Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Markus Riva atzīst - pēdējā laikā viņš sācis vairāk ieklausīties savā iekšējā balsī, un tam vajadzīgs miers un klusums. (Foto: no privātā arhīva)

 

Markus Riva par modeļa smaidu, skatuvi un sapni par Eirovīziju: "Vēlme labi izskatīties man ir no vecmāmiņas"

Intervijas
11. februārī 07:16 2024. gada 11. februārī 07:16
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
"Joprojām gandrīz visu, ko nopelnu, investēju savā karjerā. Citi mūziķi ceļ mājas, es ieguldu sevī," saka dziedātājs Markus Riva. Šajā sarunā par to, kas palīdzēja šim mazpilsētas Sabiles puikam kļūt par tālu aiz Latvijas robežām populāru dziedātāju.

Šovā X faktors kārtējo reizi varējām pārliecināties, ka Markus Riva Rīgas modes nedēļā pamatoti vairākkārt  titulēts par gada stilīgāko mūziķi. Protams, perfektam apģērbam nepieciešams perfekts augums, kas Rivas gadījumā savu degvielu saņem ar vegānu pārtiku. Modeļa āriene… Par to Markus skaļus aplausus saņēma filmas Ekstāze pirmizrādē, un skaidrs, ka aiz siltā smaida un muskuļotā stāva slēpjas dzelžaina griba, kas palīdzēja šim mazpilsētas Sabiles puikam kļūt par tālu aiz Latvijas robežām populāru dziedātāju.


Markus Riva no vecā gada atvadījās Ēģiptē un beidzot pats savām acīm ieraudzīja slavenās piramīdas, par kurām lasīja ne tikai skolas grāmatās. Diemžēl nule kā pagaisis sapnis par piedalīšanos Eirovīzijas dziesmu konkursā, jo šoreiz nacionālajā atlasē Supernova nav paveicies iekļūt finālā. Ir gan bijuši piedāvājumi pārstāvēt citas valstis, taču Markus tos allaž noraidījis. Šogad dziedātājs plāno izdot albumu ar dziesmām ukraiņu valodā, taps atkal jauni video, turpināsies pasaules apskatīšana. Ja darīsi, tad sanāks – tāds ir sauklis, ar kuru Riva klauvē pie klausītāju siržu durtiņām.

Supernova 2019. (Foto: Publicitātes foto)

Apbrīnojami, ka vienmēr smaidi – ne tikai uz skatuves, bet arī, piemēram, dīdžejojot kādā pasākumā. Vai tiešām tā priecājies par cilvēkiem, juceklīgo pasauli, tajā notiekošo?

Smaidīt man sanāk dabiski. Protams, gadās grūtāki brīži, kad nesmaidu. Man patīk labas emocijas, priecājos, ja cilvēkiem klājas labi un viņiem kaut kas sanāk. Zināms, smaids ir labs ierocis šovbiznesā, bet man tas kaut kā sanāk neviltots.

Varbūt kādreiz smaidīju, lai iepatiktos, bet nu jau ir tāds briedums, kad netaisos visiem izdabāt. Tāpat jau nekad visiem nebūsi labs, nevarēsi ikvienu pārliecināt, ka tas, ko dari, nāk no sirds. Tāpēc vairāk fokusējos uz cilvēkiem, kam patīk mana mūzika, kuri man tic, grib mani redzēt, satikt pasākumos. Tas dod lielu prieku muzicēt, vadīt pasākumus.

Dažkārt gan šķiet, ka esmu introverts cilvēks, – kad viss izdarīts, darbi pabeigti, tad vakarā aizbraucu uz mežu vai pie jūras. Vai arī satuntulējos un viens pats pastaigāju pa Vecrīgu, neklausoties nekādu mūziku. Nemitīgā skrējienā, kāda tagad ir mana dzīve, protams, var izdegt, tāpēc ir ļoti svarīgi atjaunoties. Tam domāts sports, pastaigas, pabūšana ārpus cilvēkiem. Kad esi atguvies, ir prieks mesties atkal nākamajos pienākumos.

Kurā mirklī šādiem restarta mirkļiem pieslēdzi apzinātību? Vai bija kāds konkrēts, varbūt sarežģīts brīdis?

