Sigitai ir 29 gadi, kuros viņa ir piedzīvojusi to, ko citi no malas vērojuši tikai vissmagākajās drāmās. Būdama pavisam maziņa, viņa saslima ar cukura diabētu. Speciālisti pieļauj, ka cēlonis tam varēja būt Černobiļas avārijas laikā izplatījusies radiācija – kāds neliels puteklītis, kas nokļuvis meitenes dziedzerī. Kad Sigitai bija 21 gads, autoavārijā bojā gāja viņas tēvs, pāris gadu vēlāk no leikēmijas mira māte. Ap to laiku Sigita neatgriezeniski sāka zaudēt redzi un paralēli tam piedzīvoja vēl vairākas sarežģītas operācijas, tostarp nieres pārstādīšanu.
Bija brīdis, kad Sigita gribēja nomirt, bet vecmāmiņa to neļāva, teikdama – ja Dieviņš dāvājis dzīvību, tad jādzīvo! Šos vārdus Sigita attaisno simtprocentīgi – viņa dzīvo no visas sirds. Piedaloties raidījumā “Mājokļa jautājums”, abas kopā ar vecmāmiņu saraudināja tūkstošiem skatītāju, taču cilvēki raudāja ne jau aiz žēluma, bet aizkustinājuma – par abu spēku, dzīvessparu, neizsmeļamo enerģiju, iejūtību un gaišumu.
– Kur abas ar vecmāmiņu smeļaties optimismu?
– Tā vienmēr bijis: mums patika smieties, uztvert visu ar humoru. Nekad neesmu bijusi pesimiste. Protams, ir brīži, kad nav nekādu smieklu, bet dzīvē bez jautrības un smaida nevar. Ja tas pazūd, tad ir beigas, rokam bedri, un miers – nav ko te vairs.
– Tu to tā viegli pasaki, bet kā to panākt?
– Man arī bija tāds periods. Kad tikko biju zaudējusi redzi, aptuveni trīs četrus mēnešus sēdēju mājās. Lielākā daļa cilvēku, kurus agrāk pazinu, pazuda, jo es pati no visiem norobežojos. Nevarēju pieņemt – kā tagad būs. Esmu pārliecināta – šī mana reakcija un attieksme pret dzīvi cilvēkus atgrūda. Mani paglāba draudzene, kas ieteica aizbraukt uz Rīgu pie kādas psihoterapeites. Šajos seansos cilvēki dalījās pozitīvajā pieredzē, labajās emocijās – drīkstēja runāt tikai par pozitīvo, ko pēc tam kopīgi apspriedām. Tas man palīdzēja. Es ļoti iesaku izlasīt Luīzes Heijas grāmatu “Izdziedē sevi pats”. Kad es to sāku lasīt, sapratu, ka pusi no šīm teorijām jau esmu sākusi lietot dzīvē un atlikusi tikai astīte. Šī grāmata man palīdzēja saprast, ka es varu sniegt cilvēkiem mīlestību un izraisīt tieši tādas pašas sajūtas arī viņos. Vēl es iemācījos būt pateicīga un priecāties par to, kas man dots: par to, ka ir darbs un lielisks darbs, par to, ka visapkārt ir jauki cilvēki, par to, ka ir lielisks dzīvoklis.
– Par ko visbiežāk esi pateicīga?
– Ka man apkārt ir tik daudz cilvēku un es neesmu viena. Es lūdzu, lai man palīdz nepadoties, un pateicos, ka joprojām ir spēks dzīvot, priecāties par dzīvi, ka nav zudusi humora izjūta. Kā saku – cilvēki mīļie, kad man zudīs humors, ziniet – ir jāmet pa latam, jo tad ir gals. Šī īpašība man iedzimta, arī tēvam bija laba humora izjūta. Tēvs bija kompānijas dvēsele, prata pajokot. Arī vecmāmiņa to prot, tas mums iedzimts no visām pusēm, no paaudzes paaudzē. Protams, melnajam humoram arī saucam – urrā!
– Vai tu pati spēj “pa melno” pajokot arī par sevi, savu dzīvi?
– Nav retums, ka divi neredzīgi cilvēki saskrienas un uzsauc – kas, tu neredzi? Mums tā nav problēma, un mēs arī neapvainojamies uz citiem, ja viņi joko. Piemēram, es kādu laiku īrēju dzīvokli Rīgā ar draudzeni, un viņa man nemitīgi aizrādīja: nu, Sigita, atkal tu ej tajā tumšajā tualetē, kad gan iemācīsies ieslēgt gaismu? Bet man to gaismu simt gadu nevajag. Esmu ļoti taupīgs cilvēks, jo man elektrību nevajag, izņemot datoram vai radio.
