Gada nogalē izdevniecībā Neputns iznāca Initas apjomīgā grāmata Elegantā Rīga. Kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.–1940. gadā. Kultūras interesenti par to burzguļo priekā un jūsmīgās atsauksmēs. Bet Initai nav laika gulšņāt uz lauriem – citas grāmatas jau sauc.
Savā žurnālistikas periodā esi intervējusi ļoti daudz cilvēku. Tagad ir brīdis, kad žurnālisti iztaujā tevi. Kurā pusē sarunu galdam jūties iederīgāk?
Zini, man patīk stāstīt par Eleganto Rīgu. Biju jau nomocījusi draugus ar to, ka, tikko kaut ko interesantu atklāju, nevarēju nociesties nepastāstījusi. Īpaši, ja uzroc informāciju, ka kaut kas ir pilnīgi citādi, nekā varbūt bija gaidīts. Tas bija tāds detektīva un izmeklētāja darbs, un atrasts ir tik daudz interesanta, tāpēc par to runāju labprāt. Pati gan vairs intervēt negribētu. Tas periods ir pagājis. Es arī vairs nelasu intervijas, ja nu vienīgi žurnālos Ir un Rīgas Laiks. Esmu prom no tās pasaules, un man tās vairs arī nepietrūkst. Tagad man vajag grāmatu.
Darba tik daudz, ka nav arī laika žurnāliem. Pat Ir dažkārt nepaspēju izlasīt, taču man ir rituāls – savu žurnālu pēcāk iemetu pastkastītē apakšstāva kaimiņienei. Viņa, kundzīte ap astoņdesmit, vienmēr ieruļļotiem matiem, savukārt cienā mani ar pīrādziņiem. Ik pa laikam atskan telefona zvans: “Meitiņ, vai esi mājās? Man šķiet, ka dimdinās virs galvas.” Tad es kāpju lejā, un tur pīrāgi, vasarā puķes no dārza. Reiz bija pat uzputenis, esot tā pavairāk uzvārījies.
Ilgu laiku tu biji Pastaigas galvenā redaktore. Kādas tagad ir tavas lomas, tava identitāte?
Man jau agrāk ik pa laikam bija ienācis prātā, ka patiktu strādāt ar grāmatām. Un, redz, esmu atvesta līdz šai iespējai. Esmu izdevniecības Aminori projektu vadītāja. Elegantās Rīgas sakarā mani piesaka kā žurnālisti ar vēsturnieces izglītību vai vēsturnieci, bet šajā darbā es vairāk esmu redaktore, diezgan daudzas grāmatas jau izrediģētas. Un man tiešām patīk. Īpaši, ja tās ir grāmatas ap un par vēsturi, kur var rakt un meklēt vēl kaut ko, papildināt.
Ar vēstures grāmatām patiesībā viss arī sākās. Bija kovida laiks, un Aminori īpašniecei bija doma, ka vajadzētu uztaisīt kaut ko par Latvijas vēsturi salīdzinoši vienkāršā valodā. Viņa bija sapratusi, ka pati diezgan slikti pārzina vēsturi, bet lasīt vēsturnieku sarakstītos ķieģeļus nav ne laika, ne patikas, jo tie ir pārāk sausi. Varbūt mēs ar Māri Zanderu varētu uzburt kaut ko par būtiskiem un, iespējams, provocējošiem vēstures jautājumiem?
Es līdz tam nekad nebiju taisījusi grāmatu, man nebija ne jausmas, kā tas notiek. Bet, redz, pieredzes ceļā nokļuvām pie rezultāta. Tagad ir skaidrs, ka sērija Latvijas vēstures mīti un versijas bija ļoti laba ideja – cilvēkiem patīk, tūlīt tiks izdota jau sestā grāmata, un man pašai ir sajūta, ka smadzenes paplašinās. Jo tas ir neprātīgi aizraujoši! Tāpat arī funktierēt par grāmatu vizuālo noformējumu. 18 gadi žurnāla redaktores darbā man iemācījuši automātiski vizualizēt informāciju. Ja man ir teksts, man vajag uzburt vīziju, kā tas izskatīsies maketā. Arī Elegantajā Rīgā īstenota mana vīzija. To iztēloties gan prasīja mazliet vairāk laika, ņemot vērā grāmatas apjomu.
Man nedod mieru jautājums: kāpēc jaunībā izlēmi studēt vēsturi?
