Krietna agrāko laiku seniore daudziem varētu asociēties ar Poruka Kukažiņu – salīkusi sirmmāmiņa, kas ik akmentiņu noglauda, katrai dzīvai radībai pa klusam mīļvārdiņam pačukst. Visi viņu pazīst un gaida, pat mazs bērniņš, viņu redzot, nopriecājas – Kukažiņa! Mūsdienu Latvijā ir aptuveni 390 000 senioru, bet vairākums no viņiem kukažiņās neiederas. Nav tā akmentiņu glaudīšana pie sirds. Un leksika cita. Un tas, kā pret dzīvi izturēties. Un kā viņus uztver pārējie, arī tuvinieki.
Vilma Jurševska ir viena no šiem 390 000, bet vienlaikus ļoti, ļoti cita. Citāda. Ļoti neparasta un pati. Septiņdesmit četri gadi aiz muguras. Vingru gaitu, staltu stāju, skanīgu balsi, ne soli sāņus no tā virziena, kas uzņemts, – tāda viņa dodas savās stingri saplānotajās ikdienas gaitās. Vispirms rīta pelde, tad ar grozu rokās sēnēs vai ogās, pusdienlaikā uz kādu nodarbību dienas centrā, novakarē atkal ezers, jo dzīvoklī nav vannas istabas un siltā ūdens. Pēc tumsas iestāšanās gan viņa vislabāk jūtas savā istabiņā aiz aizslēgtām durvīm, jo sociālajā mājā ne visiem kaimiņiem piemīt tās labākās manieres.
Datoru Vilma nelieto – raksta ar roku. Televizoru neskatās, taču cītīgi rokas cauri bibliotēkā pieejamajiem preses izdevumiem, lasa ezoterisko literatūru un ir lietas kursā par jaunumiem holistiskajā pieejā veselībai. Zina čūsku vārdus un to, kā pakliedēt lietus mākoņus. Ir īsta sēņu un zāļu tēju eksperte. Savu ķermeni pēc nāves viņa ir novēlējusi zinātniskiem mērķiem.
Pušumam uzčurāt, rupjmaizi cept un linus plūkt
Izskatāties tik vingra un noteikta, ka gribas pajautāt – vai esat dzimusi kurzemniece?
Dzimusi esmu Sēlpils pusē, Gārsenē, drīz pēc kara – 1949. gadā. Esmu pret to, ka mežabrāļus tagad ceļ debesīs; mūsu māju viņi pa divi lāgi iztīrīja. Bijām deviņi bērni, es pēc kārtas sestā. Mamma lauku brigādē, papiņš zirgkopis, bērni pa ganiem – jaunlopi, aitas. Pa mežiem un brikšņiem tā ganīšana, basām kājām. Reiz māte, ieraudzījusi mani ar žagariņu rokās gaiņājam svešu suni, attapusies – tas taču vilks! Ne dzīva, ne mirusi metusies glābt. Atceros, reiz ceļu ar dakšām siena klēpi, cenšos paņemt pēc iespējas lielāku, tad sāpēs palieku kā iemieta.
Mugurkaula skriemelis ārā. Tāds strādnieks lielajiem darbiem neder – tiku nolikta pie kolhoza kartupeļu pārlasīšanas. Skrienu, bet kāds atstājis dakšu ar zariem uz augšu, un es ar pēdu virsū. Toreiz papiņš no asins saindēšanās izglāba ar svētīto ūdeni – čurām. No mazām dienām iemācīja, ka pirmā pašpalīdzība, kad kukainis iekož vai vaļējs pušums, – pačurā un vainu izskalo. Ja pa degunu tek asinis, noplūdes pusē vajag cieši saspiest mazo pirkstiņu ar zeltnesīti vai pat sasiet tos kopā. Bet, ja plaukstā iegriezums, savainotā roka jāpaceļ virs galvas un kārtīgi jāsakrata.
Lauzāties no tik skarbas ikdienas prom?
Nekāda laušanās jau nebija paredzēta. Kolhozā piedzimis, par kolhoznieku biji nolemts. Gribēju turpināt mācības tehnikumā, bet nesanāca, jo māte iegūla uz slimošanu. Bija jāpaliek mājās. Iemācījos gan rupjmaizi cept, gan lopus kopt un linus mīstīt. Īsi pirms manas pilngadības vecāki no turienes aizgāja – nopirka nelielu mājiņu Ventspils pusē, Venzavā. No tā brīža ar maziem sāņlēcieniem esmu kurzemniece.