Man patīk, ka pret mani izturas kā pret līdzvērtīgu un nav tā jēlās olas efekta – ai, tu tikai uzmanīgi, tur neej, mēs tev palīdzēsim... Mums ir ģimenes draugs, kurš pastaigājoties man nekad nesaka, kur ir pakāpieni. Mēs jau to jūtam, ir jāiet, pussoli atpaliekot, un tad pēc otra jūtu, kad tuvojas pakāpiens. Vienu brīdi gan nolēmu – nu, kā es tā, pussolīti atpaliekot, kādas muļķības, Sigitai jāiet kā visiem pieklājīgiem cilvēkiem. Bet tad, kad pāris reižu gandrīz vai uz deguna nokritu, sapratu, ka labāk neeksperimentēšu.
– Tev nepatīk, ka tevi žēlo?– Jā, man ļoti nepatīk, un tas īstenībā arī nekad nav palīdzējis. Ja man ir slikti, piemēram, ar veselību, tad vislabākā metode ir riktīgi salamāt. Žēlošana nekam neder.
– Vai vecmāmiņa prot no sirds salamāt?– Es viņu māku ļoti labi novest līdz tam. Sākumā viņa vēl mēģināja ar mani pa labam, bet, kad redzēja, ka es neņemu to vērā un atkārtoju, ka mani neviens nesaprot un man taču ir slikti, tad gan viņa riktīgi nodeva. Uzreiz viss ir kārtībā: nākamajā dienā Sigita jau nez kāpēc sāk justies labāk vai piezvana ārstam, lai justos labāk.
– Vecmāmiņa ar tādu mīlestību un iejūtību pret tevi izturas. Vai, tavuprāt, ir daudz tādu cilvēku?
– Nav. Bieži esmu domājusi, kā būs bez viņas. Tā ir realitāte, un zinu, kā tā reiz būs. Esmu sev jautājusi – vai būs manā dzīvē vēl viens tāds cilvēks, kāda ir vecmāmiņa. Nu, iespējams, ka dzīve mums tomēr dod tos cilvēkus, bet... Pašlaik šķiet, ka tāda attieksme, tādas attiecības diez vai vēl var būt. Ir, protams, reizes, kad sadusmojos, piemēram, ja viņa man grib pārlieku palīdzēt. Tad saku – vecomamm, lūdzu, es to varu pati, tu to lieliski zini. Tas varbūt būs lēnāk, uzmanīgāk, bet rezultāts būs tieši tas pats. Jā, saprotu, ka gribas palīdzēt, bet, jo vairāk palīdzēs, jo mazāk mums to iemaņu būs.
– Tad zilumu periodam droši vien izgāji cauri?– Zilumi bija tikai tajos brīžos, kad istaba pēkšņi kļuva par mazu. Jo ir tā: sākumā tu staigā lēnām, pierodi pie vides. Kad tu jau esi tā mazliet iepazinusies, tev šķiet: ko tad es te tik lēni, es taču varu ātrāk, bet izrādās, ka, ejot ātri, istabas siena vai stendere pietuvojas straujāk. Tad es saku – ui, atkal kāds to istabu sabīdījis mazāku. Zilumi ir tad, ja gribas kaut ko izdarīt ļoti ātri.
– Kas vecmāmiņu padara tik īpašu?– Man viņa ir īpaša tāpēc, ka spēj pamest visu, lai arī kas notiktu, un grūtā brīdī nākt un palīdzēt. Mīlestību viņa liek priekšplānā, pārējais ir otršķirīgs.
– Tev šīs mīlestības laikam tiek visvairāk?– Tā ir, un par to brīžiem esmu dusmīga, jo neredzēšana nav iemesls, lai mīlētu kādu vairāk. Mīlestībai jābūt tādai pašai arī pret citiem – gan pret manu māsu, gan māsīcu, bet jūtu, ka tieku mīlēta stiprāk. Neteikšu, ka jūtos ļoti slikti tāpēc, bet dažreiz ir neērti, jo neesmu vienīgā, kas to jūt, arī pārējie cilvēki to saprot. Vecmāmiņai esmu visa dzīve – gan es, gan mana māsa. Mamma bija viņas meita. Tagad viņa mirusi, un vecmāmiņa ir pārņēmusi atbildību par mums un arī savu dzīvi veltījusi mums.
