Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Uldis Marhilevičs vilināts iet politikā: "Šajā ziņā mana sirdsapziņa, paldies Dievam, ir tīra"

Kultūra
2023. gada 19. novembrī 07:23 2023. gada 19. novembrī 07:23
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Ulda Marhileviča Dvīņa dabā savijas skaļa jautrība un sentiments, tāpēc tapušas tik atšķirīgas dziesmas kā Lūgums un Dzeltenās kurpes. Likumsakarīgi mūziķim patīk gan pilsēta ar tās burzmu, gan vientuļš jūras krasts. Taču viens viņš vēlas būt tikai kādu laiku, tad atkal metas pie darba, un arī šogad koncerti seko cits citam.

Tā kā Liepājas mākslas vidusskolā atļāva audzēt garus matus, jaunībā Uldis Marhilevičs īsu brīdi prātoja, vai labāk nemācīties tur. Taču tā bija tikai maza krīze viņa visnotaļ stabilajā mūziķa ceļā, uz kura liepājnieks nostājās jau kā mazs puika. Talanta pietika arī sportam, kur ilgus gadus iemīļotā basketbola vietu ieņēmusi peldēšana, riteņbraukšana, vienubrīd slēpošana. Izrādījās, ka ne tikai dzimtajai jūrai piemīt varens spēks, jo arī kalnu dižuma ietekmē garīgās struktūras sakārtojas pašas no sevis.


Uldim radīšanas prieku iedvesuši lieliskie dziedoņi, ar kuriem strādājis, pēdējos gados arī aktrises Rēzija Kalniņa un Dita Lūriņa, ar kuru pamazām veidojas Broņislavas Martuževas jubilejai veltīta programma. Šo tandēmu varēs klausīties ap gadu miju, bet līdz tam pa Latviju ceļos Marhileviča dziesmu cikls Gaismas atgriešanās. Lai nu kā, bet gaismas nu gan pie mums nevar būt par daudz!

Taps memuāri

Pēc septembra siltuma rekordiem iestājies vēsais oktobris. Kurš Uldim Marhilevičam ir mīļākais gadalaiks?

Kaut kas no rudens noskaņas man ir vistuvākais, tās sajūtas nāk no bērnības. Dzīvoju Ūliha ielā starp 1. vidusskolu un parku, turpat netālu Liepājas mūzikas vidusskola. Rudeņi ar lapu kupenām, to smarža, savā ziņā miers pēc trakās vasaras – šis periods man ir mīļš.

Daudziem rudens nepatīk kopš mazotnes, jo pēc vasaras brīvlaika bija jāatgriežas pie mācību grāmatām.

Precīzi atceros savu pirmo skolas dienu – 1964. gada 1. septembris. No skolas Ausekļa ielā gājām gājienā nolikt ziedus pie 1905. gada upuru pieminekļa, tad atpakaļ. Man patika pirmā skolas diena. Pat vidusskolā gaidīju septembri – ā, atkal visi satiksimies. Sevišķi mūzikas vidusskola man padsmitnieka gados bija bohēma šā vārda labā nozīmē.

Tu esi rīdzinieks jau nez cik gadu, bet, ja jāsalīdzina dzīve lielpilsētā un tādā vietā kā Liepāja, kur cits citu pazīst – kur tad vieglāk?

Manā maršrutā pa vidu Rīgai un Liepājai noteikti vēl ir Pāvilosta, bet vispār dīvaini, ka, gadiem ejot, mana saikne ar liepājniekiem nav zudusi. Visu laiku ir kontakts ar Liepājas domi, vadību, nemitīgi top jauni projekti, sākot ar astoņdesmitajiem, kad mēs ar grupu Remix bijām Liepājas firmas zīme. Pagājušajā gadā biju muzikālais vadītājs estrādes Pūt, vējiņi atklāšanā pēc rekonstrukcijas.

Varēji iztikt bez personiskā jubilejas koncerta...

