Vējabrālis, kuram pasaule par mazu
Palasīju tavu biogrāfiju, un sanāk, ka mēs esam beiguši vienu "Alma mater"!
Jā, es Latvijas Universitātē sāku studēt 1993. gadā, bet maģistru ieguvu 2000. gadā. Pirms tam vēl 1988. gadā paspēju aiziet dienēt padomju armijā un mājās pārnācu vien 1990. gadā.
Parunāsim par tavu lolojumu, precīzāk – biznesu, kurš noteikti tev palīdz realizēt citus dzīves sapņus un hobijus. Tātad par tavu un Māra Zvirgzdiņa kompāniju “Meditec”. Kad jūs to nodibinājāt?
Šogad apritēs 23 gadi.
Pirmais projekts, šķiet, saucās “Ārsta birojs”?
Tas joprojām eksistē kā apakšbizness. Mums kopumā ir vairāki projekti. Bet, ja tu prasi, ar ko es kopumā pelnu maizi, tad tās ir informāciju tehnoloģijas medicīnā. Jau 1999. gadā mēs ar Māri kā jaunie maģistranti bijām apostījuši gaisu un paskatījušies, kas notiek šajā jomā slimokasēs un citviet, un sapratām, ka tā ir ļoti tukša sfēra. Mēs tieši tolaik mācījāmies programmēt. Man gan vairāk bija tāds tirgoņa piesitiens, jo universitātes laikā kādus trīs gadus brīvdienās dzīvojos pa Rumbulu. Tirgoju žiguļu detaļas, mācēju tur uzšiverēties līdz pirmajai rindai un teikšu tā – visus savus studentu gadus, salīdzinot ar pārējiem, dzīvoju visai zaļi. Piemēram, pa brīvdienām varēju atvest mājās kādus 200–300 latus, kas tajā laikā bija ļoti labi. Studijas pabeidzot, es datorprogrammēšanā ieguvu maģistru, un vēlāk, kad sākām strādāt Rīgas novada slimokasēs, sapratām, ka viņi vienkārši paši nevar visus vajadzīgos datus apstrādāt. Tad izveidojām programmu “Ārsta birojs”, kur pirmais uzdevums bija sakārtot naudas lietas, taču pasūtītāji uzreiz jau interesējās tālāk – vai nevar uztaisīt ārstu kalendārus, pierakstus pie ārstiem, uzkrāt informāciju par pacientiem, veselības kartītes, slimības lapas izrakstīt un tā tālāk.
Kāda toreiz vispār bija datoru, serveru jauda?
Atceries, kādreiz bija tāds informācijas pārnēsātājs kā diskete? Un, kamēr Rīgā nebija normāla tīkla, mums bija tā saucamais flopīnets – tas nozīmē, ka vienā galā datorā kaut ko ievadi, tad pārkopē uz disketes, sēdies tramvajā un ved to uz slimokasi. Diskešu tīkls. Tas viss kompleksā ar datoriem, ar kuriem tolaik universitātē mācījās, bija tūkstoškārt vājāks nekā mans šodienas telefons.
Iesākām mēs ar mazākām klīnikām un poliklīnikām, pēc tam jau sākām sadarboties ar lielajām slimnīcām, bet tagad kopā ar četrdesmit darbiniekiem esam dūšīgākais spēlētājs šajā līgā. Bet otra sadaļa ir mūsu IT sistēma “Emy”, kura startēja pirms padsmit gadiem, kad mūs, pateicoties pieredzei, izvēlējās kā labākos sadarbības partnerus ātrajai palīdzībai. Šodien mēs ejam vēl tālāk – piezvanot 112, tu vari saņemt visu nepieciešamo palīdzību, ieskaitot policiju, ugunsdzēsējus, robežsargus un tā tālāk. Visi operatīvie dienesti grib strādāt ar šo mūsu operatīvo sistēmu, kura ir atvasināta no angļu vārda “emergency”.
Paskaidro nezinītim – kā tas praktiski strādā?
Tiklīdz tu zvani uz 112 vai 113, otrā galā ir dispečers. Un viņš, skatoties pēc situācijas nopietnības, ātri reaģē – kas ir jādara, kāda konkrēta brigāde uz turieni ir jāsūta, un tālāk jau pieslēdzas resursu vadība – mēs tālāk konkrētu palīdzības mašīnu virzām un vadām, un dodam precīzas kartes operatīvajiem dienestiem, kas ļauj braukt ātrāk un pareizāk nekā parastajam transportam.
No stopiem uz motorumaku
Kāds ceļo ar automašīnām, kāds ar lidmašīnām, kāds uz riteņa vai kājām...
