Šajā Turcijas reģionā joprojām ir spēkā ticējums: “Ja izdzersi ar mani kopā tasi turku kafijas, tā būs draudzība uz četrdesmit gadiem.” Jo turku kafijai piemīt īpašs spēks.
Eiropai par tagadējo kafijas kultūru jāpateicas turkiem, kas, bēgdami no Austrijas, atstāja tur mētājamies maisus ar dīvainu saturu. Vietējie sākumā to uzskatīja par kazu barību, taču beigās izrādījās, ka tā ir izejviela brīnišķīgam dzērienam. Un tad arī aizsākās Vīnes kafijas namu vēsture. Taču par īsto turku kafiju ir mazliet cits stāsts.
Dāvana sultānam
Stambula kafiju iepazina 16. gadsimtā, pateicoties vienam no Etiopijas valdniekiem. Viņš toreiz aizveda kafijas pupiņas kā dāvanu sultānam. Kā jau tas mēdz notikt, iesākumā kafija bija dižciltīgo dzēriens, bet laika gaitā tā kļuva pieejama arī zemāko aprindu cilvēkiem. Starp citu, Turcijā joprojām uzskata, ka īsto turku kafiju var pagatavot vienīgi no Etiopijas un Jemenas kafijas pupiņām, lai gan eiropiešu kafijas speciālisti teic, ka šķirnei nav nozīmes, visu izšķir pagatavošanas veids.
Šajā ziņā galvenais nosacījums ir ārkārtīgi smalkais kafijas pupiņu malums - tik smalks, ka atgādina putekļus. Tas ir daudz smalkāks pat par espresso kafijai paredzēto malumu un, atklāti sakot, ne vienam vien eiropietim šķiet netīkams.
No tuksneša smiltīm līdz pavardam
Īstu turku kafiju vāra traukā, ko dēvē par džezvu (cezve) vai ibriku un kas gatavots no vara vai misiņa. Tam ir garš rokturis. Parasti ibrika dibenā ir iegravēts skaitlis, kas norāda, cik daudz kafijas tasīšu tajā var pagatavot. Agrākos laikos kafiju vārīja karstās tuksneša smiltīs, bet mūsdienās pat kafijas pirmsākumu zemēs šim nolūkam izmanto parastus pavardus. Ārkārtīgi smalko kafijas pulveri kopā ar ūdeni, cukuru un tradicionālo garšvielu kardamonu uzkarsē, līdz veidojas smalkas putiņas. Tās liecina, ka viss izdarīts pareizi. Ja putu nav, tātad kaut kur ir nošauts greizi. Starp citu, tieši kardamonu eiropieši bieži vien aizmirst pievienot kafijai, tāpēc rezultāts dažam labam šķiet nebaudāms. Kardamonu var aizstāt vai papildināt ar kanēli vai maltām krustnagliņām. Arī cukuram ir sava noteikta vieta turku kafijas gatavošanā. Ja tie, kas mēdz dzert kafiju bez cukura, arī ar turku kafiju rīkosies tāpat, iespējams, viņiem kafija negaršos vai šķitīs, ka tai ir pelējuma piegarša.
Kad ir nobaudīta pirmā tasīte turku kafijas (agrākos laikos kafiju lēja visvisvislabākajās tasītēs, kādas vien mājās bija atrodamas), tajā palikušie biezumi tiek izgāzti uz apakštasītes, lai pēc tiem uzzinātu nākotni. Zīlēšanai kafijas biezumos ir gandrīz tikpat sena vēsture cik turku kafijas gatavošanas tradīcijām.
Iveta Galēja, foto Andris Tone
Citi šobrīd lasa
