Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Psihoemocionālo traucējumu simptomi dzīves laikā var būt visiem cilvēkiem – pilnīgi visiem, uzsver psihiatre Liene Sīle. Tāpēc ir svarīgi pašiem strādāt pie savas izturības un dzīvesveida. (Foto: Oļegs Zernovs)

Psihiatre Liene Sīle: "Pacienti var no manis padzerties to enerģiju"

Intervijas
17. janvārī 07:20 2024. gada 17. janvārī 07:20
 
Ieva
Broka
| jauns OK
Liene Sīle ir viena no daudzsološākajiem jaunās paaudzes psihiatriem. Priecīga, smaidīga un, gribas teikt, laimīga. Tajā, ka psihiatrija mainās, ir arī viņas nopelns.

Pēc sarunas viņa atraksta: “Brīvdienā jau ierasti sēžu savā kabinetā, rakstu pacientu kartiņas un domāju, ka man dzīvē jābūt jaunam mērķim: vēl desmit gadi smaga darba, gādājot par labāku valsts aprūpi, un tad… astoņu stundu darba diena un nesteidzīga dzīves apcere.”


Šķiet, ka ir jābūt iemeslam, kāpēc jauns cilvēks izvēlas kļūt par psihiatru. Kāds bija tavs iemesls?

Pirmais iemesls ir tas, kāpēc cilvēki izvēlas mācīties medicīnu. Bieži vien paliek nepamanīts fakts, ka, lai kļūtu par psihiatru, desmit gadi no dzīves jāpavada mācoties. Kad sabiedrībā ir šī plašā rezonanse – ko un kā viņi grib – padomāsim, cik daudzi ir gatavi ziedot desmit gadus, lai apgūtu teoriju un klīniski strādātu mācību ietvaros. Manā gadījumā vēl ir pabeigta doktorantūra, kopā iznāk trīspadsmit gadu.

Kādēļ psihiatrija? 4. kursā mums bija psihiatrijas cikls. Līdz tam man universitātē patika visi kursi – es neesmu cilvēks, kurš strīdēsies ar autoritātēm par to, ka tas, ko mācos, man nekad nenoderēs –, bet psihiatrijas cikls bija īpašs, jo mācības padevās ļoti viegli. Viss sanāca uzreiz, visu varēju iegaumēt, uzreiz atradu kontaktu ar pacientiem. Un profesore Raisa Andrēziņa man pateica: “Liene, jums jākļūst par psihiatru, jūs esat izcili piemērota šim darbam!” Man, protams, likās – cik jauki, ka profesors tā pasaka. (smejas)

Foto: Oļegs Zernovs

Uzreiz aizgāju pieteikties psihiatrijas pulciņā, nākamajā gadā jau biju pulciņa vadītāja. Studiju piektā gada sākumā – arī tā bija apstākļu sakritība – paralēli sāku strādāt Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā par datu ievades operatori tiesu psihiatrijas ekspertīzēs pie dakteres Ceras. Ingrīda Cera kļuva par manu fantastisko krustmāti psihiatrijā un vairs nelaida mani vaļā. Es to ne brīdi neapšaubīju – ir jādara tas, kas padodas, nevis jāseko ambīcijām. Es zinu, kā ar pacientiem strādāt, mēs to grūtību ceļu ejam kopā, un, kad redzu, kā mani pacienti izveseļojas vai nostabilizējas, ir laba sajūta.

Tu nenogursti no tik smaga darba?

Man šobrīd ir diezgan daudz pienākumu – protams, es nogurstu. Tiem, kam darbs patīk, risks izdegt ir daudz lielāks. Laiku pa laikam man ir “bedres”, taču tas nav morāls nogurums, tas ir fizisks. Mana diena sākas piecos un beidzas tad, kad vairs neko nevaru un vienkārši aizmiegu. Kad iestājas fizisks pārgurums, parādās arī psihoemocionālie simptomi, bet es cenšos ļoti ātri mobilizēties, jo zinu, kas jādara, – piemēram, jāizguļas, jāpaseko līdzi ēšanai un regulārām fiziskām aktivitātēm.  

Par mani pat ir tāda kā teika. Viens no pacientu biežākajiem jautājumiem: dakter, man, lūdzu, to pašu, ko lietojat jūs! (smejas) Neko es nelietoju! Pacientam pieņemšanā mani nav jājūt, stāsts ir par pacientu, tāpēc dažreiz uzlieku to masku, lai būtu iedvesmojoša, dzirkstoša, enerģiska. Tas lielai daļai pacientu palīdz. Viņi var no manis padzerties to enerģiju.

