Taizemes garšas

Un ne jau ti­kai tur tā pro­blē­ma, jo asās mek­si­kā­ņu sa­lsas hu­mā­nās de­vās man ir pieņe­ma­mas. Garš­a, oža to­mēr ir spe­ci­fis­kas pa­da­rī­ša­nas, tā­tad šis ir jau­tā­jums nā­sīm un garš­as kār­pi­ņām. Bet, ja reiz lie­la da­ļa ta­ju ēdie­nu šķiet par asu, ko tad ēst? Zi­nu arī, ka ne­es­mu vie­nī­gais, kam ta­ju vir­tu­ve nav no ie­cie­nī­tā­ka­jām, tā­pēc ķer­šos pie vis­pār­po­pu­lā­rām lie­tām, ko gar­du mu­ti nu­dien brū­ķē vi­si. Un tie ir aug­ļi!

Ana­nass ver­sus du­ri­ans

Nu jau arī Lat­vi­jā vai­rā­kus ga­dus var no­pirkt ram­bu­ta­nu, man­gus­tī­nu, po­me­lo, kon­ser­vē­tus līčijus, par pa­zīs­ta­mā­kiem ne­maz ne­ru­nā­jot. To­mēr Tai­ze­mes aug­ļu ka­ra­lis du­ri­ans uz mū­su vei­ka­liem ne­at­brauks. Ne­būs pie­pra­sī­ju­ma, turklāt arī ar trans­por­tē­šanu var būt grū­tī­bas. Dzim­ta­jā Tai­ze­mē to sauc par aug­ļu ka­ra­li! Šis sa­vā­dais aug­lis, pre­cī­zāk, ar­būz­lieluma sīk­pau­gu­rai­nā un ciet­mi­zai­nā aug­ļa ēda­mā da­ļa, pēc at­vēr­ša­nas smird (vai tad smar­žo?)… pēc ka­kām. Nu, la­bi, at­vai­no, smalk­jū­tī­go la­sī­tāj, da­ţi sa­ka: pēc pu­vu­ša sī­po­la. Jo stip­rāk smird, jo ga­ta­vāks ir aug­lis. Ne jau vel­ti vi­sas vies­nī­cas un ci­tas sa­bied­ris­kas vie­tas grez­no zī­mē­ju­mi un uz­rak­sti No du­ri­an fruits! Tos tur aiz­liegts ie­nest, jo klien­ti var pār­prast. Bet svai­gā gai­sā, kur daž­viet du­ri­anu pār­dod (pa­ras­ti gan ce­lo­fā­nā ie­sai­ņo­tu), to var pa­gar­šot, un garš­a no smar­ţas, par lai­mi, at­šķi­ras. Kaut kas starp sald­skāb­mai­zes mīk­stu­mu, drus­cīt tie­šām sī­po­lai­nu pas­ti­lu un pa­ve­cu bez­garšas pas­tē­ti. Lai no­teik­tu pre­cī­zāk, kat­ram jā­pa­gar­šo pa­šam. Ta­jiem garš­ojot. Tā kā du­ri­ans pa­ras­ti ie­nā­kas ti­kai no ap­rī­ļa līdz jū­ni­jam, pā­rē­jā lai­kā tas ir jā­uz­gla­bā, tāpēc ce­na pie­aug. No­vāk­ša­nas lai­kā jā­būt īpa­ši uz­ma­nī­giem, jo du­ri­ans aug ko­kos un pār­ga­ta­vo­jies var krist. Iz­mē­ra, biezās mi­zas un dzelkšņu dēļ ne­lai­mī­gas sa­kri­tī­bas gadīju­mā iz­nā­kums var būt pat le­tāls. Lās­te­ku Tai­ze­mē nav, to­ties tur ne­dzird sa­vu du­ri­anu! Arī krī­to­šu ko­kos­riek­stu upu­ri tur at­ro­das ik ga­du – nu, kur vēl no­žē­lo­ja­mā­ku nā­vi!

