Klāvs ir dzimis liepājnieks, bet 13 gadus pavadījis galvaspilsētā un tagad ar ģimeni atgriezies dzimtajā pilsētā. Rīga ir tikai divarpus stundu brauciena attālumā, tā ka nekādu problēmu.
Sāk ar drifta halli
“Es esmu idejas autors un dibinātājs. Sākās viss ar tricikliem, jo pirms pieciem gadiem mēs Rīgā atvērām drifta halli. Mans tēvs Aivars ir inženieris, un bija kaut kas kopīgs jādara, tāda sajūta bija visu laiku. Es tolaik studēju Rīgā, un radās ideja, ka tēvs varētu radīt elektriskos triciklus un tos pēc tam būtu iespēja izīrēt, braukt trasē,” stāsta Klāvs.
Viņš pats ir studējis Latvijas Universitātē Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē, apgūstot e-biznesa un loģistikas vadību, nav specializējies inženierijā, toties ir ar uzņēmējdarbības funktieri.
Drifta hallei Mūkusalas ielā bijis ļoti liels pieprasījums jau no pirmās dienas. Sapratuši, ka tādi ir vienīgie pasaulē – kartings ir pamati Pirmajai formulai un gandrīz visam pārējam autosportam, bet drifta tricikls tieši drifta autosportam. “Ar Elīnes Berķes, Latvijas Automobiļu federācijas drifta komisijas vadītājas, palīdzību reģistrējām drifta triciklus jau kā jaunu disciplīnu. Sākām organizēt turnīrus un arī skoliņas bērniem,” turpina Klāvs.
Tiesa, braucamrīks pirmajā gadā lielā pieprasījuma dēļ neizturēja slodzi, jo to no rīta ieslēdza un tikai vakarā izslēdza. Liepājā Klāva tētis ar palīgiem visu laiku tos remontēja un pilnveidoja, bet neatlika laika lieliem pētījumiem. Tikmēr hallē bija nepieciešami tricikli, lai tie dotu arī peļņu, lai klienti būtu apmierināti un bizness ritētu savu gaitu.
Labāki par amerikāņiem
“Mēs sapratām, ka esam vienīgie pasaulē, kuri ražo tik izturīgus spēkratus, un tūlīt būsim noķēruši to, ka spējam izpildīt arī garantijas. Taču vēl īsti nebijām gatavi, kad Igaunija jau vēlējās no mums iegādāties triciklus. Tiem gan bija augsta cena, igauņi toreiz izšķīrās par labu amerikāņu modeļiem, kuri ir divreiz lētāki. Tricikls maksā 8500 eiro bez PVN, bet nomai jāpasūta vismaz desmit, citādi nav jēgas virpu vispār slēgt iekšā,” atklāj jaunais uzņēmējs. Bet – pēc gada igauņi atkal piezvanīja, sūdzoties, ka amerikāņu ražojumi pēc pusotras stundas darbībā jau salūzuši.
Tad nu kolēģiem izīrēti latviešu tricikli – prototipi, kas tobrīd atradušies hallē, un liepājnieki reizi divās nedēļās devās tos apkopt un saremontēt, kas salūzis.
Galvenais uzdevums bijis savienot 46 prototipus vienā finālmodelī un sareizināt šo skaitli ar desmit. Sākuši to darīt, bet pa vidu parādījās kovids. “Pasūtījumus, protams, izpildījām un nodevām, Igaunija savu halli atpelnīja pat kovida laikā. Mēs tobrīd jau bijām sākuši sarunas un slēgt līgumus ar Skandināvijas valstīm, pārējo Eiropu, tolaik arī ar Krieviju, bet kovida dēļ izklaides industrijā iestājās pauze. Sapratām, ka komanda kaut kur ir jāizmanto un kaut kas ir jādara. Radās ideja par šo skūteri,” turpina Klāvs.
300 kilometru ar vienu uzlādi
Censoņus iedrošināja Drošības un aizsardzības industriju federācija – armijai tāds noderētu. Ne gluži kaujas laukā, taču ir izmantojams patruļām, bāzes mobilitātei, apsekošanā.
