Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā pa zāģa zobiem. Saruna ar mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieku Aldi Stūrišku

Vīru pasaule
2023. gada 17. septembrī 04:48 2023. gada 17. septembrī 04:48
  9vīri
Ja gribi parunāties ar kārtīgu latviešu uzņēmēju, tad gandrīz vai visvieglāk tādu ir atrast mežizstrādes nozarē. Tā jau no laika gala ir bijusi izteikti latviska, un tajā strādājošie ir tik tuvu zemei, cik nu tas vien ir iespējams. Par to, kas tad mežos notiek un kā tos apsaimniekot, "Deviņvīri" aprunājās ar mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieku Aldi Stūrišku.

Pateicoties dažādiem "zaļajiem", par mežizstrādes nozari daļā sabiedrības ir izveidojies apmēram tāds viedoklis – tajā strādājošie to vien grib kā nocirst un pārdot visus Latvijas mežus. Šis uzskats ir ļoti tālu no patiesības, jo tieši mežinieki ir visvairāk ieinteresēti mežu saglabāšanā un atjaunošanā, pretējā gadījumā paši paliks bez darba. Turklāt mežu nozares uzņēmumi lauku rajonos ir vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem un darba vietu radītājiem.

Viens no šādiem uzņēmumiem ir Rankas pusē dibinātais Grantiņi-1, kas darbojas jau 30 gadu un izgājis cauri visiem juku laikiem un krīzēm. Patlaban uzņēmumā strādā 140 cilvēku, taču saimnieks te ir viens – Grantiņu dibinātājs Aldis Stūriška. Grantiņu mājvieta ir bijušās Rankas kartona fabrikas komplekss, un, kā izrādās, tā nav nejaušība.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

No kartona pie mežiem

Cik ilgi jau darbojies ar mežiem?

Šogad būs 30 gadi. Sākumā jau vispār nebija domas par mežiem. Plāns bija pavisam citāds. Patlaban mūsu birojs atrodas bijušajā kartona fabrikā, un ar to tad arī bija doma veidot biznesu. Mans tēvs te bija direktors, jo, kad viņš beidza augstskolu, varēja izvēlēties no diviem variantiem – braukt strādāt uz Maskavu vai arī uz Ranku celt, tā teikt, komunismu. Ranka bija tuvāk, un Latviju pamest negribējās, tādēļ atbrauca uz šejieni. Arī es mācījos Tehniskajā universitātē, un, kad sākās deviņdesmitie un viss mainījās, tad kopā ar tēvu plānojām attīstīt kartona fabriku. Bija jaunas idejas, bija plāni pirkt jaunas iekārtas. Kad sākās denacionalizācija, parādījās vecā īpašnieka mantinieks no Amerikas. Arī viņš bija gatavs piedalīties fabrikas attīstībā, un mēs patiešām bijām apņēmības pilni.

Bet tad vienā dienā tēvs 57 gadu vecumā pēkšņi nomira. Es tolaik tik tikko biju beidzis Tehnisko universitāti, tādēļ nav brīnums, ka Amerikas mantiniekam likās – tik zaļš gurķis taču netiks galā! Tādēļ viņš atrada kaut kādu attālu radinieku, kuram uzticēja fabriku. Bet viņš sāka ar to, ka nodeva funkcionējošus darbagaldus metāllūžņos, un drīz vien visa fabrika aizgāja uz grunti. Vēlāk Amerikas mantinieks zvanīja un piedāvāja, vai es negribu šo īpašumu pārņemt. Teicu, ka te jau vairs nav ko paņemt, tikai gruveši. Beigās jau tiešām tās ēkas nācās savākt, turklāt kopā ar visu fabrikas ciematu.

Tas bija laiks, kad pats īsti nesapratu, ko tālāk iesākt. Bija piedāvājumi kā jaunajam inženierim iet strādāt uz Ventspili vai uz Ķeguma elektrostaciju, taču iesakņojies biju Rankā un nolēmu kaut ko darīt tepat uz vietas. Bija jau uzradušies arī pirmie bērni, kuri klapēja ar karotēm pa galdu un prasīja ēst, tādēļ vajadzēja izdomāt, kā nopelnīt naudu. Ņēmu motorzāģi un gāju zāģēt mežu.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Vai pašam tolaik jau bija kāds meža gabals?