Pati nekad neesi lietojusi psihiatra izrakstītus medikamentus?

Labi, ka pajautāji. Redz, es uzskatu, ka par saviem personiskajiem pārdzīvojumiem un subjektīvo pieredzi publiski nav jārunā. Publiski jārunā par sabiedrības psihisko veselību un cilvēki jāizglīto. Sevis eksponēšana psihiski veselam cilvēkam nav vajadzīga. Psihiski vesels cilvēks var būt arī tad, ja viņš ir ārstējies un pabeidzis kādu ārstēšanās posmu, vai arī tad, ja viņam ir veiksmīga sadarbība ar psihiatru un viņš ārstējas šobrīd. Es neatbalstu to lielo kliegšanu par to, kā es šodien jūtos vai nejūtos, ko man izrakstīja vai neizrakstīja, jo ir lietas, kam jābūt personiskām. Un psihiatra un pacienta sadarbība ir ļoti personiska un konfidenciāla.

Mums noteikti palīdz pieredzes stāsti, piemēram, slavenību stāsti par psihiskām saslimšanām. Es “jā” vai “nē” vietā atstāšu intrigu, jo abos gadījumos kādam tas nepatiks. Bet, ja man būtu vajadzība lietot medikamentus, es uzticētos savam ārstam un to noteikti darītu.

Vai saprotu pareizi, ka, tavuprāt, psihiatrijas slimniekam stāstīšana par sevi nenāk par labu?

Zini, es esmu ļoti klasisks cilvēks – neesmu ne Twitter, ne Instagram. Facebook tikai ieeju paskatīties, kam ir dzimšanas diena. Visa tā klaigāšana sociālajos medijos – kā man šobrīd iet, kurš man nodarīja pāri... Tas nevienam nenāk par labu. Par to ir arī pētījumi – cik daudz laika mēs pavadām pie ekrāna, pētot citu dzīves, komentējot, sagaidot šajā burbulī uzmanību – arī tas psihiskajai veselībai nevar nākt par labu.

Vajag runāt ar dzīviem cilvēkiem, draugiem, uzticamām personām, jo sociālā kontakta laikā smadzenes ļoti smuki izstrādā laimes hormonu, oksitocīnu, ko nekad nevarēs iegūt no telefona. No telefona var iegūt adrenalīnu un dopamīnu, kas cilvēku kādu laiku tur uzbudinājumā.  

Tie psihiatra pacienti, kuriem viss ir kārtībā – viņi strādā, viņiem ir bērni (un tādu ir lielākā daļa) –, nekad dzīvē nerakstīs komentārus soctīklos. Viņi atnāks pie daktera, atnesīs ģimenes bildi, mēs parunāsimies, izstrādāsim tālāko taktiku un dzīvosim laimīgi. Vārdu sakot, es nedomāju, ka publiskā skatuve ir vieta, kur izgāzt savu iekšējo tumsu.

Psihiskās veselības traucējumi izraisa ciešanas, kaunu un šaubas par to, vai ārstēšanās vispār ir nepieciešama. Ja kāds, kurš vēl nav pārliecināts par to, ka viņam vajag ārstu, izlasīs subjektīvisma pilnas pārdomas, varbūt viņš nekad līdz tai palīdzībai nenokļūs. Tajā pašā laikā tāda cilvēka viedoklis, kurš izdzīvojis psihisko traucējumu pieredzi, ir jāņem vērā, lai mēs varētu uzlabot sistēmu. Viedokli vajadzētu paust nevis feisbukā, bet gan ārstniecības iestādē – tur pacientu paustās šaubas tiek izskatītas un dokumentētas, redzams arī, kāda rīcība sekojusi no medicīniskā personāla puses.

Tu esi padziļināti pētījusi un rakstījusi par šizofrēniskā spektra traucējumiem, psihozēm. Kāpēc tevi interesē tieši tas? Vai psihiatrijā tā neskaitās grūtākā slimība?

Tāpēc arī interesē! (smejas) Domāju, katram ārstam ir gan savs izaicinājums, gan aicinājums. Jā, tā ir viena no grūtākajām slimībām. Tādā nozīmē, ka ir ļoti jācīnās, lai slimība neaizietu hroniskā fāzē, kur mēs vairs nevarētu palīdzēt. Nevienam pacientam nekad nevar solīt, ka spēsim veiksmīgi izārstēt pirmo, otro psihozes epizodi un paasinājumi vairs neatgriezīsies. Mēs nevaram solīt, ka pilnībā izārstēsim negatīvos simptomus, bet strādājot varam panākt gandrīz tādu pašu dzīvildzi kā jebkuram cilvēkam un neļaut cilvēkam zaudēt produktivitāti vai tikt izsviestam no sabiedrības.