Mana vēstures skolotāja Veneranda Loja bija, maigi sakot, pārsteigta, kad to pateicu.
Kāpēc? Biji nejēga vēsturē?
Nē, es biju teicamniece gandrīz visā. Mācījos ķīmijas novirziena klasē 6. vidusskolā. Man tiešām padevās viss, tāpēc nebija skaidrs, uz kuru pusi tālāk iet. Vidusskolu pabeidzu 1987. gadā. Zīmīgs laiks. Vēl tagad skaidri atceros, kā mans klasesbiedrs Valters Ščerbinskis, tagad Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors, vēstures skolotājai sāka uzdot provokatīvus jautājumus par vēstures baltajiem plankumiem. Es par to neko nezināju, manā ģimenē netika runāts ne par okupāciju, ne Ulmaņlaikiem. Bet šī ņemšanās vēstures stundās mani kaut kā aizķēra.
Pirmajā gadā gan vēsturniekos netiku – tolaik bija lielā mīla, nebija laika mācīties eksāmeniem. Tad gadu nostrādāju fabrikas Laima ekskluzīvo šokolādes konfekšu cehā pie konveijera – agri rīti, fiziski smags darbs, un man ļoti sagribējās studēt. Ar otro piegājienu iestājos un tiku vienā kursā ar Māri Zanderu (kolēģi un arī bijušo vīru, – red. piez.). Viss jau notiek, kā tam jānotiek. Priecājos, ka dzīve tagad mani atvedusi atpakaļ pie vēstures.
Taču neesi uzgriezusi muguru arī modei. Kā citādi būtu tapusi Elegantā Rīga!
Redz, aste jau bija iespiesta… 2018. gadā Dita Danosa vadīja Modes palātu, un viņai bija ideja uz Latvijas simtgadi noorganizēt modes vēstures lekcijas. Togad visu brīvo laiku pavadīju, meklējot kaut ko par starpkaru laika modi Latvijā, uzrakstīju arī dažus rakstus Pastaigai.
Informācijas bija ļoti maz. Tikko iznāca jaunā, lielā Nacionālā enciklopēdija, skrēju pirkt, jo cerēju, ka vismaz tur būs kas apkopots. Par modi tur bija tieši divas rindkopas, turklāt par viszināmāko – tekstilrūpniecību, fabriku Rīgas audums un tās īpašnieku Robertu Hiršu. Meklēju citur, bet atkal nekā! Nu, jā, bija periodika.lv, kur lasāma vecā prese, bet tad tam visam jāēdas cauri. Man vajadzēja arī kopējo ainu, jo nebija gandrīz nekādas saprašanas, kas te tajā laikā ir noticis.
Modi meklēt gājāt arī uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju.
Ditai bija doma, ka varētu sarīkot simtgades tērpu izstādi, tāpēc gājām uz vairākiem muzejiem lūkot, kas viņiem krājumos. Bijām kā divas gandrīz baltas lapas, un, protams, RVKM krājumu speciāliste Ligita Kalniņas kundze mūs sagaidīja ar aukstu dušu. Cilvēks daudzus gadus ir pavadījis savā kolekcijā, kur ir milzīgs daudzums kleitu, somiņu, kurpju un cepuru, bet te atnāk divi zaķi un saka: pastāstiet mums kaut ko par starpkaru modi! Sākumā viņa nestāstīja neko, tikai ieveda krātuvē un ļāva mazliet aptaustīt tās kleitas. Tad es ņēmu uz izturību un pacietību – reizi nedēļā ierados pie viņas kā uz darbu un pavadīju tur visu dienu. Acīmredzot mana neatlaidība atstāja iespaidu.
Vispirms Kalniņas kundze man iedeva padomju laika kartotēku, tobrīd vēl nekas nebija digitalizēts. Ir kastīte ar lapiņām, uz katras rakstīts īss tērpa apraksts, piemēram, “zila zīda kleita; 20.–30. gadi”. Viss! Un tādu lapiņu simtiem. Ej nu saproti, kā tā kleita izskatās un vai tas tev var noderēt. Uz vienas lapiņas lasu: izejamā kleita. Kalniņas kundze tā, starp citu, piebilst, ka tā ir operdziedātājas Mildas Brehmanes-Štengeles kleita. Opā! Kartotēkā par to nav ne vārda! Informācija ir tikai krājuma turētājas galvā, un, kā vēlāk izrādījās, bildes ar inventāra numuriem – viņas datorā. Pamazām tiku arī pie tā datora un kaut kādiem kurpnieku sarakstiem. Bet arī tās bija tikai informācijas druskas visā šajā tēmā.
