Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kaut pagājuši jau 26 gadi, veterinārārsts Juris Tolpežņikovs vēl aizvien spilgti atceras Aizkraukles rajona Skrīveru pagasta “Vecsilmicēs” ilgstoši badā mērdētos zirgus un apstākļus, kuros tie mituši. Pat pēc tik ilga laika Astrīdas Bušmeisteres vārds palicis atmiņā lielai daļai Latvijas sabiedrības. (Foto: No Jura Tolpežņikova arhīva)

Latvijas kriminālās vēstures īpaši cietsirdīgā lappuse: Astrīdas Bušmeisteres nežēlība pret zirgiem

112
2023. gada 20. novembrī 05:01 2023. gada 20. novembrī 05:01
  Lāsma Gaitniece | "Likums un Taisnība"
Augusta sākumā uzmanības lokā nokļuva ar zirgiem un to labturību saistīts skandāls. Dzīvnieku patversmes “Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere vēlas atgūt zirgu Dantesu, kas pirms četriem gadiem adoptēts, precīzāk sakot, nopirkts, viņas vadītajā iestādē.

Tolaik zirgs bija atzīts par šķietami bezvērtīgu, vismaz sacensībām noteikti. Tagadējā īpašniece ieguldījusi naudu, laiku un pūles, lai no Dantesa izveidotos sporta zirgs. Bidere uzstāj, ka pārkāpts līgums, proti, ar zirgu nav atļauts piedalīties sacensībās, tāpēc Dantesu nepieciešams atsavināt un nogādāt “Ķepu ķepā”. Kāda būs konflikta virzība, rādīs laiks, taču ļoti iespējams, ka tas tiks risināts tiesā. Patlaban Dantesa saimniece ir vērsusies Valsts policijā.

Viss bija slikti, ļoti slikti


Pieļaujams, ne vienam vien lasītājam šis notikums atmiņā atsauks kādu citu zirgu skandālu, kas notika pirms 26 gadiem. Arī toreiz tika atsavināti zirgi, taču iemesls bija nevis to panākumi, bet gan tieši pretēji – ilgstoša mērdēšana badā un turēšana apstākļos, par kuriem pieredzējušais veterinārārsts Juris Tolpežņikovs vēl joprojām saka: “Tur viss bija slikti. Ļoti, ļoti slikti.”

Runa ir par toreizējo Skrīveru pagasta zemnieci Astrīdu Bušmeisteri (tagad viņas vārds ir Astrīda Cāne), kurai konfiscēja 28 šķirnes zirgus, bet pašu notiesāja, sodot ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Cietumā vaininiece nenosēdēja nevienu dienu, jo pēc sprieduma nolasīšanas viņu amnestēja.

Novietne, kur zirgi turēti, uzdzina šermuļus. Caurumi aizsisti ar plēvi, visur baisma netīrība un smirdoņa. (Foto: No Jura Tolpežņikova arhīva)

Apstādināt nespēja pilnīgi nekas

“Kriminālprocesi par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem Latvijā notiek katru gadu, tas nav nekas ārkārtējs, taču es tiem līdzi nesekoju. Protams, gadījums Skrīveros ar Astrīdas Bušmeisteres zirgiem bija, ir un būs kaut kas ārkārtējs,” savu stāstu “Likumam un Taisnībai” sāk Juris Tolpežņikovs.

Zirgus Bušmeistere par pusvelti paguva iegādāties 90. gadu sākumā Krievijā, kad Padomju Savienība atradās uz sabrukšanas sliekšņa.

Zirgu īpašnieci pirms notikušā skandāla veterinārārsts pazinis četrus vai piecus gadus, jo viņam vienam no pirmajiem Latvijā piederēja pašam sava veterinārārsta privātprakse, turklāt viņš bija viens no retajiem zirgu ārstiem.

