Patlaban Elmārs Pļaviņš gan vairs nav virskapelāns un rotācijas ceļā pārcēlies uz Aizsardzības ministriju, taču rūpju loks viņam palicis tas pats – militāristu garīguma lietas un palīdzība Ukrainai. Tikai tagad, sākoties karam Ukrainā, šis palīdzības loks kļuvis vēl plašāks un tiek organizēts ar lielāku vērienu.
Ukraiņus nevajag aiztikt
Piecpadsmit gadu biji Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns, bet pērn atstāji šo amatu un kļuvi par Aizsardzības ministrijas vecāko ekspertu starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos. Izklausās ļoti gudri un sarežģīti, taču ko īsti tu šajā amatā dari?
Jā, nosaukums ir tik sarežģīts, ka grūti pat izrunāt. Šajā amatā mans uzdevums ir turēt garīgo rūpi par Aizsardzības ministriju un turpināt sadarbību ar Ukrainu, ko uzsāku 2014. gadā. Agrāk, būdams virskapelāns, es šajā virzienā darbojos, cik nu laiks ļāva, bet tagad esmu pilnībā atbildīgs par palīdzības sniegšanu Ukrainai, sadarbojoties ar uzņēmējiem un civilām organizācijām. Līdztekus rūpējos arī par garīgo atbalstu ministrijas esošajiem un bijušajiem darbiniekiem.
Garīgais atbalsts attiecas arī uz ukraiņiem?
Jā, notiek gan sadarbība ar ukraiņu kapelānu dienestu, gan arī tiltu celšana starp Latvijas un Ukrainas civilām organizācijām un ministrijām.
Tu neesi tas, kurš formē militārās palīdzības kravas?
Nē, tās gan neformēju, bet sadarbībā ar organizācijām Uzņēmēji mieram un Ziedot.lv esmu atbildīgs par humānās palīdzības kravām – pārtiku, medikamentiem, apģērbiem, apaviem un dažādām lietām, ko var nopirkt mednieku veikalos. Ir dažādas iestrādes, un mēs jau zinām, ko ukraiņiem vajag. Latvieši šajā ziņā ir malači, jo jau no paša kara sākuma ir izrādījuši iniciatīvu un palīdzējuši, kā nu spējuši. Daudzas lietas ir piegādātas tādos apjomos, ka tepat Latvijā vai arī citās Eiropas valstīs tās vairs nevar atrast, tāpēc nākas domāt par citiem palīdzības virzieniem. Piemēram, ir pieprasījums pēc bruņotiem medicīnas transportlīdzekļiem, tāpēc skatāmies, vai kaut kur nevar ko tādu iegādāties.
Vēl esmu atbildīgs par ukraiņu karavīru ģimenēm, kas atbraukušas uz Latviju. Kopā ar armijas, Zemessardzes un Gaisa spēku vienībām rūpējamies par tām un domājam, kā labāk palīdzēt. Esam šīs ģimenes ar pašvaldību atbalstu izmitinājuši vairākās vietās, kuras drošības apsvērumu dēļ labāk neminēšu. Aizsardzības ministrijai šajā ziņā ir izveidojusies laba sadarbība ar Ārlietu ministriju, un tad es kā koordinators esmu tur pa vidu.
Kā sāka veidoties tavas īpašās attiecības ar Ukrainu?
Dieva ceļi ir neizdibināmi, un, ja Dievs tavā priekšā atver kādas durvis, tad tajās vajag ielūkoties. Bet, ja kādas durvis aizveras – kā man tas bija ar virskapelāna pienākumiem –, tad nevajag par to pārdzīvot. Tagad es saprotu, ka, būdams virskapelāns, es nevarētu paveikt pat pusi no tā, ko daru, lai palīdzētu Ukrainai.