Nē, nebija. Toties sievastēvam bija mežs, viņš tad arī mūs ar manu jaunāko brāli pamācīja, kā to vispār dara. Tā sākām kapāt. Sāka kaut kāda naudiņa nākt, to bāzām burkā un krājām. Pārējie mežinieki, tikuši pie pirmās naudas, to diezgan ātri notērēja, bet mēs tikai bāzām burkā un krājām, kamēr varējām nopirkt vecu un nobrauktu KAMAZ baļķvedēju. Tas bija briesmīgs, taču nekas vairāk par to naudu neiznāca. Tad jau varējām pamazām arī iepirkt nocirstos kokus no citiem, kuriem tos kaut kā vajadzēja pārvadāt. Bieži vien gan tā "pirkšana" vairāk bija apsolīšana, ka mēs taču nekur nepazudīsim un, kad saņemsim naudu, tad ar visiem norēķināsimies. Tas bija traks laiks...

Un kad saprati, ka te tiešām var sanākt kārtīgs bizness?

Tas viss jau notika pamazām. Ģimeni pabarot varēja, tādēļ skatījos, ko iesākt tālāk. KAMAZ ieķīlāju Hipotēku un zemes bankā, lai varētu nopirkt vēl vienu mašīnu – vecu SuperMAZ, kas jau ļāva darbību paplašināt. To pirku Rīgā, kapsētā Mēness ielā – mašīnas īpašniekam tā nez kādēļ likās drošākā vieta, jo naudu viņam atnesām maisā. Izklausās varbūt dīvaini, bet tā augšupeja mums tiešām bija kā tādā indiešu filmā. Vēl pēc laiciņa aizbraucu uz Somiju un nopirku Volvo, un tad jau lietas sāka iet uz augšu.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Droši vien bija šoka terapija, aizbraucot uz Somiju un redzot, kā tur saimnieko?

Jā, redzēju daudz jauna. Man vispār somi ļoti patīk kā cilvēki – strādīgi un ļoti vienkārši. Protams, bija šoks, taču pēc Somijas brauciena sapratām, uz kuru pusi mums vajag virzīties. Sākumā mums bija kādi 100 bārdaini zāģētāji, kas strādāja mežā, taču cilvēki arvien mazāk gribēja darīt tik smagu darbu, tādēļ iegādājāmies pirmo Harvester.

Kādēļ uzņēmumam tāds nosaukums – Grantiņi-1?

Tur ir vesela vēsture. Pašā sākumā mums bija zemnieku saimniecība, biju uztaisījis biznesa plānu 50 aitām un fermai. Man bija ierādīti 30 hektāri zemes – 20 lauksaimniecības un 10 meža. Turpat arī gribēju būvēt māju, bet tajā vietā bija kolhoza kukurūzas lauks, tādēļ vajadzēja pievilkt elektrību. Aizbraucu uz elektrotīklu uzņēmumu Gulbenē un lūdzu, lai ievelk. Atceros, ka braucu ar moskviču, kas man toreiz bija, turklāt tolaik bija degvielas deficīts – to deva tikai pret taloniem, 40 litrus mēnesī. Elektriķis man saka – es jau varētu to pieslēgumu noorganizēt, taču vispirms vajag mājas nosaukumu. Kā jau teicu, tas bija kukurūzas lauks, tātad māju nosaukuma tiešām nebija. Domāju – kādu gan nosaukumu varētu izvēlēties? Elektriķis prasa – kas tev tajā zemes gabalā ir? Saku – grants! Jo tā tiešām ir diezgan neauglīga zeme, kurā tagad esmu ierīkojis grants karjeru. Viņš saka – tad sauc par Grantiņiem! Labi, kāpju savā moskvičā un braucu uz Rankas ciema padomi, lai pieteiktu mājas nosaukumu. Bet tur sekretāre saka – zini, vieni Grantiņi mums jau ir... Saprotu, ka nu ir ziepes, jo atpakaļ uz Gulbeni pie elektriķa es vairs šomēnes netikšu, jo benzīna vairāk nav! Izglāba sekretāre, kura teica – pieliec tiem saviem Grantiņiem vieninieku klāt! Tā iznāca Grantiņi-1.