“Sākotnēji Bušmeistere mani uzskatīja par labo varoni – gudru čalīti, tāpēc arī sauca ārstēt zirgus. Atceros, viņas saimniecības teritorijā nebija pat piebraucamā ceļa. Viena izsaukuma reizē man vajadzēja kilometru brist pa dziļu sniegu. Tie gadījumi, kurus es tur redzēju, bija klīniski drausmīgi – varu nosaukt kādus trīs, četrus. Pēc tam nekad vairs ar kaut ko tādu neesmu saskāries,” atceras Tolpežņikovs.

No sniega kupenām rēgojās zirgu skeleti. (Foto: No Jura Tolpežņikova arhīva)

Vienā gadījumā ķēvei pēc dzemdībām bija plīsusi dzemde, kas nozīmē, ka nāca ārā zarnas. Ārstam izdevies zarnas salikt atpakaļ vietā un dzemdi sašūt, kas ir grūts uzdevums pat sterilos klīnikas apstākļos.

Lai arī cik smagas problēmas būtu jārisina, Bušmeisteri nespēja apstādināt nekas, viņa vienmēr ir uzvedusies kā buldozers. Tolpežņikovs pasmejas, ka kādā laikrakstā izlasījis Bušmeisteres izteikumu: “Ja uz elli, tad ar labākajiem zirgiem!”

Arī kad sāka mutuļot vai visa Latvijas sabiedrība, jo bija pilnīgi skaidrs, ka ar zirgiem kaut kas nav labi, viņa ar nesatricināmu pārliecību klāstījusi pretējo, proti, viss ir vislabākajā kārtībā, un sporta zirgiem nevajagot taukus, tiem jābūt tieviem. Turklāt viņas dzīvnieki esot miljonus vērti.

Ieauguši savos mēslos

To, ka ar zirgiem “Vecsilmicēs” kaut kas nav labi, pirmie nojautuši vietējie iedzīvotāji un drīz vien arī žurnālisti, kuri sāka celt trauksmi. Tolpežņikovs atceras, ka milzīgā ažiotāža, ieskaitot dzīvajos palikušo zirgu atsavināšanu un glābšanu, sākās pēc kādas publikācijas “Lauku Avīzē”.

Par šo laika posmu viņš izsakās, ka tie bija trīs mēneši, kas pagāja nemaņā, pat transā, bez normālas gulēšanas, kaut arī brīvprātīgo un ziedotāju, kuri iesaistījās, bija ļoti daudz. Viņu vidū pat bēdīgi slavenā organizētās noziedzības pārstāvja  Klopa sieva, kura iedevusi dārgas zāles. Zirgus vajadzējis ārstēt, kopt, barot – tas veterinārārstam aizņēma ne tikai dienas, bet arī nakts stundas.

“Tā bija bēdu leja. Viņa pati bija nekontaktējama, dzīvoja savā pasaulē. Vienā īsā epizodē Bušmeistere pierādīja to, ka ir garīgi slima. Taču tajā pašā laikā, lai panāktu savu, viņa gāja kā tanks. Reti kurš Astrīdu spēja apstādināt,” pauž veterinārārsts.

Veterinārārsts Juris Tolpežņikovs ar kolēģi pārbauda zirga zobus, lai noteiktu tā vecumu. (Foto: No Jura Tolpežņikova arhīva)

“Tajā laikā vadīju Latvijas Veterinārārstu biedrību, kuras struktūrvienības – Zirgu ārstu sekcijas – kolēģi bija satraukušies par publikāciju avīzē, tāpēc nolēma, ja jau zirgi mirst badu, paņemsim sekcijā iekrājušos biedru naudu – 200 latu – un aizbrauksim pie Bušmeisteres, lai viņa varētu vismaz izvilkt ziemu. Kad kopā ar kolēģi Aivaru Alksni nokļuvām galā, sapratām, ka tur nav ar ko runāt, ka nav atskaites punkta…”

Tas bija janvāris; zirgi atradās graustā – stallī, kur visi caurumi aizsisti ar plēvi. Bezgaisa telpā, vārda tiešā nozīmē ieauguši savos mēslos. Sapratuši, ka šajā vietā nav neviena gaismas stariņa, abi veterinārārsti klusējot brauca atpakaļ uz Rīgu.