Jā, bankets bija par brīvu, tagad atkal ir tālejoši plāni. Katrā vietā ir savs smeķis, bet es jau kopš vidusskolas gadiem ļoti gribēju tikt uz Rīgu, kas ir tik liela, neizzināma. Jūtos arī tagad to līdz galam neizpētījis, bet šī pilsēta man joprojām ļoti patīk. Dzīvoju tepat Daugavas krastā, pārstaigāju tiltam pāri un atkal “ķemmēju” Vecrīgu. Tā ir sākums man kā rīdziniekam, kad pēc armijas iestājos konservatorijā un dzīvoju kopmītnē tagadējā Vāgnera ielā veselus sešus gadus, pat pēc augstskolas beigšanas.

Mūsu dzimtai viss lielais radu loks ir Kurzemē, Rīgā nebija neviena, pie kā istabiņu noīrēt. Bet pirms konservatorijas es paguvu pamācīties Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, kur tad piedzīvoju savu pirmo kopmītni, un ļoti iepatikās. Pilnīga brīvestība, dari, ko gribi! Vienīgi mans istabiņas biedrs, kontrabasists Leons Ābele no tā dabūja šad tad ciest – bija jāiet uz kādu citu istabiņu gulēt, jo mēs atnācām pārāk lielā kompānijā. Tā es tiku armijā, jo mani atskaitīja no augstskolas, un tādi puiši bija gandrīz vai valsts ienaidnieki, kurus sūtīja dienēt ļoti tālu, arī mani.

Par tiem gadiem Krievijā varētu uzrakstīt grāmatu – man gāja raibi un interesanti. Vienubrīd strādāju par pastnieku, kas bija milzīgi labs amats armijā – pastā saņem kvītis, vēstules, arī paciņas, ko vecāki sūta. Piemēram, termoforu no Ukrainas ar stipro dzērienu. Kad istabā attaisīja, vispirms, protams, noprovēja vecākie, kuri bija dienējuši visilgāk, tam jaunajam knapi kaut ko atstājām. Tad vienā jaukā brīdī teicu, lai nes šurp akordeonu – nolikām instrumentu plakaniski ar klaviatūru uz manu pusi. Divi turēja, un visu nakti jaunie matroži uz maiņām vilka plēšas, kamēr es spēlēju. Lūk, tā!

Foto: Rojs Maizītis

Karavīru ansamblī Zvaigznīte netiki?

Kā teicu, skaitījos valsts ienaidnieks, tāpēc sākumā gandrīz nonācu uz zemūdenes. Par laimi, starpposmā stāvēju jauniesaukto ierindā Pēterburgā, garām gāja virsnieks un prasīja, kas prot spēlēt pūšaminstrumentus. Pacēlu roku – kaut ko jau mūzikas skolā biju niekojies. Viņš paņēma manus dokumentus, sarakstā nosvītroja manus trīs gadus uz zemūdenes un pierakstīja divus gadus jūras aviācijā.

Pārējie puikas ierindā tobrīd pārakmeņojās, jo tajā vecumā, deviņpadsmit gados, kad pasaka – “mājās pārnāksi pēc trim gadiem”, ir sajūta, ka atgriezīsies jau kā vecs cilvēks. Tad taču bija piepildīta ne tikai katra diena, bet katra minūte, triju gadu vietā dienēt divus – tie bija svētki.

Varēji arī papūst to tenoru?

Pirmajā mēģinājumā Viborgā, vecajā somu pilsētā, diriģents, protams, pārbaudīja visus jauniņos. Visiem jāspēlē himna, es kaut ko mēģinu izspiest... “Paga, kādu skolu tu esi beidzis? Ak, pianists?” Un tajā brīdī viņš varēja mani aizsūtīt, no kurienes biju nācis, bet paliku tai pašdarbības orķestrī, ātri ielauzījos tenora spēlē: mpa mpa mpapapapa. Pirmais pusgads jau bija skaists – 1977. gada maijs, parks, mēs, matroži, sēžam, spēlējam, bet tas viss ātri vien rudenī beidzās, kad aizsūtīja uz dziļo Krieviju, riktīgu čuhņu, un tas ir garš stāsts...

Neesi domājis uzrakstīt savus memuārus? Tas jau tagad modē...

Mans basketbola kluba biedrs Juris Visockis, kam pieder apgāds Jumava, gribēja izdot par mani grāmatu jau uz 60. jubileju. Tad pateicu kategorisku – nē, bet nu jau pēc dažiem gadiem būs nākamais apaļais skaitlis, tā ka jau mazliet gatavojos rakstīšanai. Protams, būtu ko pateikt arī citiem interesantu. Nav jau atmiņa mūžīga, šis tas pašķīst, tā ka laiks pierakstīt...