Vienubrīd domāju, vai nevajadzētu nosaukumu nomainīt, jo modē nāca visādi anglicismi. Tomēr nenomainīju, un, kad man viens puisis taisīja pirmās reklāmas, viņš teica, ka sanāk labs sauklis – Grantiņi numur viens! Ar to tad arī tagad darbojamies un esam apmierināti. Vēl mums ir Grantiņi horses, Grantiņi mežs un vēl daži uzņēmumi. Grantiņi-1 būtībā ir kā holdinga grupa.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Nelikt visas olas vienā grozā

Tagad jums ir gan savi meži, gan arī izstrādājat citu īpašnieku mežus?

Jā, apmēram puse uz pusi. Apkalpojam Latvijas valsts mežus un darbojamies arī savos mežos. Mežu nozare ir ļoti specifiska, tajā viss notiek kā pa zāģa zobiem – augšā un lejā, augšā un lejā... Šajos gados esam guvuši daudzas sāpīgas mācības, kas likušas saprast: ja ir kritiens un apakšā neesi palicis drošības spilvenu, tad apdauzīsies tā, ka maz neliksies. Kad pērn visi mežinieki priecājās par kokmateriālu cenu kāpumu, mēs jau skaidri zinājām – tas nebūs mūžīgs un vienā brīdī beigsies. Mēs tikai mazliet kļūdījāmies prognozēs, jo domājām, ka kāpums beigsies agrāk. Taču gatavojāmies cenu kritumam un bijām tam gatavi.

Mēs neliekam visas olas vienā groziņā. Kad ir cenu kritums, tad privātais sektors parasti nestrādā, toties vairāk strādā Latvijas valsts meži, un mēs pildām viņu pasūtījumus. Vēl viens groziņš ir enerģētika, jo pēc izglītības es tomēr esmu enerģētiķis. Pirms desmit gadiem profesionālais sentiments lika sevi manīt un nolēmu Alūksnes pusē ierīkot hidroelektrostaciju. Kad bija slapjie gadi un lija tā, ka neviens traktors pa mežu nevarēja pabraukt, man elektrostacijā tecēja ūdens un viss bija labi. Šovasar gan elektrības cena ir tik zema, ka var tecēt, var netecēt – tāpat nekādas peļņas nav. Tīrais pīļu dīķis, kurā cilvēki var iet peldēties. Vēl tepat netālu uzstādīju arī vēja ģeneratoru.

Apkārtējie iedzīvotāji, kā dažviet citur, neprotestēja?

Nē, te cilvēki ir pozitīvi noskaņoti pret tiem, kuri strādā. Sliktāk, ja iebrauc kāds kašķīgs rīdzinieks, kaut gan varu saprast arī viņu – Rīgā viņš jau atklausījies visus iespējamos trokšņus, un tad arī te laukos vēl ģenerators griežas... Kaut gan, kad pirms nodošanas ekspluatācijā atbrauca skaļuma mērītājs, tad tuvākajā mājā viņš vispār neko nevarēja izmērīt, jo tur rēja suns – tas bija skaļāks par ģeneratoru. Kopumā enerģētikas nozare ir interesanta, taču vēl smagāka par mežu izstrādi – ja tajā, kā teicu, ir zāģis, tad enerģētikā Everests un aiza.