Pirms pieciem gadiem sēdāties pie grāmatas rakstīšanas – Saprast, Izvērtēt, Pieņemt. Drīz sekoja nākamā grāmata Apstājies. Atbrīvojies. Ieklausies. Tajās uzsverat, ka visu, ar ko sastopamies, skaudrākos pārdzīvojumus ieskaitot, ar savu attieksmi pret dzīvi apzināti vai neapzināti savā liktenī ieaicinām paši. Kādas situācijas un cilvēkus ieaicinājāt jūs?
Viss ir bijis, brīžiem gandrīz ar nerviem tiku nojūgusies. Bet vēl šorīt lūgšanā atkārtoju – lai kādus pārbaudījumus cilvēks sev sameklē, Dievs vienmēr ir blakus un sniedz glābēja roku. Taču Viņš var palīdzēt tikai tad, kad cilvēks tic pats sev un glābšanās labā kaut ko dara.
Ko lai dara, ka patīk smukie
Visgrūtākos pārbaudījumus parasti rada attiecības – ar darbu, ar sevi un līdzcilvēkiem. Darbam savā grāmatā veltāt ļoti cildinošus vārdus – ka veiksmīgs darbs dāvā tīrāko prieku, dziedē salauztu sirdi, māca pazemību un piešķir dižciltību. Tas attiecās arī uz pašu?
Vienmēr esmu bijusi darbaholiķe, to iezīmi sevī apzinos un pieņemu. Pat šīsvasaras sausumā, kad daudzi žēlojās, ka sēņu nav, es no meža nekad tukšā neatgriezos. Sēņu un ogu lasīšana – man tā ir gan būšana dabā, gan prieka un sīkas peļņas avots. Salasīto pārdodu lēti – vairāk izbaudu, ka varu kādam sagādāt prieku. Visus tos darbus, ko dzīvē nācies darīt un iemīlēt, grūti pat atcerēties. Aizmuku tikai no pirmā pārbaudījuma, kad pēc ierašanās Kurzemē man piedāvāja slaucējas vietu. Tur nule kā bija sākta slaukšana ar aparātiem. Lopiņi sper un ārdās, vecās slaucējas kreņķos nodzērušās vai pamukušas. Trīs dienas to bardaku izturēju, līdz aizmuku uz Rīgu pie tantes.
Pirmo pusgadu pastrādāju bērnudārzā, vēlāk pārgāju uz apgaismes tehnikas rūpnīcu. Sākumā braucu pa cehu ar elektrokāru, tad tiku virzīta uz sarežģītākiem pienākumiem. Līdztekus mācījos vakara vidusskolā. Pabeidzu. Gan jau būtu turpinājusi Rīgas dzīvi, taču saskatījāmies ar Vilni. Puisis no Rucavas. Policists. Iznesīgs un smuks. Kad viņš nolēma atgriezties mājās, devos līdzi. Apprecējāmies. Taipusē daudziem darbs bija meliorācijā. Viņš – mehanizators, es izgāju kursus un strādāju uz lauka pie mietiņu likšanas. To laiku smagi atcerēties. Vilnis dzēra, kāvās. Ļergu taisīja. Kā naktī nāk mājās, sit nost. Dabūja ciest arī viņa māte, klusa večiņa, kura laikā, kamēr vīrs apkuģo pasaules jūras, bija izaudzinājusi 13 bērnus. Teica – meitiņ, maini dzīvesvietu, varbūt palīdzēs.
Palīdzēja?