Viss sākās 2014. gadā ar vairākiem zvaniem no Ukrainas, kad ukraiņi, ar kuriem biju agrāk iepazinies, kopā ar latviešu karavīriem atrodoties Irākā, jautāja, vai nevaram viņiem kaut kā palīdzēt. Kopš tā laika līdz kara sākumam mēs uz Ukrainu nogādājām apmēram 400 tonnas dažādu kravu – pārtiku, drēbes, tehniskas lietas. Biju aizbraucis arī uz Donbasu. Nācās gan saskarties arī ar skeptisku attieksmi no dažu uzņēmēju puses – sak, Elmār, nu ko tu ņemies, lai viņi paši tiek galā, vai tad tepat uz vietas vairs nevienam nevajag palīdzēt! Starp citu, esam gādājuši palīdzību arī trūcīgajiem Latvijas iedzīvotājiem – pērn izdalījām 100 tonnas pārtikas. Tagad gan tas mazliet apstājies un visi spēki tiek veltīti ukraiņiem, kuri cīnās arī par mums.
Pēc kara sākuma esi bijis Ukrainā?
Nē, kopš 24. februāra neesmu uz turieni braucis. Ļoti jau gribētos, taču man saka, ka neesot īstais laiks un arī iespēju nav. Taču, tikko radīsies tāda iespēja, es tur būšu.
Ar ko ukraiņi atšķiras no latviešiem?
Ar temperamentu. Ar mērķtiecīgu raksturu. Īpaši jau tas attiecas uz ukraiņu sievietēm. Taču, ja viņus neaiztiek, tad ukraiņi ir ļoti labsirdīgi un mīļi. Tāpēc es domāju, ka karam jābeidzas labvēlīgi ukraiņiem. Ja paskatāmies vēsturē, viņus taču tik bieži pēdējo 100 gadu laikā ir mēģinājuši iznīcināt, taču tas tā arī nav izdevies.
Kur tik dulls kapelāns uzradies!
Kas tevi mudināja izvēlēties kapelāna ceļu?
Kad 1997. gadā sāku dienēt Sužu izlūkdesanta bataljonā, šobrīd nu jau par televīzijas zvaigzni kļuvušais pulkvedis Igors Rajevs, kurš bija mans pirmais komandieris, teica – labi, pamēģināsim! Sākumā viņš bija domājis, ka es sēdēšu štābā kopā ar dāmām, taču jau trešajā dienā es aizgāju pārgājienā kopā ar karavīriem. Tad Rajevs teica – hm, kur gan tik dulls kapelāns uzradies!
Taču baznīcas aicinājumu izjutu 1992. gadā, drīz pēc atgriešanās no dienesta padomju armijā, kur biju apkalpojis kara lidmašīnas. Tolaik Latvija tikko bija atguvusi brīvību un cilvēki arī garīgi kļuva brīvāki. Daudzi sev atklāja Dievu, un arī es, draugu pamudināts, aizgāju uz baznīcu un sapratu, ka Kristus ir mans glābējs. Drīz vien sapratu, ka manas zināšanas nav pietiekamas, tādēļ 1997. gadā pabeidzu baptistu teoloģijas semināru un vēlāk arī Kristīgo akadēmiju. Taču, kad pabeidzu semināru, tad sapratu, ka ar mazo mācītāja aldziņu es ģimeni nevarēšu uzturēt. Tādēļ sāku meklēt darbu un saņēmu piedāvājumu no Sužu izlūkdesanta bataljona. Izrādījās, ka tas ir mans aicinājums. Man tā patika būt kopā ar karavīriem mežā, dzīvot tur dienām un naktīm! Sievai gan tas nepatika...
Uz vienu gadu gan biju armiju pametis, tomēr drīz vien atgriezos, jo sapratu, ka tā ir mana vieta. Tad negaidīti tiku izvēlēts par virskapelānu un varēju veidot kapelānu dienestu visā armijā, pieaicinot mācītājus no visām konfesijām: mums ir gan katoļi, gan luterāņi, gan baptisti un pareizticīgie.
Patiesībā jau es nekad nebiju domājis, ka būšu mācītājs vai kapelāns, jo mana pamatprofesija ir mašīnista palīgs. Jau skolā biju nolēmis kļūt par mašīnista palīgu un arī kļuvu, taču, kad atnācu no padomju armijas, tad Dievs man iedeva korekcijas. Sapratu, ka ja jau es varēju atrast Dievu, tad man jācenšas palīdzēt arī tiem, kuri atrodas armijas slēgtajā vidē un kuru uzdevums ir šaut uz citiem. Jāpalīdz viņiem palikt krietniem vīriem un sievām, nesalūzt stresa situācijā.
Ko ikdienā kapelāns dara – taču ne jau caurām dienām skaita pātarus?