Mana darba lielākā vērtība ir tāda, ka šobrīd tas ir valsts apmaksāts pakalpojums Nacionālā veselības dienesta pilotprojekta ietvaros. Tā ir programma jauniem cilvēkiem ar pirmo psihozes epizodi – mēs to izstrādājām un aizstāvējām manas doktorantūras laikā. Pusgadu strādā multiprofesionāla komanda, pieci cilvēki un komandas vadītāja. Tā nav tikai ārstēšana ar medikamentiem, tur ir iekļauts ģimenes atbalsts, pacienta un viņa ģimenes izglītošana, psihoterapija un sociālais darbinieks, lai palīdzētu sakārtot dzīvi un dotu cerību, ka ir jēga dzīvot gan ar, gan bez šizofrēnijas. Latvijai tas ir diezgan liels notikums, un es, protams, esmu pateicīga visām iesaistītajām valsts institūcijām un saviem augstākstāvošiem kolēģiem slimnīcu vadībā, kā arī Latvijas Psihiatru asociācijai.

Foto: Oļegs Zernovs

Kā var zināt, ka psihozes epizode ir pirmā?

Ja psihoze ir bijusi, to nevar nezināt. Tas ir kontakta zudums ar realitāti un traumatisks stāvoklis pašam cilvēkam. Drīzāk jautājums ir par to, cik ātri tas tiek pārvarēts un kā cilvēks nonāk līdz palīdzībai. Jo psihoze spilgtāka un izteiktāki uzvedības traucējumi, jo ātrāk mēs pacientu saņemam aprūpē – apkārtējie to nevar nepamanīt. Ja šizofrēnija vai pirmā psihozes epizode sākas ar to, ka cilvēks noslēdzas sevī, ielien kādā stūrītī, izstājas no skolas, augstskolas vai pamet darbu, tas nevienu netraucē, tāpēc slimība var ilgi palikt neārstēta. Te ir runa arī par sabiedrības attieksmi – cilvēki, kuri spēj skaļāk uzstāt uz savām vēlmēm un tiesībām, savā veidā ir privileģētāki, saņemot veselības pakalpojumus.

Ja runājam par šizofrēnijas pacientiem, mēs nevaram gaidīt, ka cilvēks pats skries pie mums ārstēties, jo viņa smadzenēs ir tādas izmaiņas, ka brīžiem zūd izpratne par to, ka ir jāārstējas. Tāpēc veselības aprūpes sistēmai jāiet pie cilvēka. Dzīve ir vērtība.

Šobrīd Latvijā apmeklēt psihoterapeitu vairs nav apkaunojoši – tas pat parāda, ka tu rūpējies par savu veselību vairāk nekā vidējais cilvēks. Taču par psihiatra apmeklējumiem gan cilvēki nestāsta…

Bet kāpēc jāstāsta, ar kādu mērķi? Jūs taču soctīklos nestāstāt, cik bieži ejat pie ginekologa vai proktologa, tad kāpēc būtu jāstāsta, ka ejat pie psihiatra?

Es neapstrīdu, ka cilvēki baidās teikt, ka iet pie psihiatra, bet statistikā mēs redzam, ka pieprasījums pēc pirmreizējām konsultācijām ir dubultojies, un šobrīd mēs visi esam pārslogoti. Mums pietrūkst psihiatru, pacientu mums nepavisam nepietrūkst, arī neirotiskā spektra – tas ir labi, cilvēki rūpējas par savu veselību.

Kā var zināt, no kuriem psihiski slimajiem cilvēkiem ir jābaidās, bet no kuriem nav? Un kuriem varbūt ir jāpalīdz?

Lai gan mums gribas baidīties – “ko viņš man nodarīs, izskatās, ka viņš runā ar sevi” –, vienmēr pirmām kārtām jāuztraucas par to, ko pacients var nodarīt sev, jo cilvēks tobrīd nav spējīgs kritiski spriest. Tātad sāksim ar uztraukšanos par pacientu. Pietiek ar ātrās palīdzības izsaukšanu, it īpaši, ja novērojams psihomotors uzbudinājums vai neadekvāta rīcība.