Protams, ne. Tikai nokļuvām citā, Zūru, meliorācijā. Kamēr gaidīju pirmo bērniņu, izmācījos par pavāri, taču nestrādāju profesijā, bet mehāniskajās darbnīcās tīrīju darbgaldus, pusdienās izdalīju vīriem ēdienu. Kad piedzima otrs bērns, puika, ar vīru vairs kopā nedzīvojām. Līdz laikam, kamēr meitenei palika seši gadi, bet zēnam pieci, rītos trijatā mērojām sešus kilometrus garo ceļu līdz autobusam, lai aizgādātu mazos līdz Skrundas bērnudārzam. Mājās vēlu vakarā. Tas iemācīja izturību, bet sabeidza veselību. Tās sāpes, kas ikdienā mocīja, nevar izstāstīt. Nebija miera arī par bērniem. Meitene jau kopš dzimšanas bija ļoti nemierīga, guļot griezās uz riņķi. Ar puiku tas pats. Naktīs rāvās augšā, staigāja vaļējām acīm. Kratu – Aivar, kur iesi? Nereaģē.
Paldies kolhoza priekšsēdētājam, ka iedeva mašīnu, lai varu tikt pie Elejas Veronikas. Viņa tikai uzmeta acis – kādu veselību gribi, ja guli uz āderēm? Izrādījās, ka mūsu istaba vienās āderēs, bet puikas gultiņa tieši uz krustpunkta. Neviens dakteris nebija brīdinājis, cik tas svarīgi; gultas galvgalim jābūt tikai pret austrumiem vai ziemeļiem. Un pēc iespējas nostāk no āderu ceļiem. Tīklojumu rakstu iemācījos noteikt pati. No tā laika man dziednieki un ekstrasensi lielā godā, ne reizi vien palīdzējuši. Taču dēliņu glābt viņiem neizdevās. Arī Rīgas profesoriem ne – bērna smadzenēs atrada audzēju. 1979. gada janvārī, dažas dienas pirms septītās dzimšanas dienas, Aivaru apglabāju.
Palikāt viena ar pusaugu meitiņu?
Ja cilvēks ir jauns, dzīvs un kustīgs, pavisam viens viņš ilgi nepaliek. Un es jau nekāda pelēkā pele nebiju. Kad gāju garām, vīriešu acīs vienmēr pa uguntiņai nozibēja – sieviete! Tā sanāca, ka astoņus gadus pēc vecākā dēla aiziešanas piedzima otrs puika, Raivis. Viņa tēvs laikam visvairāk pievilka ar to, ka arī šī cilvēka vārds bija Aivars. No tās pieredzes man mācība – ja tev ir attiecības, izbaudi tās, sargā un kop, tikai necenties noformēt oficiāli.
Tiklīdz mēs sareģistrējāmies, uzreiz sākās attieksme – tu tagad mans īpašums. Ļoti smagi cietu no viņa alkoholisma un varmācības. Taču šoreiz ātri pateicu, ka tāda dzīve man neder. Man par laimi iegadījās, ka Bukupē, Zirņu pagasta izpildkomitejas otrajā bibliotēkā, tieši tobrīd bija vajadzīgs bibliotekārs. Šajā darbā tiku pieņemta ar nosacījumu, ka laika gaitā jāiegūst atbilstoša izglītība. Šie divdesmit divi bibliotekāres darbā pavadītie gadi bija dinamiskākais un radošākais posms manā biogrāfijā.
Ar ko tie tik īpaši?
Ar darbaprieku un azartu. Mūsu bibliotēkai bija lielākais lasītāju skaits rajonā. Visus pazinu. Ja cilvēks nevarēja atnākt pēc grāmatām, nesu tās klāt, pie reizes paķerot līdzi arī kādu maizes kukulīti vai aptiekas preci. Ar sociālo darbinieci pat sagājām ragos – ko tu lien manā lauciņā? Bet ko tu nedari savu darbu?
Bibliotēkā organizējām dažādas aktivitātes – konkursus, literāros vakarus. Vienā no tādiem sarīkojumiem satiku Juri. Brauca uz "ļetučkas", izvadāja pa objektiem tehnisko aprīkojumu. Atkal smukulis. Diemžēl atkal plencis... Taču, tiklīdz iedomājos, cik brīnišķīga man no viņa meitiņa, pārmetumi mazliet pabalē. Pat ilgi sūrstošā trauma, ko atstāja pirmā tikšanās ar viņa māti. Atved 25. martā mūs ar Vinetu no dzemdību nama, ārā pāri mīnus divdesmit grādiem, bet laimīgais tēvs istabā plosto ar draugiem. Pēc pāris dienām ierodas arī viņa māte. Sēžam pie galda, šī uz bērnu pat nepaskatās. Ņem iekšā glāzi pēc glāzes, tad paziņo – es, dēliņ, gribēju tev nopirkt mašīnu, bet, ja tu taisies dzīvot kopā ar šito, vairs nepirkšu. Paskatos uz Juri – tev nu jāizvēlas starp meitu un mašīnu. Ko izvēlēsies? Šis šļupst, mēģinādams atbildi pārvērst par joku, – dabīgi, mašīnu.