Viņam ir dažādi administratīvie darbi, jāsagatavo nedēļas un mēneša plāni, jāgatavo lekcijas. Ir arī dažādas pārrunas un sapulces, obligātie fiziskie vingrinājumi un mācības.
Ierocis kapelānam ir?
Nē, kapelānam, saskaņā ar Ženēvas konvenciju, ieroča nav. Taču tas ir bonuss, ja kapelāns prot apieties ar ieroci. Un viens no mūsu kapelāniem ļoti labi šauj. Bet ikdienā mēs ieroci nenēsājam. Kad kopā ar Sužu karavīriem piedalījos mācībās, tad, kā smējās Rajevs, man bija pašam sava baznīca līdzi: koferītis ar svēto vakarēdienu, Bībeli un krustu. Es varēju lauka apstākļos iekārtot vietiņu, kur noturēt svētbrīdi vai organizēt pārrunas ar karavīriem.
Parasti jau kapelāniem uzrodas arī papildu pienākumi, kas atbilst viņu spējām. Piemēram, jaunā virskapelāne Estere Tumoviča pēc profesijas ir režisore, tāpēc viņai ļoti labi sanāk vadīt pasākumus. Cits atkal ir labs lektors un zinošs vēsturē.
Tātad labs kapelāns ir cilvēks orķestris?
Tā tam vajadzētu būt. Taču tas nāk ar laiku un ar pieredzi, uzreiz nevajag mēģināt par tādu kļūt. Sākumā vajag censties izpildīt to darbu, ko esi uzņēmies un par kuru tev ir triju veidu atbildība: sava komandiera, virskapelāna un bīskapa priekšā.
Kurš no šiem trijiem ir pats galvenais?
No juridiskā viedokļa – komandieris. Garīgajā ziņā – bīskaps. Virskapelāns ir galvenais administratīvajā ziņā.
Cik kopskaitā kapelānu Latvijas bruņotajos spēkos ir?
Pilna laika slodzē – piecpadsmit. Vēl ir arī Zemessardzē.
Pirms kaujas visi kļūst ticīgi...
Kapelāns vairāk ir draudzes gans vai psihologs?
Viņam vajadzētu būt cilvēkam, kurš spēj runāt par garīgiem jautājumiem. Sākumā jau daudzi domāja, ka kapelāns ir vairāk psihologs, taču tagad armijā ir vesels psihologu dienests un darba pietiek gan psihologam, gan kapelānam. Mērķis ir viens: panākt, lai karavīrs pēc kaujas spētu tikt galā ar stresu un paliktu labs cilvēks un ģimenes tēvs. Palīdzēt pārvarēt posttraumatisko stresu, ko psihologi dara ar savām metodēm, bet kapelāni vairāk balstās uz gadsimtos krāto kristīgo pieredzi. Lielās valstīs, piemēram, ASV vai Lielbritānijā, nemaz nav iedomājama armija bez kapelāna.
Angļiem un amerikāņiem droši vien jādomā par problēmu, kas mums vismaz pagaidām vēl nav aktuāla – kā sagādāt kapelānu vai mullu tiem karavīriem, kuri ir islāmticīgie?
Mēs esam maza valsts, un mūsu armijā nav daudzu ticību kapelānu. Ukraiņiem, piemēram, ir arī musulmaņu kapelāni. Dažās valstīs, piemēram, Kanādā, ir pat pagānu kapelāni. Ir arī hinduisti un budisti. Savi izaicinājumi tur ir, jo nākas valkāt formu un ievērot ne tikai savas ticības tradīcijas, bet arī armijas reglamentu. Atšķirībā no civilā mācītāja, kurš runā no kanceles, kapelāns ar karavīriem ir kopā visu laiku un kalpo viņiem kā piemērs. Bet tas nozīmē, ka kapelānam jāspēj gan krosu noskriet, gan arī būt ar karavīru kopā skumjos un priecīgos brīžos.
Gadās taču arī tā, ka karavīrs pasaka – Dievam neticu un man ar tevi nav par ko runāt?
