“Nav iespējams, vismaz manā gadījumā, būt poētiskam aukstā laikā,” savulaik rakstīja 19. gadsimta ievērojamā angļu dzejniece Mērija Anna Evansa ar pseidonīmu Džordžs Eljots. Ārējs un iekšējs sastingums, kas parasti mūs pārņem, kad salstam, pārvērš ikdienas dzīvi un parastas darbības diskomfortā – lai neteiktu, ka mocībās. Zūd interese ne tikai par dzeju, bet arī par daudz vienkāršākām lietām. Sasildīšanās kļūst par galveno dzinuli, jo būtībā tas ir izdzīvošanas jautājums.
Tuntuļojies vai netuntuļojies
Cilvēki un citi zīdītāji uztur ķermeņa temperatūru ar termoregulāciju – ar stingri kontrolētu pašregulācijas mehānismu neatkarīgi no ārējās temperatūras. Temperatūras regulēšana ir līdzeklis stabilas iekšējās temperatūras saglabāšanai, lai izdzīvotu.
Droši vien ikdienā nemaz nepiedomājam par to, kādā veidā mūsu ķermenis zaudē siltumu, tāpēc nebūs lieki atgādināt. Tā nav tikai iztvaikošana, kad ķermeņa siltums pārvērš sviedrus tvaikos, it sevišķi aktīvi darbojoties. Lai to novērstu, jāuztur attiecīgs mitruma līmenis ķermenī, tas ir, jādzer daudz ūdens un citu šķidrumu.
Cilvēks zaudē siltumu arī konvekcijas jeb siltuma pārneses ceļā, kad gaiss vai ūdens virzās pār ādas virsmu. Pirmais, ko darīt, ja esam pakļauti aukstam gaisam – vajag nosegt atklātos ādas rajonus un nostāties aizvējā. Jo biezāks ir izolējošais apģērba slānis, jo labāk tas novērš konvekciju. Vēl vairāk siltuma tiek izdalīts vadītspējas dēļ – kad ir tiešs kontakts ar objektu. Piemēram, sēžot vai guļot uz aukstas zemes, no ķermeņa tiek paņemts siltums, līdz zeme un ķermenis ir vienādā temperatūrā.
Jo blīvāka ir izolācijas barjera (salīdzinājumam – blīva tērauda plāksne un mīksts dūnu spilvens), jo ātrāk tā spēj vadīt siltumu. Jo biezāka ir barjera, jo labāk. Piemēram, atklāts, ka slapjš apģērbs ziemā var pieckārtīgi paātrināt siltuma zudumu, bet iegremdēšanās aukstā ūdenī – pat 25 reizes. Taču arī pārmērīga satuntuļošanās rada briesmas – ja ķermenis svīst, sviedru slānis paliek pie ādas un var sasalt, radot turpmākus bojājumus.
Arī bez tiešā kontakta cilvēka ķermenis izstaro siltumu līdzīgi kā uguns – to var sajust pa gabalu. Siltuma zaudēšana notiek pat istabas temperatūrā. 40–45 procenti ķermeņa siltuma tiek zaudēti caur galvu un kaklu, jo šajās vietās palielinās asins plūsma salīdzinājumā ar pārējo ķermeni. Kopā ar plaukstas locītavām un potītēm šis siltuma zudums var tuvoties 60 procentiem. Ne velti mēs instinktīvi aizsedzam un uzturam siltas tieši šīs vietas.
Visbeidzot, ievērojams siltuma zuduma avots ir elpošana, kad gaiss tiek sasildīts, pēc tam izelpots. Elpošana caur degunu palīdz sasildīt gaisu, kas nonāk ķermenī un plaušās, nedaudz vairāk kā elpošana caur muti. Sauss gaiss paātrina siltuma zaudēšanu, tāpēc, ilgstoši atrodoties aukstā gaisā, nedrīkst aizmirst par iepriekšēju šķidruma uzņemšanu. Cepure vai cita galvassega var palīdzēt saglabāt mitrumu un siltumu.