Deviņdesmitajos gados, kad vēl nebija liela aizraušanās ar močiem, es ar stopingu izbraukāju visu Eiropu un vēl ārpus drusciņ padauzījos. Stopu lieta man ļoti patika, jo tur ir tāda baigi foršā fīča. Nav jau tā, ka mēs braucam tikai skatīties vietas, tu taču nepārtraukti satiec cilvēkus. Viena lieta, kad tev ir kaut kāds tūrisma firmas gids, bet cita – kad tu vietējo spēj atvērt atklātai komunikācijai. Cilvēki ir jāatver!
Vai baikeri nav tomēr atšķirīgi no citiem ceļotājiem – ar savas kopienas izpalīdzēšanas kodeksu?
Man tas anglicisms – baikers, baikings – vispār nepatīk. Jā, motociklisti ir tāda brālība. Uz ceļa cenšamies viens otru pasveicināt, ja kāds ir apstājies, tad piebraucam un apjautājamies – vai vajadzīga kāda palīdzība? Deviņdesmitajos, kad es nopirku savu pirmo, no Amerikas atdzīto hārlīti, tas viss bija vēl uzkrītošāk – ja pretim brauca cits hārlis, tad apstājas, apskaujas un jāpapļurkst kādu strēķīti. Starpība starp automobilistiem un motociklistiem ir milzīga – pirmie ir teju visi, izņemot tur 4x4 un vēl dažas nelielas grupiņas, bet moči, arī “enduro adventure”, kas man patlaban vistuvākie, ir cita pasaule.
Kāpēc tu no "Harley Davidson" pārgāji uz enduro močiem?
Es nekur nepārgāju! Esmu visās trijās grupās!
Kura tad ir trešā?
Tas ir mazais enduro mocītis – savus desmit gadus esmu nobraucis krosa sacensībās, lai pierastu pie lielā moča
Tur ir kubikos atšķirība vai paša kumeļa dzīvsvarā?
Motorā tā atšķirība mazāka – mazais ir 350, bet lielais – litrenieks. Galvenais: ja ar pēdējo kaut kas uz tāda tukša neceļa notiek un tie apkrautie trīssimt kilogrami apgāžas, tu momentā pārvērties par sērīgu nelaimes čupiņu. Ja lielais, apkrauts ar visām somām, sver vairāk nekā 250, tad mazais sporta mocis – 110 kilogramus. Braukšana ar katru no tiem sava bauda. Bet hārlītis ir sirdij – un tāds uz mūžu arī paliks kopā ar Vēja brāļiem.
Kā tev pašam vislabāk patīk ceļot? Pavisam minimizētā sastāvā vai arī var lielākā kompānijā?
Dzīvē ir sanācis braukt ļoti dažādi. Braucot lielākās grupās, tas agri vai vēlu pārvēršas par visai mokošu pasākumu. Jā, pāris dienas var padauzīties arī barā, bet, ja ir plānoti lielie un ilgstošie braucieni – divdesmit un trīsdesmit tūkstoši kilometru vai vairāk –, tad vislabāk ir ceļot divatā.
Esi droši vien redzējis britu dokumentālo filmu “Long Way Round” ar Jūenu Makgregoru?
Kad biju pie drauga Anglijā, tad konfiscēju viņam to filmu, mājās noskatījos, un tas bija viens no apsvērumiem, kāpēc man radās doma par vispasaules ceļojumu.
Tas bija pirms piecpadsmit gadiem?
Jā, 2007./08. gads. Kopā ar draugiem Andi Pikānu un Jāni Kļaviņu, kuri pirms tam aizbrauca līdz Austrālijai, radās arī ideja par ceļojumu 180 dienās apkārt pasaulei.
Žila Verna Fileasam Fogam un Paspartū ar gaisa balonu vajadzēja simt dienas mazāk!
Pēc tās grāmatas jau zinām, kā viņiem tur gāja! Mēs sarēķinājām, ka bez lielas skriešanas, plus vēl lai kaut ko redzētu, vajadzīgs apmēram pusgads, lai iekļautos tādā 50 tūkstošu kilometru braucienā.
Cauri cik valstīm?
Divdesmit sešām. Te ir tāds paradokss – abas reizes, kad apbraucu apkārt pasaulei, es devos austrumu virzienā. Iedomājies, ja mēs ar tevi būtu dzimuši vienā gadā un vienā dienā...
Astronomiskie dvīņi?
Jā, un, ja mēs saskaitītu visas dienas, kuras kopumā mēs esam nodzīvojuši, tad es būtu nodzīvojis par divām vairāk! Tātad gada laikā, ceļojot uz austrumiem, es šajā laikā iegūstu ekstra dienu! Bingo! Ne jau ilguma ziņā, taču gadā esmu redzējis vienu saullēktu vairāk!
Ekspedīciju pieraksti
Bez nozagtajiem saullēktiem tev jau ir vēl ko atcerēties?