Meita vanniņā, māmiņa ragana
Kā šādos apstākļos ar piesaukto mācīšanos?
Nekādu atlaižu! Pusotru gadu pēc darba gaitu sākuma iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā neklātienē. Vineta piedzima martā, bet jau vasaras sākumā sesija. Pirms svarīgā notikuma – rīt sākas eksāmeni – man puika blakus, meita uz rokas, un, aizvainojumu norijusi, abus vedu uz vīra māju pie Vinetas vecāsmātes – vai jūs tomēr nebūtu ar mieru vienu dienu savu mazmeitu un manu dēliņu piepasēt? Pat virsū nepaskatījās – pagriezās un izgāja. Nu ko, jāņem bērni līdzi uz Rīgu. Tante sarūpēja vanniņas veida somu, kurā zīdainīti ieguldīt, un, kamēr es kabinetā klāstu par jaunāko kultūras dzīvē, Raivis koridorā šūpo māsu. Tikai vienu reizīti mazā ieraudājās.
Nākamā gada pavasara sesijas laikā Vineta bija atstāta mājās tēva pārziņā, jo man uzreiz pēc eksāmena bija jāpagūst arī uz izlaiduma aktu. Mājās svinību galdam viss jau iepriekš sagatavots, Jurim tikai vajadzēja uzlikt vārīties kartupeļus. Piedzērās puisis, nevarēja. Kad sāka braukt man virsū, ka no tās stulbās mācīšanās nevienam nav nekāda labuma, dabūja ar krāsns kruķi. Jā, esmu bijusi arī azbesta vecene. Ragana, kā dažreiz tiku nodēvēta.
Šoreiz tā šķiršanās iznāca diezgan vienkārša, jo nebijām sarakstījušies, Juris ārpus mājas ganījās nepārtraukti, bet likums noteica – ja cilvēks trīs mēnešus ir no ģimenes prom, viņu var no dzīvokļa izrakstīt. Dzīvoklis bija mans, bet vienīgā viņa manta – koka bufete. Sarunāju vīrus, lai to iznes. Bufetē ieliku arī pusi no kopbildes, ko biju pārgriezusi. Tieši todien mūsu istabai kāds puisis laboja durvis. Juris laužas iekšā, šis iziet pretī – tu te neesi pierakstīts, taisies! Kad meitene jau bija lielāka un pa reizei ieminējās par tēvu un vecomāti, nolēmu viņu aizlaist paciemoties – varbūt kāds īssavienojums tomēr sanāk. Aizbrauca, bet drīz bija atpakaļ. Domīga. Teicu – satikties ar tēvu tev neliedzu, bet izvēle ir tava. Viņa izvēlējās nesatikties.
Kāpēc aizgājāt no bibliotēkas?
Mani izēda. Bet ar emocionālu reaģēšanu uz nepatiesiem apvainojumiem un iesaistīšanos nevajadzīgos konfliktos es tam ļāvos, jo tajā laikā nebiju ne tik stipra, ne gudra. Ar pagastveci jau no sākta gala bijām uz nažiem. Tā klusi. Zirņos divas bibliotēkas, otrai naudu grāmatām piešķir, man ne. Es uzreiz vēstuli Tautas partijas Jānim Lagzdiņam. Viņš – sastādiet sarakstu, kādas grāmatas jums vajag, neknapinieties! Sekoja rīkojums, ka bez datoru pārzināšanas bibliotēkā strādāt vairs nevarēs. Šādu prasmju nebija daudziem, taču pārējie darbinieki tika sūtīti uz apmācībām, bet man paziņoja, ka kursus neapmaksās. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr sacēlu spuras un sarunāju dzīvokli Saldū.