Trīcēšana ir efektīvāka par vingrojumiem
Lai arī ne pilnībā, tomēr mūsu termoregulācijas mehānisms ir zinātniski izpētīts. Galvenā termoregulācijas "poga" atrodas hipotalāmā – smadzeņu daļā, kas saista endokrīno sistēmu ar nervu sistēmu. Tāpēc, piemēram, aukstumā mūsu sviedru izdalīšanās tiek samazināta.
Muskuļi var saņemt ziņojumus no hipotalāma, lai izraisītu drebuļus. Tas palielina siltuma ražošanu, jo elpošana ir eksotermiska (siltumu izdaloša) reakcija muskuļu šūnās. Drebuļi siltuma ražošanā ir pat efektīvāki nekā vingrojumi, jo trīcot cilvēks parasti atrodas uz vietas. Tas nozīmē, ka videi tiek atdots mazāk siltuma konvekcijas ceļā. Ir divu veidu drebuļi: zemas intensitātes un augstas intensitātes. Zemas intensitātes drebuļu laikā aukstos apstākļos, piemēram, dzīvnieki vairākus mēnešus pastāvīgi viegli trīc.
Augstas intensitātes drebuļu laikā dzīvnieki stipri drebinās salīdzinoši neilgu laiku. Abi procesi patērē enerģiju, tomēr augstas intensitātes drebuļos kā degvielas avots tiek izmantota glikoze, bet zemas intensitātes drebuļu – tauki. Brūnie tauki arī spēj ražot siltumu, izmantojot procesu, ko sauc par termoģenēzi bez drebuļiem. Šajā procesā triglicerīdi tiek sadedzināti, radot siltumu un tādējādi paaugstinot ķermeņa temperatūru.
Bez trīcēšanas ierasta salšanas pazīme ir arī zosāda. Tā rodas, kad sīkie muskuļi zem ādas virsmas, kas pievienoti atsevišķam mata folikulam, saraujas, liekot matiņiem sacelties un palikt stāvus. Tas darbojas kā izolācijas slānis, aizturot siltumu. Tas arī izraisa zosādas izciļņus, jo cilvēkiem nav ļoti daudz apmatojuma, un savilktos muskuļus var viegli redzēt.
Attiecībā uz salšanu vēl noteikti jāpiemin vazokonstrikcija jeb organiska asinsvadu sašaurināšanās. Asins plūsma uz virspusējiem kapilāriem, kas atrodas zem ādas virsmas, var sarukt, tādējādi novirzot asinis prom no ādas uz siltāko ķermeņa vidusdaļu. Tas neļauj asinīm izdalīt siltumu apkārtējai videi, kā arī novērš iekšējās temperatūras tālāku pazemināšanos. Ārkārtīgi aukstos apstākļos pārmērīga vazokonstrikcija izraisa nejutīgumu un bālu ādu. Apsaldējumi rodas tikai tad, kad ūdens šūnās sāk sasalt. Tas iznīcina šūnu, izraisot bojājumus.
Jebkurā gadījumā nav iespējams novērst visus siltuma zudumus no asinīm un visa ķermeņa – tos var tikai kaut kādā mērā samazināt.
Karsts termofors joprojām topā
Kādi tad ir efektīvākie līdzekļi, lai sasildītos mājās, it sevišķi gultā? Sāksim ar veco labo karsta ūdens pudeli vai – mūsdienīgā izpildījumā – termoforu. Trauki ar karstu ūdeni vai oglēm gultas sasildīšanai izmantoti jau kopš seniem laikiem, bet mums zināmo karsta ūdens termoforu no gumijas 1903. gadā patentēja izgudrotājs Eduards Penkala no Horvātijas. Tagad termoforu biežāk izmanto sāpju remdēšanai, turot to pie slimās vietas, tomēr tā efektivitāti gultas sasildīšanā neviens nav atcēlis.