Kur atradi pārējo informāciju?
Nācās izskatīt visu iespējamo presi, sākot ar dienas laikrakstiem un beidzot ar žurnāliem, piemēram, visas Jaunākās Ziņas pēc kārtas, izrakstot no sludinājumu lapām modes nozares pārstāvju adreses. Bet katrā numurā bija vismaz četras piecas tādas lapas, pirms svētkiem pat divdesmit! Vēl pētīju dažādas adrešu grāmatas, 1940. gada telefonu abonentu sarakstu, atmiņu grāmatas, arī daiļliteratūru. Piemēram, Anšlava Eglīša romānu Līgavu mednieki no modes viedokļa var uzskatīt par 30. gadu ģērbšanās stila rokasgrāmatu. Cik zinoši tur ir aprakstītas frakas!
Paralēli, protams, meklēju vizuālo informāciju, krāju bildes no arhīviem, muzejiem, privātkolekcijām.
Izstāsti autores versiju par to, kas ir atrodams Elegantās Rīgas tūkstoš lappusēs!
Grāmatā ir izstāstīta Latvijas starpkaru vēsture no modes un dzīvesstila viedokļa. Pirmām kārtām man pašai sev vajadzēja uzburt kopiespaidu par to laiku. Sākumā pievērsos tieši modei, bet man ātri kļuva skaidrs, ka stāsts jau nav tikai par modi. Mode nevienos laikos nav bijusi atrauta no pārējā: dzīvesstila, politikas, ekonomikas. Varētu jau rakstīt tikai par drēbēm vai kurpītēm, bet man tas nešķita interesanti. Gribējās uzburt tā laika garu, cilvēku sajūtas un dzīvesstilu, parādīt, par ko viņi interesējās, kā izklaidējās, ko darīja, kur un kā iepirkās. Sapakot to visu kopā, lai pastāstītu par starpkaru laika modi un dzīvesstilu plašākā mērogā.
Būdama loģisks cilvēks, sapratu, ka vienīgais veids, kā to izdarīt, ir iet pa vēstures posmiem. Pirmais ir pēckara periods, 1918.–1922. gads, Neatkarības karš, Satversmes sapulce un Latvijas de jure atzīšana. Traks periods, par to atrast kaut ko saistībā ar modi ir gandrīz neiespējami. Kādas gan atlasa kurpītes, ja daudziem vispār nebija apavu! Bet interesanti – tiklīdz karadarbība beidzas, avīzes ir pilnas ar sludinājumiem par ballēm, deju vakariem, divertismentiem, masku ballēm. Dzīve burzguļo! Un kaut kur arī mode parādās.
Otrs periods ir divdesmitie gadi (1922–1929), kad cilvēki jau pamazām ir attapušies pēc kara, dzīve noregulējas, var vairāk domāt par modi un sekot Parīzes diktātam. Pārsteidzoši, cik daudz prese tolaik rakstīja par modi: par aktuālajām tendencēm, jaunumiem Rīgas salonos, modes skatēs redzēto.
Tad seko krīzes gadi – 1930.–1934. gads, kad modes nozari būtiski ietekmēja ekonomiskie apstākļi, dažādi ierobežojumi un cilvēku pirktspējas mazināšanās. Un tad laiks pēc Ulmaņa apvērsuma – līdz 1940. gadam. Noslēgumā ir trakās beigas pēc padomju okupācijas, kas grāmatā aprakstītas nodaļā P. S. Man šķita svarīgi parādīt, cik skarbi tas beidzās. Tāpēc tur ir nacionalizēto un pārsaukto uzņēmumu saraksti.
Skatot cauri presi, pamazām biju iepazinusi galvenos amatniekus – drēbniekus, kurpniekus, cepurniekus un tamlīdzīgi – un modes nozares nozīmīgākos uzņēmumus. Tad lasi, kā nu kurš jau nacionalizētais uzņēmums ir pārsaukts: Sarkanais kvadrāts, Sarkanā šuvēja, Oktobra zvaigzne, Trieciennieks… Piemēram, mūsu apavu karaļa Rūdolfa Eglīša uzņēmums kļuva par Pionieri. Pat tagad stāstot, man skudriņas skrien.
Par spilgtākajām personībām lasāmi plašāki apraksti – vizītkartes.