Ār­ēji ne­daudz lī­dzīgs ir džek­frūts – mil­zīgs, ar­bū­zu pār­audzis, dzel­ten­zaļš, ciet­po­rains, skūts ezis. Tā ēda­mās sēk­las (kā ne­lie­li dzel­te­nie pi­pa­ri­ņi) ir sald­skā­bi un ne­smird, tas ir, ne­smar­žo ne­kā. Vēl ir po­me­lo – tas nu­dien ir labs! Kā mil­zīgs bā­li zaļš greip­frūts, lī­dzīgs arī pēc garš­as, ta­ču daudz mai­gāks, ne tik rūgts. Lai­kam jau tas ir lie­lā­kais cit­rus­aug­lis pa­sau­lē. Vi­sa­i sal­de­ni bez­garšīgs, to­ties ar pa­tī­ka­mu smar­žu ap­vel­tīts ir tā sau­ktais zvaig­žņā­bols jeb ka­ram­bo­la, kas, sa­griezts šķē­lī­tēs, tie­šām at­gā­di­na zvaig­znī­tes, bet ta­ju ābo­lī­ši čom­phu, kas pēc iz­ska­ta ne­daudz at­gā­di­na sal­dos pi­pa­rus – šo­reiz za­ļus vai tumš­sar­ka­nus – ne­garšo ne pēc kā. Sa­koš­ļā­jams ūdens?

Nā­ka­mie trīs pie­der pa­tī­ka­mi slap­ji skā­be­no kla­sei. Pū­ķacs (an­glis­ki – dra­gon fruit), pa­tei­co­ties sār­ta­jai mi­zai un for­mai, nu­dien lī­dzi­nās mī­tis­kā ne­zvē­ra acij, bet ma­zām ma­goņ­sēk­li­ņām pil­dī­tais mīk­stums ne­daudz va­rē­tu at­gā­di­nāt ze­me­nes vai pār­ga­ta­vo­ju­šos ki­vi, ti­kai krā­sa tam ir pār­ska­tā­mi bal­ta un iz­mērs šaur­acim pū­ķim pie­mē­rots. Ram­bu­tans sa­vu­kārt at­gā­di­na sār­tu, iz­dē­dē­ju­šu jū­ra­se­zi ar no­ļu­ku­šām, mīk­stām ada­tām. Šis ap­valks tam jā­nos­krū­vē kā tāds pu­de­les kor­ķis, un tu tiec pie bā­la, cil­vē­ka acs lie­lu­ma mīk­stu­ma, kam vi­dū ir vēl man­de­lei lī­dzīgs riek­stiņš. Ēdams. Šo aug­li ko­pā ar va­ni­ļas sī­ru­pu bie­ži iz­man­to ta­ju de­ser­tos. Tre­šais ir man­gus­tīns, ku­ra tum­ši vi­ole­to pa­bie­zo mi­zi­ņu tir­gū pa­ras­ti jau ie­griež, lai pir­cējs vieg­lāk va­rē­tu tikt pie iekš­ā eso­ša­jām gar­da­jām ķip­lo­ka dai­vi­ņām – te ir ru­na ti­kai par vei­do­lu, garš­a, kā jau teikts, ir skā­be­na. Šie, ma­nu­prāt, ir ie­vē­rī­bas cie­nī­gā­kie no ma­zāk pa­zīs­ta­ma­jiem aug­ļiem. Vēl ir gu­ava, lon­gans, sa­po­dil­la, ta­ma­rinds, tie pa­ši līčiji, no­ina, vēl da­ži des­mi­ti var­būt. Arī pa­pai­ja, ko bieţāk ie­griež sa­lā­tos, ne­kā ēd vie­nu pašu.

Ār­kār­tī­gi pla­ši tiek iz­man­tots ko­kos­rieksts. At­dze­sē­ta jaun­a ko­ko­sa piens ir ļo­ti at­spir­dzi­nošs dzē­riens (lai arī vi­dē­ji katrs des­mi­tais ga­ran­tē caur­eju), to li­ke klāt zu­pām, pie­mē­ram, ziv­ju vai krab­ju, ka­ri­ja ēdieniem, kā arī gan­drīz vai visiem sal­da­jiem. Tvai­cē­jot no ko­ko­sa zie­da iz­te­ci­nā­to škid­ru­mu, ie­gūst mū­su Goti­ņām lī­dzī­gu sal­du ma­su. Arī ko­ko­sa riek­sta skai­di­ņas ir dau­dzu sal­do ēdie­nu sa­stāv­da­ļa. Ko­ko­sa eļ­ļu gan vai­rāk iz­man­to par­fi­mē­ri­jā. Meite­nes, ku­rām nav pre­ten­zi­ju pret ko­ko­sa smar­žu, stās­ta, ka šī eļ­ļa (at­ves­ta pie mums, tā drīz sa­cie­tē) ie­lie­kot vi­siem smal­ko bren­du krē­miem.