Laikam jau kovids visu salika pa vietām. Pirms tam mans grafiks bija pārsātināts ar koncertiem, raidījumiem, pasākumiem – ne tikai šeit, bet arī Krievijā, Ukrainā un citās valstīs. Pandēmijas sākumā varbūt pat jutu prieku, ka varu neko nedarīt, pievērsties hobijiem, lasīt grāmatas un nesatraukties, kas notiks rīt. Protams, satraukums bija par pašu slimību un neskaidro nākotni. Pēc šīs apstāšanās tikai šogad sajutu, ka notikumi atguvuši agrāko tempu, ka atkal ir nemitīga skriešana. Nenoliedzami, man tas patīk. Jo vairāk dari, jo vēl vairāk vari izdarīt, un tas rada papildu motivāciju strādāt vēl vairāk.

Jauki, ka pieminēji grāmatas, lasīšanu. Neparasti ko tādu dzirdēt no popzvaigznes. Vai tas tādēļ, ka tava mamma bija latviešu valodas skolotāja?

Jā, laikam tas ir iedzimts. Bērnībā biju grāmatu tārps, lasīju visu pēc kārtas, no Nezinīša līdz Žilam Vernam. Sen nav tādas grāmatas cilātas, tagad lasu pašizaugsmes grāmatas un biogrāfijas, pašlaik Arnolda Švarcnegera, vēl dažas ir nopirktas. Esmu mēģinājis lasīt digitāli, bet man patīk papīra grāmatas, gribu šķirstīt, sajust rokās, patīk arī sajūta, kad ieraugu – esmu ticis grāmatai līdz pusei. Esmu arī klausījies grāmatas austiņās kovida laikā, kad gāju pastaigās. Protams, varu būt pateicīgs vecāku ietekmei, ka jālasa, bet arī pats biju ļoti zinātkārs.

Vai lasi gultā, kā daudzi no mums, lai miega rūķis atnāk?

Nē, sēžot pie galda. Cenšos arī sevi disciplinēt, vismaz reizi nedēļā atvēlēt laiku lasīšanai.

Vai grāmatu dēļ bērnībā tiki pie brillēm?

Īsti nezinu. Brilles parādījās piektajā klasē – pāris mīnusu. Kļuvu klasesbiedriem par briļļaino Miķelīti (Markus īstais vārds un uzvārds ir Miķelis Ļaksa – D. M.). Pēc tam lietoju kontaktlēcas, kovida laikā veicu acu operāciju un tagad dzīvoju bez brillēm.

Lasītāji ir arī lieli sapņotāji, jo grāmatas sniedz vielu fantāzijai.

Dzīvoju Sabilē līdz desmit gadu vecumam. Kalnā bija saceltas kolhoza mājas, vispirms mums bija mazs divistabu dzīvoklītis, pēc tam lielāks, trīsistabu. Vecvecāki dzīvoja lejā, Lāčplēša ielā, bieži paliku pie viņiem. Kad vecmamma vēl bija dzīva, viņa bija mana pirmā klausītāja un fane. Viņai bija daudz dažādu grāmatu, lugas ieskaitot.

Uzkāru uz striķa palagu, rādīju vecmammai teātri, rīkoju koncertus, jo mājās bija akordeons un ģitāra, ko spēlēja opis. Kaimiņi arī skatījās un klausījās. Kad ar ģimeni pārcēlāmies uz Mārupi, gandrīz katru nedēļu braucu ciemos pie vecvecākiem uz Sabili, un, protams, bijām tur Ziemassvētkos un citos svētkos. Paliku tur pa vasaru, virs mums dzīvoja Aldis un Pēteris Lundes, viņiem bija klavieres. Tur, pie kaimiņiem, mācījos mūzikas skolā uzdotās gammas un etīdes.

Lundes ar Māri Žigatu izveidoja grupu Pienvedēja piedzīvojumi. Izskatās, ka tev roks pārāk neinteresēja.

Pusaudža vecumā arī man bija emo periods, kad klausījos Placebo. Saplēsti džinsi, spraužamadatas… Bet mamma aizrādīja, lai saģērbjos pareizāk. Manī iekšā varbūt dzīvoja kaut kāds dumpinieks, un tas spīts saglabājies līdz šai dienai – ja pasaka, ka nedrīkst, tomēr darīšu, kā pats gribu!