Grāmatā ir divu veidu vizītkartes: par būtiskākajiem modes nozares pārstāvjiem un par slavenībām, ko mūsdienās sauktu par stila ikonām – cilvēkiem, kas presē bija pamanāmāki, kuru tērpi tika vairāk apspriesti, kuri pieminēti laikabiedru atmiņās. Viena no tām, protams, bija Emīlija Benjamiņa. Bet bija vēl daudz citu interesantu tipāžu.
Pārsteigums man bija, piemēram, par Rēzeknē dzimušo gleznotāju Francisku Varslavānu, kostīmu mākslinieces Večellas Varslavānes tēvu un gleznotājas Frančeskas Kirkes vectēvu. Viņš bija mācījies drēbnieku institūtā, paralēli gleznošanai 20. gados vadīja modes darbnīcu Rīgā, pats skicēja tērpu metus, rakstīja presei par modi, sūtīja modes apskatus arī no Parīzes. 1935. gadā deva padomus Annas Antipovas modes salona ierīkošanai Rīgā. Tādi interesanti atradumi bija ik pa laikam.
Zinu, ka neesmu vienīgā, kas ķiķina, lasot tevis citētos preses aprakstus. Tur ir tik daudz asprātības! Piemēram: “Aspazijas ārienē bija tāds pats raibs romantisms kā viņas dvēselē.”
Es pati ķiķināju, lasot presi, tāpēc gribēju, lai arī grāmatas lasītāji var izgaršot tā laika apskatnieku stilu. Redz, tolaik par apkārt notiekošo cilvēki varēja uzzināt, paši aizejot uz kafejnīcu vai kādu citu sabiedrisku vietu vai arī no preses, kas bija galvenais informācijas avots. Un par modi rakstīja faktiski visi – gan laikraksti, gan žurnāli. Modes jaunumus un aprakstus par modes skatēm var atrast pat tādos nopietnos laikrakstos kā Latvijas Sargs, Brīvā Zeme vai Latvis. Vienīgi Benjamiņu Jaunākās Ziņas par modi nerakstīja. Pieļauju, ka viņi negribēja konkurēt ar savu žurnālu Atpūta, kur modes lapas esot veidojusi pati Emīlija.
Jāņem vērā, ka tolaik presē bija maz fotogrāfiju. Tāpēc modes skatēs vai ballēs redzētais apskatniekam bija jāapraksta ar vārdiem. Noņemu cepuri šo autoru priekšā, jo apraksti ir tiešām burvīgi – viņi raksta tā, ka burtiski līdz detaļām ieraugi to visu. Interesanti, ka raksti pārsvarā bija anonīmi, dažkārt paraksta vietā ir iniciāļi. Divi izņēmumi: Lady Diana un Ralla, īstajos vārdos Vera Vanaga un Rita Liepa. Abām grāmatā ir veltītas vizītkartes, jo viņas tiešām bija izcilas modes apskatnieces. Rallu esmu daudz citējusi, jo viņa izceļas ar bagātīgu valodu un saistošām detaļām. Viņa rakstīja ne tikai par modi, bet arī feļetonus par sabiedrībā redzēto.
Grāmata bija jau gandrīz pabeigta, kad Antra Bula, manas grāmatas brīnišķīgā redaktore, kādu rītu atrakstīja: “Initu, es nevarēju gulēt, Ralla man nedeva mieru! Vajag taču arī par viņu uzrakstīt vizītkarti.” Mēs jau zinājām, ka tas ir Ritas Liepas pseidonīms, ka vēlāk trimdā viņa tulkojusi grāmatas un ar pseidonīmiem Paija un Pipars rakstījusi žurnāliem. Visādā ziņā talantīgs cilvēks. Tā nu burtiski pēdējā brīdī tapa vizītkarte arī par Rallu.
Cits stāsts ir par Lady Diana jeb Veru Vanagu, kas bija turīga tirgotāja sieva. Tas viņai ļāva apgrozīties augstākajās aprindās, staigāt pa ballēm un visus pazīt. Viņa bija viena no tām, kas rakstīja par “mūsu dāmu brēcošo bezgaršību” un komentēja, kā vajag un nevajag ģērbties. Meklējot informāciju vizītkartei par viņu, mulsināja, ka pēc Otrā pasaules kara viņa palikusi Latvijā un tulkojusi grāmatas. Dīvaini – turīga cilvēka sieva, kāpēc viņa neemigrēja vai kāpēc viņu neizsūtīja?