Ja ziemas laikā redzam puspliku cilvēku ar basām kājām staigājam apkārt, vispirms domāsim par viņu un tad, protams, arī par sabiedrības drošību. Es gribu teikt, ka mēs sākam uztraukties tikai tad, ja mums kāds traucē. Ja kaimiņš bļaustās, dusmojamies un saucam policiju, bet, ja kaimiņš gadu neiziet no dzīvokļa smagas depresijas vai citu traucējumu dēļ, tas kādu uztrauc retāk. Es ieteiktu būt līdzjūtīgākiem pret apkārtējiem cilvēkiem, un, ja viņiem viss būs kārtībā, drošībā būsiet arī jūs.

Esmu dzirdējusi tekstu: psihiatram jau nav citu veidu, kā ārstēt, izņemot zāles.

Tas ir tāds diezgan novecojis teksts. (smejas) Paldies Dievam, ka dzīvoju laikā, kad psihiatram vairs nav jāstrādā vienam. Mums ir multiprofesionālas komandas visos līmeņos – ambulatori, dienas stacionāri. Ja ir runa par sabiedrības aizspriedumiem, cilvēkiem vecumā līdz 40 parasti aizspriedumu nav, viņi nāk. Ir pilnīgi normāli 18 gados aiziet pie valsts apmaksāta psihiatra un izstāstīt savas bēdas, pārbaudīt, vai, piemēram, nav uzmanības deficīta. Bet vecākas paaudzes cilvēkiem ir cita pieredze un pilnīgi citi uzskati.

Jā, medikamenti ir pamats – jūs nevarat izārstēt, piemēram, stafilokoku bez antibiotikām. Tāpat arī psihozes laikā nevar nolīdzsvarot dopamīnu bez medikamenta, kas šo dopamīnu bloķē.

Psihiatrija ir klīniskās medicīnas nozare ar ļoti nopietni pierādītu bioloģisko komponentu, ko mēs ārstējam ar medikamentiem. Ja mums kaut kas sāp, mēs dzeram ibuprofēnu vai paracetamolu, un par to neviens uzacis nerauc. Ja cilvēkam ir smaga depresija, kuru bez medikamentiem izārstēt nav iespējams, mums vienkārši nav variantu. Psihiatrijā ir svarīgi vairāki dzīves aspekti.

Mainīt dzīvesveidu nevienam nepatīk. Kā – es taču reizi nedēļā eju pie psihoterapeita, es par sevi rūpējos! Taču jūs turpināt smēķēt, dzert pa 4–5 kokteiļiem brīvdienu vakaros, jūs nesportojat, jums ir 15 kilogrami liekā svarā, jūs neesat gatavs, teikšu godīgi, dzīvot patiesās attiecībās. Jūs neesat gatavs mainīt dzīvesveidu, taču cilvēks kā sistēma nevar būt vesels tikai no vienas vienīgas psihoterapijas un medikamentiem. Psihiatrijā forši ir tas, ka mēs nestrādājam ar, atvainojos, vienu pumpu vai vienu brūci, mēs strādājam ar cilvēka dzīvi. Pirmais, ko vienmēr visiem stāstīšu, būs par dzīvesveidu. Uzturs, fiziskās aktivitātes un sociālā vide.

Tas tiešām palīdz psihisku slimību gadījumā?

Kā viens no elementiem – noteikti! Ja cilvēks atnāk pie mums ar trauksmi, paniku vai neirotiskiem traucējumiem, ko provocē vardarbība mājās, kā lai mēs viņu izārstējam ar medikamentiem, ja viņš paliek tajā vidē? Tas ir pirmais. Otrā ir medikamentozā ārstēšana, par kuru atkal ir dažādi mīti – blaknes, viss ir slikti utt. Latvijā ir pieejami gandrīz visi jaunākie Eiropas Savienībā reģistrētie medikamenti psihiatrijā. Jā, blaknes var būt arī no smektas, bet tāpēc cilvēkam ir viņa ārsts, ar kuru kontaktēties.

Ja pacients man saka, ka viņam ir slikti, tas ir sarkanais karogs medikamenta mainīšanai. Un, ja runājam par hroniskām saslimšanām, tad tie, protams, ir medikamentu lietošanas gadi. Ja runājam par depresijas epizodi, tad visi ir laipni lūgti izlasīt ne tikai blakņu sarakstu, bet arī anotācijas pirmo daļu, kurā skaidri norādīts, līdz cik mēnešiem medikaments jālieto. Trešā ir psihosociālā intervence, kas iekļauj psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapeitisko darbu individuāli vai grupā. Tā darbojas multiprofesionālā komanda. Tas jau sen vairs nav stāsts tikai par medikamentiem.