Jā, protams. 2016. gadā mums bija ekspedīcija “Divas Amerikas”. Paragvaja, nāk tumsa, kaut kāds pamežs, pagara zāle, kaut ko piemīdījām un sākām būvēt teltis. Prīmusu iekuram, uzēdam, pāris graķīšus iešaujam, un es aizeju gulēt savā teltī. Pamostos ar sajūtu, ka pa mani kaut kas rāpo un kniebj, ieslēdzu lukturi un skatos – pa manu vēderu rāpo kādi pāris duči skudru un mani reāli ēd! Puse no rumpja tām skudrām ir galva ar baigiem žokļiem! Teltī ir izgrauzts caurums, striķi – lupatās... Izrādās, biju telti uzslējis uz viņu takas!
Maijiem vai actekiem savulaik esot bijis iecienīts izrēķināšanās veids ar saviem oponentiem – tos sasietus un iesmērētus ar medu vai kādu citu saldu sulu vienkārši atstājuši uz skudru ceļa... Bijāt šajā piedzīvojumā arī eksotiskajās Surinamā un Gajānā?
Nē, šīs divas un vēl Franču Gviāna man ir pietaupīta nākamajam ceļojumam.
Starp citu, kā apgalvo Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, Surinamā esot pasaulē asākā virtuve!
Man asie ēdieni patīk! Tomēr Indijā bija pāris štati, kur man nācās piekāpties un atzīt – nē, nu šis man ir pa traku! Radžastānā, piemēram, it kā veģetārs ēdiens, bet paprovē vienu mērci – ui! Paprovē otru – vēl lielāks – uiii! Man jau liekas, ka aso ēdienu galvenais mērķis ir, lai vēderā notiktu dezinfekcija, tāds vienkāršots antiseptikas standarts.
Ceļi un cilvēki uz tiem
Vienā no nozīmīgākiem braucieniem Melburna–Rīga tu esi startējis ar mūsu žurnāla interviju varoni Ģirtu Vilni a la Goblinu?
Jā, tas bija pirms četriem gadiem. Izbraucām 20 000 kilometru pa Austrāliju, tad tālāk kopā ar vēl vienu draugu Uldi pabraukājām pa visām Indonēzijas salām, bet no Džakartas mājās es jau braucu viens pats. Vienam, kā jau teicu, ir sava burvība, jo dari, ko gribi – apstājies, kad gribi, fočē, filmē...
Vienīgi aliņu ir skumjāk iedzert?
Tas gan. Plus drošības apsvērumu dēļ labāk braukt divatā. Man pašam gadījās tā: izbraucu cauri Mjanmai un tad Ziemeļaustrumindijā vienā trakā, putekļainā kalnu pārejā nogāzos zemē ar visa moča svaru uz rokas. Vietējie garāmbraucēji piepalīdzēja tikt kājup, bet līdz tuvākajai pilsētai ir vēl 350 kilometru, un es saprotu, ka ar roku, kas jau pampst, pavisam nav labi. Tiku līdz pilsētai, bet tur rentgens bija salūzis un bildi man taisīja ar fluorogrāfu. Nu, tie ir tādi gadījumi, kad būtu gribējies braukt ar kādu kopā.
Tas droši vien nav vienīgais tāds gadījums?
Jā, līdzīgi bija Irānā, kad braucu pa Arābijas pussalu un Tuvajiem Austrumiem. Es tur trīsreiz esmu braucis cauri, un, ja saskaitītu visas vairāk nekā 120 valstis, kur esmu bijis, tā noteikti man ir pirmajā piecniekā. Un kādi tur ir cilvēki! Bija tā: Taizemē, kur KTM moču servisu ir papilnam, nepārbaudīju ķēdi, un Irānā tā, protams, pārplīsa. Savienotājposms man līdzi bija, bet nebija instrumenta, ar kuru to salabot. Divdesmit kilometrus no tuvākās pilsētas, kur noplīsu, piestāja viens persietis. Parunājāmies – angliski jau viņi saprot – viņš paņem ķēdi un ar komentāru – man tur ir čomaks, jebko sataisīs, gaidi! – aizbrauc! Un tikai pēc tam man pielec, ka es pat viņa telefona numuru neesmu paņēmis!
Un tad tev iestājās meditatīvā apātija!
Krēsla jau tuvojas, iestājas bezcerība, sāku sazināties ar iepriekšējo pilsētiņu, sāku domāt par ļoti garīgām lietām... Un – hops! – pēc teju trim stundām parādās mana persieša pikaps! Visi sabojātie posmiņi nomainīti, līdzi viņš vēl paņēmis papildu ķēdi, kura gan nederēja, taču pats svarīgākais – paskat, kādi ir cilvēki, vai ne? Līdzīgas ķezas jau ir notikušas arī Latvijā, bet tas viss jau ir ļoti mobili risināms.
