloģiski, izmantojot datumus secībā, kā lietas notika. Valodu apguve tā nedarbojas. Nepietiek iegaumēt virkni vārdu un noteikumu un cerēt, ka nu runāsim šajā valodā. Tad ir tikai zināšanas par valodu kā objektu – var aprakstīt šo valodu, bet nevar to izmantot.
Labākus rezultātus var gaidīt, uztverot šo procesu kā prasmju apguvi (kaut ko, ko dara), nevis kā mācību priekšmetu (kaut ko, ko zina). Kā to izdarīt? Risinājums ir interesants, pavisam atšķirīgs no citām studijām – ir jāatsakās no tieksmes uz perfekciju. Vajag mācīties nekārtīgi, izmantojot gan internetu, gan kursus, gan ceļojumus. Vajag vienkārši priecāties par kļūdīšanos, saprotot, ka visi kļūdās un ka reizēm pieaugušais drīkst justies muļķīgi.
Starp citu, kādā pētījumā par personības un rakstura īpašībām, kam ir tieša vai netieša ietekme uz svešvalodas mācīšanos, par faktoru, kas visnegatīvāk korelē ar valodas prasmi, atzīts neirotisms jeb tieksme piedzīvot negatīvas ietekmes, tostarp dusmas, trauksmi, aizkaitināmību, emocionālu nestabilitāti, depresiju. Tam acīmredzot ir stipri kaitīga ietekme uz kognitīvo apstrādi, koncentrēšanos uz uzdevumu un atmiņu, kā arī motivāciju.
Kas ļauts bērnam, liegts pieaugušajam
Svešvalodas apguvē arī jāsaprot, ka bērni vienmēr būs pārāki par mums. Lingvisti jau pirms gadu desmitiem ir atklājuši, ka bērni viegli uztver noteiktus viltīgus valodas elementus, piemēram, neregulāros darbības vārdus vai sarežģītus darbības vārdu laikus. Pētnieki spiesti atzīt, ka bērni galu galā labāk nekā pieaugušie pratīs gramatiku un valodas strukturālos komponentus, kas ir vieni no īpatnējākajiem, grūtāk formulējamajiem valodas aspektiem, kurus pat vairums dzimtās valodas runātāju paši neapzinās.
1990. gadā amerikāņu zinātniece, neiroloģijas profesore Elisa Ņūporta izvirzīja hipotēzi, ka pieaugušajiem ir grūtības apgūt šīs nianses, jo viņi mēģina vienlaikus analizēt pārāk daudz informācijas. Pieaugušajiem ir vairāk attīstīta prefrontālā smadzeņu garoza, kas atbild par augstākā līmeņa domāšanu, un viņi mēdz izmantot visu savu smadzeņu spēku, lai apgūtu otro valodu. Šī lieljaudas apstrāde patiesībā var traucēt noteiktus valodas mācīšanās elementus.
Turpretī jaunas smadzenes ir aprīkotas ar neironu ķēdēm, kas var analizēt skaņas un izveidot saskaņotu noteikumu kopumu vārdu un teikumu veidošanai no šīm skaņām. Kad šīs valodu struktūras ir izveidotas, ir grūti izveidot citu struktūru jaunai valodai.
Jaunākie pētījumi atbalsta valodas apguves teoriju, saskaņā ar kuru dažas valodas daļas tiek apgūtas, izmantojot procesuālo atmiņu, bet citas tiek apgūtas ar deklaratīvo atmiņu. Pēc šīs teorijas, vārdu krājuma un noteiktu gramatikas noteikumu apguvei noderīgāka būtu deklaratīvā atmiņa, kas glabā zināšanas un faktus. Procesuālā atmiņa, kas vada uzdevumus, ko veicam, apzināti neapzinoties, kā mēs tos apguvām, būtu noderīgāka, lai apgūtu smalkus, ar valodas morfoloģiju saistītus noteikumus. Procesuālās atmiņas sistēma ir patiešām svarīga, lai iemācītos grūtus valodas morfoloģijas aspektus, bet deklaratīvās atmiņas izmantošana faktiski nepalīdz, pat kaitē.
