Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Attēlam ir ilustratīva nozīme. (Foto: MidJourney)

Parastais rašisms

Politika
2023. gada 8. novembrī 09:46 2023. gada 8. novembrī 09:46
  Sadarbības projekts
“Mums Eiropā ir vērts pilnībā apzināties, ka esam tīri neviļus sev blakus ļāvuši izveidoties fašistiski rašistiskam monstram. Atliek gatavoties smagai, ilgstošai konfrontācijai ar to,” raksta Ivars Ijabs.

Strādājot ar studentiem semināros, mēs reizēm cenšamies tikt skaidrībā ar “ideoloģijas” un “teorijas” attiecībām. Vai, piemēram, sociālisms, konservatīvisms vai liberālisms ir politikas teorijas vai vienkārši ideoloģijas? Nevarētu taču būt, ka starpība ir vienīgi tajā, ka ar “ideoloģijām” it kā nodarbojas blēdīgi politiķi televizorā, savukārt ar “teorijām” – izklaidīgi profesori tvīda žaketēs un raga brillēs.


Vispirms, tiem, kas pretendē nodarboties ar teoriju, visi jēdzieni un secinājumi principā ir atvērti un apšaubāmi: kā labāk saprast brīvību? Kas ir taisnīgums? Kas ir demokrātijas galvenās pazīmes? Ideoloģijas šādas diskusijas nepieļauj: ciktāl kāds apgalvo, ka kādam politiskam jēdzienam ir viena un neapstrīdama nozīme, jums visdrīzāk ir darīšana ar ideologu. Šajā nozīmē ideoloģijas tiešām ir “sastingušas teorijas”, tomēr teoriju un ideoloģiju starpā nekādas produktīvas mijiedarbības nav. Vienkārši politiķi un teorētiķi ieņem atšķirīgas vietas sabiedriskajā darba dalīšanā. No politiķiem cilvēki negaida refleksiju, bet gan līderību, tai skaitā idejisku. Tādēļ viņiem svarīgi vispirms runāt aizraujoši, nevis intelektuāli smalki. Savukārt, kur tieši šodien ir vieta “teorētiķiem” sabiedriskajā darba dalīšanā, ir ļoti grūti pateikt. Ne velti Henrijs Kisindžers nesen izteicās, ka grāmatu lasīšana sociālo mediju laikmetā pakāpeniski kļūstot par kontrkultūras sastāvdaļu.

Runājot par ideoloģijām, būtu vērts paskatīties uz to katastrofu, kuru Krievijas agresijas karš ir izraisījis pašā Krievijā. Es nedomāju nemaz par to, ka šī slepkavnieciskā lielvalsts zaudē jebkādu reputāciju attīstītās pasaules acīs. Ne mazāk katastrofālas ir sekas, ko šī avantūra izraisījusi pašā krievu kultūrā. Galu galā, līdzās dažādiem melnsimtniekiem krieviem vēsturiski tomēr ir bijušas arī demokrātiskas, antitotalitāras un uz Rietumu vērtībām orientētas kultūras figūras. Turpretī Putins tagad ir (atvainojiet par rupjību) “norāvis podā” visus Ahmatovas “Rekviēmus”, visus Varlamus Šalamovus, visus Hercenus un Saharovus, visus tos, kuru daiļrade šķita liecinām par kādas “citādas Krievijas” iespējamību. Tagad krieviem atkal ir cieņā represijas, “tautas ienaidnieku” vajāšana, militārisms un demonstratīva, verdziska pakļaušanās režīmam. Vācijas katastrofu Otrajā pasaules karā vēlāk nosauca par civilizācijas sabrukumu, un baidos, ka Krievijā pašlaik ir vērojams kaut kas visai līdzīgs, un krievu kultūra savā līdzšinējā formā vairs nebūs dzīvotspējīga.

Pēdējā laikā daudzas trimdā mītošas krievu kultūras figūras pretojas tam, ka krievu kultūra tiek apsūdzēta imperiālismā. Galu galā, ne jau visi Krievijā fanojot par fašistu Duginu ar viņa vīzijām par Krievijas mesiānisko izredzētību, par tās Dieva dotajām tiesībām iznīcināt visus savus pretiniekus Rietumos un tamlīdzīgi. Protams, Dugins ar savām cilvēknīdēju idejām bija pazīstams jau sen – kā ekscentrisks marginālis, kā viens no režīma “ļaunajiem klauniem”, kā ciema plānprātiņš, kuru neņem nopietni. Turpretī tas, ka tieši šis cilvēks tagad kļuvis teju par Krievijas valsts oficiālo ideologu, ir jāuztver nopietni. Ar to ir noiets zināms etaps kultūras attīstībā, un mums jārēķinās, ka pārskatāmā nākotnē krievu sabiedrības vairākums redzēs pasauli tieši caur šādu, Dugina prizmu.