Liepājnieku ražotais skūteris nav dārgākais pasaulē, toties ir pretendents uz vislabāko nozares titulu – ražošanas kvalitātes ziņā, tehniskajos parametros un veiktspējā bezceļa apstākļos. Ar "Mosphera" iespējams nobraukt 300 kilometru ar vienu uzlādi, un maksimālo ātrumu 100 kilometru stundā tas spēj attīstīt aptuveni piecās sekundēs.
“Būtībā to var dēvēt par skūteri hibrīdu, tas ir kaut kas starp skūteri un motociklu. Vairāk kā motocikls bez krēsla, saglabājot skūtera riteņa bāzi, to vadot stāvus pozīcijā,” skaidro Klāvs.
“Šobrīd ir liela interese to iegādāties kā taktisko transportlīdzekli, bet klienti mums neatklāj, ko ar to darīs. Tas ir saistīts ar valsts noslēpumiem. Kad izveidojām pirmo prototipu, sapratām, ka varam tirgot ne tikai militārām vajadzībām, bet arī civilajām, līdzīgi kā to dara ar amerikāņu džipu Hummer,” teic Klāvs.
Divos mēnešos seši līgumi
Pirms gada "Mosphera" sāka izlaist pirmās partijas. Protams, bija izdevumi, bet beidzot bija prototips, kas izturējis visus testus, uzfilmējuši video "YouTube", sākuši reklamēties. “Mums zvanīja cilvēki un gribēja, lai viņu valstīs arī būtu izplatītāji. Mēs katrā no tām izvēlējāmies spēcīgākos, viņiem ir ekskluzīvas tiesības un gada laikā jāpasūta obligāts apjoms, lai šīs tiesības saglabātos. Divu mēnešu laikā noslēdzām sešus līgumus,” lepojas Klāvs.
Pirmā bija Francija, kur ir lielākais skūteru tirgus Eiropā un vieni no spēcīgākajiem šīs industrijas pārstāvjiem, nākamie līgumi noslēgti ar Poliju, Čehiju, Slovākiju, Izraēlu, Somiju. Tieši skūterus pārdod Šveicei un ASV, kur nav sadarbības līgumu.
“Ražošana ar izstrādi notika vienlaikus. Protams, par to tika informēti visi sadarbības partneri, viņi ar to rēķinājās, būtībā gatavo produktu rāva mums no rokām ārā. Pats cikls gan ievilkās salīdzinoši ilgi, apmēram pusgadu – tapa vidēji 20 vienību mēnesī. Kapacitāte mums ir liela, viss atkarīgs no apgrozāmajiem līdzekļiem,” saka Klāvs. Skūterus sākuši izsūtīt martā, un pēdējie vēl tagad dodas ceļā. Ražotāji jau domā par nākamo ražošanas ciklu, kas paredzēts ASV un Kanādai.
Pārbaudīti Šveices kalnos
“Pašlaik trūkst finanšu, lai varētu saražot, piemēram, divsimt vienību, kas stāvētu vienkārši plauktā – ja nepieciešams, tad sūtām. Piemēram, franči zvana teju katru dienu – vai ir, jo iepriekšējie pārdoti vai rezervēti,” noieta iespēju netrūkst, palepojas liepājnieks.
Ražošana ir piesaistīta pircējiem – kad savākti klienti, tad arī ķeras pie darba. “Tas tāpēc, ka viss līdz šim notiek par privātiem līdzekļiem. Uzņēmumā strādā mans tēvs, otra valdes locekle ir mana māsa Anta Bukava, brālis Emīls Ašmanis, videofilmētājs, darbojas arī mārketingā un reklāmā. Darbojas arī divi ļoti zinoši Latvijas dizaineri, kuri dizaininženieriju apguvuši Itālijā,” Klāvs uzslavē savu komandu. “Pats vecākais darbinieks ir mans tēvs, viņam ir 61 gads. Pārējie esam vecumā no 30 līdz 40 gadiem.”