Ar­bū­zi re­ti kad ir tik lie­li un sal­di kā sa­vu­laik pie mums no As­tra­ha­ņas ieves­tie, ta­ču la­bi ga­na. Man­go, ja ie­nā­ku­šies, ir vien­kār­ši lie­lis­ki. Bet vis­gar­šī­gā­kais ir prie­žā­bols, kā an­gļi sa­ka, pro­ti, ana­nass. Šo aug­li vien­mēr pa­sniedz no­tī­rī­tu – bez mi­zas un ser­de­nes, tas nav slapjš un sūrs kā māk­slī­gi no­ga­ta­vi­nā­tie, bet salds un ne­ti­ca­mi gards. Tai­ze­mē at­ka­rī­bā no re­ģi­ona ir pie­eja­mas pat trīs da­žā­das ana­na­su šķir­nes. Visi ir garš­īgi, bet ma­zie – īpa­ši. Pēr­kot bū­tu jā­pie­vērš uz­ma­nī­ba jau no­tī­rī­ta aug­ļa ār­ējam iz­ska­tam, kaut gan tik un tā ir grū­ti no­teikt, cik il­gi tas ce­pies sau­lē, gai­dot klien­tu. Vis­la­bāk, ja no­tī­ra un sa­ga­ta­vo jū­su acu priekš­ā. To­mēr ag­ri vai vē­lu aug­ļu di­ētu gri­bas pa­pil­di­nāt ar kaut ko no­piet­nā­ku, tur­klāt ne­va­jag pār­spī­lēt ar svai­giem aug­ļiem pir­ma­jās die­nās...

Vir­tu­ve uz ie­las

Kad ne­zi­ni, kā ko ēst, ska­ties uz vie­tē­jiem un da­ri tā­pat! Nai­vi ti­cē­dams šai me­to­dei, reiz kā­du ap­šau­bā­mu zu­pu, pa­tie­sī­bā vā­rī­tu ūde­ni ar da­žām kā­pos­tla­pām, pa­pildi­nā­ju ar garš­vie­lām aku­rāt no tiem paš­iem trau­ci­ņiem kā vie­tē­jais gids. Un rei­zē ar ape­tī­ti zau­dē­ju garš­as iz­jūtu vi­su turp­mā­ko die­nu. Jā­pie­min arī, ka sā­li ta­ji lie­to re­ti, do­dot priekš­ro­ku īpa­ši pū­dē­tu ziv­ju fer­men­tā­ci­jas pro­ce­sā ie­gū­tam brū­nam šķid­ru­mam, ku­ra no­sau­ku­mu aiz rie­bu­ma vien ne­spē­ju ie­gau­mēt.

Ta­ju mā­jās nav vir­tu­ves kā tel­pas ēdie­na ga­ta­vo­ša­nai un mal­tī­tes ie­tu­rē­ša­nai. Viss tiek ga­ta­vots un ēsts uz ie­las, tir­gos, res­to­rā­nos – at­ka­rī­bā no ro­cī­bas. Uz ie­las ga­ta­vo­tā ga­ļa gan ir sa­va vei­da lo­te­ri­ja – var da­būt glu­ži la­bu bār­bek­jū, bet var da­būt arī kuņ­ģa spaz­mas. Kar­sta­jā kli­ma­tā ga­ļu il­gi ne­uz­gla­bā­si! Var­būt tā­pēc ta­ju ēdie­ni ir tik asi? Reiz, kad sa­zā­ļo­tā ta­ju vir­tu­ve nu­dien jau bi­ja līdz kak­lam (vār­da vis­tie­šā­ka­jā no­zī­mē), ma­nu uz­ma­nī­bu sais­tī­ja pla­kāts, kas so­lī­ja, ka ša­jā ka­fej­nī­cā tiek pie­dā­vā­ta Ei­ro­pas pār­ti­ka, teik­sim, steiks ar sī­po­liem un kar­tu­pe­ļiem. Nu, nu... to­mēr no­lē­mu ris­kēt. Ņe­mot vē­rā, ka ta­ji arī tā sau­ktos Ei­ro­pas ēdie­nus ga­ta­vo pēc sa­vas gau­mes, ka la­zan­ja Tai­ze­mē nav pel­nī­ju­si to pa­šu no­sau­ku­mu ko Itā­li­jā, ka pat sī­po­liem tur ir at­šķi­rī­ga garš­a, ka kar­tu­pe­ļus tik­pat kā ne­audzē, jo kli­mats nav tas pie­mē­ro­tā­kais, un tos la­bi aiz­stāj ta­pi­oka, ilū­zi­jas ne­lo­lo­ju. Bet ta­vu brī­nu­mu! Steiks bi­ja lie­lisks, bez spe­ci­fis­ka­jām ta­ju garš­vie­lām, pat bez cit­ron­zā­les, kas vie­nī­gā man ir kaut cik pieņe­ma­ma, kar­tu­pe­ļi īs­ti, ne­vis sald­ētie frī, sī­po­lu ri­pi­ņas arī kā mā­jās.