Joprojām neatrisināts ir jautājums, vai pieaugušie var pārvarēt šo valodas apguves šķērsli. Pētnieku uzmanība tagad ir koncentrēta uz to, kā izslēgt pieaugušo prefrontālo garozu, mācoties svešvalodu. Vieni piedāvā tādu paņēmienu kā transkraniālā magnētiskā stimulācija (TMS), ko plaši izmanto sāpju mazināšanai. TMS ir neinvazīva iedarbība uz galvas smadzeņu garozu ar magnētisko lauku, un rezultātā tiek inducēts spēcīgs elektriskais lauks, kas stimulē galvas smadzenes. Smadzeņu stimulācija var uzlabot nervu sistēmas spēju pielāgoties jauniem apstākļiem un izveidot jaunus neironu tīklus. Citi pētnieki apsver ideju par prefrontālās garozas uzmanības novēršanu, piespiežot tai veikt citus uzdevumus, kamēr tiek dzirdēta valoda. Vēl citi domā pat par indivīdu ārstēšanu ar zālēm, kas pasliktina darbību šajā smadzeņu reģionā.
Cik valodu bērnam ir labi?
Ja agrākos laikos parasti tikai neliela sabiedrības daļa varēja atļauties algot savam bērnam svešvalodu skolotājus, bieži vien ārzemniekus, tad mūsdienās gandrīz visi bērni jau no mazotnes ir pakļauti divām, trim un pat vairāk valodām, ko dzird mājās, pagalmā, skolā, plašsaziņas līdzekļos. Vecāki nereti ir neziņā, vai tas bērnam kaitē, vai arī nāk par labu.
Vēl salīdzinoši nesen valdīja priekšstats – bērni, kuri saskaras ar vairākām valodām, galu galā būs apmulsuši, mazāk inteliģenti vai pat šizofrēniski. Jā, cilvēki tiešām tam ticēja! Tagad šie maldi ir atmaskoti, un pēdējos gados svārsts ir pagriezies pretējā virzienā – grāmatas un raksti sludina divvalodību kā burvju nūjiņu, kas ikvienu bērnu padarīs par mazo ģēniju ar daudzuzdevumu veikšanas spējām, ko prasa mūsdienu realitāte. Desmitiem pētījumu, kas bieži citēti presē, cita starpā ir apgalvots, ka divu valodu apguve agrā bērnībā uzlabo daudzas kognitīvās spējas, padarot smadzenes lietpratīgākas pārslēgties starp uzdevumiem, koncentrēties noslogotā vidē un atcerēties lietas. Divu valodu apguve un lietošana, kā liecina šie pētījumi, noteikti uzlabo bērnu smadzenes.
Pat ja šie pētījumu rezultāti ir krietni pārspīlēti, kā apgalvo kritiķi, tas arī nenozīmē, ka nav nekādu ieguvumu. Un ne tikai kognitīvās prasmes, bet arī sociālie ieguvumi var būt tikpat svarīgi. Piemēram, nesen veiktā pētījumā secināts, ka bilingvālie bērni un pat bērni, kas tikai saskaras ar otro valodu, labāk interpretē cita cilvēka nodomus, jo spēj redzēt lietas no viņa perspektīvas. Otra valoda, pēc pētnieku domām, padarīja viņus empātiskākus un palīdzēja labāk saprast, ko runātājs domā. Spēja iejusties cita ādā šādā veidā sniedz sociālu priekšrocību, taču ir vēl viena būtiska priekšrocība, mācoties un runājot vairāk nekā vienā valodā, – tas palīdz smadzenēm saglabāt veselību visu mūžu.