Kad sagribēji kļūt par mūziķi?

Viena no pirmajām nākotnes profesijas versijām bija dakteris. Kad to pateicu vecmammai, viņa brīdināja, ka būs asinis, jāoperē cilvēki, un tad es kaut kā sabijos. Paliku pie skatuves, mūzikas, aktiermākslas. Turklāt Sabilē nodibināja mūzikas skolu, es sāku tur iet, piedalījos teātra pulciņā, pēc tam ne par ko citu vairs nedomāju. Iestājos Rīgas Doma kora skolā, un tas bija manis paša lēmums, nevis vecāku.

Esi stāstījis par apcelšanu klasē, ko tagad sauc par mobingu. Tevi saukāja par Bebra kungu, jo biji apaļīgs, bet tev pietika gribasspēka radīt no Miķeļa Ļaksas jaunu, atšķirīgu cilvēku – Marku Rivu!

Nu, ja gribi nodarboties ar populāro mūziku, ar saviem zaķa zobiem diez vai tālu tiktu. Sporta stundā vairāk par četri man nelika, un nolēmu, ka jāmainās. Sāku krāt naudu breketēm, jo vecākiem tik daudz nebija. Piemēram, strādāju par garderobistu koncertzālē Ave Sol, jo, mācoties Rīgas Doma kora skolā, dziedot zēnu korī, iepazinu kultūras vidi, cilvēkus. Daudz ceļojām ar kori, katros Ziemassvētkos dziedāju Doma baznīcā, bija kaut kāda stipendija. Vasarās strādāju – dalīju skrejlapas, braukāju pa veikaliem, vadīju desu, maizes degustācijas, dziedādams pazīstamas latviešu dziesmas ar pārveidotiem vārdiem. Joprojām gandrīz visu, ko nopelnu, investēju savā karjerā. Citi mūziķi ceļ mājas, es ieguldu sevī. Vai arī ceļojumos, kas man ir svēta lieta. Jauni iespaidi sniedz jaunu enerģiju, patīk arī saulītē pagozēties.

Mežā labāk dzird iekšējo balsi

Pirms neilga laika jutām līdzi tevis vadītā šova X Faktors dalībniekiem. Vai pats būtu gatavs piedzīvot kritiku, atsijāšanu?

Man arī ir gadījies būt konkursanta pozīcijā, piemēram, krievu-ukraiņu šovā Gribu būt pie Meladzes, bet tur tik stingri nevērtēja. Izjutu to kā pozitīvāku salīdzinājumā ar mūsu X Faktoru, bet tādos brīžos, kad dzirdi kritiku, ir ļoti jāsaņemas, lai nereaģētu emocionāli uz subjektīviem komentāriem. Esmu iemācījies ar to tikt galā, bet, protams, redzēju aizkulisēs X Faktora dalībnieku neapmierinātību, dusmas, asaras. Dažreiz nevar saprast viņu patiesās emocijas, bija tādi, kas teica – ai, nu nekas, man nesanāca. Un tad priecājos nākamajā sezonā redzēt cilvēkus, kuri atgriežas, daži ņēmuši vērā kritiku, kļuvuši spēcīgāki, attīstījušies. Man kā šova vadītājam šī bija jau piektā sezona. Kovida laikā bija pauze, tagad atgriezāmies, un šosezon bija daudz jaunu, nedzirdētu cilvēku.

Dziedātāji Markus Riva un Dināra Rudāne piedalās Latvijas Radio 2 gada vērtīgākās dziesmas "Muzikālās bankas" 20 gadu jubilejas fināla koncertā Daugavpils Olimpiskajā centrā. (Foto: LETA)

Vai pats negribētu sēdēt pie žūrijas galda?

Protams, gribētu, jo, piedaloties aizkadra procesā, man bija sava vīzija, ko šis dalībnieks varētu dziedāt un kā viņš varētu izskatīties. Citugad sapulcēs esmu ieteicis kādus šova risinājumus, idejas, ko pats esmu piedzīvojis ārpus Latvijas. Bieži var just pirmajās atlasēs, ka dziedātājiem nav pieredzes, pēc tam sociālajos tīklos var lasīt – meitene tik labi dziedāja, bet netika tālāk... Bet tāpēc jau ir šis X Faktors, jo šovbiznesā, protams, ir svarīga balss un tas, kā tu dziedi, tomēr ar tehniku vien nepietiek. Jābūt interesantam, magnētiskam. Gadās, ka balss laba, bet nav sava mākslinieciskā redzējuma, īsti nav, ko teikt; šis jau nav kā padziedāt karaoki. Tāpēc arī Emīlija uzvarēja – jo viņai ir interesanta balss, tembrs, savs stāsts par dzīvi, personība, kas uzrunāja.