Tad jau šis būs viens ķieģelītis Ulda Marhileviča lielajā atmiņu namā.

Tagad informācijas apjomi ir tik milzīgi, katru dienu kaut kas jauns internetā. Ir jau interesanti palasīt, bet pašam sevi jāierobežo, lai visa diena neaiziet, skatoties ekrānā un kaut ko lasot.

Oktobrī paiet divi gadi, kopš mana māmiņa aizgāja ļoti skaistā vecumā – gandrīz deviņdesmit piecos gados, māksliniece, fantastisks cilvēks, un mūža garumā viņa par mani bija savākusi diezgan daudz visādu materiālu. Stāv Rīgā mājās mapīte ar izgriezumiem.

Katrai mātei būtu lepnums par tādu dēlu, bet jūs viņai bijāt divi – tu un Tālis, vecākais.

Tālis mācījās klavieres, vecāki domāja, kam vajadzīgi divi pianisti? Un mani aizveda mācīties vijoli spēlēt. Es tāds mazs ķipariņš, rociņa tik maziņa, ka decembrī skolotāja piedāvāja nemocīt Uldiņu ar to vijoli – lai tad spēlē klavieres.

Ar tīru sirdsapziņu

Kādā senākā intervijā uz jautājumu, kas tu būtu, ja nebūtu mūziķis, tu atbildēji – sportists!

Kā tad! Manā bērnībā sētā visi spēlēja futbolu, un sportisks esmu bijis visu mūžu. Futbols man derēja, jo biju augumā neliels, tomēr vidusskolā aizrāvos ar basketbolu, un tā visu laiku, līdz pirms gadiem pieciem beidzu aktīvi spēlēt.

Tu esot spēlējis pat Pāvilostas futbola komandā pa starpu mūziķa gaitām. Sievai saka, ka brauc uz spēli, un viņa domā, ka uz koncertu.

Vēl tagad atceros, kā joņoju no Rīgas ar pirmo žigulīti, jo septiņos stadionā sākas mačs! Uh, kā nesos, sports pacēla kā spārnos. Bet tur jau arī nebija bez podiem, jo nebiju pierakstīts Pāvilostā. Tajos laikos tādas lietas ņēma strikti – Liepājas rajonā gandrīz katrai pilsētai bija sava komanda. Viena atbrauc, un mani puikas prasa: “Vai atļausiet Uldim arī uzspēlēt? Oficiāli, pēc dokumentiem, nav pierakstīts.” “E, muzikants, lai spēlē!”

Bet, kad es viņiem iespēru pāris vārtus, pēc mača viņi sāka celt pretenzijas: “Tā neies krastā!” Paši taču atļāvāt! Jā, ne tikai stadions, bet visa bērnība, jaunība, skolas gadi, Liepāja, tad Pāvilosta, liedags, smiltis – katra diena bija īsta sportošana. Tagad tur jūra ļoti izskalojusi krastu, tā vietā ir akmeņi. Agrāk visa Pāvilosta bija viens vienīgs liedags, nemitīgi spēlēju futbolu, arī meitenes no kaimiņmājas, lai sanāk divas komandas.

Futbolā ne tikai bumbu, arī kurpes vajag, lai īkšķi sperot nesalauž.

Parasti spēlēja smiltīs plikām kājām. Bet tu pareizi saki – man ir atsists īkšķis, ar vecumu paliek arvien lielāks. Man pašlaik sporta ziņā ir drusku iztrūkums, jo, kad ar Remix atgriezāmies no Amerikas, sāku spēlēt basketbolu Mežaparka klubā 33. Tas bija 1992. gads, beidzu spēlēt 2017. gadā. Trešdiena, svētdiena – es gaidīju tās dienas, lai vakarā dabūtu to pareizo adrenalīnu. Skaitījos saspēles vadītājs, bet klubā mums bija vīri no VEF komandas – Krištopans, Zvans, Visockis, tad Kehris, Kalvišķis, no valdības Atis Sausnītis un Ģirts Kristovskis. Ne tikai kustība, izsvīšana, bet arī gaisotne – kam tajā mēnesī bija dzimšanas diena, vienu dienu visi sanācām kopā, lai nosvinētu. Protams, es kā muzikants tajā ministru un uzņēmēju barā biju baltais zvirbulis, ja neskaita Vari Vētru.