Ko­pu­mā ņe­mot, Tai­ze­mes zie­meļ­da­ļā vir­tu­ve ir mai­gā­ka un arī kli­mats mē­re­nāks. Iespējams, tur ir kā­da sa­ka­rī­ba. Un vies­nī­cās, kur re­gu­lā­ri ap­gro­zās bal­tie tū­ris­ti, vien­mēr at­ra­dī­sies kas rie­tum­nie­ka kuņ­ģim pie­mē­rots, tā ka drus­cīt jau es pār­spī­lē­ju. Pa­tie­sī­bā dau­dzi uz­ska­ta zie­me­ļu gal­vas­pil­sē­tu Či­an­gmai par gardēžu pa­ra­dī­zi, ar ko var sa­cen­sties ti­kai lie­lā Ban­gko­ka. Pē­dē­jā lai­kā tū­ris­tu ap­mek­lē­tā­ka­jos kū­ror­tos Pa­tai­jā un Pu­ke­tas sa­lā uz­plau­ku­ši vis­rai­bā­ko nā­ci­ju ēs­tū­ži, ne­trūkst arī krie­vu vir­tu­ves un arā­bu ke­ba­bu. Tā ka pa­ēst var vi­si. Un la­bu ka­fi­ju pa­dzert Star­bucks.

Ek­so­ti­ka?

Apceļo­ja­mās ze­mes esot jā­iz­bau­da arī ar garš­u! Nost ar ko­fe­ros sil­sto­ša­jām cie­ta­jām de­sām, sie­riem un pa­tie­so rupj­mai­zi! La­bi – esam pa­gar­šo­ju­ši arī ceļ­ma­lā cep­tu žur­ku. Un ne­kas – tī­ri garš­īga! Šīs žur­kas ķer slaz­dos pie rī­sa lau­kiem, tāpēc tās nu­dien ir la­bi ba­ro­tas (ba­ro­ju­šās). Ja jau arī pie mums audzē nūt­ri­jas ga­ļai... Ti­kai ga­rā gu­mi­jo­tā žur­kas as­te ne­ro­si­na ēst­gri­bu, bet vai nu uz to jā­ska­tās? Pil­sē­tās gan cep­tas žur­kas ne­pār­dod – tur nav rī­sa lau­ku, to­ties ir at­kri­tu­mi. Vi­sa lo­ģi­ka.

Daž­viet nakts tir­gos pār­dod eļ­ļā cep­tus ku­kai­ņus un va­bo­les. Tī­rie pro­te­īni! Šī vēr­tī­gā pār­ti­ka ir pat diez­gan pie­pra­sī­ta, to­mēr ne­es­mu ma­nī­jis, ka bal­tie gar­du mu­ti mie­lo­tos ar cep­tiem ţu­kiem. Pa­ras­ti tas tiek pie­dā­vāts kā pār­bau­dī­jums da­žā­dos rie­tumnie­ku iz­dzī­vo­ša­nas šo­vos.

Par sa­va vei­da de­li­ka­te­si lai­kam jā­uz­ska­ta kro­ko­di­la zu­pa – tāds nor­māls bul­jo­niņš, ko pie­dā­vā pa­gar­šot kro­ko­di­lu fer­mā, lai jūs pēc tam no­pir­ktu kro­ko­di­la kon­ser­vus. Diez ko garš­īgi šie kon­ser­vi gan ne­bi­ja, kaut gan pie­ņe­mu, ka to sa­tu­ru va­ja­dzē­tu kaut kā ga­ta­vot, ne­vis auk­stu uz­kost diez­gan draņ­ķī­ga­jam ta­ju ru­mam.

