Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Velibors Marinkovičs pa Vilkmuižas ezeru ik dienu noairē apmēram desmit kilometru. (Foto: Rojs Maizītis)

"Pietrūkst ēdienu, bet mājas ir šeit!" Velibors no Bosnijas aizairē līdz Talsiem

Klausies ziņas sadarbībā ar:
Sporta zvaigznes
25. septembrī 05:49 2023. gada 25. septembrī 05:49
  Sandris Metuzāls | Kas Jauns Avīze
Ja gadās Talsos iet garām Vilkmuižas ezeram, tad reizēm tur var redzēt vientuļu airētāju, kurš straujā tempā kursē no ezera vienas malas uz otru. Tas ir Bosnijā dzimušais Velibors Marinkovičs (31), kurš jau vairākus gadus dzīvo Talsos un vietējā sporta skolā trenē jaunos kanoe airētājus.

Stāsts par to, kā Velibors no Bosnijas nonāca Latvijā, ir šādiem gadījumiem tradicionālais – mīlestība. Trenējoties Horvātijā viņš iepazinās ar meiteni no Latvijas, kura tur bija aizbraukusi atpūsties. Vārds pa vārdam, līdz radušās abpusējas jūtas. Taču grūti uzturēt attiecības, ja abus šķir pāris tūkstoši kilometru, tādēļ meitene (kura tagad jau kļuvusi par viņa sievu) aicinājusi Veliboru braukt uz Latviju. Te taču arī cilvēki nodarbojas ar airēšanu, turklāt, kā izrādās, augstākā līmenī nekā Bosnijā.

Iedzīvojies Talsos un Latvijā


Dzimtenē Veliboram treneris bijis tikai pirmos trīs gadus, tādēļ Latvija, kur nav problēmu trenēties pie profesionāļa, uz šā fona izskatās labāk. Nav brīnums, ka pēc pārcelšanās uz mūsu valsti bosnietim izdevies būtiski uzlabot savus rezultātus.

Atbraucis uz Latviju, Marinkovičs uzsāka mācības Sporta akadēmijā. Protams, bez latviešu valodas zināšanām te iztikt bija grūti, tādēļ nācās apgūt arī to. Šajā ziņā Veliboram ir pamats ar sevi lepoties – tagad latviski viņš runā raiti. Sākumā gan bijis grūti: “Es nedomāju, ka iemācīšos valodu tik ātri. Taču paldies sievai un viņas vecākiem, kuri ar mani runāja tikai latviski – citādi jau valodu nevar iemācīties. Es pats teicu, lai viņi runā tikai latviski. Sākumā jau bija grūti saprast, ko viņi saka, taču pamazām sapratu arvien vairāk un vairāk.”

Pastāvīgi Latvijā viņš dzīvo kopš 2019. gada un pāris pēdējos gadus par savām mājām sauc Talsus. Par to jāpateicas darba piedāvājumam no vietējās sporta skolas. “Tas man bija diezgan liels pārsteigums, jo Bosnijā tā nenotiek, ka tev uzreiz piedāvā darbu. Parasti pāris gadus ir jāpagaida,” saka Marinkovičs.

Par to, kā izskatās Talsi, viņam toreiz nav bijis ne jausmas. Arī pirmais iespaids nebija pats labākais, jo iepazīt pilsētu viņš atbrauca Latvijas klimatam visdrūmākajā mēnesī – novembrī. Uz dzīvi te pārcēlās februārī, kas arī pie mums būtiski atšķiras no Bosnijas. Taču nu jau bosnietis Talsos ir aklimatizējies un ar dzīvi apmierināts.

“Man te ļoti patīk. Sievas vecākiem ir māja Jūrmalā – tā ir ļoti skaista pilsēta, tādēļ vasarā bieži dzīvoju arī tur, taču Talsi ir mazāki un mājīgāki. Te visur var izstaigāt kājām. Apkārt meži, arī jūra nav tālu – tikai 30 kilometri. Arī ezeru te ir daudz,” Velibors uzskaita deviņu pakalnu pilsētas priekšrocības.

Visi domāja, ka no Latgales

Ezeri – tie airētājam ir svarīgi. Velibors ir no Bosnijas novada, kas robežojas ar Horvātiju, netālu no mājas tek upe, tādēļ nav brīnums, ka sācis nodarboties tieši ar airēšanu. Taču tai ezers ir piemērotāks nekā upe, tāpēc Velibora sajūsma par daudzajiem Latvijas ezeriem ir saprotama – Bosnijā to ne tuvu neesot tik daudz.

Nerunājot nemaz par to, ka būtu tik tuvu pie mājām kā Talsos; tiesa, Vilkmuižas ezers, kur notiek treniņi, kārtīgām sacensībām ir par īsu, tām piemērotāka būtu vismaz divus kilometrus gara ūdenstilpe. Toties, kā jau teikts, pašā Talsu viducī, tāpēc audzēkņiem nav jāmēro tāls ceļš. Pats Velibors te ik dienu noairē apmēram desmit kilometru.