Protams, protams. Kapelānam jābūt tolerantam un tas jāpieņem. Taču pieredze rāda, ka grūtos brīžos pat neticīgie prasa, lai kapelāns par viņiem aizlūdz. Kā tad tā – Latvijā tu mani sūtīji trīs mājas tālāk, bet tagad gribi, lai par tevi aizlūdzu? Izrādās, nonākot Irākā, visi kļūst ticīgi. Patiesībā jau nemaz tik daudz to neticīgo “karstajos punktos” nav. Arī tagad reizēm sazvanos ar ukraiņiem, kuri cīnās frontē, un tad viņi saka – kapelān, atceros, ko tu man mācīji, un tās lūgšanas man ir īpašas, tās palīdz un dod mieru! Cits varbūt teiks, ka tā ir vienkārša suģestija un var taču galā tikt ar paša spēkiem, taču esmu piedzīvojis, ka ar saviem spēkiem var arī nepietikt. Tā var nonākt līdz nervu sabrukumam un veģetatīvajai distonijai.
To, ka frontē visi kļūst par ticīgajiem, var lasīt arī padomju karavīru atmiņās no Otrā pasaules kara. Viņiem taču komunisti ar varu dzina laukā jebkādas domas par Dievu, bet ierakumos daudziem tomēr bija krustiņi kaklā...
Saskaroties ar dzīvības briesmām, cilvēkam parasti rodas daudz jautājumu un neziņa. Tas ir saprotami, jo tu pavisam tuvu saskaries ar nāvi. Protams, mūsdienās karavīri ir speciāli psiholoģiski trenēti, taču šie jautājumi jau nekur nepazūd. Man karavīri bieži ir uzdevuši jautājumus: kas būs pēc nāves; kas ar mani notiks, ja esmu nošāvis cilvēku? Tie visi ir eksistenciāli jautājumi, uz kuriem kapelānam jāspēj atbildēt tā, lai karavīrs nesalūztu. Starp citu, diezgan bieži komandieri atzīst (arī tagad Ukrainā), ka tajās vienībās, kurās ir kapelāni, karavīri ir psiholoģiski noturīgāki un spēj vairāk izdarīt. Protams, tas ir atkarīgs no tā, vai kapelāns savu darbu dara no sirds, jo gadās arī jampampiņi, kas tikai aizņem vietu, un viņus vajadzētu uz vietas atlaist.
Par karu un Dievu
Nolasīšu fragmentu no vienas man ļoti mīļas grāmatas. “Gatavošanās cilvēku slepkavošanai vienmēr ir notikusi Dieva vai kādas citas cilvēka fantāzijā radītas augstākas būtnes vārdā. Senie feniķieši, pirms pārgrieza gūsteknim rīkli, tāpat noturēja svinīgu dievkalpojumu tāpat, kā to tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem, dara mūsdienu paaudze, dodamās karā, lai ar uguni un zobenu iznīcinātu savus ienaidniekus.” Jaroslavs Hašeks, Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā. Šveikam ar feldkurātu Oto Kacu, protams, bija īpašas attiecības, taču situācija tiešām ir divdomīga: kā gan var dot svētību cilvēkam, kurš dodas nogalināt sev līdzīgos, ja Bībelē skaidri un gaiši ir teikts – tev nebūs nokaut!
Baušļi tika doti ar mērķi ierobežot ļaunumu. Taču vēl pirms baušļu došanas Bībelē ir vietas, kurās Dievs savai tautai liek doties nogalināt neceļos aizgājušos pagānus. Tātad, ja karavīrs savu ieroci izmanto pareizi, aizstāvot savu dzimteni, tad Dievs ir ar viņu.
Problēma gan ir tur, ka Kremlis apgalvo tieši to pašu... Taču šajā gadījumā patiesībā, izsakoties garīgiem vārdiem, tā ir sātana, kuram nekas nav svēts, darbība, nodarot maksimāli daudz sāpju. Domāju, ka, ja katrā krievu armijas vienībā būtu kapelāns, tad diez vai notiktu tādi noziegumi kā Bučā, jo viņam būtu stingri pret to jāiestājas. Starp citu, arī amerikāņu karavīriem pēc Vjetnamas kara bija lielas psiholoģiskas problēmas, jo tur reizēm ieroči tika izmantoti ne tā, kā vajadzētu.
Krieviem taču ir gan popi, kuri svēta tankus, gan arī veselas pārvietojamās armijas baznīcas!