Tai pa­šā Sa­mut Pra­kan fer­mā pār­dod arī bez­de­lī­gu lig­zdas, tas ir, itin kā sie­ka­las, ar ku­rām put­ni­ņi li­pi­na šīs lig­zdas. Tāds sald­skābs re­cek­ļains pa­dzē­riens – ie­tei­cams augo­šiem bēr­niem un ve­ciem cil­vē­kiem, vī­rie­šiem uz­la­bo po­ten­ci, sie­vie­tēm li­bi­do, vārdu sa­kot, nav cil­vē­ka, uz ku­ru ne­at­tiek­tos šis mār­ke­tin­ga pa­ņē­miens.

Īs­te­na de­li­ka­te­se gan ir hai­zivs spu­ras zu­pa, ko var da­būt ti­kai da­žos kū­ror­tu res­to­rā­nos. To ēst brau­cot ba­gā­tie ja­pā­ņi, ko­re­jie­ši, fi­li­pī­nie­ši, jo Tai­ze­mē viss ir ie­vē­ro­ja­mi lē­tāks, arī dār­gās de­li­ka­te­ses. Jū­ras vel­tes vis­pār ir la­ba iz­vē­le, vie­nī­gi zu­pas, it īpa­ši tās ar ka­ri­ju, daž­reiz var iz­vi­li­nāt kā­du prie­ka asa­ru. Bet vis­da­žā­dā­kās zi­vis, krab­ji, kal­mā­ri pie­jū­ras kū­ror­tos ir lie­lis­ki!

Daž­kārt gan pie­nāk brī­dis, kad cil­vēks un vi­ņa kuņ­ģis no­gurst no ek­so­ti­kas. Tad la­bāk iz­vē­lē­ties ba­nā­nus, kas mums kā jau ba­nā­nu re­pub­li­kas sūt­ņiem vairs nav ne­kā­da ek­so­ti­ka. Tur­klāt tiem pie­mīt zar­nu trak­tu sa­kār­to­jo­šas īpa­šī­bas. Sta­bi­la vēr­tī­ba ir vā­rī­tas olas, ko nu ne­kā­di ne­var sa­zā­ļot... Bet arī tās bū­tu jā­ēd no rī­ta un vies­nī­cas res­to­rā­nā, ne­vis jā­pērk no cil­vē­ka, kurš vi­su die­nu va­zā­jies kar­stā sau­lē. Arī om­le­te un ku­ku­rū­zas pār­slas bro­kas­tīs. Un tie pa­ši augļi...

Vēl vie­na la­bā zi­ņa ir tā, ka ta­ji at­šķi­rī­bā no ķī­nie­šiem ja­pā­ņiem un ci­tiem azi­ātiem ēd ar dak­ši­ņu un ka­ro­ti. Na­zis fak­tis­ki nav va­ja­dzīgs, jo ēdie­nos viss jau ir sa­griezts ma­zos ga­ba­li­ņos, lai var sa­ga­ta­vot piec­u mi­nū­šu lai­kā. Ga­ros rī­sus, kas la­bi lī­mē­jas cits pie ci­ta, drīkst ēst ar pirk­stiem, ta­ču al­laž jā­at­ce­ras, ka ti­kai ar la­bo ro­ku. Jo krei­so tra­di­ci­onā­li lie­to per­so­nī­gai hi­gi­ēnai...

Teksts un foto Raitis Strautiņš, IMPRO gids, speciāli Labu apetīti!

Citi šobrīd lasa

Gribi nodzīvot līdz 100 gadiem? Ārsti iesaka ēst šos piecus produktus

Gribi nodzīvot līdz 100 gadiem? Ārsti iesaka ēst šos piecus produktus

"Tas ir vājprāts!" Sievietei pārmet cietsirdību apģērbu izvēlē 6 mēnešus vecai meitai 2

"Tas ir vājprāts!" Sievietei pārmet cietsirdību apģērbu izvēlē 6 mēnešus vecai meitai

Šēras draugi lūdz pārtraukt aizrauties ar plastikas operācijām, lai līdzās draugam izskatītos jauna

Šēras draugi lūdz pārtraukt aizrauties ar plastikas operācijām, lai līdzās draugam izskatītos jauna