Ņemot vērā to, ka tu visu dienu komunicē ar pusdzīviem, knapi runājošiem depresīviem cilvēkiem, tava enerģija ir apbrīnojama. Tomēr gribas saprast – tā ir maska? Vai tu tā tiešām jūties?

Pirmkārt, es visu dienu nekomunicēju ar pusdzīviem cilvēkiem, es daļu no viņiem izārstēju, slimību kompensēju vai – visbiežāk – stabilizēju. Ja es dienā pieņemu divdesmit cilvēku, puse no tiem ir stabili – smaidīgi un pateicīgi, mēs vienkārši kopā ejam caur dzīvi. Dzīvē krīzes ir gan man, gan manam pacientam, tās nav atkarīgas no tā, kādas psihiskās slimības mums ir. Cilvēkam ar psihisku saslimšanu tikai ir grūtāk krīzi pārvarēt. Viņi nāk pie manis, mēs nezaudējam kontaktu, kopā varam pasmieties par dzīvi un to, kas palicis aiz muguras.

Foto: Oļegs Zernovs

Cik liela loma ir vecākiem? Vai vari nosaukt pazīmes, kuru gadījumā bērns varbūt būtu jāaizved pie bērnu psihiatra?

Uzreiz nevajag psihiatru – ne lielo, ne mazo cilvēku. Mēs Latvijā esam nedaudz izlutināti. Tagad droši vien es atkal visus nokaitināšu, bet psihiatrs ir beznosūtījuma ārsts, un katram, kuram kaut kas neieiet kādā rāmītī, uzreiz gribas startēt pie psihiatra. Taču vispirms vajadzētu vērsties pie ģimenes ārsta. Mums ir plašs psihologu klāsts. Arī pašam sevi nevajadzētu uzreiz biedēt ar psihiatru. Psihiatrs ir augsti kvalificēts speciālists.  

Par bērniem un vecākiem. Pirmām kārtām arī vecāki ir tikai cilvēki. Brīžiem tas spiediens uz vecākiem ir tik liels, ka cilvēks visu dzīvi var nepamatoti justies vainīgs. Viņam visu laiku saka – tu rīkojies nepareizi, tu nepamanīji šito vai to. Un tad mammas pie bērnu psihiatra atved bērnu, kuram ir kaut kādas normālas augšanas izpausmes.

Jā, vecākiem ir jābūt ar bērniem kopā, jāvēro. Ja attīstība neatbilst standartam – ja bērns vēl ir mazs, tam vajadzētu pievērst uzmanību –, varbūt pietiek ar ģimenes ārstu, skolas psihologu, audiologopēdu vai ergoterapeitu. Manuprāt, mums vairāk jādomā par sabiedrību kopumā, un viena lieta, par ko man sāp sirds, ir nelabvēlīgā vide.

Mēs ļoti bieži negribam pamanīt, ka bērns aug nelabvēlīgos apstākļos – piemēram, kāds no vecākiem lieto alkoholu vai nekad nav mājās, un tad tas bērns aug pats par sevi. Tad viņš aiziet uz skolu, un Latvijas skolās situācija ir ļoti nežēlīga – apsmiešana, vajāšana, ņirgāšanās sociālajā vidē, izstumšana –, turklāt viss uzreiz tiek nofilmēts. Es varu nonākt līdz asarām, kad redzu, kā trīsdesmit skolēni piekauj vienu, to nofilmē un ieliek internetā. Vecākus es gribētu atstāt mierā, drīzāk ieteiktu paskatīties uz sabiedrību kopumā un nebūt vienaldzīgam.

Kā tu pēc tik daudzām darba stundām restartējies?

Tas ir ļoti labs jautājums. Pārslēgties – tā patiesībā ir grūtākā dienas daļa. Man ir divi suņi un 10 000 soļi dienā, neskatoties uz visiem pienākumiem. Pieņemšana man nav katru dienu, man ir arī citi pienākumi, vairāk saistīti ar koncentrēšanos, intelektuālo darbu un sagatavošanos: papīru un dokumentu rakstīšanu un lasīšanu, komandu vadīšanu.