Gribēja kā Robins Huds

Veterinārārstam tolaik Kleistos bija līgumdarbi. To pieminēt svarīgi ir tādēļ, ka visus vēl dzīvos zirgus pēc konfiscēšanas aizveda uz turieni.

“Atgriežoties no Astrīdas, mana pārliecība bija, ka zirgi no turienes ir jāaizved. Par to uzreiz runāju arī biedrībā, kur to dzirdēja mūsu biedrības juriste – jauna meitene. Nevarēju saprast, ko viņa visu laiku dīdās. Visbeidzot viņa mani pierunāja piezvanīt prokuroram, uzrakstīt iesniegumu, pieaicināt policiju. Es toreiz jutos kā Robins Huds – bezbailīgais glābējs, kuram nevajag nekādu prokuroru!” pasmaida vetārsts.

“Bija darbadienas beigas, kad sāku zvanīt Aizkraukles prokuroram. Klausules otrā galā Guntis Kanaviņš. Jā, viņš par Bušmeisteres zirgiem ir dzirdējis. Jautāju, kāpēc nav ierosināta lieta, uz ko saņēmu loģisku atbildi: “Bez iesnieguma tas nav iespējams.” Saruna beidzās ar to, ka viņš apsolīja noteiktā laikā mums palīgā aizsūtīt policistu brigādi.” Mazliet vēlāk pret Bušmeisteri tika ierosināta krimināllieta, kurā viņu apsūdzēja dzīvnieku spīdzināšanā, un nomocītie zirgi kalpoja kā lietiskie pierādījumi, tāpēc tos vajadzēja konfiscēt, nododot glabāšanā iesaistītajiem aktīvistiem.

No sniega kupenām rēgojās zirgu skeleti. (Foto: No Jura Tolpežņikova arhīva)

Policistam pa seju ar iemauktiem

Diena, kad zirgus konfiscēja, veterinārārsta atmiņā palikusi neizdzēšama: “Viens no policistiem no Astrīdas meitas ar iemauktiem dabūja pa seju. Par to sievieti saslēdza rokudzelžos un iesēdināja policijas mašīnā. Kad zirgus konfiscēja, gan māte, gan meita gāja spiegdamas, bet mēs tam nepievērsām uzmanību. Cik labi, ka tur bija policisti!”

Iepriekš bija sarunāts, ka konfiskācijas process tiks dokumentēts, turklāt neviens no iesaistītajiem neteiks neviena lieka vārda – tikai par lietu. Zirgiem nebija krotāliju, pat ne pasu, taču tika lasīti apzīmējumi un pēc zobiem noteikts vecums, ko, protams, dokumentēja. Laimīgā kārtā vienam no iesaistītajiem bija līdzi videokamera, tāpēc konfiskācija bija dokumentēta pat video. Procedūrā piedalījās arī Latvijas Jātnieku federācijas pārstāve Ramona Godmane.

Veterinārārsts atceras, ka nākamais šoka moments sekoja, kad atveda kumeļu, kuram, spriežot pēc miesasbūves, nebija vēl gads. «Es viņam paskatos zobos – tam zirgam ir septiņi gadi! Kad man pieveda pieaugušu zirgu, kas pēc skata atgādināja sešus mēnešus vecu kumeļu, turklāt nobadinātu, man aizvērās širmis.”

Četri no 29 zirgiem paši vairs nevarēja piecelties, tos nogādāja reanimācijā. Bija bažas, ka viņi braucienu līdz Rīgai neizturēs. “Nomira viens. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē tam taisīja sekciju. Novelkot ādu, ribām cauri spīdēja gaisma. Muskulatūras nebija vispār nemaz. Sekcijas laikā redzētais satrieca pat vispieredzējušākos speciālistus.”

Uz staba zirga galva...

