Tikai atbilstoši ārstējot, iespējams attālināt cukura diabēta vēlīnās komplikācijas, saglabāt dzīves kvalitāti un darbspējas.
Kā tas izpaužas?
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kam raksturīgs paaugstināts glikozes līmenis asinīs. Diabēta gadījumā organisms glikozi nevar izmantot enerģijas iegūšanai, jo šim procesam nepieciešams insulīns, ko diabēta pacienta aizkuņģa dziedzeris neizdala, vai arī tas netiek organismā racionāli izmantots.
Ir vairāku tipu diabēti, pirmie divi – 1. tips un 2. tips – ir visbiežāk sastopamie. “1. tipa cukura diabēts parasti sākas ar izteiktiem simptomiem – pastiprinātas slāpes (pacients izdzer 3–5 litrus šķidruma diennaktī), bieža urinēšana, izteikts nespēks un nogurums, straujš svara zudums. Daudz grūtāk ir noteikt 2. tipa cukura diabētu, jo slimība progresē ļoti lēni, dažkārt pat 8–10 gadu laikā. Tās attīstības sākumā nav izteiktu simptomu, tomēr ir dažas acīm redzamas pazīmes, kas tiek dēvētas par metabolo sindromu. Vizuāli tas raksturojams kā abdominālā adipozitāte – aptaukošanās jostas apvidū. Tātad vīriešiem ar “alus vēderiņiem” ir ļoti augsts 2. tipa diabēta un arī sirds un asinsvadu slimību risks,” skaidro Endokrinoloģijas un diabēta māsu asociācijas priekšsēdētāja Līga Ārente.
No visiem cukura diabēta pacientiem ar 1. tipa diabētu slimo aptuveni 10%. Visbiežāk ar to saslimst cilvēki, kas ir jaunāki par 35 gadiem.
Līdz šim tika uzskatīts, ka 2. tipa cukura diabēta pacienti ir 50–70 gadus veci cilvēki, tomēr, kā uzsver Latvijas Diabēta federācijas prezidente, medicīnas doktore Indra Štelmane, tagad par 2. tipa diabēta pacientiem kļūst gados arvien jaunāki cilvēki.
Šādas slimības attīstības tendences iemesli ir jauniešu mazkustīgais dzīvesveids, neveselīgais, nesabalansētais uzturs un nepietiekama fiziskā slodze.
Kā tas rodas?
Speciālisti apgalvo, ka ikvienā no mums mīt dažādu slimību iedīgļi, tostarp saslimšanas risks ar cukura diabētu. Tomēr tas, vai slimība attīstīsies, lielā mērā atkarīgs no katra paša rūpēm par veselīgu dzīvesveidu.
Par to pārliecināta arī Līga Ārente: “Lielā mērā saslimšana ar cukura diabētu ir saistīta ar iedzimtību, tomēr ļoti svarīga loma ir arī ārējās vides faktoriem un dzīvesveidam. Jāatceras, ka mūsu senči gadu simtu un tūkstošu gaitā ir piemērojušies ļoti grūtiem dzīves apstākļiem – smagam darbam un trūcīgam uzturam. Senie latvieši pieēdās tikai divas reizes gadā – Jāņos un Ziemassvētkos, turpretī mēs – katru dienu. Tad nu mūsu taupīgais organisms liekās kalorijas taukaudu veidā uzkrāj iespējamajam bada periodam, un ar laiku tas pārvēršas 2. tipa diabētā.”
Izvēle ir mūsu pašu ziņā – dzīvot, nedomājot par ierastā “slinkā” dzīvesveida iespējamajām sekām, vai tomēr uztraukties par veselību un sākt laikus rūpēties par to, lai nekļūtu par nākamo diabēta slimnieku.
Kā cīnīties ar cukura diabētu?
Diabēts ir slimība, kuru pilnībā izārstēt nav iespējams, bet, rūpējoties par veselīgu, sabalansētu uzturu, nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm un lietojot nepieciešamos medikamentus, ar to ir iespējams sadzīvot.
Speciāliste Līga Ārente stāsta: “1. tipa diabēta ārstēšana tiek sākta uzreiz pēc diagnozes noteikšanas, veicot insulīna injekcijas un kompleksu pacienta izglītošanu par to, kā sadzīvot ar slimību.
Savukārt 2. tipa diabēta ārstēšana ir daudz sarežģītāka. Ņemot vērā slimības attīstības ilgumu, vispirms pacients lieto kompleksu tablešu medikamentu terapiju. Ja slimību atklāj jau izteiktā attīstības fāzē, gadās, ka arī 2. tipa diabētu tūlīt sāk ārstēt ar insulīnu. 2. tipa cukura diabēta ārstēšanā paralēli medikamentiem ļoti svarīga ir dzīves stila maiņa. Tajā ietilpst pievēršanās veselīga uztura principu ievērošanai un aktīvākai fiziskajai slodzei.”
Tātad stingra, sabalansēta un veselīga dzīvesveida ievērošana un regulāra paškontrole ir galvenie priekšnoteikumi ceļā uz pilnvērtīgu dzīvi līdzās cukura diabētam.
“Pašā sākumā, pēc diagnozes uzzināšanas, pacienti pārdzīvo emocionālu šoku, kas saistīts ar jauno ziņu – diabēts. Daži cilvēki cenšas to noliegt un ignorēt, līdz slimība saasinās. Pacientam jāiemācās daudz kas jauns par veselīgu uzturu un sabalansētu fizisko aktivitāti, kas patiesībā būtu jāzina ikvienam jau kopš bērnības. Diemžēl daudziem tikai slimība ir piespiedusi to beidzot saprast,” secina Endokrinoloģijas un diabēta māsu asociācijas priekšsēdētāja.
Līva Zaksa / Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva
Citi šobrīd lasa