Kāpēc tad Krištopans tevi par partijas lokomotīvi vēlēšanās neuzaicināja?

Nekad uz valdību neesmu fokusējies, ja neskaita pionieru nometni Bernātos, kad es kā aktīvs sportists vadīju tur visu. Bet organizēt man ļoti patīk, vai nu tie ir mani jubilejas koncerti, vai festivāls Pāvilostā – to es māku. Taču es pat komjaunatnē neiestājos par spīti armijai. Pēc dienesta man uz formas nebija nevienas strīpiņas, tātad paliku tīrs savā sirdsapziņā, kaut gan sēdēju tur kopā ar visādiem admirāļiem, kurus tagad ukraiņi Sevastopolē sabombardēja.

Laikam esi mākslinieks, nevis karjerists.

Kaut kad jau aicinājumi no politiķu puses piezogas, bet ar šīm lietām jābūt uzmanīgam. Ne velti vecais teiciens – atdod velnam mazo pirkstiņu... Šajā ziņā mana sirdsapziņa, paldies Dievam, ir tīra.

Tas jau tagad tāds reti lietots, vecmodīgs jēdziens – sirdsapziņa.

Var jau to skaļi nepiesaukt, bet sekas visam tāpat kaut kur un kaut kad būs. Daudz ko jau cilvēki neapzinās, un liela nauda, protams, dara lielas lietas. Ne katrs savā raksturā un gribā ir pietiekami spēcīgs, kas pēdējos gados spilgti redzams.

Nauda ir klātesoša arī mūziķa izaugsmē, kad dzeramnaudas dēļ jāspēlē pat tā dziesma, kas nepatīk. Taču vienlaikus tā ir laba prakse – var apgūt pilnīgi visu repertuāru, ko rādīji mums arī šovā Dziesmu duelis.

Naudas pelnīšana sākās jau pirmajā kursā mūzikas vidusskolā. Pa brīvdienām devos līdzi tēvam ar viņa pensionāru ansambli, kam pietrūka basģitāras. Vīri izdomāja, ka Uldis var braukt līdzi. Koncerti notika skolas zālēs, spēlējām kāzās. Pianīnam noņēma priekšu, lai skan riktīgi. Tā arī sešpadsmit gados bija mana pirmā nauda, bet pirmdienās uz klavierstundu bieži ierados ar aptītu īkšķi.

Skolotājai taisnojos, ka brīvdienās palīdzēju lauku darbos. Klausījos kasetēs ārzemju rokmūziku, uztrenēju dzirdi, mācījos kaut ko no klasikas atšķirīgu un pielietoju to praksē. Kad Liepājā uzcēla pirmo lielo kinoteātri, gājām skatīties kādu, piemēram, franču filmu. Otrā rītā savācāmies klasē un spēlējām mūziku, kas skanēja filmā – fantastisks treniņš. Man iepatikās šī paralēlā dzīve, bet stundas apmeklēju cītīgi un beidzu skaisti – ar Lista Mi bemola klavierkoncertu, īstu betona pamatu pianistam. Tikai žēl, ka toreiz nebija tādu ieraksta iespēju kā tagad – tas viss palicis kaut kur zvaigznēs...

Sapnis dejot

Es arī krāju avīžu izgriezumus par mūziķiem, un re, kur, Uldis Marhilevičs saka: “Ja jaunībā man kāds būtu teicis, ka komponēšu teātrim, nemūžam nebūtu ticējis!” Vai Liepājā negāji uz teātri, varbūt uz Imanta Kalniņa mūzikliem?

Memuāros visu izklāstīšu, bet uz teātri mūs veda kopš bērna kājas. Par teātri brīnījos, jo jaunība pagāja popmūzikā – vispirms tā bija Inversija, tad pie Zigmara Liepiņa grupā Opus, vēlāk Remix – turnejas, pasākumi, astoņdesmitajos, protams, dzīve bija tik piesātināta, ka uz teātri negāju. Tad man palaimējās, ka uzaicināja uz Dailes teātri, ar kuru sadarbojos gadus desmit.

