Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no žurnāla "OK!" arhīva

Laima Vaikule atzīstas, ka apskauž jaunos: "Šodien man būtu miljons iespēju"

Klausies ziņas sadarbībā ar:
Intervijas
12. septembrī 08:09 2023. gada 12. septembrī 08:09
  Anta Venckoviča | jauns OK
"Es jaunos labā nozīmē apskaužu, viņiem ir ļoti paveicies. Varbūt arī tāpēc esmu tik ļoti pret karu, pret visu, kas saistīts ar Padomju Savienību. Es to izbaudīju uz savas ādas un labi saprotu, kā ir tad, ja tu nedrīksti darīt to, to un vēl kaut ko," saka dziedātāja Laima Vaikule. Šajā sarunā ar Laimu - ne tikai par mūziku, bet arī par dzīvi un tās izaicinājumiem.

Viņas rīkotajā festivālā Jūrnalā šovasar uzstājās ukraiņu baleta trupa Freedom. Skaisti kostīmi, grims, izcili dejotāji un mūzika – brīnišķīgs uzvedums ar nosaukumu Buduārs. Pēc tam viena diena tika veltīta skatuves pārkārtošanai, lai varētu uzstāties dziedātāji. "Agrāk, kad mums bija viesi no ārzemēm, mēs nedalījām, kurš ir no Ukrainas, kurš – no Krievijas. Tagad ir citādāk, tagad viņi nevar stāvēt uz vienas skatuves. Es arī nevarētu. Tas ir skumji. Es vēl izsakos maigi, bet manī ir ļoti liels protests," saka Laima.


Jūs ļoti skaidri un nepārprotami paudāt savu nostāju pret karu, tomēr bija mākslinieki, kas vairījās būt līdz galam atklāti. Kurā brīdī sapratāt – klusēt nevar?

Es to sapratu jau pirmajā dienā. Tikai tobrīd biju Amerikā un nevarēju runāt. Tiklīdz varēju, tā runāju. Savā dzīvē karu neesmu piedzīvojusi, šī ir pirmā reize. Manā kolektīvā strādāja trīs muzikanti no Kijivas, strādāju arī ar baletu Freedom, visu laiku uzturēju ar viņiem sakarus, tāpēc ļoti labi zināju, kas tur notiek. Kad zvanīju saviem ukraiņu kolēģiem, viņi stāstīja, ka jau piecas dienas neguļ, sēž pagrabos un citās līdzīgās vietās, kur ir iespēja sevi pasargāt...

Saņēmāt arī nosodījumu un kritiku no jūsu talanta cienītājiem Krievijā.

Es par to nedomāju. Uzskatu, ka ļaunumu jāspēj skaļi nosaukt vārdā. Nevaru klusēt, kad redzu, kā moka dzīvniekus vai dara pāri bērniem – tiem, kas ir vājāki. Ja cilvēks ir vājāks par tevi, viņš ir jāaizstāv. Tā ir mana devīze.

Jūs tomēr ilgi esat uzstājusies Krievijā. Vai ir iespējams, ka reiz atkal tur koncertēsiet?

Lai gan ir teiciens – nekad nesaki nekad, esmu novilkusi robežu. Krievijā es nevarētu uzstāties.

Sākumā mēs visi aktīvi sekojām līdzi notikumiem Ukrainā. Vai nav tā, ka ar laiku interese pierimst?

Tāpēc arī vēlējos, lai festivālā vesela diena būtu veltīta ukraiņiem. Lai cilvēki neaizmirstu. Man ir tik ļoti bail no tā, ka ikvienu no mums ievilks paša dzīve, bet fakts, ka Ukrainā joprojām plosās tādas šausmas, pamazām piemirsīsies. Nekas jau nav beidzies, ir kļuvis vēl briesmīgāk! Tā ir galvenā ideja, kāpēc man tas ir vajadzīgs.  

Taisnība, personīgās intereses, kuras uz kādu laiku bijām pabīdījuši malā, atgriežas. Tomēr katrā no mums kaut kas ir mainījies.

Jā, kaut kas ir mainījies gan manī, gan man pazīstamos cilvēkos. Es, piemēram, sapratu, cik daudz laika mēs agrāk tērējām nevajadzīgām muļķībām. Tāds kostīms, tāda kleita, tādi nagi – ar to mēs agrāk noņēmāmies no rīta līdz vakaram! Šodien tas šķiet tik nesvarīgi. Piemēram, nagus es vairs nelakoju. To daru tikai tad, kad man ir koncerti.