Patiesība par bilingvālām smadzenēm
Smadzenēm tāpat kā jebkuram muskulim patīk vingrot, un, izrādās, spējas tekoši runāt divās vai vairākās valodās ir viens no labākajiem veidiem, kā uzturēt smadzenes formā un novērst tādus deģeneratīvus traucējumus kā demenci, nemaz nerunājot par koncentrēšanās, atmiņas un citu kognitīvo spēju attīstību. Fakti liecina, ka bilingvāliem cilvēkiem Alcheimera slimības simptomi parādās gandrīz piecus gadus vēlāk nekā cilvēkiem, kuri zina un runā tikai vienā valodā. Un tas ir ievērojami ilgāks laika ieguvums par to, ko var piedāvāt vislabākās mūsdienu zāles. Apbrīnojami, ka šī priekšrocība nav atkarīga no cilvēka izglītības līmeņa, nodarbošanās, dzīvesvietas un novērojama pat cilvēkiem, kuri ir analfabēti! Interesanti arī, ka trešās valodas zināšana negarantē papildu bonusu pret Alcheimeru; šajā gadījumā vairāk nenozīmē labāk.
Kādu noslēpumainu spēku tad slēpj bilingvālas smadzenes? Atklāts, ka galvenais efekts rodas no regulāras abu valodu lietošanas, piedāvājot konkrētāku un izteiktāku labumu tiem, kuri pastāvīgi runā divās vai vairākās valodās dzimtās valodas līmenī un, galvenais, regulāri pārslēdzas no vienas uz otru. Pie šāda secinājuma nonākuši zinātnieki, kas pētīja, piemēram, puertorikāņu izcelsmes Ņujorkas iedzīvotāju smadzenes, kuri ikdienā lietoja gan spāņu, gan angļu valodu, vai – citā pētījumā – Singapūras iedzīvotājus, kuri uzauguši, lietojot savu dzimto valodu un angļu valodu. Savukārt divvalodīgajiem, kuri bieži nepārslēdzās starp abām valodām vai lietoja tikai vienu valodu ierobežotā vidē, piemēram, mājās, tika novērots daudz mazāk priekšrocību.
Turklāt divu un vairāk valodu zināšana sniedz milzīgu divu vai vairāku kultūru ieguvumus. Kādā pētījumā par vāciešiem un angļiem zinātnieki atklāja, ka patiesībā divu valodu pratēji var uzlūkot pasauli dažādos veidos atkarībā no valodas, kuru viņi lieto. Piemēram, vienu un to pašu situāciju dalībnieki aprakstīja dažādi. “Sieviete dodas pie automašīnas” vai “Vīrietis brauc ar velosipēdu uz lielveikalu”, teica vācieši, kuriem tipiski aprakstīt ne tikai darbību, bet arī mērķi. Savukārt angļi to pašu video raksturoja īsi: “Sieviete iet”, “Vīrietis brauc ar velosipēdu”, jo angļu valodā runātājiem ir gramatiski jāatzīmē šajā brīdī notiekošie notikumi, obligāti piemērojot morfēmu -ing. Un iedomāsimies, kā atšķiras, piemēram, arābu valodas pasaules uztvere no somu valodas, kurā ir 40 vārdu un izteicienu par sniegu vien!
Patiešām, citas valodas apguve ne tikai palīdz mums redzēt pasauli no citas perspektīvas, bet pat var ietekmēt to, kā mēs par to domājam. Pastāv nesaraujama saikne starp valodu, kultūru un izziņu. Vēl vairāk – psihologi norāda, ka, pārslēdzoties uz otru valodu, cilvēks var pārslēgties arī uz citu savas personības daļu. Daudzi pētījumi to apstiprina, parādot, ka cilvēki, kuri runā dažādās valodās, iegūst augstākus rezultātus testos, kas mēra atvērtību un kultūras jutīgumu, un viņiem ir vieglāk redzēt lietas no citas (kultūras) perspektīvas. Tāpēc divvalodība, šķiet, padara cilvēkus bikulturālus (vai multikulturālus, ja runā vairāk nekā divās valodās), kas ir būtiska priekšrocība mūsdienu pasaulē bez robežām un svarīga prasme, ceļojot un iepazīstot jaunas kultūras un cilvēkus.