Bet tavs pirmais teātris bija Imanta – Babīte. Dainis Porgants, piemēram, šim periodam pārvilcis krustu un toreizējo muzikālo daiļradi negrib atcerēties. Kā ir ar tevi?

Viņš ar Jāni Jarānu sāka agrāk pārraidē Zaķusalas ritmi, bet es kategoriski nepiekrītu, man žēl, ka Dainis tā domā. Viņu dueta tēli, gan vizuāli, gan mentāli, gan raksturu ziņā, bija kā diena pret nakti – tie viens otru papildināja. Par Daini runājot, viņš ir ģeniāls improvizētājs. Es iesaistījos 1994. gadā, kopā veidojām dziesmas un videoklipus, kuri tagad ir režisores Kristīnes Balāvinas īpašums. Toreiz jau mūs finansēja Raimonds Gerkens...

Naudu šovam nesa čemodānā?

Visādi bija, tagad jau var par to runāt, būs iestājies noilgums. Imantai – Babītei bija arī milzum daudz koncertu, un, par Daini runājot, es šad tad, pie klavierēm sēžot, arī izmetu pa frāzei: “Kur tev tādas putekļainas kurpes šodien?” Un viņš paskatījās uz leju un uz vietas no nulles sacerēja veselu stāstu, kuram Jarāns ar savu gumijas ģīmi piebalsoja. Nu, ģeniāli, tas koncertu padarīja vēl dzīvāku – tagad to sauc par stendapu. Kad 1995. gadā sākām pa estrādēm ceļot, sanāca tūkstošiem cilvēku, jo, pateicoties televīzijai, Dainis ar Jāni jeb Skaidrīte un Mildiņa bija megapopulāri, īstas zvaigznes, kurām līdzīgu nebija. Tēli no ekrāna. Laikam pirms gadiem trīspadsmit mums sarīkoja jubilejas tūri, un arī tad vēl gāja tīri labi.

Foto: Rojs Maizītis

Tev arī bija kāds skatuves vārds?

Tikai Uldiņš. “Nu, Uldiņ, kur tad vakar biji, kāpēc tev brilles mellas?” Tādi jociņi. Tik daudz kā toreiz smējies vairs neesmu. Jokus jau jāmāk pareizi un profesionāli pienest, kā, piemēram, tagad Raimonds Pauls ar Andri Keišu. Tur jābūt talantam, tā nu nebūs, ka kāds puiciņš joku pastāstīs un visi smiesies. Pasaulē jau tā ir iekārtots, ka komēdiju žanrs ir viens no smagākajiem.

Televīzijā tu pats arī vadīji raidījumu Ģimenes bilde, kur nāca pāri, ģimenes par sevi stāstīt.

Pēc Imanta – Babīte bija vēl Jarānšovs, kur biju muzikālais noformētājs. Kādi tik tur viesi nāca!

Deviņdesmitajos gados tev sākās pļaujas laiks arī reklāmas laukā – džingli radiostacijām, televīzijām, spēlēji klavieres Hamletā un klubos, Asnātes Smelteres modes skatēs. Laikam tāds notikumu virpulis atbilst tavam temperamentam – nepatīk uz vietas sēdēt?

Esmu par to domājis, kas zina, varbūt būtu bijis labāk urbties pa vienu līniju, to pilnveidot, bet man tiešām prasās kustība un pārmaiņas. Turklāt es jau pamatskolā sapņoju kļūt par aktieri, kad bija slavenie konservatorijas Latvijas teātru kursi. Par laimi, pusaudža gados iepazinu rokmūziku, un tad jau interese pārslēdzās uz to pusi.

Jā, kustība, mūzika – es milzīgi gribēju arī dejot! To arī darīju, piemēram, armijā improvizēju divdesmit piecu minūšu etīdes: puikas apsēdās, paņēma dzeramo, es uzliku magnetofona lenti ar labu mūziku un viens pats dejoju. Bet tad sapratu, ka dejotājam karjera beidzas ļoti ātri. Kaut gan... Atceros, kad pēdējoreiz, pirms gadiem piecpadsmit, mūsu operteātrī dejoja Mihails Barišņikovs ar Anu Lagunu, es pēc izrādes gaidīju viņu pie dienesta izrādes, un likās, ka tur būs simtiem cilvēku. Nē, bija tikai daži, es pabrīnījos. Barišņikovs man kļuva par dejas etalonu pēc tam, kad astoņdesmitajos noskatījos filmu Baltās naktis. Un, ja tevī visu mūžu mīt kāds sapnis, tad kādā brīdī tas piepildās. Dievs man iespēju dejot pienesa piecdesmit viena gada vecumā, kad mani uzaicināja nevis vienkārši dejot, bet kameru priekšā.