Kāpēc karstā ūdens pudele ir tik efektīva, lai sasildītu gultu? Tīrā fizika. Tā kā ūdenim ir ļoti augsta īpatnējā siltumietilpība, tam atdziestot par vienu grādu, tiek izdalīts liels enerģijas daudzums. Šī enerģija tiek pārnesta uz guļvietu ar zemu īpatnējo siltumietilpību, tāpēc tāda paša enerģijas daudzuma dēļ guļvietas temperatūra paaugstinās par vairāk nekā vienu grādu.
Protams, cilvēce ir progresējusi kopš karsta ūdens pudeļu laikiem, un tagad šī ideja ir iestrādāta virknē modernu produktu, kuru galvenā funkcija ir sasildīt guļvietu. To vidū ir sildāmi ūdens matrači un elektriskie matrači, kā arī elektriskās segas. Tiesa, elektriskās ierīces nesamazinās rēķinu par siltumu, turklāt vienmēr pastāv bažas par to ugunsdrošību. Varētu būt jautājums arī par elektrisko segu ietekmi uz veselību. Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka šīs ierīces var radīt elektrisko un magnētisko lauku, kas nav veselīgs un var pat novest pie vēža attīstības. Tam gan nav atrasti pierādījumi.
Taču patiess risks, ko rada elektriskās segas, attiecas uz cilvēka pārkaršanu, ja tās tiek atstātas sildām pārāk ilgi vai uz visu nakti. Zināmi pat gadījumi, kad cilvēku temperatūra pārsniedza 40 grādu un viņi cieta no karstuma dūriena, kas dažos gadījumos bija letāls. Citos gadījumos aizmigušie ieguva apdegumus no karstās segas. Elektriskās segas ar taimeri palīdz samazināt šo problēmu, tomēr, piemēram, grūtniecēm iesaka īpaši uzmanīties – turēt šādu segu ieslēgtu uz mazu siltumu un uzraudzīt sava ķermeņa temperatūras svārstības, jo pastāv spontānā aborta risks.
Turklāt, kā liecina kāds austrāliešu zinātnieku pētījums, elektriskās segas var mazināt miega kvalitāti. Viņi atklāja, ka tikai par aptuveni 0,2 grādiem paaugstināta (salīdzinājumā ar sākotnējo) ķermeņa iekšējā temperatūra naktī var traucēt miegu. Un šie rezultāti apstiprināja agrākos pierādījumus, ka miega/nomoda cikla diennakts regulēšana var būt saistīta ar iekšējās temperatūras starpniecību.
Lētāks un bezriska variants siltākai guļvietai būs piemērotas gultasveļas un ziemas segas izvēle. Piemēram, flaneļa vai flīsa palagi un pārvalki ir ļoti efektīvi audumi siltuma uzturēšanai – to pūkainās, paceltās šķiedras aiztur ķermeņa izdalīto siltumu, palīdzot visu nakti justies silti un omulīgi.
Pidžama – tikai tīra
Tāpat kā ģērbjoties dienas vajadzībām, svarīgi saģērbties atbilstoši, katru vakaru ejot gulēt, jo īpaši tāpēc, ka tas ietekmē miega kvalitāti un vispārējo veselību. Ikdienā mēs pat nepiedomājam, kādus labumus sniedz piemērota pidžama vai naktskrekls. Nenoliedzami, viens no pidžamu lielākajiem ieguvumiem ir ķermeņa siltuma saglabāšana. Pidžama pilnībā pārklāj kājas un aizsargā tās no aukstuma visu nakti, tāpēc siltās pidžamas aukstajās naktīs ir pat efektīvākas par papildus pleda vai segas uzklāšanu. Turklāt, valkājot pidžamu naktī, samazinās risks saaukstēties vai saslimt ar gripu. Mēdz būt, ka miegā nejauši nospārdām savu segu vai arī gultas partneris to piesavinās, un tad ķermenis, protams, ievērojami atvēsīs. Šādā situācijā cilvēks ne uzreiz pamodīsies, lai apsegtos. Taču ja gulētājam mugurā ir pidžama, viņš nepaliks pliks un viņam nebūs jāuztraucas, ka, ilgāk guļot vēsā telpā neapsedzies, viņš saaukstēsies.