Vēl pa vidam gadījās nopirkt īpašumu, kurā bija zirgu stallis. Tā nu tagad nodarbojamies arī ar to. Tas gan ir sievas pārziņā, jo viņai tāds bija bērnības sapnis. Kad to īpašumu nopirkām, bija doma tur ierīkot zāģētavu, taču kārtis kaut kā sakrita tā, ka izveidojām zirgu saimniecību. Nekāds lielais bizness gan tas nav, drīzāk jau hobijs. Es pats 50 gadu vecumā iemācījos jāt ar zirgu – tas ir savdabīgs baudījums un turklāt ļauj vairāk laika pavadīt kopā ar sievu. Savā ziņā tā ir arī prestiža lieta. Re, tepat mums pretī ir Ķelmēnu maizes ceptuve, un esmu ievērojis tādu lietu – uz maizes ceptuvi un zirgu stalli prezidenti labprāt brauc ciemos, bet uz HES un mežizstrādes uzņēmumiem nez kādēļ ne. (Smejas.) 

Cik tad jums tagad ir savu mežu?

Varētu būt kādi 2000 hektāru. Parasti mēs darām tā: nopērkam un tad skatāmies, ko var izstrādāt, kur kaut ko pieaudzēt klāt vai arī, gluži pretēji, ātri jācērt nost, jo citādi mizgrauzis apēdīs. Būtībā mēs tos mežus apsaimniekojam. Tas ir ilgs bizness, taču, manuprāt, ļoti pareizs. Jo ir daudz uzņēmēju, kuri savāc šādus mežus paketēs un pēc tam tālāk pārdod skandināviem. Mēs tā nedarām. Tikai vienu reizi pirms desmit gadiem nācās pārdot vairāk par 1000 hektāriem, jo, būvējot hidroelektrostaciju, nebijām pareizi aprēķinājuši biznesa plānu un vajadzēja papildu līdzekļus. Tas bija ļoti sāpīgi. Tagad tas īpašums pieder IKEA, un ik reizi, braucot tiem mežiem garām, man sirdī drusku iedur. Kaut gan, no otras puses: tu jau nevari visu iegūt, neko neatdodot pretī. Elektrostacijas būve man bija pamatīga mācība: jā, uzsākot jaunu biznesu, nedrīkst čammāties, taču nevar arī ķerties pie lietas, visu kārtīgi pirms tam neizpētot.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Būvējot spēkstacijas, iekritām diezgan lielā finansiālā bedrē, tādēļ šie desmit pēdējie gadi bija diezgan smagi. Kad uzņēmumam apritēja 30 gadu, visi teica – nu gan jārīko svinības! Es biju pret, jo uzskatu, ka jāsvin ir nevis kaut kāds gadu skaits, bet gan panākumi. Bet lielu panākumu mums pēdējos desmit gados nav bijis. Jā, esam auguši un kārtīgi nostiprinājušies, taču gribētos vēl kādu lielāku izaicinājumu – kaut ko ar ražošanu saistītu. Ir cilvēki, kas nostrādā ilgus gadus un uzskata, ka viss ir labi un var mierīgi tā vienmuļā garā turpināt. Es tā neprotu!

Ja es tagad nopirktu zemi un iestādītu tajā mežu – kad varētu sākt domāt par peļņu?

Ar mūsdienīgu domāšanu un apsaimniekošanu bērziem pirmo ražu var vākt jau pēc 15 gadiem, priedei un eglei arī būs kādi 15–17 gadi. Mēs kokus parasti stādām mazliet biezāk, lai pa vidu nesaaugtu visādi parazītaugi, kas nomāc kokus. Retinām ar mazu intensitāti, un tad jau pēc 15 gadiem kaut ko var sākt darīt. No priedes tad var ievākt kādus 35 kubikmetrus no hektāra, plus vēl apmēram tikpat sanāk šķelda. Pēc 5–6 gadiem atkal kaut ko var paņemt ārā. Agrāk bija uzskats, ka bērzs jāaudzē 70–80 gadu, bet tagad ir pilnīgi normāli to ņemt nost jau 30–40 gados. Te jāsaprot, ka saimnieciskajā mežā ir saimnieciski jārīkojas – koki pareizi jākopj, savlaicīgi jāretina un tā tālāk. Zinu, ka "zaļajiem" ļoti nepatīk šis salīdzinājums, taču būtībā koki jāapsaimnieko apmēram tāpat kā burkāni.