Ar pagastu šķīros pēc abpusējas vienošanās. Iestājos bezdarbniekos. Pirmo mēnesi gaidu – ne santīma, otro tāpat. Izrādās, pagastvecis darba attiecību pārtraukšanai devis formulējumu, no kura izriet, ka esmu līgumu lauzusi vienpuēji. Nu man jāierodas tiesā. Kaut arī biju bez ienākumiem, tur priekšā arī komunālo izvirzītā apsūdzība, ka neesmu veikusi visus pēdējo mēnešu maksājumus par dzīvokli. Bet galvenā izrādījās bijušās kaimiņienes apsūdzība – es no mūsu daudzdzīvokļu mājas augšējā stāva esot apbērusi viņas svaigi izmazgāto veļu ar sadzīves atkritumiem, kā arī laupījusi viņas cieņu un godu ar necenzētu lamāšanos.
Kā es varēju to izdarīt, ja norādītajā dienā jau agri no rīta biju devusies pēc grāmatām? Mēģināju paskaidrot, ka pārmetumu iemesls ir cits, – sieviete, kas mani apsūdz, tirgo nelegālu spirtu un cigaretes. Viņa vairākkārt mēģināja šajā rūpalā iesaistīt arī mani, bet es atteicos. Taču, kad uzzināju, ka dažreiz viņa tomēr tajā izmantojusi Vinetas izpalīdzīgo dabu, eksplodēju – manu bērnu tādās lietās neiesaistīsi! Par saviem bērniem esmu stāvējusi un kritusi visās situācijās – pielieciet tikai roku, cauri sienai izsitīšu! Taču tiesneši manos argumentos neieklausījās un faktus nepārbaudīja. Man tika piespriesta soda nauda – 400 latu. Kad spriedumu pārsūdzējām, Kurzemes apgabaltiesa soda naudu atcēla, taču kopš tā laika es tiesu varai vairs uzticēties nespēju. Un joprojām sāp sirds, ka cilvēki var tik nekrietni izturēties. Tomēr šī pieredze bija vērtīga tajā ziņā, ka atgādināja, cik svarīgi neļaut sev kāpt uz galvas.
Kas ar maziem burtiņiem, kas – lieliem
Kā tālāk ar veco labo darbaholismu?
Iestājos bezdarbniekiem paredzētos remontstrādnieku kursus, tos pabeigusi, pieteicos Saldus tehnikumā par remontstrādnieci. Raivis šo mācību iestādi nesen bija pabeidzis, bija ar mieru strādāt ar mani kopā. Ierādīja visu, ko pārzināja labāk, – špaktelēšanu, flīzēšanu. Riktīgi iedegos. Iedeva man remontēt kopmītnes koridoru. Simt gadu nekas nav darīts, apakšā viss ķepu ļepu, bet man, pirms krāsu uzklāt, viss jānošpaktelē kā ar smilšpapīru. Iet cilvēki garām un priecājas. Bet iet var pa tīru, no būvgružiem atbrīvotu grīdu, ar apaviem netīrumi nav jāiznēsā pa visu ēku.
Degsmes uzrāviens beidzās gandrīz vai traģiski. Man virtuvē jānomaina flīzes. Telpa veču pilna – gudri runā, dzer aliņus un mierīgi noskatās, kā remontstrādniece stīvējas ar flīžu paku. Smaga, pagāns, palīdziet taču kāds pacelt! Ja nevari, necel! Cēlu, bet tajā brīdī domāju, ka sirds izleks. Piemiņai no mazā varonības akta visam mūžam sirds aritmija. Taču izdzīvoju. Virtuvi kā konfekti sataisīju. Pienāk Ziemassvētki, visiem štata darbiniekiem prēmijas, vienīgi man nekā, jo līgumā esmu minēta tikai kā pagaidu remontstrādniece. No tās reizes visai turpmākajai dzīvei ielāgoju, ka pareizi noformētiem papīriem ir lielāks svars nekā tam, kā tu strādā. Maziem burtiņiem uzrakstītais nereti ir noteicošāks par trekni izcelto.
Atkal uz sēkļa?