Tad Antra nejauši uzgāja kādu mūsdienu rakstu, kur minēts, ka 1940. gadā, jau pēc okupācijas, žurnālā Atpūta bijis publicēts Veras Vanagas romāns Tukšā pērlene, šoreiz ar pseidonīmu Elga Bite parakstīts, – nejauks ķengājums par Ulmaņa laikiem, lai pierādītu, ka starpkaru Latvija bijusi tukša pērlene. Rakstā minēta versija, ka Vanaga varējusi tik ātri uzrakstīt šādu romānu, jo viņai palīdzējis Vilis Lācis. Tā sabruka manā iztēlē uzburtais romantiskais Lady Diana tēls.
Kā neapmaldījies informācijas gūzmā?
Apmaldījos atkal un atkal. Pamazām izfunktierēju, kā to visu sistematizēt – veidoju failus un folderus vispirms konkrētiem gadiem, tad amatniecības nozarēm, personāžiem un saloniem. Tā teikt, apavi pie apaviem, drēbnieki pie drēbniekiem un tā tālāk. Tā pamazām sapilinājās informācija, milzīgs apjoms, uz kuras pamata varēju izstāstīt galveno stāstu.
Vai tu dzīvē vēl kaut ko pēti tikpat skrupulozi?
Tagad līdzīgi sanāk ar vēstures grāmatu rediģēšanu. Darbs pie Elegantās Rīgas kopā ar Antru Bulu, kas ir tiešām perfekta redaktore, iemācīja, cik skrupulozam, pacietīgam un pedantiskam jābūt redaktoram. Kad 2021. gada augustā nodevu izdevniecībai Neputns sarakstīto, neticēju, ka vēl kāds spēs tāpat, līdz matu galiņiem, iedziļināties tajā apjomā. Pēc dažiem mēnešiem Antra sāka man sūtīt pirmos jautājumus, un es sapratu, ka viņai ir izdevies un ka viņa tiešām pārbauda visu, visu, visu, līdz pēdējai atsaucei.
Jā, man pašai arī patīk pārbaudīt visus faktus un atsauces. Bet, redz, vēstures grāmatās, ko rediģēju, jau nav Elegantās Rīgas apjoma. Šādu apjomu otrreiz es nez vai gribētu. Lai gan nu jau bez spazmām spēju uztvert jautājumu: vai grāmatai būs turpinājums?
Vai būs?
Nezinu, vai būs, bet apdomāšanā ir divas versijas. Var kāpties atpakaļ laikā un līdzīgā stilā pētīt jūgendstila laiku, un var doties uz priekšu: Otrais pasaules karš, padomju okupācija. Piemēram, mana kursabiedrene vēsturniece Ineta Lipša, kad bijām kopā radioraidījumā Kultūras rondo, ieminējās, ka nejauši arhīvā esot pamanījusi kaut ko par kara laiku un cepurniecēm. Ja mani tas interesē, lai tik dodu ziņu!
Un burtiski vakar kāds nepazīstams kungs, kurš bija nejauši ieklīdis Aminori salonā palūkoties grāmatas, pēc garākas sarunas par vēsturi izvilka no somas rakstu krājumu par vācu okupācijas periodu ar vārdiem: “Varbūt jums būs interesanti. Man ir vairāki eksemplāri.” Sāk mazliet atgādināt laiku, kad vācu informāciju Elegantajai Rīgai, – tolaik man vajadzīgās grāmatas tiešām burtiski skrēja virsū.
Tik ilgi dzīvojoties starp tērpu zīmējumiem un fotogrāfijām, nav gribējies pašai sākt šūt?
Nē! Studiju gados gan šuvu, turklāt diezgan labi. Bet es tev pateikšu, kāds ir šīs grāmatas efekts. Pirmo nedēļu pēc tam, kad grāmata bija nodota drukai, man galvā nebija nevienas domas. Sāka zvanīt mediju pārstāvji, bet es jutu, ka man nav viņiem ko teikt, galvā totāls tukšums. Nu jau esmu atguvusies, lai arī joprojām esmu darbu ritenī. Šīs grāmatas dēļ bija iekavējušies citu grāmatu redaktūras darbi, līdz ar to joprojām vakarā, pārnākusi mājās, atkal sēžos pie datora. Arī brīvdienās.