Biju nesen aizbraucis uz Zviedriju pie kāda turienes mežu apsaimniekotāja un varēju palūkoties, kā viņi to dara. Viņam meža platība nebija liela – kādi 350–360 hektāri, taču visa viņa ģimene no tā vien dzīvoja. Strādā viņš pats kopā ar dēlu, viņiem ir viens Harvester, un tā viņi no hektāra dabū nost kādus 700 kubikmetrus. Kad vienā galā mežs ir paaudzies, tad to arī ņem nost, bet, ja tirgus cena ir ļoti zema, tad labāk ir neaiztikt un pagaidīt. Mēs arī cenšamies līdzīgi strādāt.

Bet kā tad ar kailcirtēm?

Kad mežs sasniedzis vajadzīgo caurmēru, tad to ņem visu nost – tas ir normāli. Tikai tagad, pareizi saimniekojot, īsto caurmēru var sasniegt ātrāk nekā agrāk. Tagad arī ir selekcionētas koku šķirnes, kas aug ātrāk. Tiesa, tās ir garšīgākas un pārnadžiem labāk patīk – stirnām un briežiem. Kā Vietalvas pusē, kur dzīvnieku ir ļoti, ļoti daudz, kaut ko var nosargāt, es vispār nesaprotu. Dzīvnieku jau visur ir kļuvis vairāk.

Interesanti, tas tā ir visur vai tikai pie mums Latvijā?

Pirms dažiem gadiem, kad vēl varēja turp aizbraukt, es pabiju Sibīrijā. Tur mūs veda ekskursijā uz rezervātu. Domāju: nez kādi dzīvnieki gan te būs? Kādu laiku nav vispār nekā, tad parādās stirna, pāris mežacūkas. Nu, kas vēl būs? Lācis? Nē, vairāk nekā nebūšot. Kā tad tā, stirnas taču mēs Latvijā pa logu varam redzēt! Izrādās, viņiem gluži vienkārši nav dzīvnieku, jo malumednieki visus izšāvuši. Mēs šajā ziņā esam inteliģentāki, arī malumednieku mums praktiski nav. Dzīvniekiem te ir paradīze, jo ir gan pamestie lauki, gan arī mežu platības ir augušas.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Mežs kā ieguldījums

"Zaļie" čīkst, ka viss tiek izcirsts un mežu kļūst mazāk. Tā tiešām ir?

Nē, mežu mazāk nekļūst, taču meži kļūst jaunāki. Taču te ir jānošķir saimnieciskie meži un rezervāti. Gadās gan arī tā, ka saimnieciskajos mežos tiek ieliktas teritorijas, kuras es pats mūžam necirstu, piemēram, nogāzes un purvāji. Taču, ja es esmu pats mežu stādījis un 30 gadu audzējis un tad atnāk "zaļais" un pasaka – tu te neko necirtīsi! – tas nav pareizi. Apmēram tā, ka tev neļautu vairs dzīvot dzīvoklī, kurā iemitinājies zaļais sienāzis, taču nodokļi gan tev par to ir jāmaksā. Pats pie savas mājas esmu izkopis mežu tā, kā pēc manas izpratnes tas ir pareizi. Savulaik skarbu mācību guvu, kad pie mājas nocirtu lielu un vecu apsi. Ko tikai tur pēc tam neatradām – sikspārņus, vāveres, putnu ligzdas! Tādēļ šos vecos kokus vajag saglabāt, jo tajos dzīvo daudzas radības, taču pavisam mežu izstrādi aizliegt gan nevajadzētu.

Negadās, ka kāds paklusām jau ir atnācis agrāk un visu nocirtis?

Nē, tā reizēm varbūt gadījās deviņdesmitajos, taču tagad tu pat īsti vairs nevari izbraukt cauri mežam, lai nebūtu gadījies kādas videokameras kadrā.