Mums būtu jādomā nevis par tādiem niekiem, bet gan par savu valsti, jāinteresējas par politiku – par visu, kas notiek pasaulē.

Jūs sekojat līdzi tam, kas notiek Latvijas politikā?

Jā! Pie mums viss norisinās daudz mērenāk. Manuprāt, mūsu valdībai būtu nopietnāk jāpievēršas ekonomikai. Man bija ļoti nepatīkama sajūta, kad pandēmijas laikā tik daudz uzņēmēju zaudēja savu biznesu – es domāju tieši mazo biznesu. Daudzi izputēja, bet Saeima tajā pašā laikā pacēla sev algas. Valdībai vairāk jādomā par cilvēku, par mazā biznesa attīstību, jāsamazina nodokļi. Ja to vairs nevar uzturēt, biznesam zūd jēga. Tāpat jādomā, kas notiek ar ceļiem, ar darbavietām; jāceļ visas Latvijas labklājība.

Daudzi no Latvijas ir aizbraukuši – un turpina braukt prom arī tagad. Vai jums nav gribējies dzīvot citā valstī?

Nē, nekad! Savulaik, kad daudzi brauca prom, mēs ar Elitu Mīlgrāvi smējāmies, ka būsim pēdējās, kas aizbrauks no Latvijas.

Tomēr kādu laiku padzīvojāt Amerikā.

Jā, Amerika man ļoti patika, bet kas gan var būt labāks par Jūrmalu? Ja ticam tam, ka cilvēks sastāv no ūdens un ka ūdenim ir atmiņa, tātad ūdens atmiņā paliek vieta, kur tu esi dzimis, – un tev tur gribas atgriezties. Amerikā gan man ir daudz draugu, pārsvarā ārsti. Varbūt tāpēc bieži uz turieni braucu.

Kļūt par ārsti bija arī jūsu sapnis, tomēr nonācāt uz skatuves. Kā tas gadījās?

Tā vienkārši notika, liktenis. Neko neesmu plānojusi, viss notiek pats no sevis. Bija tāds maestro Leonīds Zahodņiks. Viņš bija mācījies Itālijā, strādāja kopā ar Raimondu Paulu, mācīja dziedāt. Mēs ar draudzeni Velgu Eisaku aizgājām uz konkursu – viņa gribēja kļūt par dziedātāju. Tagad draudzene ir ārste, bet es – dziedātāja. Tolaik mana attieksme pret dziedāšanu bija visai nenopietna. No pulksten 12 līdz 17 man pie Zahodņika bija dziedāšanas stundas, un viņš visu laiku atkārtoja – Laima, tev jādzied, tev jādzied… Ar laiku viņam kaut kā izdevās man to iestāstīt.

Lai gan ik pa laikam par jums var lasīt presē, tomēr šķiet, ka apgrozīties sabiedrībā jums ne sevišķi patīk? 

Jā, tā ir. Varbūt tāpēc, ka kļūt par dziedātāju īsti nebija mans lēmums. Man labāk patīk, ja mani neredz un nedzird; es nekur neeju, man nepatīk sevi rādīt. Man arī sagādā lielas problēmas kādas informācijas ievietošana Instagramā, bet nākas – tāds tagad ir laiks.

Vai spējat iztēloties, kā būtu, ja jūs dziedātājas gaitas sāktu tagad?

Man būtu par miljonu vairāk iespēju! Jaunie cilvēki ir tik laimīgi – viņi var mācīties ārzemēs, var braukt, kurp vēlas, viņiem ir iespēja nofilmēt telefonā klipu. Es jaunos labā nozīmē apskaužu, viņiem ir ļoti paveicies. Varbūt arī tāpēc esmu tik ļoti pret karu, pret visu, kas saistīts ar Padomju Savienību. Es to izbaudīju uz savas ādas un labi saprotu, kā ir tad, ja tu nedrīksti darīt to, to un vēl kaut ko. Bija tādas sapulces, kurās vērtēja, kā tu dziedi, vai tev ir pareiza vai nepareiza kleita, kāpēc tu, kad dejotājs nokrita, pārkāpi viņam pāri... Bija jāklausās visas tās muļķības, tas bija šausmīgi! Tagad pat dziesmu temps ir cits, divreiz ātrāks nekā toreiz. Viss ir radikāli mainījies.

Jūs arī bijāt starp tiem, kam neļāva izbraukt no PSRS. Kas tam bija par iemeslu?