Man būtu jāatceras, kā bija dzīvot pirms šīs grāmatas. Kad vai katru vakaru ej uz teātriem un koncertiem, brīvdienās klīsti pa izstādēm... Janvārī man bija viena sestdiena, kad atļāvos pastaigāt pa Rīgu, ieiet veikalos, pasēdēt kafejnīcā. Tas man bija absolūts piedzīvojums, es to nebiju atļāvusies vairākus gadus. Bija jātaupa laiks, jo zināju, ka vēl tas un tas jāizdara. 31. decembrī draugi aicināja svinēt, bet es atļāvos brīvdienu ar grāmatu.
Ko lasīji?
Krimiķi, protams. Man gan stāv kaudzīte arī ar citu literatūru. Taču, kad par daudz esi iekšā vēstures un citā nopietnā literatūrā, vajag atslodzi.
Vai intensīvais darbs pie grāmatas ļāvis tev uzzināt ko jaunu par sevi?
Kovida laiks daudzus izsita no sliedēm, jo iedzina mājās. Man mājsēde sanāca jau gadu pirms tam. Sākumā vēl psiholoģiski nebiju atjēgusies pēc Pastaigas. Dienas pavadīju ar veco presi – piecēlos, piesēdos pie datora un skatīju cauri Jaunākās Ziņas. Un, kad beidzot biju gatava iet ārā no mājas, pandēmijas dēļ visu aiztaisīja ciet...
Līdz ar to stāsts nav tikai par grāmatu un intensīvo strādāšanu. Pēdējos gados man bija “tas prieks” izbaudīt, kā ir dzīvot no projekta uz projektu, kad nezini, vai pēc pāris mēnešiem būs vēl kāds darbs un iespēja apmaksāt rēķinus. Tas bija ļauni. Regulāra trauksmes sajūta. Toties sapratu, ka man vajag ļoti maz. Skapis joprojām ir pilns ar drēbēm, bet valkāju divus melnus džinsus, septiņus gandrīz vienādus melnus džemperīšus un dažas melnas žaketes/jaciņas. Jā, man patīk uzvilkt kleitu un aiziet uz teātri vai restorānu. Tad es to izbaudu. Tagad vairāk spēju novērtēt daudz ko, kam agrāk vienkārši paskrēju garām. Ne tik daudz paviršības dēļ, bet tāpēc, ka visa kā vienkārši bija par daudz. Tagad katrs koncerts vai izrāde man ir notikums.
Pēdējā laikā faktiski vairs nekrāsojos. Tas vienkārši ir kļuvis nebūtiski. Agrāk taču krāsojos katru dienu. Kāpēc? Ik pa laikam uzpeld atmiņā kaut kādas situācijas, par kurām tagad sev ar izbrīnu jautāju: es tiešām tā darīju, man tas bija svarīgi? Bet ir jau visādi periodi dzīvē bijuši. Dažkārt ap gadiem 30–40 cilvēks mēdz bez seguma sajusties kaut kas, bet tu jau neesi ne tavs bankas konts, ne ieņemamais amats.
Par to, ka neesmu ieņemamais amats, gana skarbi tiku apskaidrota. Pēc aiziešanas no Pastaigas man bija sajūta, ka esmu kļuvusi caurspīdīga, neredzama. Viss apkārt burzguļo, dzīve notiek, bet tevis nav, tevi neviens vairs neredz, neviens nezvana un neraksta. Traki spokaina sajūta. Man lielā mērā palīdzēja Inetas Ķirses jogas nodarbībās vairākkārt pieminētais: jo ātrāk atmetīsiet savas personības, jo vieglāk jums būs vecumā. Jo vecumā cilvēks kļūst neredzams. Es 18 gadus biju zvanījusi cilvēkiem ar frāzi: “Sveiki! Te Inita no Pastaigas.” Inita un Pastaiga bija ar vienādības zīmi pa vidu.
Brīdī, kad vienādības zīme tiek pārsvītrota, ir ļoti jokaina sajūta. Tāpēc vajag vienkārši būt labam cilvēkam. Palīdzēt, smaidīt atnācējiem, no sirds darīt savu darbu. Lai gan es joprojām īsti nesaprotu, kā tagad, pēc šī trakā perioda, ir jādzīvo. Noteikti nekļūstu lepnīga tāpēc, ka ir iznācis šis monstrs (rāda uz grāmatu). Man joprojām nav ticamības momenta, ka to esmu sarakstījusi es.
Vēl portālā