– Tu sarunā pieminēji gan mammu, gan tēti. Vai viņu abu aiziešana bija pēkšņi triecieni?– Tēvs aizgāja ļoti pēkšņi. Tā bija avārija – pavisam netālu no savas mājas viņam palika slikti ar sirdi, un viņš pārbrauca pāri pretējai joslai un ieskrēja kokā. Ar toreizējo draugu todien braucām tieši garām notikuma vietai, bija ziema, un mēs vēl tā nospriedām – nu ja, re, kā tie “ krutie”, salikuši “šipenes”, bet vienalga nepalīdz... Es reāli pabraucu tam notikumam garām. Bija pat tāda doma – apstāties, bet varbūt labi, ka to neizdarījām. Tajā pašā vakarā man piezvanīja un pateica... Jā, tas man bija šoks, īpaši tās apziņas dēļ – biju blakus, gudri izrunājos... Šis notikums man vienmēr liek aizdomāties, ka nekad nedrīksti spriest par to, ko īsti nezini. Es ļoti, ļoti bieži atceros: pirms tu sāc kādu apspriest, vispirms saproti, kas notiek, un tikai tad, tikai tad...
– Un mammas gadījumā tu jau pamazām sevi radināji pie domas, ka viņa varētu nomirt?– Tad man jau bija sākušās problēmas ar redzi. Jā, to zināju, bet nebiju gaidījusi, ka tas būs tik ātri. Tas notika gada laikā, kopš viņai tika atklāts vēzis. Es tajā laikā jau biju iedziļinājusies medicīnā, pastudējusi, zināju, kas sekos. Cilvēkiem, kam ir leikēmija, sākas sāpes, tās ir nenormālas mocības pašam un visiem apkārtējiem. Tā kā biju jau mazliet vecāka un gudrāka un sāku pamazām pārvērtēt dzīvi, sapratu, ka tas bija labākais variants.
– Mamma bija tikpat optimistisks cilvēks kā tu?– Jā! Mamma arī bija ļoti optimistiska, dzīvespriecīga. Viņa līdz pēdējai dienai runāja par to, kā viņa ies, darīs, kā aizbrauks uz veco darbavietu, apciemos draugus. Viņa runāja, kā svinēs dzimšanas dienu...
– Vai šī viņas izteiktā vēlme dzīvot nepadarīja jūsu sāpes vēl stiprākas?– Sāpīgāk tas bija māsai, jo kaut kā tomēr sapratu, ka tas neiet uz labo pusi, ka ir jārēķinās ar to, ka nekļūs labāk. Turklāt māsa to piedzīvoja daudz agrākā vecumā, viņa ir septiņus gadus jaunāka.
Vecmāmiņai gāja ļoti grūti. Arī bērēs bija tā, ka viņa negribēja nevienu laist pie zārka klāt – tā ir mana meita, un jūs ejiet prom! Es tajā brīdī biju ļoti nocietinājusies, pat neraudāju, visus mierināju. Bet pēc tam gan raudāju. To neviens nemaz nezina, cik bieži esmu raudājusi.
– Gan jau vecmāmiņa to dzirdēja.
– Parasti to darīju, kad viņas nebija mājās. Es raudu tad, kad neviens neredz.
– Raudāšana – vai tas ir vajadzīgs rituāls?
– Viennozīmīgi, jo raudot tik forši attīrāmies! Ja spējam tiešām to visu laist ārā – tad tas ir labi, jo iekšā turēt ir grūti, un agri vai vēlu tas tik un tā caur kaut kurieni nāks ārā. Ja tās nebūs asaras, tad kaut kas cits.
– Par ko raudāji tieši tu – cik nežēlīga ir pasaule?
– Tajos brīžos domāju – kāpēc!? Kāpēc tas notiek ar mani, ko tādu esmu izdarījusi? Un tādos brīžos vēl atceros pagātni, kā saslimu ar diabētu... Tu domā – nu, kur var “šitā” vienu cilvēku dauzīt pa dzīvi? Vai tad nepietiek? Un nē – nepietiek, seko nākamais pārbaudījums. Tad tu jautā sev – cik ilgi to varēšu izturēt?
– Tu citiem neļauj sevi žēlot, bet pati žēlo?