Jau ierodoties “Vecsilmicēs”, Tolpežņikovs pamanījis uz viena sētas staba uzdurtu zirga galvu... Vēlāk, konfiskācijas procesa starplaikā, vetārsts kopā ar kolēģi sākuši staigāt apkārt, pamanot, ka sniegs ir šķūrēts, taču īpatnējā veidā.

“It kā sākts šķūrēt kā taciņu, bet tas šķūrējums neloģiski tā kā apraujas – it kā šķūrēts uz nekurieni. Tādu jokainu taciņu tur bija desmit. Vienā vietā pamanām, ka sniegs sastumts lielā kupenā, no kuras ārā vīdēja zirga kāja! Izrādās, kad zirgi bija sākuši nobeigties, traktorists līķus izšķūrējis ārā, aizstūmis tālāk, saberot virsū sniegu. Ar tādām sniega čupām bija vesels lauks! Katrā no tām viens vai divi zirgu līķi. Tas bija pēdējais piliens.”

No sniega kupenām rēgojās zirgu skeleti. (Foto: No Jura Tolpežņikova arhīva)

Pašas īpašnieces versija bija, ka saimniecībā viss ir vislabākajā kārtībā, taču zirgus viņai nolaupīja to lielās vērtības dēļ. Konfiscētāji esot melnie spēki, mafijas pārstāvji, kā priekšgalā – Juris Tolpežņikovs.

Pēc zirgu konfiskācijas tika ierosināta krimināllieta, kur veterinārārsts bija uzaicināts kā liecinieks. Lietu izskatīja Aizkraukles tiesā, piespriežot reālu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

“Tieši tajā brīdī tika izsludināta amnestija cilvēkiem, kuri ir vecāki par 60 gadiem, tātad pensijas vecumā. Astrīda nesēdēja nevienu dienu, ar to tā lieta beidzās,” atceras Tolpežņikovs, piebilstot, ja nebūtu iesaistījies prokurors Guntis Kanaviņš un vēl dažs jurists, šī situācija varētu beigties pavisam citādi, proti, uz apsūdzēto sola un pēc tam cietumā būtu jāsēž pašam veterinārārstam.

Domino un citu zirgu laimīgā loze

Kad zirgi iespēju robežās bija atguvuši veselību, tika rīkota izsole, bet bez naudas. “Aicinājām pieteikties cilvēkus, kuri par kādu no šiem zirgiem būtu gatavi uzņemties rūpes. Sagatavojām pieņemšanas nodošanas aktus, kuros šī procedūra bija pamatota, kā arī pavadvēstules, ko iedevām katram jaunajam īpašniekam. Tajās tika aprakstīts, kā par zirgu jārūpējas, kā tas jākopj,” stāsta Tolpežņikovs.

Dakterim spilgtā atmiņā palicis Domino, kuru neviens nav vēlējies ņemt, līdz pieteikusies kāda sieviete. Zirgs viņai uzticēts, taču sākotnēji Tolpežņikovam nav bijis mierīgs prāts. Lai Domino atgūtu normālu formu, jaunā īpašniece, kas nebija ļoti pārtikusi, bet tomēr īsta dāma, iztērēja tūkstošus.

Tas beidzās ar to, ka pēc neilga laika šis sākotnēji bezcerīgais zirgs nonāca labā sacīkšu zirgu stallī Igaunijā. Vietējā čempionātā pat bija ieguva otro vietu, pēc tam Domino pārgāja somu īpašumā. Tas ir vienīgais zirgs, kura liktenim līdz galam dakteris ir sekojis līdzi.

“Bija centieni ar tiesu izpildītāju palīdzību lietiskos pierādījumus – zirgus – atgūt, taču mēs cilvēkiem, kuri tajā laikā par tiem rūpējās, bijām piekodinājuši krāt visus čekus par izdevumiem – transportu, barību, veterinārajiem pakalpojumiem, zālēm. Kad cilvēki sāka viņiem sūtīt rēķinus, lai pierādītu, ko šo zirgu aprūpe viņiem bija izmaksājusi, tiesu izpildītāji atslāba,” teic Tolpežņikovs.