Vai tev blakus uz skatuves ir vēl daudz brīvas vietas?

Nu, šādi šovi katram mūziķim liek saspringt, domāt ko jaunu. Uz lauriem gulēt nevar, tāpēc es nemitīgi iesaistos jaunos projektos. Arī laiks visu saliek savās vietās, var jau redzēt, kuri dziedātāji no iepriekšējām X Faktora sezonām turpina neatlaidīgi strādāt, ir ar savu uguntiņu. Gadās, ka piedalās cilvēki, kas grib iegūt kaut vai piecminūšu slavu. Un, ja to var izmantot savā labā, kāpēc ne?

Pieminēji vārdu neatlaidība. Kura šī Eirovīzijas atlase būtu tev pēc skaita?

Desmitā, tātad jubileja, bet... Ļoti gribas pārstāvēt Latviju, arī profesionālā ziņā man ir svarīgs šis lielākais popmūzikas notikums Eiropā. Protams, arī liels stress, nezināmais, lai pārbaudītu savas spējas. Interesanta ir arī cilvēku reakcija, jo esmu piedalījies daudzus gadus, dažreiz pavsiam maz pietrūcis līdz uzvarai. Sabiedrībai par to bijušas dalītas jūtas, reizēm uz ielas satieku cilvēkus, kuri atbalsta: “Ceru, ka tev beidzot sanāks un tu aizbrauksi…”

Pat Raimonds Pauls saka: “Nu, palaidiet beidzot to puiku uz Eirovīziju!” Drīz jau vairs nebūsi nekāds puika…

Būtu laiks… Arī šāds viedoklis motivē. Katru gadu domāju, ar ko pārsteigt dziesmā, priekšnesumā. Jāmaina skanējums, tomēr balāde pie klavierēm tā nebūs. Man patīk rakstīt dziesmas ar vienkāršām, lipīgām melodijām. Bieži gan cilvēki manu vēsti uztver virspusēji, neiedziļinās tekstā. Dažreiz pats brīnos par savu senāko dziesmu vārdiem, to rašanās ir maģisks process – nedomāju par atskaņām, vārdi nāk no sirds, kad galvā iespīd mūzas stars no kosmosa. Piemēram, dziesma Pazudīšu pilsētā, ko sarakstīju kovida laikā, – man tāpēc patīk ceļot, ka varu pazust, aizbraukt uz vietu, kur mani neviens nepazīst. Tas ir svarīgi, jo esmu sācis vairāk ieklausīties savā iekšējā balsī, tad vajadzīgs miers un klusums.

Rīgā sporta klubā vai uz ielas mani pazīst, nāk klāt. Pārtikas veikalā skatās, kas man groziņā. Man patīk būt nostāk no cilvēkiem, kaut vai pa mežiem tepat Latvijā staigāt. Forši ir arī parunāties ar nejauši satiktiem cilvēkiem, piemēram taksometra vadītāju. Lietotnē aplikācijā parādās Miķelis, un man prasa – paga, jums taču koncertā bija cits vārds? Nē, pasē neesmu Markus Riva.

Foto: Juris Rozenbergs

Un kā tu vairāk jūties?

Markus ir mans alter ego – vai otrādi. Nezinu, kā būtu, ja uz skatuves kāptu kā Miķelis, kaut gan man šis vārds patīk. Patīk arī Markus Riva, tas ļauj man profesionāli pārslēgties, jo šis ir pilnīgi cits cilvēks. Vecmāmiņa mani vienmēr sauca par Miķelīti, mammas brālis par Miku, jo viņš nodarbojās ar autosportu un populārs bija Mika Hakinens. Āzēja mani ar dziesmu par Miķeli un gurķiem vai Pēterīti un Miķelīti, kas gāja bekas lauzt.

Bet, re, Miķelītis kļuva par modeli!