Un visas Latvijas acu priekšā!

Nu, tur man pavērās jauna pasaule, divarpus mēnešus jutos kā jauneklis. Reizē tas bija milzīgs darbs, četras stundas dienā, un ne pa jokam. Mans ķermenis burtiski atjaunojās, jo, protams, neēdīsi daudz, ja jādejo...

Dziesmu cikla "Gaismas atgriešanās" publicitātes foto (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Arī nedzersi daudz.

Nu, tas vēl ir jautājums! Visu mūžu biju spēlējis basīti – atskrien, uzspēlē, bet te – stiepšanās, par kādu nebiju dzirdējis. Muskuļu grupu vingrināšana, mana partnere Ņina sēdēja man uz muguras un stiepa.

Labi, ka nebija jāmācās uz augstiem papēžiem dejot kā dāmām.

Tās kurpes vēl tagad glabāju. Nesanāk pagaidām lietot, kaut gan pēc konkursa ik pa laikam ir bijusi doma atsākt dejot, jo tas sagādā neizsakāmu labsajūtu.

Ar sievu varat uz Vīnes operu aizbraukt, gadumijas ballē uzvalsēt.

Laikam esmu pārāk karstgalvīgs. Kad aizvedu dejot, man likās, ka Janai viss ātri jāsaprot, jo es to skolu jau biju izgājis, iemaņas bija. Nu, kas tur tāds, uz priekšu, mīļā! Ir jādejo, jākustas, ne velti pasaulē tik daudz klubu, kur seniori šīberē. Taču ir mainījusies sociālā vide; ja ir ieraksti, tad visi klausās, bet nedzied. Deju soļus nemāk, tikai kustās ritmā.

Man pamatskolā bija ritmikas stundas, līdz ar to liels uztraukums – ar kuru klases zēnu iznāks dejot pārī? Kad aplika roku ap vidu, sirds dikti sitās.

Izglītības sistēmai labāk nepieskarsimies. Pat nevaru aptvert, kā te trīsdesmit gadu laikā tas aizgājis šķērsām. Spriež – vai skolā jāmāca zīmēšana? Sports? Mūzika? Negatīvi augļi ir labi redzami, kaut vai jauniešu veselības stāvoklis.

Toties basketbolā laikam viss ir kārtībā.

Es nerunāju par profesionālu sportu, bet par iedzīvotājiem, masu. Es pats minos ar velosipēdu, kuru uzdāvināja dēls. Biezas riepas, klāt ir akumulators, lai pa mežu vieglāk braukt – var piedot gāzi. Daba un kustība – tur neko jaunu nevajag izdomāt.

Šā gada jūnijā Kristam nosvinējām kāzas. Esmu ļoti priecīgs tikt vīratēva godā, jaunie dzīvo pie Māras dīķa, arī Pāvilostā, kur izveidojusies skaista, teiksim, komūna, jo tā ir populāra vieta. Tur iesakņojušies arī dēla draugi.

Krists mācījās mūziku, tika mediņskolā līdz otrajam kursam, katru gadu braucām uz pianistu konkursiem Francijā – Marseļa, Parīze... Tagad dēls strādā uzņēmumā, kuram pieder aifonu fotogrāfijas skola. Izrādās, mobilais telefons ir kolosāls fotoaparāts, vienīgi jāmāk to lietot. Mēs jau tikai protam nospiest to vienu pogu, bet iespēju ir ļoti daudz. Viņi piedāvā cilvēkiem pakalpojumu paketi.

Lai top kas tīrs un labs

Ir arī komponisti, kuri savas dziesmas, skaņdarbus sauc par bērniem. Vai arī tu tikpat jūtīgi izturies pret savu daiļradi?

