Interviju ar Madaru piedāvā Lielbritānijas latviešu portāls www.anglobalticnews.co.uk , kurā uzņēmīgā latviete darbojas kā žurnāliste mācekle.
Madaras Zakalovskas ikdiena nav vienkārša. Viņas vecākais bērns ir invalīds ar tik bieži sabiedrības neizprasto slimību autismu, kas arī kalpoja par pamatu Madaras motivācijai tiekties un sasniegt ko vairāk, lai varētu palīdzēt savai piecus gadus vecajai meitiņai. Madara ar savu mērķtiecību uzskatāmi demonstrē to, ka nav būtiski, kāda ir tava figūra vai ādas krāsa, jo ar neatlaidību un gribasspēku var sasniegt visu.
Kā tu sāki strādāt par modeli?
Es nezinu, kā citiem, bet vismaz es esmu izveidota tā, ka manī bieži pamostas spīts, ja kāds man saka saka «nē tu to nevari!». Bieži ir nācies uzklausīt kritiku, bet, ja vājāka rakstura cilvēks varbūt padomātu, ka jālec no tilta, manī ieslēdzas spīts, un saku: «ak tā? Nu, tad skatieties!».
Man patīk fotografēties, patīk arī fotografēt, bet labi padodas tikai puķītes nobildēt (smejas).
Mana diena ir ļoti saspringta, esmu divu bērnu mamma - Kamēlijai Katei ir 5 gadi un Railijam Kajam 2 mēnesīši, iepriekš nodarbojos ar skaistumkopšanu, taču, kad meitai tika diagnosticēts autisms, sapratu, ka lielākā daļa mana laika un uzmanības būs jāveltī tikai viņai, līdz ar to strādāšanai ierastajās darba stundās vispār neatliek laika.
Viens no maniem lielākajiem dzinuļiem ir tieši šī slimība - autisms, par kuru neko agrāk nebiju pat dzirdējusi, ir pilnībā izmainījis manu dzīvi. Tagad jau esmu norūdījusies, un reizēm šis rūdījums izpaužas kā zināma vienaldzība pret to, ko teiks apkārtējie, - tā ir arī vieglāk darīt iesākto, lai demonstrētu sev un bērniem, ka sasniegt var visu, ir tikai jāstrādā un jācenšas sasniegt mērķi.
Kāpēc tieši modeles darbs?
Kāpēc gan nepārvērst patīkamo par lietderīgo? Ar modeles darbu var nopelnīt pāris stundās un foto sesijas organizēt laikā, kad esmu brīva un bērni var palikt ar tēti, manu vīru Jāni, kurš mani pilnībā atbalsta.
Kā bija atteikties no visa, ko biji iepriekš ieplānojusi un uzsākusi?
Nebija viegli pieņemt, ka viss, ko līdz šim biju mācījusies, studējusi ir jāatliek malā, es runāju par savu skaistumkopšanas salonu un mobilo servisu. Pēc ārstu uzstādītās diagnozes manai meitiņai un viņu norādēm, es sapratu, ka ar to vairs nodarboties nedrīkstu. Manas ilgstošās prombūtnes stundas, svešu cilvēku klātbūtne mājās, kad klienti nāca uz manu mobilo salonu, manu slimo meitiņu ļoti apgrūtināja un negatīvi iespaidoja.
Kā tas ir - būt «plus» izmēra modelei, ko tas nozīmē! Vai vēlies notievēt?
Patiesībā jau ir tā, ka plus izmēra modele tu esi 38. – 46. izmēra robežās, pēc 46 tu jau esi lielo izmēru modele, un arī tādas ir. Es uzskatu, ka sieviete ir seksīga, ja viņa ir pārliecināta par sevi un māk sevi pasniegt, un tāda var būt gan slaida, gan apaļāka sieviete. Es, iespējams, neizprotu un neatbalstu «extra lielu» dāmu fetišu un vēlmi pozēt ar milzu tauciņu krunkām, apgalvojot, ka lielās modeles «rullē», ka arī «dzīvus kaulus» likt uz žurnāla vāka man arī nešķiet normāli. Būsim godīgi un atzīsim, ka ne pārāk kārnais, ne tuklais nav veselīgi. Es varu to pieņemt, ja to pasniedz estētiski un skaistā veidā, bet, ja to reklamē kā normu, es to neatbalstu.
Tikai pāris mēnešus atpakaļ mūsu ģimenē bija pieaugums, un pēc dēliņa piedzimšanas arī pati šobrīd aktīvi atgūstu formu, es nevēlos būt ļoti tieva, nē - man to nevajag. Es gribu, lai man ir liels feins dupsis un slaids viduklis, bet netiecos būt pārlieku slaida. Esmu fizisko aktivitāšu piekritēja, bet nebadošos ar salātu lapu dienā. Protams ieturu diētu, pareizāk sakot, piedomāju par to, ko ēdu, bet cilvēkam ir jāsaprot, ka diēta nenozīmē badošanos, bet gan dzīvesstilu, un pareiza ēšana ir veselīga un sabalansēta. Nedēļu nogalēs es pasūtu picu un iedzeru kādu alkoholisko kokteili. Bez atslodzes nevaru un negribu, tā man ir vajadzīga, lai būtu spēka «cīnīties tālāk».
Kas, tavuprāt, ir nepieciešams, lai strādātu par modeli?