Kādēļ zviedri Latvijā tik naski uzpērk mežus?

Viens variants – viņi tos cērt. Taču pērk arī zviedru pensiju fondi, kuri tur iegulda savu naudu. Ieguldījums mežā ir viens no drošākajiem, jo meža pamatvērtība visu laiku aug, protams, ja vien neiemetas uguns. Tādēļ viņi pārsvarā pērk jaunus un izstrādātus mežus, jo ilgtermiņā tas vairāk atmaksājas. Kad mežs izaudzis un ir laba cena, tad arī viņi cērt nost.

Tātad, ja ir zeme un mazliet brīvu līdzekļu, tad mežs ir drošs ieguldījums?

Jā, ja vien par katru cenu negribas tūlīt pat nopirkt jaunu mašīnu vai motociklu. To, kā kāpj mežu cenas, rāda viens piemērs no dzīves: pirms desmit gadiem vienu mežu īpašumu pārdevām par 15 000, bet nesen no tā īpašuma nopirkām vienu cirsmu, tikai nu jau par 50 000 eiro... Mēs paši gan šovasar, var teikt, nokaltējam vienu kārtīgu džipu, jo iestādījām gandrīz 100 hektārus mežu, bet sausuma dēļ izdzīvos labi ja trešā daļa stādu.

Cik cilvēku tavā uzņēmumā strādā?

Tagad esam apmēram 140. Nāk arī jauni speciālisti. Mūsu pieredze gan rāda, ka nevar cilvēku uzreiz pēc augstskolas pabeigšanas laist mežā. Tādēļ esam atraduši izcilu risinājumu: salikt kopā jauno speciālistu ar pieredzējušu darbinieku. Tad var apvienot jaunas idejas un risinājumus ar gadiem krātu pieredzi. Saliekot to kopā, ir riktīgi labi!

Taču gadās visādi. Vienu brīdi lielījos, ka man ir jaunākās grāmatvedes visā Latvijā – meitenes atnāca 21 gada vecumā pēc Valmieras tehnikuma beigšanas. Iepriekšējā grāmatvede viņas patestēja un atzina par labām esam. Uzreiz iedevu viņām taisīt bilances, par ko visi saķēra galvas – vai tu esi traks, tik jaunām meitenēm uzticēt tik sarežģītu darbu! Taču izrādījās, ka viņas spēj ne tikai to, bet arī salikt naudas plūsmas grafikus un visu pārējo. Izcili! Ja arī kaut ko nesaprata, tad pieredzējušākie pamācīja un viss bija kārtībā.

Mežizstrādes uzņēmuma "Grantiņi-1" saimnieks Aldis Stūriška. (Foto: Rojs Maizītis)

Darbiniekus vispār nav grūti atrast?

Nav tik traki. Nāk daudz studentu no arodskolām. Tepat blakus ir Rankas arodvidusskola, ko gribēja slēgt, jo viņiem nebija uz kā mācīt studentus. Mēs tad izvedām no meža vienu forvarderu, nomazgājām un uzdāvinājām skolai, lai var mācīt jaunos kadrus. Tagad no turienes mums nāk diezgan daudz puišu. Jāteic, ka tīri tādu vietējo cilvēku mums nemaz nav tik daudz, taču tas arī nav nepieciešams, jo mēs strādājam daudzās vietās. Piemēram, diezgan daudz objektu mums ir Ziemeļlatgalē.

Kā notiek darba organizācija? Piemēram, ir parādījusies cirsma netālu no Baltkrievijas robežas. Cilvēki taču nebraukā no šejienes uz turieni katru dienu?

Nē, nē, viņi brauc uz objektu komandējumā, dzīvo tur vagoniņos un pēc tam atgriežas pie ģimenēm. Savukārt meža meistari visu laiku braukā apkārt un, ja jūt, ka šodien nepaspēs visu izdarīt, tad paliek kādā viesu mājā.

Ar motorzāģi mūsdienās cirsmā vēl kaut ko dara, vai arī visu padara lielā tehnika – harvesteri un forvarderi?