Protams. Nav svarīgi, kāds formāts un kam domāts, savs darbs jāmīl. Tā deviņdesmito gadu sākumā man piezvanīja Žaklīna no televīzijas, un sākās reklāmas džinglu periods. Kas tik tur viss bija – dziesmas, himnas, kečupa un Hamburg Airlines reklāmas. Vienalga, vai mūzikla izrāde, vai fona mūzika, tā ir daļa no manis, jā, var teikt – bērns.

Vai par kādu arī sāp sirds, piemēram, mūziklu Klondaika, kas ātri pazuda no skatuves?

Tas ir viens no maniem labākajiem mūzikas materiāliem. Man pārmet, ka nav pašam savas mājaslapas. Ja izdosies to atrisināt, ieliksim tur Klondaikas mūziku. Toreiz teica, ka cilvēki negrib skatīties izrādes par tik smagām tēmām, cietumu, kaut gan mūzikla pamatdoma bija cilvēks un viņa brīvība. Kaspara Dimitera teksti burtiski uzšķērda, jauniešiem mūzikls patika, bet ne visiem.

Šķiet savādi, ka tava dziesma Rēdereja ir populāra ārpus izrādes Pārdotie smiekli konteksta, kaut gan mums Latvijā nekādu rēdereju nav.

Tur laikam nostrādāja kas cits. No Pārdotajiem smiekliem “aizgāja” arī vēl citas dziesmas, bet pats mūzikls tika nospēlēts vienā nedēļā. Tas bija Latvijas koncertu pasūtījums, katru dienu pa trim izrādēm, brauca autobusi ar skolēniem no visas Latvijas. Pēc tam man prasīja – tev esot mūzikls? Nekā, viss cauri, tāpēc mūziklus būtu vēlams iekļaut teātru repertuārā. Cerams, Pārdotie smiekli vēl izskanēs, jo ir piemērots jauniešiem.

Skolu jaunatnes dziesmu svētkos 2005. gadā skanēja tavs dziesmu cikls Gaismas atgriešanās, kas tagad atkal dodas pie klausītājiem.

Šogad maijā Cēsīs notika kārtējais Latvijas zēnu koru salidojums, kuram par godu nodrukāja grāmatiņu Gaismas atgriešanās. Kopš pirmatskaņojuma pirms divdesmit gadiem to nemitīgi kaut kur dzied, un šeit jau trāpījās veiksmīgs saturs. Mūžīgā gaismas un tumsas cīņa, kas nekad nebeigsies, sākot ar Pumpura Lāčplēsi. Ideja ciklā ļoti skaidri nolasās, paldies par to dzejniekam Guntaram Račam.

Bet rakstot es nedomāju, vai cikls domāts lieliem vai maziem – galvenais, lai mūzika būtu melodiska. Un, kad maijā atkal zēni nodziedāja ciklu, radās ideja ar to paceļot pa Latviju, klāt pieliekot Romāna Vanaga vadītajam Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu korim sarakstītās dziesmas. Koris, starp citu, pērn svinēja 40. jubileju. Gaisma – Ance Krauze mums ir oriģinālā izpildītāja, Tumsa – Andris Ērglis ir atraktīvs un teatrāls solists. Ļoti noslogotā Zigfrīda Muktupāvela vietā Teicēja lomai izvēlējāmies Guntaru Grasbergu, tad muzikālā grupa un es pats pie klavierēm.

Kā top tava mūzika – pa ielu ejot, iedungo telefonā melodiju, vai varbūt – ne dienu bez rindiņas?

Līdz darbam teātrī nebiju sacerējis nevienu dziesmu, kurai teksts būtu pirmais. Zemapziņā gan sajutu, ko gribu pateikt. Skrēju pie Jāņa Baltausa: “Jāni, es jūtu, ka te attiecības ir beigušās, braucu ar tramvaju, un negribas izkāpt.” Tā tapa Atkal sāp. Un te pirmoreiz mūžā Māras Zālītes skaistais librets Tobāgo, tik iedvesmojoši dziesmu teksti – melodijas no manis burtiski plūda ārā. Kopš tā laika es lūdzu, lai vispirms iedod tekstu, kaut gan gribētos atkal ļauties apcerei, improvizācijai.