Gandrīz vai tā. Labi, ka vismaz uz pusotru mēnesi dabūju pastnieces vietu. Puspiecos uz darbu, ap septiņiem vakarā mājās. Tāds izsīkums, ka gandrīz no kājām jāgāžas. Mājupceļā ieeju Maksimā. Tur sludinājums – konditorejas cehs meklē darbiniekus. Ko, jums ir pavāra izglītība? Sāciet strādāt kaut šodien!
Eklēri, smalkmaizītes... Viss tika gatavots un cepts uz vietas, nevis uzsildīts no jau sasaldētiem izstrādājumiem. Cilvēkiem patika, mums arī. Kolektīvā visas izrādījāmies "mežāzenes" – ja ko dara, tad tā, lai pašām prieks un citiem arī nav, kur piesieties. Taču prieks ilga tikai pāris mēnešu – vadībai vien zināmu apstākļu dēļ ceha darbība tika pārtraukta. Tieši uz šāda fona pienāca atgādinājums, ka laiks kārtot dokumentus pensijai. Vieglu sirdi atvadījos no kolēģēm – eju pelnītā atpūtā! Nodokļus vienmēr esmu godīgi maksājusi, pēdējā darbavietā alga bija ļoti laba, arī darba stāžs izrādījās pieklājīgs,42 gadi; sanāca laba naudiņa. Man nekad nav bijis bažu, ka naudas varētu nepietikt. Visam, kas svarīgs, man vienmēr bijis gana.
Kā nokļuvāt Brocēnos, turklāt sociālajā mājā?
No Saldus dzīvokļa gribējās ātrāk tikt prom, jo līdz trešajam stāvam silts ūdens radiatoru apsildei nekad nenonāca. Kaut kas tehnoloģiskajā risinājumā bija salaists grīstē, un istabā bieži nācās sēdēt mētelī. Meita metās kāda Rīgas varianta meklēšanā, un vienu atradām. Rajons gan ar aizdomīgu slavu, Lienes ielas apkārtne, arī īpašums pamatīgi nolaists, taču to līdzsvaroja draudzīgā cena. Tikai pašai viss bija jāsaved kārtībā. No tā notikuma sanāktu kriminālromāns, bet īsais pārstāsta variants varētu skanēt tā – notika ielaušanās un zādzība, pēc kuras palikšana pie dzīvības uzskatāma par lielu veiksmi. Visi gali ūdenī.
Brocēnus biju noskatījusi jau sen. Tolaik pilsētiņas priekšgalā bija enerģiskā un iejūtīgā Solvita Dūklava, bet kultūras darbinieki jau cits citu pazīst. Ar viņas palīdzību uzzināju par dzīvoklīti sociālajā mājā. Tas bija pirms desmit gadiem. Uz jauno mītni pārcēlos ziemā. Pirms tam biju kritusi un sasitusies. To, ka lauztas arī ribas, vēl nezināju, tikai visas maliņas briesmīgi sāpēja. Istaba bija auksta, elektrība atslēgta, jo iepriekšējais iemītnieks nebija samaksājis komunālos rēķinus. Kamēr es tos nenomaksāšot, gaismas nebūšot. Guļu, trīcu, ceļas temperatūra. Kad piezvanīju uz cilvēktiesību aizsardzības biroju, elektrību pieslēdza. Nākamais zvans bija uz Rīgu dziedniekam Jurim Kraucim – viņš uzreiz noņēma sāpes, pa telefonu. Un pateica par ribām. Atbrauca meita ar mazmeitiņu, palika pie manis divus mēnešus, kamēr apguvu jauno dzīvi. Daudz ko tajā bija ļoti grūti pieņemt. Iedzeršanas un pastāvīgu vaimanāšanu par dzīvi, pašiem tās uzlabošanā nepakustinot ne pirkstiņu. Blaktis un prusakus, ko tikpat kā nav iespējams iznīdēt, ja cīņā pret tiem neapvienojas visi. Man izdevās.
Ar Vinetas atbalstu?
Vineta man malacis. Tāda pati kā es – brīva, jo atradusi savu ceļu, apguvusi enerģētisko masāžu. Viņai ir gudras rokas un atsaucīga sirds. Raksta dzejoļus, zīmē meditatīvas izkrāsojamās grafikas, veido brīnišķīgus sapņu ķērājus. Meita ievedusi manā dzīvē arī divas burvīgas mazmeitiņas. Kad atbrauc ciemos, mums tik daudz apspriežamā un darāmā! Rāda man, kā tas notiek, kad bērni māca vecākus, nevis otrādi. Kamēr auga manējie, nezināju, ka tāds piegājiens var pastāvēt. Ja arī būtu uzzinājusi, neticētu.