Manam vīram jau ir tāds standarta teiciens: tad mēs šovakar runāsim vai paklusēsim? Jo es neesmu cilvēks, kuram vakaros vēl gribas runāt, es labāk ņemu savus suņus un braucu uz mežu vai izstaigājos. Arī uz draugu vai radinieku pasākumiem mani ir grūti izvilkt, jo sestdienas vakarā labāk lasīšu grāmatu vai kārtošu māju. Tā ir mana atpūta, kuru izvēlos tā vietā, lai apmeklētu kādu pasākumu, kur man atkal prašņās par psihiatriju. Es atgūstos vienatnē.

Ja nu mājās ir psihiski slims cilvēks, kurš negrib ārstēties?

Es tur neredzu neko neparastu – cilvēks, kuram ir slimas smadzenes, negrib ārstēties.

Kā lai viņš nonāk pie ārsta? Mums taču nav piespiedu ārstniecības?

Mums ir ārstēšana bez pacienta piekrišanas, kas aprakstīta Ārstniecības likuma 68. pantā. Tur ir 1. punkts: apdraud pats sevi, piemēram, neēd, izsaka pašnāvības draudus vai veic mēģinājumu, dzīvo murgu vai halucināciju varā. Un 2. punkts, ja tiek apdraudēta kāda cita veselība vai dzīvība – piemēram, viņš skrien kādam virsū ar nazi, kas, protams, nozīmē augstas intensitātes vardarbību. Mums ir ātrā palīdzība, policija un ārstu konsīlijs, un mēs 72 stundas drīkstam šāda pacienta stāvokli novērot. Pēc tam vēršamies tiesā un lūdzam iespēju pacientu ārstēt bez viņa piekrišanas.

Ārstu konsīlijs droši vien nenāks uz jūsu dzīvokli pēc jūsu tuvinieka, tas pirmais solītis būtu jāsper ģimenei, bet, ja cilvēks ir vientuļš, tas jādara sabiedrībai. Mēs nevaram vienkārši ļaut cilvēkam kaut kur palikt.

Man divas dienas ir bijis slikts garastāvoklis. Kas psihiskajai veselībai būtu labāk – saņemties un uzlikt smaidīgu masku vai to sliktumu izbaudīt un neslēpt?

Ir tāds nesaprotams sadalījums – ir cilvēki, kuri ļoti aktīvi grib debatēt ar psihiatru, pat pierakstās pie ārsta tikai tāpēc, lai aprunātos. Un ir pacienti, kuri cieš un mokās, bet nevar to rindu izstāvēt, pat lai saņemtu savu medikamentu. Divas dienas vēl, paldies Dievam, nav kritērijs. Kritērijs tomēr ir tās divas nedēļas. Nomāktība ir dzīves sastāvdaļa, pilnīgi normāla parādība. Es pat domāju, ka skumjas ir skaistas.

Tu teici “izbaudīt” – es domāju, ka skumjas nevar izbaudīt, bet tās var piedzīvot, un man liekas, ka tajā piezemējumā pasaule izskatās patiesāka nekā tad, ja mēs tādā nelielā eiforijā skraidām apkārt. Pret sevi jābūt godīgam – jāsaprot, kāpēc man šobrīd ir tā nomāktība un ko es varu darīt, lai neuzkāptu uz vēl viena grābekļa. Kā es varu par sevi parūpēties, jo arī medicīniskajā terminoloģijā pašpalīdzība ieņem arvien lielāku vietu. Taču uzlikt masku un strādāt… Pārāk ilgi es jums staigāt ar to masku neieteiktu, bet divas nedēļas var. (smejas)

Vienmēr pacientiem iesaku noskatīties filmu Inside out – par to, cik būtiskas ir visas emocijas. Mēs nevaram iztikt ne bez dusmām, ne bez skumjām, ne bez riebuma; tas viss mūs veido. Mani sadusmo, ka cilvēki Instagram un filmās saskatās, ka visu laiku jābūt laimīgiem. Tās ir pilnīgas muļķības. Mēs nevaram visu laiku būt laimīgi, katrs cilvēks visu dzīvi iet cauri savām personīgajām traģēdijām. Ja jūs visu laiku esat eiforijā un laimīgs, tas ir psihisks traucējums.

Vai tu pati seko savam noskaņojumam?

Man jau nav laika tam sekot, man ir jāstrādā. Man darba dienas var ilgt 14–16 stundas. Brīžiem es domāju, ka ikvienam ir sava misija, un man šķiet, ka dažiem no mums nedaudz ir arī jāpastrādā. Un man arī tas izdodas.

Cik uzmanīgam jābūt cilvēkam, kura rados kādam bijusi šizofrēnija?