Pēdējos desmit gados man ir milzīga apjoma koncertdarbība. Producents piedāvā sadarbību te ar Rēziju Kalniņu, te ar Antru Stafecku. Tāda sajūta, ka pēc pandēmijas visa Latvija pārvērtusies vienā vienīgā koncertzālē, muzikantiem grūti paspēt no vienas vietas uz otru – pilsētas svētki, festivāli. No mana festivāla Zaļais stars gan palicis tikai Vasaras nakts koncerts Sakaslejas baznīcas dārzā, kur tā taka iemīta, nekāda reklāma nav vajadzīga, tāpat ļaužu pilns. Ko darīt, ja sabrauks divi tūkstoši, bet nevari pieejamo vidi nodrošināt? Rīkotājs nedrīkst tā darīt! Ir arī doma kaut ko lielāku rakstīt, ne tik tālu līdz gadam, kad Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, aiznākamgad svinēs 400. jubileju.

Labs paraugs, kā no dziesmām līdz operai tikt, ir Zigmars Liepiņš, kura rokoperas Lāčplēsis uzvedumā tu šogad atkal piedalījies.

Būtībā bez Zigmara esmu palicis vienīgais no pirmās Lāčplēša izrādes, spēlēju visos uzvedumos, izņemot iepriekšējo, kurā piedalījās simfoniskais orķestris. Lielvārdē burtiski peldēju nirvānā, sajūtās atgriezos astoņdesmitajos.

Būšu atklāts, neuzskatu sevi par klasiskā nozīmē komponistu, Zigmars pārvalda lielo formu, bet es neesmu pietiekami apguvis kompozīcijas, orķestrācijas pamatus. No muzikālā viedokļa apjaušu, kā visam jāskan, sadarbošos ar kādu instrumentētāju – gan jau būs labs rezultāts. Dievinu simfonisko mūziku, tur ir pilnīgi viss. Mēs ar Remix bijām pirmie Latvijā, kas sarīkoja koncertu kopā ar simfonisko orķestri.

Grūti pateikt, vai kādreiz atkal saiesim kopā, jo katrs rosās pa savu lauku, ne tikai mūzikā. Man jau nebūtu nekādu grūtību, vingrinos gandrīz katru dienu, jo dzīve man pasniedza īstu Dieva dāvanu – izrādi Leģenda par pianistu kopā ar Maksimu Buselu Rīgas Čehova teātrī. Uz skatuves flīģelis, pianists un stāstnieks. Jūtos tāpat kā dejojot jūtu – ka tā ir mana sūtība, jo ne tikai spēlēju klavieres, bet esmu pilntiesīgs izrādes dalībnieks. Vienmēr jābūt formā!

Man viena no skaistākajām šķiet tava dziesma Iedomājies no tāda paša nosaukuma cikla. Ja nu tev vajadzētu iedomāties – kāda tad būtu Ulda Marhileviča pasaule?

Tas jautājums tāpat kā par Lāčplēsi un Melno bruņinieku ir aktuāls visu laiku. Bija un daļai cilvēces joprojām ir vienots fundaments, nosauksim to par ticību. Ticību Dievam, caur kuru veidojās zinātne, kultūra, viss skaistais, kas cilvēci ceļ augšup.

Pamazām tas tiek grauts, bet ideālā man gribētos atkal sajust kaut ko vienojošu. Daudz runā par vārdu mīlestība, bet to interpretē ļoti dažādi. Gribētos, lai valda mīlestība pret cilvēkiem un varbūt procesi, kas notiek pasaulē, ir sava veida attīrīšanās, bez kuras nevar rasties kaut kas tīrs un labs. Vai nu tā ir Ukraina, vai pasaule kopumā, vai mūsu mazā sēta, kur visi beržas viens gar otru, kārojot kaut ko sev iegūt. To dziesmu, kuru pieminēji, Iedomājies dziedam arī šajos koncertos. To klausījāmies Jāņa Groduma bērēs, tur vārdos Guntars Račs laikam ielicis tādu pašu kodu kā Džona Lenona Imagine. Pēc kaut kā jau mēs visi zemapziņā tiecamies – laikam pēc gaismas.

Citi šobrīd lasa

Lienes Šomases meita cietusi autoavārijā
"Gustavo ar savu Dieva kompleksu ir aizgājis pārāk tālu," - Raimonda Paula mazmeitai arī ir kas sakāms par vectēvam "nozagto" dziesmu 9
Jemenas teroristu dēļ “Rimi” radies maisu deficīts