Kā tas varēja notikt? Kā vispār marginālu literātu idejas kļūst par masu ideoloģiju? Pirmkārt, atcerēsimies Krievijas valstiskuma profilu modernajā laikmetā – tikpat labi ar nosaukumu “Krievijas Impērija”, kā “PSRS”, kā šodien “Krievijas Federācija”. Šī valsts, protams, ir piedzīvojusi dažādus laikus. Taču kopumā savas vēstures lielāko daļu tā bijusi policejiska despotija, kas rada nopietnus draudus kaimiņiem un pret Rietumiem izturas ar vairāk vai mazāk slēptu naidu. Tādēļ jābrīnās, ka Rietumos joprojām daži tic nostāstam, ka agresiju Ukrainā, lūk, esot izraisījusi NATO paplašināšanās. Piedošanu, tieši šādu, nevis citādu Krieviju mēs esam lielākoties pazinuši pēdējo gadsimtu laikā. Tādēļ Duginam, protams, bija stingrs kultūrvēsturisks pamats.

Otrkārt, ideoloģijai, lai cik tā šķistu abstrakta, jāsaskan ar cilvēku sociāli psiholoģisko pieredzi. Tai jāspēj manipulēt ar tēliem un simboliem, kas uzrunā mūsu emocionālo attieksmi. Un te nu, protams, vāji modernizētā, imperiālistiskā valstī paveras plašs darba lauks. Galu galā, pēdējās desmitgadēs Krievijas pilsoņi ir piedzīvojuši milzum daudz stresa – galēju nabadzību, oligarhu valdīšanu, milzu apmēru korupciju un varas patvaļu. Tā ir bijusi ļoti pateicīga augsne, lai valdošie piedāvātu cilvēkiem kompensējošu stāstu: mūsu trūkumi un atpalicība patiesībā ir mūsu varenības un izcilības rezultāts. Atsevišķo cilvēku dzīvībai un dzīvei tāpat pie mums nekāda lielā vērtība nekad nav bijusi; tad jau labāk ar vieglu roku tās upurēt kādas plānprātīgas “krievu nākotnes” idejas vārdā. Tas, ka pret mums pagātnē ir šķietami izturējušies tik slikti, šodien mums ļauj morāla pārākuma apziņā nerēķināties ar morāles normām – proti, sistemātiski melot un slepkavot nevainīgus cilvēkus. Mums pat ir sava veida svēts pienākums to darīt, lai apliecinātu savu īpašo, izcilo vietu pasaulē.

Visi šie “attīstītā putinisma” ideoloģiskie teksti tiešām ir šausminoši savā necilvēcībā. Taču šīs šausmas neraisa tekstu oriģinalitāte. Gluži pretēji, šausmīgi ir tas, ka tie ir samērā banāli fašistu teksti, kuriem līdzīgus 20. gadsimta ideju vēsturē var atrast steriem un vagoniem – no Musolīni un Gebelsa līdz pat rumāņu Dzelzs gvardei ar tās saukli “Lai dzīvo nāve!”. Tādēļ mums Eiropā ir vērts pilnībā apzināties, ka esam tīri neviļus sev blakus ļāvuši izveidoties fašistiski rašistiskam monstram. Atliek gatavoties smagai, ilgstošai konfrontācijai ar to.

Politikas zinātņu doktors Ivars Ijabs  ir Eiropas Parlamenta deputāts  (Latvijas Attīstībai/Renew Europe)
Parlamenta Zinātnes un tehnoloģiju nākotnes darba grupas viceprezidents

Publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2023. gada oktobra numurā.

Citi šobrīd lasa

Vanšu tilta vēl nav, bet cilvēki brauc ar zirgiem: unikāli 1929. gada Rīgas kadri
"Kāpēc jāmācās latviešu valoda?" Jaunā kultūras ministre Lāce komentē savus pagātnes izteikumus 1
Foto: Latvijā ieradies Spānijas karalis Felipe VI