Pirmajā braucienā tika atvestas vairākas daudzbērnu ģimenes - 26 bērni un pieci pieaugušie, bet nu Agrita plāno doties ceļā vēlreiz. Kāpēc viņa to dara, it sevišķi, ja pašai mājās darāmā daudz - Agrita ir šķīrusies no vīra, bet ģimenē aug gan pusaugu meita, gan meita ar īpašām vajadzībām un vēl divi mazi rakari…
Stundas laikā devās ceļā
Agrita teic, ka karš Ukrainā viņai ir personiska lieta, tāpēc arī nolēmusi vistiešākajā veidā palīdzēt Ukrainas iedzīvotājiem glābties no kara šausmām. “Pirms vairākiem gadiem kristīgās nometnes apmaiņas programmā uzņēmām pie sevis ģimenē ukraiņu puišus. Viņu stāstītais par karadarbību dzimtenē, kad tika okupēta Donecka un Luhanska, spilgti iespiedies atmiņā, un tagad tas man bija lielākais pamudinājums doties uz Ukrainas robežu un palīdzēt. Iesaistījos bēgļu koordinatoru grupā. Tiklīdz tika paziņots, ka Latvija uzņems lielu grupu ar bērniem, taču trūka šoferu, kas varētu viņus atvest, izlēmu iesaistīties. Izbraukt vajadzēja stundas laikā, un lēmumu pieņēmu nešauboties,” skaidro Agrita.
Viņa zvanījusi māsai ar vienu vienīgu jautājumu, vai arī viņa gatava braukt. Māsa gan prasījusi, kur, bet Agrita pateikusi – ir tikai viens jautājums un viena atbilde, vai esi gatava? Māsa piekritusi, un tā abas sievietes stundas laikā ieradās Rīgā pie labdarības organizācijas Tavi draugi, satikās ar citiem šoferiem un devās ceļā uz Ukrainu. Uz iebildi, ka tas tomēr ir diezgan drosmīgs lēmums – stundas laikā pamest visus savus darbus, atstāt bērnus uz vairākām dienām –, Agrita atbild tieši: “Mēs nezinām, kad paši nonāksim tādā situācijā, kādā šobrīd ir Ukrainas tauta. Šis ir laiks, kad nedrīkst vilcināties. Un palīdzēšana citiem man vienmēr bijusi aktuāla. Regulāri esmu iesaistījusies dažādās labdarības kampaņās, bet šoreiz to visu uzņēmu ļoti, ļoti personīgi, tāpēc nebija ne mazāko šaubu, kā rīkoties.”
Kara pirmajās nedēļās Agrita uz Ukrainu devās jau divas reizes un brauks vēl un vēl. Pirmajā reizē redzētais uz Ukrainas robežas viņu šokējis. “Tas bija diezgan briesmīgi. Garas rindas ar bēgļiem, daudzi gāja robežai pāri kājām, viņiem nācās ilgu laiku pavadīt pie robežas, nebija iespēju pat sasildīties. Sākumā patiešām bija liels haoss, neskaidrība par visu. Bet, kad pēc pāris dienām atbraucām otro reizi, bija jau redzams, ka izstrādāta loģistikas sistēma – kājāmgājējus robežai ved pāri autobusos, viņus nogādā Polijas pusē pie robežas izveidotajos bēgļu centros, un tur tad mēs varējām viņus sagaidīt un vest tālāk uz Latviju. Tagad tik tiešām ir izveidota kaut kāda struktūra, un, ja pirmajās dienās bēgļiem pat nebija informācijas, ka viņus uzņem arī Latvija, tad nu jau daudzi izvēlas doties uz mūsu valsti. Pirmajās dienās bēgļi vairāk izlēma patvērumu rast tuvāk Ukrainai, cerot, ka drīzumā varēs atgriezties mājās, taču nu jau ir skaidrs, ka tas tik ātri nenotiks,” skaidro Agrita.
Pārdzīvojumiem pilni braucieni
Četru bērnu mamma stāsta, ka bēgļu transportēšana ir emocionāli smags pasākums. “Esmu ne tikai šoferis, bet zināmā mērā arī psihologs, jo jāuzklausa visi šie stāsti, cilvēku personiskās traģēdijas. Cilvēki vēlas runāties, bet brīžiem ir grūti saprast, ko viņiem jautāt, lai vēl vairāk neuzplēstu viņu emocionālās brūces. Ir cilvēki, kuri paši runā, stāsta, ir tādi, kas visu ceļu lielākoties klusē, noslēgušies sevī. Sievietes, kuras es vedu, bija runātīgākas, viņas stāstīja, cik grūti ir doties prom, mājās atstājot vīrus, radiniekus, nezinot, vai vispār kādreiz dzīvē izdosies atgriezties, vai vispār vēl satiksies... Viņas stāstīja, ka jau ilgstoši nav izdevies sazvanīt vecākus, vecvecākus, kuri dzīvo citās pilsētās un ciemos, bet kur nav ne sakaru, ne elektrības. Viņas nezina, kā viņiem klājas...” līdzpārdzīvo Agrita.
