Dāvids sarunā ar Andri saka, ka jau bērnībā iemācījies darba tikumu un tā vērtību. Uzaugot bez tēva, viņam ar brāli nācies darīt daudz smagus darbus, jo iztika bija jāpelna pašiem: “Es esmu graustu miljonārs, tā filma. Tagad es to saprotu. Savulaik esmu rozes un ābeles potējis, vecākais brālis ziedināja tulpes, jo mums tēva nebija, mēs kaut kā paši izsitāmies un pelnījām naudu.”
Atceroties savu bērnību un skolas gadus, Dāvids ar vieglu ironiju atzīst, ka bijis neciešams bērns, un brīnās, kā palicis dzīvs, jo viņa asais raksturs un vēlme teikt visu, ko domā, daudziem esot nepaticis.
“Bērnībā es biju briesmīgs, es vispār brīnos, kā es esmu izaudzis liels, ka mani neviens nav nositis. Man ir sava veida autisms, un es māku ar to tikt galā, bet ir tā, ka es vienmēr runāju to, ko es domāju, un tas ir pats drausmīgākais," bilst viņš.
Citi šobrīd lasa