Tā ir tikai ārišķība. Jo taču esi pavērsis ieroci pret brāli tikai tāpēc, ka tev skauž, ka viņš dzīvo labāk!
Vecais stāsts par Kainu un Ābelu...
Jā, kur viena upuris tika pieņemts un svētīts, par ko otram radās skaudība. Ja cilvēka domāšanai apakšā nav mūžības perspektīvas, tad ir ļoti grūti, jo nevar taču domāt tikai par mantisko pusi vien.
Ja runājam par Ukrainu, tad ir vēl viena liela problēma – cilvēkiem, kuri, piemēram, strādā ar Bučas un Mariupoles noziegumu liecībām, arī žurnālistiem, kuri šajā tēmā iedziļinājušies, pēc tam sākas depresija un bezmiegs. Tad kapelāns var mēģināt viņiem palīdzēt. Arī tepat Latvijā ir cilvēki, kuri ikdienā ir dziļi iekšā Ukrainas karā, un viņiem rodas problēmas.
Man pašam kā savdabīgs psihoterapijas seanss palīdzēja iesaistīšanās Reiņa Pozņaka organizētajos automašīnu konvojos uz Ukrainu. Aizved vienu mašīnu ukraiņiem – un uzreiz jūties, ka neesi tikai sēdējis uz dīvāna un pārdzīvojis, lasot ziņas, bet arī kaut ko darījis lietas labā!
Vīrietis ar savu augsto testosterona līmeni jau pēc būtības ir darītājs. Protams, cilvēki ir dažādi, un ne visiem šāda darbība sniegs relaksāciju. Taču vairumam tas tiešām palīdz, radot sajūtu, ka esi kaut ko labu izdarījis. It kā jau ar darbiem nevajag lielīties, taču, ja ir kāds darbiņš, kas tev pašam palīdz justies vajadzīgam, tad dari to! Arī tā ir iziešana no stresa. Jo šobrīd jau visā Eiropā valda neziņa un bailes, ar ko jātiek galā.
Raugoties no ticības puses, daudziem rodas jautājums – kā gan Dievs pieļauj tādu netaisnību un šausmas, kas notiek Ukrainā?!
Uz šo jautājumu man bieži nākas atbildēt. Dievs šo ļaunumu pieļauj, jo cilvēks savu sirdi ir tiktāl nocietinājis, ka redz tikai naudu, mantu un izklaides. Valda totāls egoisms, un nekas vairs nav svēts, bet tā ir laba augsne ļaunumam. Līdz tam Dievs cilvēku ir dažādos veidos uzrunājis, taču nav ticis sadzirdēts. Ļaunums dažādos tā veidos var pastāvēt tikai līdz Dieva nospraustai līnijai.
Ījaba grāmatā ir minēts, ka viņš ļoti cietis no ļaunuma, jo Dievs ir pieļāvis, ka sātans nobendē viņa biznesu un bērnus un uzsūta slimības. Pat sieva Ījabu aicina atteikties no Dieva, taču viņš atbild – Tas Kungs deva, Tas Kungs ņēma. Un viņš turpina ticēt. Ja arī tu nesaproti un nespēj atrast atbildi uz jautājumu, kādēļ Ukrainā notiek slepkavības un tik daudzi cilvēki cieš, tas vēl nenozīmē, ka Dieva nav un viņš vienā mirklī to neapturēs. Savulaik taču likās, ka arī Padomju Savienība pastāvēs mūžīgi, taču tā sabruka vienā mirklī. Var jau teikt, ka to izdarījām mēs, cilvēki, bet bez Dieva gribas tas nenotiktu. Bet tagad Ukrainā mēs redzam, ka esam dzīvojuši blakus briesmonim Krievijas Federācijas izskatā ar visu viņu Putinu priekšgalā.
Putins sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku – apmeklē dievnamu un met krustu. Ko tu viņam teiktu kā kristietis kristietim, ja būtu tāda iespēja?
To, vai tu esi kristietis, parāda darbi, nevis vārdi. Tādēļ es šo cilvēku neuzskatu par kristieti – tikai par liekuli un slepkavu. Bet slepkavu varu tikai aicināt atteikties no saviem grēkiem. Un pēc tam es noorganizētu viņam plankinga programmu – lai savos 70 gados pastāv plankingā un padomā, kas ir kas...
Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
Citi šobrīd lasa