– Man šķiet, tas ir visu cilvēku paradokss. Jā, man patīk sevi pažēlot, savukārt, kad citi to dara, man šķiet – tas nav īsti labi. Jo es sev varu pateikt – nu, klausies, Sigita, pietiek, nu ko tu te bimbā, vai tad tiešām tik slikti ir, ej un dari kaut ko! Bet, kad cits tevi žēlo, tu viņam tā pateikt nevari. Un tad man parādās dusmas – nu, ko jūs mani žēlojat, neredzat, ka es jau tā raudu, un nu vēl vairāk jāraud.
Bet paraudāt var ne tikai brīžos, kad jūtos slikti. Man ir dienas, kad sev saku, cik esmu laimīga, un man birst asaras. Ir taču tik superīga diena, esmu tik ļoti laimīgs cilvēks! Tā ir iekšēja sajūta: tu piecelies no rīta un jūties tik labi, gaiši, brīvi un domā – es esmu superīga, man ir vecmāmiņa, suns, es varu iziet ārā, varu darīt jebko, un tajā brīdī reāli esmu laimīga!
– Pirms desmit gadiem juties tāpat?– Tad man nebija tik daudz sajūtu. Pilnībā piekrītu teicienam, ka redze daudzkārt mēdz “nosist” sajūtas. Skatoties un neieklausoties savās sajūtās, ļoti bieži izdarām nepareizo izvēli vai pieņemam spriedumu nevietā. Kad satiec kādu – pirmais parasti ir izskats. Ai, tur saburzīts krekls, netīras kurpes, ak, Dievs, nav nodzinis bārdu vai izķemmējusi matus, apgrauzti nagi, neinteresantas drēbes... Bet pašlaik ir tā – es dzirdu balsi, to cilvēku, viņa dvēseli. Es jūtu viņa emocijas un tikai pēc tam varu pajautāt apkārtējiem, kāds viņš izskatās.
– Tas tevi interesē?– Jā, bet, domāju, tikai tāpēc, ka kādreiz esmu redzējusi. Man pat bieži bijis tā, ka pārmet – nu, ja, tev jau tavs izskats ir galvenais. Jā, man tas ir svarīgi, arī agrāk, pirms desmit gadiem, tā bija. Man patīk labi ģērbties, labi izskatīties, man tas ir svarīgi sev, bet citos man tas nav primāri. Es tagad ieklausos cilvēkā, un man vairs nav svarīgi, kā viņš ģērbjas, kā izskatās. Ja ar viņu varu runāt, ja viņš ir atklāts, interesants, tad manis pēc viņš var arī skrandās sēdēt.
– Vai brīžiem tev tā nav kā spēle – iztēloties cilvēku vizuāli un tad salīdzināt ar to, kā viņu kāds tev raksturo?– Ir! Starp citu, ļoti var iekrist uz balsi. Mēdz būt dievīga balss, bet izrādās, ka vizuālais neatbilst. Sākumā salīdzināju biežāk, tagad vairs neprasu. Esmu cilvēku iztēlojusies, un lai viņš tāds arī paliek, kāpēc man jābojā šis priekšstats?
– Kāda, spriežot pēc balss, varētu izskatīties es?– Liekas, tu neesi liela auguma, tu varētu būt ļoti smalka, tumšiem, pagariem matiem, un nez kāpēc man šķiet, ka ir lielas, brūnas acis un ļoti smuks smaids.
– Pat ja tā gluži nav, kāda nozīme, vai ne?– Tieši tā. Piemēram, vienai manai paziņai ir melni, gari, skaisti mati, bet man viņa, kaut nosit, vēl joprojām ir blondīne, un citādi es viņu nevaru iedomāties.
– Ko vēl jūti cilvēkos – uztver, piemēram, kad viņi melo?– Turklāt ļoti labi. Tam ir nodevīgas zīmes. Pirmām kārtām cilvēkam, kad viņš melo, ir jādomā, un viņš to dara intensīvi. Stāsta, stāsta kaut ko... Ļoti labi atceros, kas ir stāstīts... Viņš, piemēram, vēsta par kādu notikumu, bet pēkšņi pārsteidzu ar pretjautājumu – cikos tur bijāt? Reakcija – kādos cikos? Nu, cikos jūs tur bijāt? Kad? Nē, nu tajā dienā? Kādā dienā? Mhm, labi, viss skaidrs – ieķeksēts.
– Tad jau vari ar panākumiem strādāt prokuratūrā?– Esmu mācījusies tiesību pamatus, man ļoti patīk šī nozare, man pat agrāk bija sapnis būt par juristi. Bet tur tev pats likums ir jāzina un viss, tu esi tāds burta kalps, jāatceras vārds vārdā, pants pantā – tas nav man.