Šo nelaimīgo dzīvnieku jaunie īpašnieki stingri pastāvēja uz to, lai viņiem tiktu atmaksāti visi izdevumi; tikai tad viņi zirgus atdos atpakaļ. Par laimi, dzīvnieki palika pie īpašniekiem.

Cietsirdība pret dzīvniekiem: TOP5

* 2019. gadā Ropažu novadā kādā sociālās mājas dzīvoklī saimnieki, kuru laulība atradās uz iziršanas robežas, mērķtiecīgi mērdēja badā divus Stafordšīras terjerus un divus kaķus. Vispirms suņi apēda kaķus, tad paši lēnām mira bada nāvē. Izdzīvoja tikai kucīte Dessilda. Rīgas apgabaltiesa par apzinātu un mērķtiecīgu dzīvnieku spīdzināšanu līdz nāvei Milenai Rubinovai-Dzērvei un Arturam Dzērvem piesprieda sabiedriskos darbus un lika samaksāt 180 eiro par advokāta pakalpojumiem.

* 2015. gada vasaras vidū Kauguros pa daudzdzīvokļu ēkas ceturtā stāva logu saimnieki izmeta savu apnikušo kaķenīti. Dzīvnieks savainoja muti, taču nopietnas traumas neguva. Iesaistījās kaimiņi, kuri kaķi centās glābt un meklēja palīdzību kādā dzīvnieku aizsardzības biedrībā.

* 2011. gada ziemā Jērcēnos atrada noslīcinātu takšu šķirnes kucīti. Sunim bija sasietas ķepas un piesiets maiss ar akmeni. Vainīgo atrada – Valkas rajona tiesas priekšā stājās Arta Šomase, dziedātājas Lienes Šomases māte. Viņu sodīja ar 200 stundu piespiedu darbu. Apsūdzētā paudusi, ka suns bijis nepaklausīgs un viņai sagādājis problēmas.

* Reti, taču reizēm par dzīvnieku mocīšanu jāiet cietumā. Reālu brīvības atņemšanu uz trim gadiem un diviem mēnešiem 2005. gada augustā tiesa piesprieda liepājniekam Romānam Aleksejevam, kurš piecus mēnešus bija badinājis savu suni. 

* 2000. gadā divi vīrieši pēc kopējas iedzeršanas noslepkavoja kādu klaidoni un arī viņa suni un abus apraka. Kad līķus atrada un slepkavas aizturēja, viens no viņiem atzinies, ka sunim dzīvību atņēmuši, jo tas varētu būt iespējamais slepkavības liecinieks. Ļaundari izsprieda, ka dzīvnieks sava saimnieka līķi varētu izrakt, līdz ar to noziegums nāktu gaismā.

Saistītās ziņas

Kriminālā vēsture: kas iegāza Rīgā sirojošo Nadziņa bandu?
Latvijas kriminālā vēsture. Taksometra šoferu pēdējais brauciens...
Panākumi sportā kā pārkāpums. Patversme izmisīgi cenšas atgūt iepriekš adoptētu zirgu, kam strauji pieaugusi vērtība 5

Ko paredz likums

Krimināllikuma 230. pants nosaka:

par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, vai par spīdzināšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem, sabiedrisko darbu vai naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz trim gadiem;

par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, soda ar nebrīvi līdz pieciem gadiem, sabiedrisko darbu vai naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Citi šobrīd lasa

Vakar kaitīgs, šodien jau veselīgs. Kas mainījies agrāk sludinātajos uztura principos, stāsta uztura speciāliste Ilze Lutere
Vanšu tilta vēl nav, bet cilvēki brauc ar zirgiem: unikāli 1929. gada Rīgas kadri
Motociklistu vasarai šogad traģisks ievads: kas pie tā vainojams? 1