Tas sanāca neapzināti, kaut gan varbūt vēlme labi izskatīties atkal ir no vecmāmiņas. Viņa strādāja Sabiles Somdara filiālē, ņēma mani līdzi uz darbu, kur bija kalni ar krāsainām ādām, rāvējslēdzējiem, visādām lietām, no kā taisa somas. Tur dzīvojos, varbūt jau tad aizrāvos ar modes pasauli. Vecmammas tēvs kara beigās bija izceļojis uz Ameriku, mums sūtīja paciņas, piemēram, man kombinezonu, košļenes, ko te nevarēja dabūt. Vēl tagad atceros smaržu un garšu… Savukārt, kad atradu plauktā tēva nodilušos džinsus, uzvilku, bet mammai nepatika, ka tā ģērbjos. Vispār jau skolā eksperimentēju ar drēbēm, iespējams, tā izpaudās iekšējā vēlme atšķirties vai varbūt gluži otrādi – justies piederīgam.

Tagad man ir pašam savs apģērbu zīmols Lucky One, bet pusaudža gados gribēju izskatīties kā Backstreet Boys puiši. Jūsmoju par viņiem, par Ameriku, droši vien tāpēc tur nokļuvu, bet vispār tas bija spontāns lēmums, tāpat kā šovs Gribu pie Meladzes, kas man atvēra pasauli. Talantu fabrika mani nesaistīja, kaut gan gāju uz konkursu Meklējam solisti Latvijas Televīzijā deviņdesmitajos, biju viens no jaunākajiem dalībniekiem priekšatlasē.

Uz Ameriku aizbraucu ar kori, kad iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā studēt kordiriģēšanu. Pēc pusgada izstājos, jo neredzēju sevi kā diriģentu, kaut gan kormūzika man ļoti patīk. Iepazinos ar kundzi, Kolumbijas Universitātes profesori gados, Amerikas latvieti, kas teica: “Kad esi Ņujorkā, uzsit man ziņu, atnāc ciemos.” Pēc gada ar citu kori  atkal braucu uz Ņujorku. Izgāju uz ielas, man burtiski aizrāvās elpa no debesskrāpjiem, visa šī, teiksim, skaistuma. Tā bija vasara, nolēmu palikt Ņujorkā mazliet ilgāk. Atcerējos profesori, metu kautrību pie malas, caur turienes latviešiem dabūju tālruņa numuru. Piezvanīju būtībā svešam cilvēkam: “Vai nevaru pie jums palikt kādu laiku?” Viņa atcerējās, bija ļoti priecīga, un es visu vasaru nodzīvoju Manhetenā pie Centrālparka ar skatu uz Hudzonu. Tas pilnībā mainīja manu domāšanu…

Uz ielām dziedāji?

Nē, atradu aģentūru, pieteicos modeļa darbam. Mazliet biju Rīgā praktizējies, protams, neko daudz nenopelnīju. Ņujorkā mani bieži sūtīja viesmīlības darbos, kur vajadzīgi bārmeņi, iemācījos glāzes piepildīt. Iedomājies, stāvu ar paplāti rokās, stresojot, lai kokteiļu glāzes nenokrīt, un ienāk Ašers, kas R&B žanrā ir mans elks! Sirreāls brīdis… Tas bija veids, kā izdzīvot Amerikā, dienā ēšanai atvēlēju dolāru, brokastis paēdu pie savas Amerikas tantes, kas nu jau aizgājusi mūžībā. Kad atbraucu atpakaļ, draugi teica, ka esmu kļuvis brīvāks. Uz Ņujorkas emociju bāzes sāku rakstīt dziesmas, izdevu popelektronisku albumu.

Man ļoti patika mūziklu pasaule. Mācījos sabiedriskās attiecības Turībā, bet braucu stāties mūziklu aktieros Londonas Karaliskajā akadēmijā, kurā netiku. Tas bija laikā, kad Rīgā piedalījos mūziklos Vestsaidas stāsts un Nožēlojamie, kur, protams, lomiņas bija nelielas. Vēl nesen gribēju iestāties aktiermeistarības kursos, bija izsludināta pieteikšanās, bet grupa kaut kā neizveidojās. Taču man šķiet – ja dzīvē kaut kas nesanāk, kaut kādas durvis neatveras, tas ir ar kaut kādu mērķi. Tāpēc tagad tik ļoti nepārdzīvoju, ja nenonāku tur, kur biju gribējis. Ja būtu palicis Amerikā vai iestājies Londonā, tad nebūtu piedzīvojis radošo periodu Ukrainā ar Meladzes šovu, kuru rādīja vairākos atkārtojumos arī Kazahstānā un citur.