Ar vecāko meitu tikpat siltas attiecības?
Aiva agri aizgāja savā dzīvē. Kopš agras jaunības atkārtoja, ka viņai noteikti būs citāda dzīve nekā man, tomēr jau pirmajās attiecībās to atkārtoja. Otrajās satika pretēju variantu – sagājās ar vīrieti, kurš aizliedza kontaktēties kā ar savu māti, tā ar mani un māsu. Māja un darbs, ar visādiem nav ko čupoties – tā nolikts viņu ģimenē. Pēdējo reizi redzējāmies pirms divdesmit gadiem, manā 55 gadu jubilejā. Dievs, dod svētību, lai viņiem klājas labi! Un arī tām neskaitāmajām ģimenēm, kurās situācija savā sāpīgumā ir kaut kādā ziņā līdzīga, tikai tiek rūpīgi slēpta.
Kā ar Raivi?
Sieviete, ar kuru viņš sagājās, bija septiņus gadus vecāka, ar diviem bērniņiem pūrā. Mazie dabūja kārtīgi paēst tikai tad, kad aizbraucu ciemos. Viņu dzīvē nebāzos, taču dēlu brīdināju, ka trešajam šādos apstākļos būtu grūti. Nepaklausīja, bērns piedzima. Taču dēls no viņas aizgāja, jo pieķēra sānsolī. Ieskatījās citā. To apprecēja. Smalciņa, bāla, bet katru vakaru te sidrs, te aliņš. Viens bērniņš viņai jau bija, abi sariktēja kopīgo. Kad mazajam apritēja gads un četri mēneši, sieva pēkšņi nomira. Raivis aizmuka uz ārzemēm. Ar mani nav sazinājies jau septiņus gadus.
Neviens nevienam nepieder, un savus uzskatus otram uzspiest nevar. Arī ar saviem padomiem nevar palīdzēt, ja tie netiek lūgti un prasīti. Katram sava dzīve, un katram uz to ir tiesības. Taču no savas pieredzes esmu secinājusi – kas nevar atbrīvoties no pagātnes un visu laiku maļas ap tās izķidāšanu, pats sevi iesprosto noslēgtā čaulā. Tikai atlaižot to, kas bijis, pagājis un tādā izpildījumā vairs nav atkārtojams, jo paši jau esam citi, mēs ļaujam sev dzīvot laimīgi šeit un tagad.
Doma pa priekšu, ķermenis seko
Un tomēr – vai neuznāk vilkme pie dažiem kāpēc? savā liktenī pakavēties ilgāk, izanalizēt sīkāk?
Mocīties pašpārmetumos, ka nepietika prasmes sakārtot attiecības ar vīriešiem? Ka pārāk bieži nebija iespēju atļauties būt blakus saviem bērniem tajā siltajā maigumā, kāds ir pašsaprotams mūsdienu vecākiem? Kā lai es būtu to mācējusi, ja pati biju tumsā? Atceros vizīti pie dziednieka Tiltiņa. Cik drūma telpa, – noskurinos. Bet viņš pārbrauc ar plaukstu man pa skaustu, brītiņu patur, un tumsa pēkšņi izkliedējas: “Kad pārbrauksi mājās, mēģini paskatīties uz visu savu dzīvi gaišākām acīm.”
To bija tik grūti īstenot! Laikā, kad iepazinos ar Vīlmas Lūles teoriju par piedošanas spēku, sev bieži atkārtoju, cik ļoti neieredzu vīriešus, cik daudz man viņi nodarījuši. Lūgt piedošanu tam, kurš sāpina? Nemūžam! Un sākās mioma. Īsti neticēju, ka tas darbojas, tomēr rīkojos pēc Lūles ieteikuma – uzrakstīju uz lapiņas gan par savu gatavību piedot katram, kas apzināti vai neapzināti darījis man pāri, gan lūgumu piedot sev par visām naida domām, gan apsolījumu piedot savai dvēselei, ka tā šo iznīcības tumsu sevī ielaidusi. Un brīnums notika – mioma uzsūcās.