Tolaik sarunājos pa telefonu ar cilvēkiem, kuri bija emigrējuši, un naktsbārā, kurā strādāju, satikos ar ārzemju muzikantiem. Ja kāda ārzemju grupa viesojās Latvijā, viņi viesojās arī naktsbārā. Tur iepazinu arī visas padomju laika slavenības. Tā kā es labprāt ar visiem komunicēju, skaitījos cilvēks, kuram nevar uzticēties.

Kad mani 1987. gadā nelaida uz Čehoslovākiju, kur notika konkurss Bratislavas lira (es tajā uzvarēju), stūra mājā galvenais bija Boriss Pugo. Viņš par mani iestājās – pateica Aleksandram Jakovļevam, kurš Gorbačova valdīšanas laikā atbildēja par ideoloģiju, ka es par Čehoslovākiju atsaucoties slikti un ka viņš pats uzņemoties par mani atbildību. Tad mani palaida, un tas bija mans pirmais brauciens uz ārzemēm. Pēc tam jau visi ceļi bija vaļā. Tajā laikā bija ļoti svarīgi uzvarēt starptautiskā konkursā.

Ja tomēr būtu izvēlējusies medicīnu, kādas specialitātes ārste jūs būtu?

Es vēlējos kļūt par ķirurgu. Šodien noteikti gribētu strādāt plastiskajā ķirurģijā. Tas ir tik interesanti, tik pārsteidzoši, ka var tā izmainīt cilvēku! Man ir tāds raksturs, ka gribu redzēt rezultātu, un ķirurģijā tas ir uzskatāms.

Tagad Anti-Aging ir ļoti aktuāla tēma, neviens negrib novecot.

Jā, mūsdienās viss ir iespējams. Lasīju par kādu smieklīgu gadījumu. Šķiet, tas bija Dienvidkorejā, kur vīrs iesūdzēja sievu tiesā par to, ka viņa vairs neizskatās tā, kā izskatījās iepriekš. Viņš savulaik bija apprecējis pavisam citu sievieti.

Kāpēc lai mēs neuzlabotu savu izskatu? Mēs taču lietojam zāles, dzīvojam ilgāk, esam spēcīgāki, veselīgāki. Starp citu, esmu pamanījusi, ka arī bērniem nepatīk veci un nesmuki cilvēki. Ja ir iespēja, kaut vai mazbērnu dēļ vecmammai ir vērts uztaisīt plastisko operāciju vai kā citādi daudzmaz savest sevi kārtībā. Pateicoties internetam, mēs šodien esam pasaules cilvēki. Piemēram, tagad modē ir mazliet ieslīpas acis, tādas kā ķīniešiem. Agrāk pat tāda doma nevarētu ienākt prātā!

Tagad arī daudzas pavisam jaunas meitenes raujas pie plastiskā ķirurga. Vai tiešām sevi mainīt jāsāk jau jaunībā?

Ja izskatā ir kaut kas tāds, kas nomoka un rada kompleksus, no tā ir jātiek vaļā. Galvenais, lai operācija būtu veiksmīga.

Dažkārt jaunas meitenes, internetā pētot slavenības, sadomājas, ka vajadzētu kādai no tām līdzināties, un tad pārspīlē.

Foto: Jānis Deinats

Kur jūs pati veicat skaistuma procedūras?

Visi mani ārsti ir Amerikā. Noteikti arī Latvijā šajā jomā ir labi speciālisti, bet neesmu viņus iepazinusi. Parasti, ja tu kādu iepazīsti un viņš savu darbu dara labi, tu pie viņa pierodi un uzticies.

Vai jūs kā dziedātāja esat apmierināta ar sava darba rezultātu?

Tas ir sarežģīti. Man nekad nepatīk tas, ko daru uz skatuves, – nepatīk, kā izskatos, kā nodziedu, nepatīk tērps... Mēs paši pie sevis pierodam. Kad cilvēks kaut ko ierunā mikrofonā un pēc tam klausās ierakstu, viņš saka – tā nav mana balss. Arī tad, kad tevi nofilmē kamera, ierakstā viss izskatās citādāk. Arī pie tā ir jāpierod.  

Jūs attiecībā uz savu izskatu esat kaprīza?

Es pat nezinu, kāda esmu. To var pateikt tikai cilvēki no malas. Man šķiet, drīzāk esmu prasīga – gan pret sevi, gan citiem –, bet ne kaprīza. Tās ir divas dažādas lietas, to bieži jauc.

Kas jūs visvairāk kaitina cilvēkos?

Muļķība. Šodien tā noteikti ir attieksme par karu. Ja cilvēks vēl saka – ja krievi nebūtu uzbrukuši, uzbruktu ukraiņi, tad vairs nav, par ko runāt. Saruna beidzas.