– Ko vēl tu klausoties sajūti cilvēkā?– Sajūtu, kā mainās noskaņojums. Jūtu, cilvēkam manis pateiktais patīk vai nepatīk. Zvanot pa telefonu, uzreiz jūtu garastāvokli.
– Pirms pilnībā zaudēji redzi, pamazām kaut kā jau gatavojies tam brīdim?– Patiesībā nezināju, ka tā notiks, jo arī tad, kad man uztaisīja operāciju, cerēju, ka viss ies uz labo pusi. Apzinājos, ka 90% diabēta slimnieku zaudē redzi, bet negaidīju, ka ar mani tas var notikt tik ātri. Domāju, ārsti ļoti labi zināja diagnozi, bet noklusēja. Sākumā vēl varēju atšķirt gaismu no tumsas. Kad jau sāku just, ka arī to vairs neredzu, sapratu, ka labāk vairs nekļūs. Tas bija milzīgs lūzuma punkts.
– Bija arī brīdis, kad lūdzies vecmāmiņai, lai ļauj tev nomirt...(Šajā mirklī sarunā iesaistās vecmāmiņa, kas ienāk apraudzīt, vai mums viss kārtībā, un atnes kafiju ar maizītēm. Veltas kundze iesaistās sarunā: “Jā, tas bija tad, kad viņai pārstādīja nieri un Stradiņos urīnvadā taisīja operācijas, kas vairākkārt bija neveiksmīgas. Es atbraucu, viņa raud un lūdz, lai ļauj nomirt. Bet es atbildu – ja Dievs dzīvību devis, tad par to jācīnās, citiem ir vēl daudz sliktāk. Kad tas atkārtojās un kļuva grūti, es viņai teicu: “Sigitiņ, nu, pēdējo reizi vēl, un, ja ne, tad es ļaušu nomirt.” Paldies Dievam, operācija izdevās.)
– Jā, tie nebija tikai vārdi, es nopietni domāju – ja nav, tad nav ko, cik gan varu mocīties. Tas nebija psiholoģiskais terors – nāciet, pažēlojiet mani! Tolaik reāli bija tāda noskaņa.
– Ko tagad par to domā?
– Tas bija lieki, jo saprotu, ka tajā brīdī ne tik daudz izdarīju pāri sev kā pārējiem. ( Veltas kundze turpina: “Vēl pirms tam viņai bija jāiet uz dialīzēm. Tā ir procedūra, kad tiek pieslēgta mākslīgā niere un tādā veidā organisms attīrās, četras stundas jāguļ, kamēr asins loks tiek pārdzenāts, un tā trīsreiz nedēļā. Kad viņai pateica, ka tas būs jādara, viņa paziņoja – nē, jo tieši šādas procedūras laikā nomira Sigitas mamma. Kamēr viņu piedabūju, tik šausmīgi raudāju…”)
– Bet tagad tev ir sava jauna nierīte?
– Jā, man tika pārstādīta jauna vīrieša niere. Viņš bijis sportists – enerģisks, veselīgs. Kā saku – nekas nevar būt labāks kā vīrieša niere sievietes organismā, jo tas ir pluss un mīnuss – vienkārši ideāla saderība. Man ir tikai viena niere, lai gan īstenībā trīs – divas savējās, kuras pašlaik, pēc ārstu teiktā, ir aptuveni pupiņu lielumā, un tad šī viena – tā foršā, lielā, smukā, kurai arī ir vārds Horācijs.
– Kāpēc Horācijs?
– Tas ir no “Hamleta” – cilvēks, kurš pateiks visiem taisnību. Man šī frāze ļoti iekrita prātā, un pēc operācijas, kad dakterīte teica, ka nierīte ir jāsamīļo un par to jādomā ar labām emocijām, pirmais, kas ienāca prātā, – manai nierītei būs vārds Horācijs. Es ļoti bieži ar savu nierīti sarunājos, saku viņai, ka viņa ir laba, superīga. Kad sanāk sevi pamocīt, piemēram, ilgāk neaiziet gulēt, tad mierinu – nu, viss, viss, viss, tagad es apgulšos, viss būs kārtībā, tagad tu atpūties.
– Kā pārbaudījumi mainījuši tevi iekšēji?