Līdzīga saruna nesen bija ar draugu – tāds man ir jau sešus gadus. Ļoti gaišs cilvēks, dvēseles radinieks, ar kura saista gan vesela gūzma kopīgu interešu, gan silts prieks, gaidot kārtējo tikšanos. Pirms nedēļas bijām sēņot. Pirms mēneša viņš mūs ar Vinetu un meitenēm izvadāja pa Latgali – kā jau bijušajam autobusa šoferim, viņam visa Latvijas karte ir galvā. Bet skatos, trīc tā mīļā galviņa. Gandrīz vai taisnojas – laikam Alcheimers, būs vien kāda ripiņa jāpadzer. Paga, paga, ko tas nozīmē? Nervu slimība, ar kuru uzreiz jāsamierinās? Bet vai esi padomājis, kāds tam cēlonis? Stress virsū stresam – vispirms sieva nomira, tad cita pēc citas uzradās sievietes, kurām vajag vīrieša rokas pieskārienu mājas darbiem. Kad tie galā, vairs neesi vajadzīgs. Rūgtums krājas, spiež uz nerviem, bet nervi sit pa to Alcheimeru. Pastrādājām ar šo izpratni par slimību cēloņiem – tas pēc Siņeļņikova teorijas. Pārrunājām, ar kādām metodēm vislabāk iemācīt savam organismam negatīvus impulsus ignorēt. Beigās noskaidrojām, kādas zāļu tējas viņa gadījumā būtu visiedarbīgākās, – manā pārziņā taču tādu ir vairāki desmiti! Arī to, kādi vingrojumi derētu, kādas vizualizācijas tehnikas. Un jau šodien viņam nekādas ķīmijas vairs nevajag.
Kāda jums pašai ir dienišķā sadarbība ar zāļu tējām, vingrošanu un dziedinošo vizualizāciju?
Laikam jau to nemaz nevar tik vienkārši izstāstīt, jo rīta rituālu sāku aptuveni divas stundas pirms iziešanas no mājas. Sākot ar roku un kāju izvingrināšanu un galvas enerģētiski aktīvo punktu izspaidīšanu, turpinot ar visa ķermeņa atmodināšanu gan ar pieskārieniem, gan iziešanu cauri katram orgānam vai orgānu sistēmai iztēlē. Tam man laika pietiek vienmēr. Kārtīgi paēst gan izdodas retāk, kaut arī pēc tās encefalīta krīzes, kad trīs dienas pavadīju komā un man atzina diabētu, iztikt bez insulīna injekcijām vēl neesmu nolēmusi. Taču, kopš esmu iedziļinājusies sava ķermeņa pazīšanā un uzpasēšanā, visādiem aizliegumiem uzspļauju. Manā vecumā tā lielākā laime, ka esi neatkarīgs cilvēks. Tiklīdz tas notiek domās, ķermenis seko. Mūža garumam nav nozīmes, tikai piepildījumam. Ja vairs nav prieka par dzīvi, tikai pārmetumi, rūgtums un guģošanās, vispareizāk ir lūgt Dievu ātrāk ņemt pie sevis.
Tagad pasakiet dažas pieredzē sakņotas dzīves atziņas, kuras nāk prātā pirmās!
Tagad eju pa dzīvi, ar degunu mākoņus stumjot. Kaut arī pati kādreiz esmu bijusi ļoti zemu, ar pašhipnozi, gaišām domām un nepārtrauktu mācīšanos esmu mainījusi savu domāšanu, jo visas sāpes un ciešanas likušas saprast, ka no citiem gaidīt palīdzību nav saprātīgi – palīdzēt vari tikai pats sev.
Cilvēks nepiedzimst kā balta lapa, vsiem tajā lapā ir mantojuma atstātie ieraksti, ko sauc par likteni. Viss pārējais ir paša ziņā. Kad cilvēks saka, ka mūža galā neko nezina, viņš melo. Vismaz es uzskatu, ka zinu ļoti daudz, taču saprotu, ka vēl vairāk ir tā, ko nezinu. Dzīve ir baigi interesantā. Jo vairāk mācies, jo interesantāka.
Citi šobrīd lasa