Ar vecumu mēs neizbēgami zaudējam ārējo pievilcību, tomēr kaut ko arī iegūstam.

Šajā dzīvē un pasaulē viss ir pārdomāts. Tas, kas bija vajadzīgs jaunībā, kādā brīdī kļūst lieks. Es nesēžu un nesapņoju – vai, cik labi būtu, ja man tagad būt divdesmit gadu! Man nepavisam to negribētos. Ja varētu dzīvi sākt no sākuma ar šodienas prātu – lūk, tas gan būtu interesanti, taču tas nav iespējams. Vecums – jā, tas ir pats pazemojošākais laiks. Lai vecumdienas varētu pavadīt komfortā, jābūt līdzekļiem. Vienmēr saku, ka nauda ir vajadzīga tikai vecumā, jaunībā naudu nevajag.

Novecot – tas ir normāli. Pazīstu sievietes, kuras saka, ka labākais laiks ir pēc septiņdesmit – visi kompleksi ir prom un tu esi mierā ar to, kas ir. Piemēram, kas var būt jaukāks par dabu? Ko vēl mums vajag? Visu pārējo mēs piedomājam klāt. Mēs gan savu dzīvi izprotam tikai tik, cik mums ir dots. Dzīve jau nenozīmē to, ka tu ziemā domā par Ziemassvētkiem, vasarā – par Līgo. Tieši tas starplaiks ir dzīve, un tā ir brīnišķīga. Kastanis zied rozā ziediem, skudriņa dara savu darbu – dabā notiek nepārtrauktas norises, un mums ir dota iespēja to vērot un vienkārši priecāties.  Ja vari būt kopā ar dabu, neko vairāk nevajag. Kad sākās karš, nodomāju, ka vienīgais, ko vēlos, – dzīvot kādā meža būdā kopā ar labiem cilvēkiem. To, kas dzīvē ir galvenais, sāc apjēgt tikai nopietna stresa brīžos.

Kā jūs baudāt dabu?

Izveidoju savu ziedu pasauli – salieku visapkārt puķes, sēžu un skatos. Man patīk saule, mums tās ir maz, tāpēc vērtīga ir katra saulainā diena. Ja nekā cita nav, ko darīt, – laistu dārzu. Man patīk arī, ja vairākas dienas pēc kārtas līst. Saprotu, cik ļoti tas ir vajadzīgs, un darāmais atrodas arī lietainās dienās. Sports, ar profesiju saistītas lietas.

Vai mūziku klausāties arī ikdienā?

Šobrīd klausos to, kas saistīts ar festivālu. Ikdienā – ļoti maz. Kad sākās karš, vispār negribēju neko ne redzēt, ne dzirdēt, tikai jaunumus – par visu, kas notiek Ukrainā.  

Jums ir daudz darīšanu ārvalstīs. Vai mēdzat arī ceļot, lai atpūstos?

Jā, man vienmēr ir ļoti daudz darīšanu, taču braucu arī ceļojumos. Piemēram, trīs reizes esmu bijusi Japānā darba darīšanās un tikpat reižu – ekskursijā. Ar citām valstīm ir līdzīgi.  

Kad atrodaties kādā citā valstī, ko vislabprātāk darāt?

Apskatu visu, kas konkrētajā valstī ir īpašs, ļoti patīk būt starp cilvēkiem. Tā var izjust vietējo kultūru. Indijā bijām pie Gangas – tur viņi mazgā veļu, mazgājas paši, piedevām tā ir arī viņu svētā upe. Tas ir tik ļoti dīvaini. Man ļoti patika Indija, tur cilvēki ir laimīgi, kaut arī nabadzīgi. Sievietes ģērbjas tik krāsaini, skaisti un spilgti! Man patīk visur, kur ir saglabājusies pašu kultūra.

Par to domājot – man žēl, ka mums vairs nav savas fabrikas Laima, arī konfektes tagad ir citādākas. Ļoti skumji, ka atsakāmies no tā, kas bija tikai mūsu. Atceros arī, kā agrāk visa Vecrīga smaržoja pēc kafijas.

Jau pieminējām iekšējās cīņas, kuras mums katram ir jāizcīna. Jums nācies saskarties ar nopietnu slimību, vai tas ir kaut ko mainījis?

Visiem cilvēkiem ir slimības, un visiem ir savas problēmas. Man nepatīk runāt par slimībām. Man ik pa laikam kāds saka – Laima, tu negribi uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi? Jebkurš var uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi, un tā būs interesanta, jo katra cilvēka dzīve ir ļoti sarežģīta.