– Tas galvenokārt attiecas uz vērtībām un uzskatiem. Tikai tagad saprotu, ka jāpriecājas par to, kas tev ir, katru dienu jāatrod kaut kas labs, mīļš, pat ja šķiet, ka nekā tāda nav, vienalga jāatrod! Brīžiem ir tā, ka sāc domāt par to, un pilnīgi nevilšus parādās smaids, tādi mazumiņi, sīkumiņi, tie padara dienu tik jauku.
Es izmācījos un esmu sociālā rehabilitētāja: man cilvēkiem ir jāmāca vai jāatjauno iemaņas. Šis darbs man ļoti patīk, bet vēl jo vairāk es gribētu strādāt ar bērniem. Man ļoti patīk aprunāties ar cilvēkiem, patīk just, kā varu palīdzēt, sniedzot padomu vai izsakot savu viedokli. Jūtos tik superīgi, ja cilvēks aiziet prom laimīgāks, priecīgāks.
– Tavi nākotnes sapņi un ieceres?– Lielākais sapnis ir braukt uz Spāniju. Tā ir zeme, kur jūtos kā savējā. Man vajadzēja piedzimt tur, dievinu viņu temperamentu, dzīvesstilu, attieksmi pret dzīvi. Viņi visu uztver tik vienkārši! Tāda sajūta, ka viņiem nav nekādu problēmu, un, ja ir, viņi to ātri atrisina un iet atkal, un dzīvo. Viņiem tas notiek tik vienkārši, tik viegli, tik neuzspiesti un nepārspīlēti. Man ļoti pietrūkst šīs vietas. Iedomājos, cik forši būtu, ja es varētu uz Spāniju līdzi paņemt vecmāmiņu un mēs tur dzīvotu.
– Ko vēl gribētos?– Es pat nezinu, jo dzīve man dod visu, ko vēlos. Nevaru teikt, ka bezgalīgi alktu attiecību, ģimenes, bērnu. Parasti ir uzskats – ja esi sieviete, tev jābūt bērniem, ģimenei, vīram un tā tālāk, bet man ļoti patīk viena Austrumu filozofa atziņa par to, kāpēc mēs tik ļoti cenšamies iegūt to, kas īstenībā nav mūsu. Sievietes ļoti bieži apprecas, dzemdē bērnus un pēc tam ir visnelaimīgākās būtnes pasaulē. Ja tas man ir lemts, tas noteikti ar mani notiks, bet man nav obligāti par katru cenu jācenšas to dabūt vai pieprasīt. Es nekad nesaku nekad, bet esmu sapratusi – nav šausmīgi jāskrien pēc kaut kā, jo tas atnāks. Kā teica Koelju – ja tu ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai tas piepildītos. Tev ir tikai jāvēlas, un agri vai vēlu tas notiks.
– Vai tavā dzīvē ir kāda līdzība ar grāmatu “Veronika grib mirt”?– Ir! Tur ir atziņa par to, cik vērtīga ir dzīve. Grāmatā meitenei atklāj, ka viņai būs jāmirst pēc tik un tik stundām, bet ārsts samelo. Tad viņa aizbēg ar puisi no klīnikas, nākamajā rītā ir dzīva, un puisis garāmgājējam saka – kuš, viņa guļ, viņa gaida savas dzīves jauno rītu. Tiešām – tev dzīve ir jānovērtē, tu nevari pie katra sīkuma rīt tableti vai ziepēt striķi.
– Par ko tu sevi mīli?– Par visu! Par to, ka spēju dusmoties. Par to, ka spēju mīlēt. Par to, ka esmu! Es, piemēram, agrāk necietu savu balsi, bet tagad kādus pāris gadus to izbaudu!
– Kā tu sevi mīli jeb lutini?– Piemēram, aizeju pie friziera vai sakopju pēdiņas. Tad man uznāk iepirkšanās bums, un varu veselu kapitālu izmest drēbēs. Man ļoti patīk smaržas. Labprāt ielienu vannā vai palutinu sevi ar ko garšīgu. Manas vismīļākās konfektes ir “Rafaello”... Un vēl man apkārt ir kolosāli cilvēki. Tas, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc esmu tāda, kāda esmu, jo manā dzīvē katrā posmā ienākuši vajadzīgie cilvēki. Es saprotu, ka ar savu dzīvesstilu un uzvedību esmu viņus piesaistījusi, bet viņi tiešām ir nākuši laikā – vajadzīgajā brīdī!
Aija Ivanova/Foto: no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva
Citi šobrīd lasa