Vajag atviegloti nopūsties, ka ir 21. gadsimts. Pacientam ar šizofrēniju var būt bērni, kuriem šizofrēnijas nebūs. Bet, protams, tad jābūt uzmanīgākam. Ja runājam par populācijā iegūstamajiem riskiem, tad atkarību izraisošu vielu, piemēram, marihuānas lietošana psihotisku traucējumu iespējamību var palielināt līdz pat desmit reizēm.

Riska faktors ir arī stimulantu un alkohola lietošana. Riska faktori ir saistīti arī ar jau minēto ņirgāšanos skolā vai atrašanos stresa stāvoklī. Psihe ir jāsaudzē, un attīstībai ir jānodrošina labvēlīga vide. Galvenais ir nenobīties no iespējas, ka arī tev vajadzēs ārstēties, jo šobrīd ārstēšana ir citā līmenī. Salīdzinot ar to, kā bija pirms 50–60 gadiem, šobrīd mēs esam kosmosā.   

Kādi ir tavi tālie un ne tik tālie mērķi darbā? Starp citu, vai tu esi karjeriste?

Es esmu cīnītāja. Šobrīd es esmu psihiatrs, tā ir mana profesija, bet es arī vadu RPNC Izglītības un pētniecības daļu. Es visu dzīvi esmu cīnījusies un centusies kādu aizsargāt, man smadzenēs vienkārši ir tāda programma. Es vienmēr aizsargāšu tos, kuri mazāk pasaka, ir klusāki vai vairāk ievainojami.

Kāda tur karjeriste – es nekad neesmu strādājusi privātajā sfērā, visu dzīvi strādāju tikai valsts sektorā. Studiju gados esmu bijusi arī jaunākais personāls, esmu izgājusi visas pakāpes, un lielākā daļa manu aktivitāšu ir pilnīgi brīvprātīgas – profesionālajās asociācijās, biedrībās, skolās un tagad arī jaunie pienākumi Veselības ministrijā…

Mana dzīve apmeta kūleni pērn, kad Rīgas Psihiatrijas centrā nomainījās valde. Mani izcēla no psihiatra kabineta, kur es piecas dienas nedēļā strādāju 8–10 stundas un brīvdienas pavadīju, rakstot medicīnisko dokumentāciju. Daktere Pūce mani “izņēma” no šī kabineta, ielika administrācijā un teica: viss, mainām sistēmu! Protams, es visu laiku “cepos”, viss nav rozā toņos, bet mēs strādājam pie tā, lai situācija mainītos. Vai man kā indivīdam tas nākotnē kaut ko dos? Tikai kā sabiedrības loceklim, jo sfēra lēnām sakārtosies.

Man ir fantastiski kolēģi, profesors Māris Taube un Dr. Elmārs Tērauds, un, protams, RPNC administrācija, kas man uzticas profesionāli un atbalsta. Tagad mums Izglītības un pētniecības daļā ir metodiskais centrs – mēs pirmie veidojam psihiatrijas standartus, lai cilvēki varētu saņemt vienādu pakalpojumu neatkarīgi no tā, kur Latvijā viņi vēršas pēc palīdzības. No visām slimnīcām ir fantastiska atsaucība, bet darbs ir ļoti apjomīgs. Vēl mums ir agrīnās intervences programma. Tās ideja radās aiz izmisuma, virtuvē pie tējas krūzes – ko man darīt ar pacientiem, kuriem ir pirmā psihozes epizode? Tagad, pēc septiņiem gadiem, viņiem tas ir valsts apmaksāts pakalpojums un man vairs nav šī jautājuma – man viņiem ir jādod koordinatora telefona numurs. Man nevajag karjeru, ja man ir iespēja tik daudz izdarīt valsts sistēmas labā.

Kāda trauksme ir normāla? Cik normāli ir uztraukties?

Absolūti normāli! Un, ja jaunietis visu nakti neguļ, no rīta vēl uzpīpē, tad nāk pie psihiatra un sūdzas, ka viņam stundās trīc rokas un sitas sirds… Trauksme ir fizioloģiska atbildes reakcija. Es jums pateikšu, kad tas nav normāli: ja tā jums ikdienā traucē funkcionēt, ja jūs nevarat veikt darbības, kas jums agrāk darbā vai ģimenē bija norma. Mūsdienās mēs dzīvojam daudz lielākas intensitātes un spiediena apstākļos, arī darbā tiek prasīta pavisam cita veida slodze nekā pirms 10 vai 15 gadiem, protams, mēs satraucamies. Mēs esam cilvēki. Bet, ja mēs visu paveicam un redzam, ka tomēr tiekam galā, trauksme mūs arī pasargā.