Kvalitāte ir visaugstākā, jo braucamrīks paredzēts armijai, kur precizitāte ir ļoti svarīga. Turklāt šis nav vienkārši no Ķīnā iepirktām sastāvdaļām samontēts produkts, kam formāli pieliek uzrakstu "Made in Latvia". “Pārsvarā visas detaļas ir ražotas Latvijā, sadarbojamies ar dažādiem uzņēmumiem,” uzsver Klāvs. Protams, ir arī plāni B un C, ja pēkšņi ar kādu no šiem partneriem kas atgadās – lai spētu izpildīt pasūtījumus.
“Atsauksmes no klientiem nāk labas, mēs, protams, uz to cerējām, bet nespējām noticēt, ko ir izdevies paveikt. Ir arī nogurums, bet, kad feisbukā sāk parādīties mūsu fanu grupas, cits ar citu dalās pieredzē, tad ir ļoti laba sajūta. Divu nedēļu laikā cilvēki, piemēram, ir nobraukuši 3000 kilometru pa Šveices kalniem un jau pasūtījuši ziemas radžu riepas, lai varētu braukt arī aukstajos gadalaikos. Tas mums ir milzīgs kompliments, dod spēku un enerģiju strādāt tālāk. Ko iepriekš varējām izdarīt nedēļas laikā, to tagad varam paveikt pat divās dienās,” priecājas uzņēmējs.
“Arī mēs paši ar savu ražojumu ikdienā braucam. Arī mūsu valstī cilvēki ir iegādājušies, brauc Rīgā, Liepājā, Grobiņā, Kuldīgā, tie nav tikai mūsu tuvi draugi, kuri mūs atbalsta.”
Nav laika gaidīt pensiju
Ašmanis gan nemin konkrētu skaitli, cik skūteru ir saražots, bet neslēpj, ka paši bijuši pārsteigti par daudzumu – pat nesaprotot, kā ar visu tikuši galā, jo līdztekus ražošanai tomēr notika vēl izstrāde, bet tāds bijis mērķis.
“Tas noteikti ir arī radošs darbs. Pat reizēm par daudz interesants, un brīžiem nogurstam. Kad ir uzslavas, atkal rodas jaunas idejas un vēlme produktu vēl attīstīt, bet es saprotu, ka, tikai attīstot, aizietu jau pensijā, bet mēs vēl nebūtu sākuši ražot,” pasmaida Klāvs. "Mosphera" spēj sevi finansiāli noturēt, tomēr lielākam izrāvienam nepieciešamas investīcijas, un uzņēmums šobrīd tās meklē.
“Pirms gada es pat īsti nespēju pats sev noticēt, ka nonāksim līdz ražošanai, lai es būtu drošāks sarunās ar lielākiem investoriem. Šodien produkciju esam jau nosūtījuši astoņām valstīm, tā vairs nav tikai plika ideja ekselī ar vienu prototipu. Šobrīd nepieciešamas investīcijas, lai mēs varētu palielināt ražošanas apjomus, bet liela daļa start-up risku ir aiz muguras. Mēs daudz esam izdarījuši un jau esam pasaulē,” priecājas Klāvs.
Plānos ir skūteri piedāvāt lauksaimniekiem, interese esot liela. Tas ir izmantojams arī filmu industrijā, lielveikalos, jo nav izplūdes gāzu, mežos, takās, lielu uzņēmumu iekšējai mobilitātei, interese esot lidostām.
Klāvam kā dzimušam liepājniekam ļoti gribas uzslavēt savu pilsētu, esot pat sajūta, ka visa Liepāja sadodas rokās, lai kaut ko izcilu paveiktu un cits citam palīdzētu, jebkuru jaunu iniciatīvu šeit atbalsta. “Pati dzīve mūs izglīto katru dienu. Kadri mums īpaši nemainās, ir uzticīgi uzņēmumam. Visiem patīk šī ideja, mēs kopā redzam, ka augam,” ar skatu nākotnē rezumē Klāvs Ašmanis.
Citi šobrīd lasa