Starp citu, pirms pieciem gadiem mani uzrunāja anglis, vārdā Džons Ross – tas bija saistībā ar TET trasi, kas tulkojumā būtu “Trans Euro Trail GPX.” Tā ir speciāli plānota bezceļu moču trase, kuru var izbraukt gandrīz 70 tūkstošu kilometru garumā no Āfrikas līdz arktiskajam polārlokam. Te ir viens milzīgs pluss – nav jābūt prom no mājām mēnešiem ilgi: izbrauc pārdienās kādu posmu, teiksim, nosacīti 1000 kilometru, galapunktā atstāj moci, bet pēc pāris nedēļām atgriezies tur un turpini. Baigi gribētos to visu iespēt un izbaudīt. Tagad mocis mani gaida Melnkalnē, uz kurieni pēc pāris dienām lidošu un atkal pieveikšu kādu posmu!
Galvenais pluss – ģimene paralēli var braukt ar mašīnu pa normāliem ceļiem līdzi, un jūs katru vakaru varat sagaidīt un pavadīt kopā! Piedevām tu katrā valstī vari atrast domubiedrus, nodibināt kontaktus un būt uz viena viļņa!
Par dzirām, piedzīvojumiem un jauniem plāniem
Zinu, ka baikeriem, atvaino, motociklistiem, vienmēr ir līdzi blašķīte ar iekšēji lietojamu degšķidrumu. Tev ir kādi īpaši noteikumi par to saturu?
Esmu visēdājs un dažādos noskaņojumos garšo dažādas mantas. Man, piemēram, garšo auksts šņabītis ar ķilavmaizīti. Citreiz – burbons ar vai bez kolas. Citreiz – džintoniks. Un īpašs manu draugu vidū, protams, ir klasiskais “Rīgas Melnais balzams”. Ā! Ir viens man mikrostāsts – pirms vairāk nekā desmit gadiem atkal ceļoju caur Irānu un iebraucu pilsētā, kurā iepriekš nebiju bijis. Piestāju hotelī, kura īpašnieks, čalis manos gados, saka – zini, es katru vakaru eju apgaitā pa pilsētu! Tādā kā ekskursijā – ja gribi, vari nākt līdzi, es tev visu parādīšu! Vēl viens poļu motobraucējs arī piesakās. Vietējais mums visu forši izrāda, bet mēs ar poli sākam runāt par šmigu – Irānā to dabūt ir ļoti problemātiski. Vai ekskursijas vadītājs kaut ko saprata, nezinu, bet nelielā šķērsielā viņš pieklauvēja pie durvīm. Iznāca saimniece, paskatījās uz mums un teica – jā, jā, jūs varat dabūt, tikai ieslēdziet gaismu. Nu, es ieslēdzu. Tagad, viņa saka, paņemiet priekšnamā to plauktiņu nost, tad to skapīti nost... Paņemiet, ko vajag, un tur nišā atstājiet naudiņu! Izradās, tā bija ebrejiete, kura tirgo pašas dzīto grapu! Zinot, kādas ir Izraēlas un Irānas attiecības, tas ir pārsteidzoši – naidīgas valsts vidū dāmai ir sava točka!
Klau, vai mēs tikko neizgaismojām “Mossad” aģenti?
Nūū, varbūt viņa labprātīgi, no iekšpuses, to iekārtu grauj! Vispār jau ceļojumos dēkas nesākas pēc kaut kāda plāna – noteiktā laikā pie kapenēm vai piramīdām. Parasti piedzīvojumi paši atrod tevi un notiek tas visnotaļ negaidīti!
Tu savu galveno cīņu un ceļojumu biedru “KTM Kātanu”, kā pats to dēvē, vēl padarbini?
Tagad “Dēkainī” man viņš stāv goda vietā, siltajā garāžā, tā teikt – pelnītā atpūtā. Bet man ar viņu ir vienošanās – tas nav uz mūžu! Duetā mums ir nobraukti 220 000 kilometru, 95 valstis kopā, sirsniņa viņam būtu nedaudz jāpalabo...
Tas taču ir vairāk nekā piecas reizes apkārt pasaulei!
Piecarpus! Tagad man kopā ar vēl četriem čaļiem plānā ir piecu gadu laikā izbraukt tādu ekspedīciju kā “Norden latviešu pieci kontinenti”.
Tā kā no ziemeļu pusēm?
Nē, “Norden” ir jauna “Husqvarna” moču 901. marka – mums jau divi ir nopirkti, uzfrišināti un gaida pirmās ceļu kristības. Plāns ir tāds – pa pieciem gadiem izbraukt visus kontinentus, bet bez īpaša fanātisma – vieni nobrauc kādus desmit tūkstošus kilometru, tad samainās. Nu, tādā – bezstresa čilā.
Cik tev to moču vispār ir?
Pārāk daudz.
Citi šobrīd lasa