Šīs ukraiņu sievietes viņai stāstījušas, ka pēdējās dienas pavadījušas, visu laiku slēpjoties māju pagrabos no bombardēšanām, un izgājušas ārā tikai, lai pabarotu mājdzīvniekus. “Viņas arī stāstīja, ka daudziem paziņām mājas ir jau sabombardētas, daudziem beidzas pārtikas krājumi. Tiem, kam ir privātmājas, pagrabos vēl ir kaut kādi uzkrājumi, bet pilsētās, daudzdzīvokļu mājās dzīvojošajiem gan situācija ir kritiska. Tie stāsti patiešām ir šausmīgi. To, ko šie cilvēki pieredzējuši, nevar pat iedomāties! Viņi savām acīm redzējuši, kā uzliesmo kaimiņmāja, kā apkārt sprāgst lādiņi. Mums, šeit Latvijā esot, grūti to saprast,” nopūšas Agrita.
Drošībā nogādātie palīdz citiem
Agrita stāsta, ka no Ukrainas izbraukt ļauts tikai sievietēm ar bērniem, vīriešiem jāpaliek aizstāvēt tēvzemi. Izņēmums ir daudzbērnu ģimeņu tēvi un vīrieši vecumā virs 60 gadiem: “Mēs atvedām desmit bērnu ģimeni, un viņu tēvs tagad, esot Latvijā, iesaistījies brīvprātīgo darbā, palīdzot citiem bēgļiem – viņš arī dodas braucienos uz Ukrainas robežu un ved tautiešus uz Latviju. Arī viena no sievietēm, kuru atvedām, pateica, ka esot apsolījusi vīram: ja viņa ar bērniem nokļūs drošībā Latvijā, tad, cik vien varēs, iesaistīsies brīvprātīgo kustībā.”
Agrita drošībā nogādāja ukraiņu ģimenes no tiešās karadarbības zonas. “Sievietes stāstīja, ka līdz pēdējam brīdim cerējušas, ka karš līdz viņu mājām nenonāks, taču cerības bija veltas. Un bēgļu gaitās doties viņas pierunāja vīri, sakot, ka jāglābj vismaz bērni,” teic Agrita, piebilstot, ka šie cilvēki bēgļu gaitās devušies ar pašu minimālo, kas bijis pie rokas, ar drēbēm, kas bijušas mugurā: “Tā sieviete, ko es vedu, stāstīja, ka viņa no mājām vispār neko nevarēja paņemt, jo... māja jau apšaudēs pussabrukusi. Labi, ka bijis kaut kas palicis noglabāts pagrabā...”
Emocijas patur sevī
Bet kā, uzklausot visus šos bēgļu stāstus, Agrita spēj koncentrēties savai ikdienai, tikt galā ar emocijām? “Tas ir ļoti liels darbs ar sevi, savām domām, sajūtām, jo... Domāju, ka vāja rakstura cilvēks to nespētu izturēt. Redzot šo cilvēku asaras, dzirdot viņu stāstus, pārdzīvoju līdzi... Ir bijis, ka vairākas stundas braucam, vienkārši klusējot, jo emociju ir pārāk daudz, ka negribas pat ieslēgt radio un klausīties mūziku. Bet ir bijušais reizes, kad šīs emocijas noslāpējam dziedot. Mums automašīnās ir rācijas, sazinājāmies ar citiem auto un kopā dziedājām,” stāsta Agrita.
Viņa uzsver, ka svarīgākais, atgriežoties mājās, savā ģimenē, ir visas šīs sāpīgās emocijas nepaņemt līdzi. “Jo bērni taču gaida mājās priecīgu un laimīgu mammu. Jo arī viņi taču pārdzīvo, ka mamma kādu brīdi bijusi projām. It sevišķi manā situācijā, kad tētis nav ar bērniem un manas prombūtnes laikā bērniem nav vecāku atbalsta. Es balansēju uz robežas – kad esmu viena, ļaujos savām emocijām, bet, kad esmu ar bērniem, mēģinu saņemties, lai bērniem dotu pozitīvo. Arī, stāstot par notiekošo Ukrainā, es viņiem nestāstu negatīvas lietas, bet gan uzsveru, ka paši varam darīt labus darbus, piemēram, savas mantiņas atdodot citiem bērniņiem, kuriem tās patiešām ir vajadzīgas,” pieredzē dalās Agrita.
Uz jautājumu, vai pašas bērni neuztraucas par mammu, kura dodas uz valsti, kurā notiek karš, viņa atbild: “Pirmajā braucienā viņi uztraucās. It īpaši vecākā meita ļoti pārdzīvoja, satraucās, vai mums viss kārtībā. Jo, kad bijām uz robežas, astoņas stundas palikām bez sakariem – mobilajiem telefoniem nebija zonas. Bet, kad devāmies otrajā braucienā, bērni jau bija apraduši. Izskaidrojām arī, ka var gadīties, ka pazūd sakari, un ka par to nevajag uztraukties. Jo ar katru reizi pieredze palielinās gan mums, gan bērniem – mēs jau zinām, kurp dodamies un kas sagaida.”
Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
Citi šobrīd lasa