Harvesters visu nevar izdarīt, tādēļ reizēm nākas izmantot arī motorzāģi. Parasti harvesters iet pa priekšu, gāž kokus un īsina, bet forvarders brauc no aizmugures un visu salasa. Tehnika ir ļoti dārga – tāds Harvester maksā virs 600 tūkstošiem. Taču ir arī vīri ar motorzāģi. Protams, tas ir smags un bīstams darbs, un par to attiecīgi jāmaksā.

Skandināviem šajā ziņā ir vienkāršāk, jo viņi to darbu dara paaudžu paaudzēs un tas viņiem ir asinīs. Viņi sāk no pašiem pamatiem – sākumā ar krūmgriezi, tad ar motorzāģi, un tikai tad tiec līdz harvesteram, toties pārzini visu darbu ciklu no sākuma līdz beigām. Mums nākas mācīt konkrētu specialitāti, piemēram, par harvestera operatoru, tādēļ kvalifikācija nav tik augsta.

Tāds harvesters strādā visas 24 stundas no vietas?

Jā, lai atmaksātos, jaunie dzelži strādā bez pārtraukuma – uz maiņām trīs četri operatori. Jo tas darbs tomēr prasa koncentrēšanos – neuzmanīgi darbojoties, koku taču var uzgāzt arī sev virsū. Bet, kad dzelži kļūst vecāki, tad ar tiem strādā viens vai divi operatori. Lielajās cirsmās, piemēram, Latvijas valsts mežiem piederošajās, jāstrādā bez pārtraukuma, izmantojot labāko tehniku, bet mazākās privātajās sūtām vecākus harversterus ar vienu operatoru.

Pats ar motorzāģi proti apieties?

Protams, divus gadus ar to nostrādāju. Uz uzņēmuma 20. jubileju čalis, ar kuru savulaik kopā strādāju, man uzdāvināja manu pirmo motorzāģi – ungāru Husqvarna. Tagad tas glabājas birojā.

Kura ir pati labākā mašīna braukšanai pa mežiem?

No vieglajām? Dacia Duster! Nopietni! Nenormāli laba mašīna. Sākumā mums bija Toyota Hilux, kas arī ir ļoti laba mašīna, taču, kad tās bija nobrauktas, piedāvāju vienam no meistariem nopirkt Duster. Viņš sākumā negribēja – tā taču kaut kāda čigānu mašīna, kas ar tādu brauc! Teicu – labi, pamēģini, ja nepatiks, tad domāsim, ko darīt. Un viņš pēc tam bija ļoti apmierināts. Tā ir ļoti vienkārša mašīna, arī ekspluatācijā lēta – viņš ar to mašīnu nobrauca desmit gadus, un vēl arvien tā ir ierindā. Tagad pērkam arī jaunas. Izcila mašīna – kas nu reiz ražotājiem ir izdevies, tas ir! Toyota Hilux arī ir laba, tikai dārgāka – mums bija viena, kurai nobraukums bija pāri miljonam. Tā gan bija veca mašīna bez kaut kādām mūsdienu ekstrām, tādēļ arī bija mazāk kam lūzt.

Lāči nenāk uz cirsmām?

Nāk. Diezgan daudz esam viņus safilmējuši. Bet viņi ir draudzīgi. No cilvēkiem  viņi nebaidās, pat tehnika viņus nebiedē. Riesta laikā medņi ir dulli – lido virsū un dauza harvesteram stiklus. Ir redzēts, ka lapsēni rotaļājas un ķer kausus. Dzīvnieki ir pieraduši, viņi ir savējie.

Citi šobrīd lasa

67 gadus veca sieviete atklāj, ka ir savas dzīves labākajā formā: kāda izskatās viņas tipiskā diena
Esi uzmanīgs! Ne viss ir nauda, kas pēc tās izskatās
Kāda skaistule! Toma Krūza 18 gadu vecā meita Suri nosvin izlaidumu, bet tēvs to neapmeklē 1
Pievienot komentāru