Kā vieglāk apgūt jaunu valodu?
Lai arī svešvalodas apguve nekad nebūs simtprocentīgi viegla – kā jebkas, kas ir vērtīgs –, tā noteikti var būt iepriecinoša un veiksmīga nodarbe. Lūk, daži ieteikumi, kas atvieglos šo procesu!
* Zini sevi un savus mērķus. Pašmotivācijai svarīgi apzināties, kāpēc esi nolēmis mācīties svešvalodu: profesionāliem nolūkiem, izklaidei, saziņai ar draugiem ārzemēs? Paturot prātā savu mērķi, aktīvi meklē iespējas, lai uzzinātu, kas tev ir nepieciešams, un filtrētu to, kas nav nepieciešams (piemēram, vārdu krājums, lai runātu par savu darbu, ļoti atšķiras no tā, kas nepieciešams, lai ceļotu pa Ziemeļameriku). Koncentrēšanās uz savu vispārējo mācību mērķi palīdzēs cīnīties ar izdegšanu gadījumā, ja tā notiks.
* Atrodi bērnišķīgu prieku. Lai gan mūsu smadzenes vairs nav tik elastīgas kā bērna vecumā, mēs varam būt tikpat ziņkārīgi kā viņi. Iedziļināšanās un rotaļas ir ļoti svarīgas, un pieaugušajiem kā lieliska pieeja apmācībai svešvalodā var noderēt, piemēram, franču kulinārija franču valodā vai salsas deju kursi spāņu valodā. Valodas apguves kurss ārzemēs vispār ir lieliska metode, kas apvieno valodas apguvi ar ceļošanu un iedziļināšanos citā kultūrā.
* Divi par vienu. Jau zini kādu svešvalodu? Sagādā sev priekšrocības un atvieglo sākumu, iedziļinoties salīdzinoši (vai ļoti!) līdzīgā valodā, piemēram, portugāļu/spāņu vai holandiešu/vācu, vai norvēģu/zviedru/dāņu. Iepriekšējā mācību pieredze palīdzēs apgūt šo jauno valodu daudz efektīvāk.
* Motivē sevi. Visiem ir nepieciešama motivācija, lai atkārtoti meklētu jaunu valodu apguves pieredzi, un motivācija ir konsekventi saistīta ar panākumiem valodu apguvē. Katram iedarbosies kaut kas cits, svarīgi atrast savu - vai nu uzreiz iegādājoties lidmašīnas biļetes uz sapņu zemi, vai nopērkot skaistu piezīmju grāmatiņu nodarbībām, vai veicot mājasdarbu pildīšanas rituālu iecienītajā kafejnīcā u.c.
* Ietver sevi ar svešvalodu. Nodrošini saskari ar jaunu informāciju, cik vien iespējams. Var mainīt valodu savos sociālo tīklu kontos, datorā un tālrunī. Var lejupielādēt filmas, klausīties mūziku, lasīt romānus, daiļliteratūru un žurnālus, skatīties dokumentālās filmas un gatavot pēc ārzemju receptēm.
* Atceries par nekārtību! Cīnies pret perfekcionismu un piedomā, ka apgūsti jaunu prasmi, nevis mācību priekšmetu. Izbaudi smieklīgos brīžus, īpaši pirmajos mēnešos, un nebaidies no neveiksmēm vai apmulsuma. Samierinies ar faktu, ka tavs akcents nav ideāls un ka visu nesaproti. Tam visam nav nozīmes ilgtermiņā. Svarīga ir apņemšanās!
Citi šobrīd lasa
