Lielākā daļa ziedaugu nespēj radīt sēklas bez palīgiem, nepieciešams, lai putekšņus pārnes bites, kamenes, ziedmušas, taureņi, citi kukaiņi. Tomēr kukaiņu skaits samazinās, visvairāk pesticīdu ietekmē un zūdot dabiskajai videi. Tas vērojams pat aizsargātās dabas teritorijās.
Šajā situācijā pielāgošanās spēju jeb evolūciju uzrāda tīruma vijolītes. Francijas zinātnieki paņēma četru dažādu sēklu paraugus, ievāktus 90. un divtūkstošajos gados. Atklājās, ka 20 gadu laikā šo augu pašapputes spēja pieaugusi par 25 procentiem. To ziedi kļuvuši sīkāki un izstrādā mazāk nektāra.
Pētījuma līdzautors Pjērs Olivjē Šeptū no Francijas Nacionālā zinātnisko pētījumu centra gan norāda, ka bioloģiskās daudzveidības mazināšanās aizvien ir kritiska. Augu pašapputeksnēšanās var līdzēt īsam laikposmam, bet to “spēja pielāgoties apkārtējās vides nākotnes izmaiņām ir ierobežota”.
Botānikā pašapputi sauc par autogāmiju – putekšņi nokļūst uz tā paša zieda drīksnas, saskaroties ar putekšņlapām vēja, smaguma spēka vai ziedā dzīvojošu sīku kukaiņu ietekmē. Lauksaimniecībā nozīmīgos kviešus, miežus, rīsu apputeksnē vējš.
Ir augi, kuru ziedi pat nekad neatveras, tiem patiešām nav vajadzīgi apputeksnētāji no malas – tādas ir gandrīz 700 sugas. Tomēr pārējiem pašapputeksnēšanās ir piespiedu, bet ne labākais risinājums – bez kukaiņiem mazināsies ģenētiskā daudzveidība un augu izturība pret slimībām un kaitēkļiem.
Publikācija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Citi šobrīd lasa