Kad mēs iemīlamies, vai tā arī mazliet ir psihiska saslimšana? Piemēram, kad tu iemīlējies savā vīrā – pieņemot, ka tu viņā iemīlējies.

Nu, protams, ka es iemīlējos savā vīrā. (smejas) Es joprojām esmu iemīlējusies. Man vispār ļoti patīk romantisko attiecību koncepts – man liekas, ka izdevušās romantiskās attiecības ir ļoti saudzējošs faktors. Ja man nebūtu tik mierīgas, atbalstošas un mājīgas vides, kurā katru vakaru atgriezties, es ar tevi te nesēdētu. Romantiskās attiecības ir pieaugušos visvairāk ietekmējošās attiecības.

Arī studentiem stāstu, ka iemīlēšanās ir tāda “dabiskā psihoze” – mums nedaudz pazūd kontakts ar realitāti, dopamīns trako, mazliet samazinās kritika, un tas iet kopā ar saderīgu garastāvokli. Ja tā ir laimīga mīlestība, tad tā, protams, neradīs nekādu trauksmi vai konfliktus. Ja abi partneri ir iemīlējušies – un tas ir ļoti būtiski, jo, kad es iemīlējos, iemīlējās arī mans vīrs –, tas ir laimīgais stāsts. Tad psihiatrs mierīgi var jūs apsveikt ar “dabisko psihozi” un novēlēt, lai fantāzija par mīlestību līdz kapa malai kļūst par realitāti. Bet, ja iemīlas tikai viens, tad diemžēl sākas tas otrs stāsts. Tur ir visi pārējie psihoemocionālie simptomi.

Vai depresija ir visizplatītākais psihiskais traucējums?

Nē, visizplatītākā ir ģeneralizēta trauksme.

Vai nākotnē psihiatriem būs vairāk vai mazāk darba?

Psihiatriem mūžīgi būs arvien vairāk darba. Lai gan stigmatizācija ap psihiatriju vēl ir, tā tomēr krītas, un visu paaudžu cilvēki sāk vairāk uzticēties. Un otra lieta – diemžēl mūsu pasaule ir ļoti mainīga. Neviens nedomāja, ka būs karš, mēs nezinājām, ka būs kovids, taču tas neatceļ neko no tā, ko prasa mūsu ikdiena. Slodze, kas jāiztur mūsu smadzenēm, pieaug ātrāk, nekā mēs tai evolucionāri spējam pielāgoties.   

Vai jebkuram cilvēkam dzīves laikā draud psihiskā saslimšana?

Katram cilvēkam dzīves laikā būs kaut kādas adaptācijas krīzes. Kā jau teicu, krīze ir dzīves sastāvdaļa. Mēs nerodamies no gaisa, mēs visi varam kādu zaudēt, visiem var būt sarežģījumi attiecībās vai profesijā. Cits jautājums – vai visi spēj paši ar to tikt galā. Vai cilvēks spēj izsērot, spēj pielāgoties vai mobilizēties. Taču psihoemocionālo traucējumu simptomi dzīves laikā var būt visiem cilvēkiem – pilnīgi visiem. Un te ir mana otra mīļākā tēma – pašiem strādāt pie savas izturības. Pie dzīvesveida. To es arī visiem novēlētu.

Piemēram, mēs ar vīru brīdī, kad sasniedzām personības briedumu un sapratām, ka mācēsim izšķirties, bijām gatavi apprecēties. Krīzes plāns par to, ko darīsi dzīves smagākajā brīdī, ir jāuzraksta, kamēr atrodies stabilitātē. Tas ir scenārijs, kuru mēs spējam paredzēt, tāpēc varam strādāt pie savas izturības un racionāli saprast, ka šajā dzīvē ne no kā neesam pasargāti. Izturība ir psihiska, fiziska un emocionāla. Par sevi ir jārūpējas.

Citi šobrīd lasa

FOTO: atsākas rosība Vidzemes tirgus nakts tirdziņā: ko tur var nopirkt, un kādas ir cenas?
Populārais vācu aktieris Tils Šveigers riskē palikt bez kājas; viss sākās ar šķietamu sīkumu
VIDEO: Rīgas Centrālajā stacijā glābēji mēģina izvilkt zem vilciena pakļuvušu cilvēku