Markus var arī nesmaidīt

Gruzīnu izcelsmes komponists Konstantīns Meladze un viņa brālis, dziedātājs Valērijs Meladze, ir pametuši Krieviju, parādījuši savu attieksmi pret karu. Tu soli izdot albumu ukraiņu valodā.

Visas manas dziesmas krievu valodā sarakstītas kopā ar ukraiņu komponistiem, producentiem, kas kļuvuši par maniem draugiem. Ar Alanu Badojevu iepazinos Meladzes šova laikā, viņš ir slavens Ukrainas mūzikas video režisors, pašlaik filmē dokumentālas filmas par karu. Sanāca iepazīties arī ar citiem ukraiņu profesionāļiem, braucu augustā uz Ukrainu, oktobrī nepaspēju, jo sākās X Faktors.

Braukšu atkal, turpināšu tur labdarības projektus. Protams, nevarēju palikt neitrāls šajā situācijā, un, cerams, augustā iznāks mans albums ukraiņu valodā. Pasaule ir tā mainījusies, ka vairs nedrīkst stāvēt malā un neieņemt pozīciju, izvairīties no atbildības. Tāpēc man ļoti patika atgriezties pie dziedāšanas ukraiņu valodā. Vasarā Laima Vaikule uzaicināja piedalīties festivālā, apvaicājās, vai nevaru kaut ko ukrainiski nodziedāt. Uzrakstīju saviem draugiem, vai nav kāda ideja, un tapa dziesma Made in UA par pasaulē izkliedētajiem ukraiņu emigrantiem – ar domu, ka pienāks diena, kad visi varēs satikties.

Tev laikam nav bijis vēlmes pamest Latviju, iesakņoties citur.

Varbūt bija, bet vienmēr kaut kas ne līdz galam sanāca, atvilka atpakaļ. Nevaru sūdzēties par karjeru, paldies cilvēkiem, kuri man uzticas, palīdz, tāpēc negribas tā vienā dienā visu nogriezt kā ar nazi. Bija doma palikt Amerikā vai apmesties Ukrainā, kur šovbizness ir lielāks, un man tur pavērās labas iespējas. Bet Rīga ir labs punkts, no kura lido lidmašīnas uz visu pasauli. Bija tik jauki atgriezties no Kijivas savā dzīvoklī Mūkusalas ielā un, ja vajadzīgs, nākamajā dienā lidot atkal uz kādu citu vietu. Tā līdz galam nekad nesaņēmos pārcelties.

Kāda izskatās Markus Rivas māja?

Forši, ja piesakās kādi žurnālisti atnākt ciemos, fotografēt, tad ir iemesls visu sakārtot, citādi dažreiz ir liels juceklis. Cenšos gan neapaugt ar mantām, esmu minimālisma cienītājs. Zinu klapatas, kas jāpiedzīvo pārvācoties, jo dzīvokli īrēju. Pērn atkal pārvācos, nezinu, cik ilgi dzīvošu šeit – nosacīti uz koferiem. Bet ir dažas mīļas lietas, arī maza palma, kas aug no kokosrieksta. Man patīk zaļumi, mammai ļoti patika dārzs, arī man bērnībā bija jāravē. Protams, kad to lika darīt, nejutos forši, bet mammai dārzs bija kā svētnīca – ļoti skaistas dālijas, rožu krūmi, tādi un šitādi augi. Tas nospiedums manī palicis.

Nesen biju savās vecajās mājās Mārupē, šķiroju vecas mantas. Aizpērn decembrī mūžībā aizgāja patēvs, kurš mani uzaudzināja, jo īstais tēvs nomira, kad man bija tikai deviņi mēneši. Man ir divus gadus vecāks brālis Mārtiņš, kas strādā pārtikas nozarē, un otrs, Matīss, ir sešus gadus jaunāks, man bērnībā viņš bija jāstumj ratiņos. Var teikt, ka man patika brāli pieskatīt, mums bija brālēni, kopā darījām visādas blēņas. Tagad Matīss ir basketbola treneris.