“Kad sāku runāt latviski, tad akcenta dēļ visi domāja, ka esmu no Latgales,” smejas Velibors. (Foto: Rojs Maizītis)

Vēl viņš ir sajūsmā par mežiem, kuri Latvijā vienmēr ir rokas stiepiena attālumā un līdz tiem nav jābrauc vairākus desmitus kilometru, kā Marinkoviča dzimtenē. Nu jau viņš ir pieradis arī pie Latvijas ziemas un pat iemācījies slēpot, ko Bosnijā nebija darījis. Pats gan atzīst: “Pie Latvijas ziemas man bija grūti pierast. Pirmajā ziemā, kad atbraucu uz šejieni studēt, bija mīnus 20 grādi. Kad stāstīju to vecākiem, viņi nevarēja noticēt – kā, tik auksts taču nemaz nevar būt! Toties vasarā te ir ideāli.”

Sportists, kura labākais sasniegums ir U-23 pasaules čempionātā izcīnītā ceturtā vieta airēšanas maratonā, pats tagad piedalās Latvijas sacensībās un cerības liek uz saviem audzēkņiem, no kuriem kāds varbūt ar laiku izaugs par augsta līmeņa airētāju. Veliboram ir apmēram 20 audzēkņu vecumā no septiņiem līdz 17 gadiem. “Ir divi trīs, kuri acīm redzami progresē – par to man ir prieks. Tiem, kuri smagi strādā, viss arī sanāk.”

Kad Velibors tikko sāka strādāt sporta skolā, viņa latviešu valodas zināšanas vēl nebija īpaši labas, ar audzēkņiem nācās runāt angliski, un tikai vēlāk viņš pamazām pārgāja uz latviešu valodu. “Kad sāku runāt latviski, tad akcenta dēļ visi domāja, ka esmu no Latgales,” smejas treneris. Taču tagad viņš principiāli runā tikai latviski, uzskatot, ka tas ir labākais veids, kā apgūt valodu.

Kaimiņu būšana

Vaicāts, ar ko bosnieši atšķiras no latviešiem, Velibors bez garas domāšanas saka, ka bosnieši ir atvērtāki un draudzīgāki, kamēr latvieši atturīgāki. “Ja Bosnijā tu nomaini dzīvesvietu, tad uzreiz iepazīsties ar kaimiņiem un visu laiku ar viņiem draudzējies. Latvijā tā diemžēl nav. Jūrmalas mājā es vispār kaimiņus nepazīstu, varbūt tikai vienu. Tas man liekas bēdīgi. Bosnijā mēs par kaimiņiem saucam pat tos, kas dzīvo labu gabalu tālāk. Cik tu tālu dzīvo? Desmit kilometrus? Ā, tad jau esi kaimiņš!” nosmej Marinkovičs.

Kad viņš pāris gadus nodzīvojis Horvātijā, tad reizēm pat ņēmis darbā brīvdienu, lai varētu aiziet ar kaimiņiem uz kafejnīcu un papļāpāt. Latvijā tā nenotiek, tomēr Velibors nepiekrīt uzskatam, ka kurzemnieki ir īpaši noslēgti. Tā gluži neesot, jo visi apkārtējie vienmēr ir gatavi palīdzēt un šajā ziņā nekādu problēmu nav.

Pietrūkst ēdienu, bet mājas ir šeit

Kā, dzīvojot Latvijā, Veliboram pietrūkst no dzimtenes? Izrādās, ēdienu. Varētu šķist, ka mūsdienās nav nekādu problēmu pagatavot jebkuras pasaules malas maltīti, taču tā gluži nav.

“Kaut ko jau var uztaisīt arī te, taču nav īsti tas. Bosniešu ēdiens, kā man pietrūkst, ir čevapi, kur iekšā ir maltā gaļa. Jā, arī Latvijā ir maltā gaļa, taču laikam te nav īsto garšvielu, tādēļ nesanāk kā Bosnijā. Vēl bosniešiem ir iecienīts ēdiens bureks, kas nāk no Turcijas, taču arī to šeit nevar uztaisīt tik garšīgi. Kaut kā pietrūkst.”

Velibors Talsos ir acīm redzami labi iedzīvojies, taču tik un tā gribas uzdot viņam jautājumu – kuru valsti viņš īsti uzskata par savām mājām? “Kur man ir mājas? Kad runāju ar sievu, tad reizēm viņa nevar saprast, par kurām mājām es runāju – tām, kas ir šeit, Latvijā, vai arī par vecāku mājām Bosnijā. Arī es pats nevaru uz šo jautājumu atbildēt – mājas man ir gan šeit, gan tur. Sākumā man, protams, pietrūka Bosnijas māju, īpaši jau tad, kad vēl īsti nerunāju latviski. Taču tagad es Latvijā jūtos kā mājās.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".

Citi šobrīd lasa

Mana 13 gadus vecā meita lejupielādēja "TikTok", un pēc sešiem mēnešiem viņa bija mirusi
Klāt pensijas laiks! Ģirts Ķesteris aiziet no štata vietas Dailes teātrī
VIDEO: vandalis nolauž taktilo Brīvības pieminekli, taču to no viņa nagiem izglābj drosmīgs garāmgājējs 3
Pievienot komentāru