Es reiz tā apdomāju – ko es dzīvē vispār esmu paveikusi kāda cita labā? Atmiņā nāk tikai salīdzinoši sīkas lietas. Vienīgais svarīgais pasākums, kurā es iesaistījos, lai būtu labums citiem, bija ronīšu glābšanas akcija. Pirms daudziem gadiem kāda dabas aizsardzības organizācija palūdza mani tajā piedalīties, un es labprāt piekritu. Arhangeļskā, Krievijā, nogalināja ronīšus, tāpat notika arī Kanādā un Norvēģijā. Iestāšanās pret to bija nozīmīgs solis visai pasaulei. Viss pārējais, ko esmu darījusi, bijis vajadzīgs tikai man pašai.

Acīmredzams, ka jūs ļoti mīlat dzīvniekus.

Ja neaizstāvēsim pašus vājākos, tas slikti beigsies. Tā cilvēks kļūs par… pat nevar teikt, ka par dzīvnieku, jo dzīvnieki ir labi. Tā mīlestība jau nāk no bērnības. Ja tu zini, ka nedrīkst darīt pāri mazam sunītim, kaķītim, zaķītim, ezītim, putniņam, tad tu arī visu pārējo redzi un saproti – piemēram, ka tur iet vecs cilvēks, kuram vajag palīdzēt.

Vai jums bērnībā bija dzīvnieki?

Bija suns, bet tas īsti nebija mans. Patiesībā es biju maza un man bija vienalga. Jā, man patika ar viņu spēlēties, taču principā bērniem dzīvnieki nav vajadzīgi. Tas ir nepareizi. Ja vecāki nevar garantēt, ka viņi paši par to dzīvnieku atbildēs, tas nozīmē dzīvnieku mocīt. Viņš taču neprot runāt! Es uzskatu, ka jābūt likumam, tādam īstam likumam, kas aizstāvētu dzīvniekus. Par dzīvnieku mocīšanu jābūt kriminālatbildībai. Nepērciet dzīvniekus, lai kādam dāvinātu – tā nedrīkst darīt! Nav sliktu dzīvnieku, ir tikai slikti saimnieki. 

Šķiet, jums vienmēr mājās ir bijuši suņi.

Tagad man ir viena Emija. Pirms tam bija Buča. Tagad jau šis vārds skan pavisam citādāk. Man Maskavā ir paziņa, kura darbojas ar suņiem. Viņa ārstē arī tos, kas nonākuši nelaimē. Kad sākās karš, viņa veda pie sevis suņus no Donbasa – ar amputētām kājām un citādi cietušus. Emiju man savulaik piedāvāja viņa, teikdama – paņem, mazs sunītis, tieši tāds, kādu tev vajadzētu. Es nebiju tam gatava. Tad viņa man suņuku atnesa – viņam bija slikti ar deguntiņu, ar elpošanu. Tad nolēmu – tā kā suns ir problemātisks, labāk, ja ir pie manis. Kādreiz man bija trīs amerikāņu buldogi, lieli un brīnišķīgi suņi.

Foto: Tatjana Vlasova

Lai gan mēdz teikt, ka suns ir labākais cilvēka draugs, cilvēkam vajag cilvēku. Vai jums ir daudz draugu?

Daudz nemaz nevar būt! Labākie ir tie, kas ir jau desmit, divdesmit un trīsdesmit gadus.

Uzskatu, ka draudzība sākas no tā brīža, kad parādās uzticība. Kamēr draudzene jums nepastāstīs par savām nelaimēm, tikmēr arī jūs neko nestāstīsiet. Kad dalies ar savām problēmām, kļūsti ievainojams, tāpēc ar pirmo satikto cilvēku jūs par to nerunāsiet.

Jūs ar dzīvesbiedru esat kopā jau ļoti ilgi. Kā jums tas izdodas?

Ar Andreju esam kopā kopš deviņpadsmit gadu vecuma. Kā mums tas izdodas? Laikam ir vienādi jādomā, vienādi jāattiecas pret labo un slikto. To saskata tikai pamazām. Varējām izšķirties jau 25 gados...

Citi šobrīd lasa

Vai elektroauto tiešām ir tik videi draudzīgi, kā tos slavē? 11
"Rīgas meži" parāda, kādus savvaļas zvērus "noķērušas" to novērošanas kameras. FOTO
Par medaļām, zilumiem un olimpiskajām spēlēm. Tekvondo māsas Tarvidas fotosesijā izrāda savu daiļo sievišķību