Mārupes māja man būtu pārāk liela, savulaik tur dzīvojām pieci cilvēki. Pietika naudas uzbūvēt lielu māju, uz kuru pārcēlāmies no divistabu dzīvokļa, suns arī vēl bija. Tas mums toreiz bija liels notikums, bet pašlaik to uzturēt ir dārgi, ar brāļiem plānojam māju pārdot.

Kārtojot mantas, Mārupē atradu savus piezīmju bloknotus, kuros rakstīju arī dzejoļus. Kaut kad rakstīšu grāmatu, un šis būs labs izejmateriāls. Nezinu, vai kādam būs interesanti lasīt manu biogrāfiju, bet to uzrakstīt man šķiet laba ideja. Jo vairāk dzīvoju, jo vairāk sāku atcerēties…Tagad, runājot par košļenēm, acu priekšā uzausa aina: istaba Sabilē ar zemu galdiņu un košļeņu maisiņu. Mmm, kāda smarža! Papīru kalnos uzgāju arī mammai veltītu kartīti no hokejista, Latvijas izlases spēlētāja Valta Freiberga, kas mācījās pie manas mammas latviešu valodu.  Viņš bija uzrakstījis tik jauku novēlējumu, es nofotografēju, aizsūtīju viņam ar pateicību par tik labiem vārdiem manai mammai.

Hokeju laikam neesi spēlējis? Bokss, joga, peldēšana...

Bērnībā biju galīgi nesportisks, bet apzināti sāku ar sevi nodarboties, tagad regulāri apmeklēju sporta klubu. Tas ir meditatīvs process, kurā tu transformē iegūto enerģiju, saņem jaunu. Man vispār ir svarīgi labi justies, arī labi izskatīties.

Erotiskā grāvēja Ekstāze pirmizrādē skaļākie aplausi skanēja tieši tad, kad kadrā parādījies tu, pozējot un demonstrējot savu modeļa ārieni galvenajai varonei – fotogrāfei. Tieši to taču vēlējies – būt aktieris, nonākt uz ekrāna!

Tai brīdī iegrimu krēslā. (Smejas.) Jā, bija arī pāris teikumu šajā lomā. Cerams, nākamajās filmās varēšu parādīt kaut ko vairāk par muskuļiem, tāpēc gribēju mācīties aktiermeistarību, jo mani interesē kino. Jā, varētu būt arī ļauns, dusmīgs, filmu pasaule mani vienmēr vilinājusi, un žēl, ka līdz šim mani gribējuši izģērbt puspliku vai bijis jātēlo pašam sevi dziedot. Esmu piedalījies dažos seriālos, arī vienā ukraiņu filmā, bet, lūdzu, dodiet man iespēju tēlot kādu dramatisku lomu! Protams, sižetu veidošana videoklipiem, dziesmai arī prasa aktiermeistarību, bet nebaidos saņemt jēlas olas vai tomātus savā virzienā, ja pamēģināšu kaut ko pilnīgi citu.

 Uzreiz pēc Ekstāzes filmējos seriālā Produkts, kas uz ekrāniem nonāk janvārī, nav ļoti liela loma, bet bija, ko darīt. Jāju pat uz zirga, un tā bija otrā reize manā mūžā seglos. Par laimi, nenokritu un neko nesalauzu, atcerējos vecmāmiņu, kura bērnībā man skaidroja: “Ja mācīsies aktieros, tev būs konservatorijā jājāj ar zirgu un jāmācās krist!” Nofilmējos arī vienā starptautiskā šausmu filmā ar amerikāņu režisoru, kas šogad būs gatava. Tēloju personāžu, kuru beigās nogalina, un tur mani palūdza nesmaidīt…

Citi šobrīd lasa

FOTO: draugu, radu un kolēģu lokā reperis Gustavo prezentē savu autobiogrāfiju
Skandālu izraisījusī dziedātāja LP ar karodziņu pie krūtīm atvainojas ukraiņiem: "Es jūs mīlu un atbalstu" 2
FOTO: Hermanis JRT atklāšanas pasākumā neskopojas ar komplimentiem: "Atjaunotā ēka ir mākslas darbs!" Smaida arī aktieri, bet kā tur izskatās?