Daniels dzīvo Lielbritānijā. Vēl neapzinīgā vecumā bērns piedzīvoja milzu šoku, sāpīgi aizrijoties. Kuņģa skābe nonāca barības vadā, radot grūti apturamas grēmas un nepārejošu skābu garšu mutē. Kopš tā laika Daniels cieta no fiziskas un psiholoģiskas nespējas uzņemt sevī barību. Visu šo laiku uzturvielas zēnā ievadītas caur caurulīti, - viņš piecu gadu laikā ne reizi nebija neko ne košļājis, ne norijis.
Puikas tēvs atklāj, ka visu vēl ļaunāku padara viņa diagnoze – Danielam ir autisms vieglā formā. Slimības dēļ jebkādus centienus iebarot viņam ēdienu caur muti puika traktē kā pāridarījumu. „Viņa pamatinstinkts ir vārdiņš „nē”,” stāsta bērna tēvs.
Ar šādu fobiju un diagnozi Daniels nav ūnikums. Kad viņa vecāki atrada ārstēšanās iespējas Austrijā, atklājās, ka 22 gadu laikā medicīnas vēsture fiksējusi vismaz 12 šādus gadījumus. Visi izārstēti. Nu arī Daniels.
Ēdiena fobijas ārstēšana daļēji balstās cilvēka badināšanā. Barojot slimnieku ar caurulīti, viņam pakāpeniski samazina pārtikas devas, izsaucot vēlmi ēst, liekot smadzenēm saprast, ka ir nepieciešamība pēc pārtikas.
Atveseļošanās process sācies ar spēju patstāvīgi padzerties, ēdiena uzņemšana sekojusi vēlāk. Vislielākās grūtības sagādājis fakts, ka piecu dzīves gadu laikā Danielam bija atrofējušies žokļa muskuļi, viņš nezināja, kā tie darbināmi, lai sagremotu un norītu pārtiku.
„Kad mēs redzējām viņu padzeramies, tas bija fantastiski! Un tad, kad viņš sāka ēst, mēs no laimes spējām vien raudāt un raudāt,” britu medijiem stāsta zēna vecāki.
Visu Daniela īso mūžu viņa vecāki pavadījuši ikdienas cīņā par savu mazo. Šobrīd puika jau spēj pieņemt ēdiena struktūru gan psiholoģiski, gan fiziski, un ģimenes sapnis par kopīgām ēdienreizēm mājās pie galda var piepildīties.
Kasjauns.lv, Foto: Bulls Press
Citi šobrīd lasa