Ticiet man, lai būtu modele, nepietiek vien ar slaidu figūru un atlētiskām stirnas kājām! Vajag gan attieksmi, gan drosmi un uzņēmību, kā arī vēlmi darīt. To, ka var modelēt visdažādākā vecuma, ķermeņa uzbūves un izmēra cilvēki, lieliski atspoguļos mans topošais projekts, bet par to tagad daudz nerunāšu. Tā kā mūsu ģimenes omes, kas varētu sniegt palīdzīgu roku, kā vairumam izceļojušo atrodas divu stundu lidojuma attālumā, un mēs ar vīru divatā balansējam darbus un bērnu audzināšanu, tad modelējot, rakstot rakstus un intervijas, es bieži vien aizveru acis un iedomājos, ka esmu kā feja vai cits pasaku tēls, un man nav nekādu rūpju, meitiņas autisms nepastāv, rēķini neeksistē un dzīve ir kā pasaka, kas iedod tādu kā «mini atvaļinājumu» no mājas darbiem un rūpēm. Tajā pašā laikā modelēšana ir grūts darbs, tev vienmēr ir jābūt enerģiskai, gatavai improvizēt, gatavai, ka ar pirmo reizi nesanāks un viss būs jādara par jaunu, ir jāsmaida pat, ja galīgi negribas.
Kur nonāk tavas bildes, kur esi redzama kā modele?
Pozēju plakātiem, skrejlapiņām, reklāmu brošūrām, fotogrāfu, stilistu un citu mākslinieku mājas lapām un reklāmām, sadzīves ainām, fantāziju ainām, kas tālāk nonāk vai nu žurnālā rakstu ilustrācijām, vai uz plakātiem jeb kanvas dekoriem.
Un erotiska rakstura materiāls pieaugušajiem, kā ir ar to? Ko par to saka otra pusīte?
Esmu absolūti pret pornogrāfiska rakstura attēliem, nekad to neesmu darījusi un nekad nedarīšu. Bet, kā saka, nekad nesaki nekad (skaļi smejas). Bet viegli erotiski attēli, šis tas Rembranta vai Dalī «plikumu» stilā man pat ļoti patīk. Arī vīrs nav pret šādām bildēm, viņš zin, ka esmu viņa sieva, un manu uzdrīkstēšanos viņš redz kā apliecinājumu: «redz - tas viss ir mans». Viņš redz, cik es ļoti cenšos, un savā ziņā viņu tas pat dara lepnu. Galu galā, tas ir mans darbs, un tāpat kā visi citi, par nopelnīto naudu es maksāju savus rēķinus.
Un kā ar žurnālistiku? Vai arī tam vēl atliek laika?
Malā nemetu, darbošanās ABN man deva zināmu pieredzi, arī agrāk biju to darījusi jauniešu pielikumā «Skatiens» Tukuma Ziņās, man tīri labi tas patīk, un ceru to turpināt, iesaistoties jaunos projektos.
Kādi tad ir jaunie projekti?
Tikko esmu iesaistījusies jaunā sievišķīgā projektā «ForAnyWoman», kas ir domāts britu auditorijai - pagaidām par to vairāk var lasīt portālā Facebook. Tas būs kā sieviešu interneta žurnāls angļu valodā par reālām sievietēm un situācijām, ar pozitīviem stāstiem, utt., kurā es vadīšu atsevišķu projekta sadaļu «THE Rebel Catwalk», kura mērķis ir parādīt sievietes skaistumu un to, ka modelēt var dažādos vecumos, un nav nozīmes ne tautībai, ārienei vai izmēram.
Vai vēlies ko novēlēt mūsu lasītājiem?
Vien to ka, nekas nenāk viegli - ja ko vēlies, par to ir jācīnās. Ja man ir izdevies iedvesmot kaut vienu sievieti pateikt «Ja Madara ar savu riepiņu tā var, ko tad es satraucos!» vai nocelt kādu pašnāvnieku un apsaukāšanas upuri no tilta ar domu, ka, «Ja Madara neraud un spēj pārvērst apvainojumus spītā un spītu - degvielā panākt vēl vairāk, jo daudzi teica, ka viņa nevar, tad es arī tā darīšu!» Nu, tad ir feini (smaida).
Es apzinos, ka būs kritika no sērijas «Ko viņa ir iedomājusies, būtu skriet gājusi labāk!», bet kāpēc man gaidīt brīdi, kad būšu sev vēlamajā formā, lai darītu to, ko veiksmīgi daru jau tagad arī savā esošajā izmērā? Dzīve taču ir tik īsa, tā ir jābauda un jādara viss, ko vari paspēt, lai vecumdienās, adot zeķes pansionātā, būtu par ko smīnēt!
Nekad nesaki: nes nevaru. Tu vari gan - celies un pamēģini. Nesanāk? Mēģini vēl! Redzi, jau labāk! Mēģini vēl! Es zinu, ka ir grūti sākt visu no nulles. Bet to var izdarīt. Pāris asaras, sakosta lūpa, un aiziet. Neskaties atpakaļ, tik uz priekšu. Rīt tu vairs nebūsi tik jauna un skaista kā šodien. Celies un dari!
Sekot Madaras modeles piedzīvojumiem varat viņas fanu lapā portālā Facebook.
Sagatavojusi Ilze Vītola,
www.anglobalticnews.co.uk / Publicitātes fotoCiti šobrīd lasa