Kamēr labs miegs palīdz uzlādēties nākamās dienas aktivitātēm, atjaunojas arī āda, atbrīvojoties no atmirušajām šūnām. Kad mēs pārceļamies uz čučumuižu, ķermenis milzīgā ātrumā nomet šīs ādas šūnas, kas ir pilnas ar mikroorganismiem. Lai gan tie var nebūt kaitīgi, tomēr var radīt problēmas, ja nonāk nepareizā vietā, piemēram, urīnceļos. Un šeit pidžama atkal ir savā ampluā. Ja guļam pidžamā, lielākā daļa atmirušās ādas un baktēriju nonāks apģērbā, nevis uz gultas palagiem.
Naktsveļa darbojas kā barjera starp ķermeni un gultasveļu, tāpēc pidžamas ir jāmazgā pareizi un regulāri. Saskaņā ar pētījumiem, valkājot nemazgātu naktskreklu vai pidžamu vairāk nekā nedēļu, tas var kalpot par augsni slimību izraisošām ādas infekcijām, urīnceļu gļotādas iekaisumam (cistītam) un MRSA (meticilīnrezistentā zeltainā stafilokoka) infekcijai.
Interesanti – kādā aptaujā, kurā piedalījās 2500 britu pāru vecumā no 18 līdz 30 gadiem, atklājās, ka vīrieši mazgā savas pidžamas vidēji pēc 13 nakšu valkāšanas, bet sievietes – pat pēc 17 naktīm. Apmēram puse vīriešu un sieviešu apgalvoja – kamēr pidžama nesmird, viņi nesaskata problēmu ar neregulāru mazgāšanu.
Mazgāšana atbrīvo no lielākās daļas mikrobu, bet ne tad, ja naktsveļa valkāta divas nedēļas. Tad tā netiks higiēniski iztīrīta, jo mikrobi būs uzkrājušies. Un tas nozīmē, ka tie tiks pārnesti uz apakšveļu un citu apģērbu, kas nonāk saskarē ar ādu.
Pēdējā laikā notiek interesantas diskusijas par to, cik veselīgi ir gulēt kailam. Ir pamatoti argumenti gan par, gan pret šo praksi, bet acīm redzamākais iemesls negulēt kailam, sevišķi ziemā, ir tas, ka tā var pārāk pazemināt ķermeņa temperatūru, tādējādi vājinot imūnsistēmu un palielinot risku saslimt. Lai gan cilvēks nesaslims tikai tāpēc, ka ir vēss, tomēr daži pētījumi liecina, ka tādi vīrusi kā, piemēram, rinovīruss, var ātrāk vairoties zemākā temperatūrā.
Kārtu kārtām
Atgriežoties pie siltas gulēšanas, vēl viens princips, kas palīdz saglabāt paša ķermeņa saražoto siltumu gultā, ir gan ģērbties kārtu kārtām, gan segties kārtu kārtām. Garās vilnas apakšbikses, flaneļa krekls vai gulēšanas komplekts, T krekli ar garām piedurknēm un džemperi – visus šos siltos apģērba gabalus var uzvilkt, lai iegūtu siltumu. Apgērba slāņi pretstatā vienam lielam, pūkainam viengabala guļamtērpam jeb kombinezonam (ar zaķa ausīm) ļauj pa vienam novilkt apģērbu naktī, kad ķermenis sasilst.
Siltu atmosfēru gultā var radīt, pārklājot segas un pledus gultas galā vai uz krēsla pie gultas. Ja naktī kļūst auksti, atliek tikai pastiept roku un paņemt papildu segas. Pirms gulētiešanas var uzklāt segu uz kājām, lai tās būtu siltumā. Pēdas bieži vien pirmās sajūt aukstumu, un tās sasildīt zem segas var būt pagrūti.
Protams, cilvēkiem, kas sūdzas, ka viņiem visu laiku ir aukstas kājas, uzlabot tajās asinsriti un sasildīt palīdzēs vecās labās vilnas zeķes, kas kalpo kā dabiska izolācija. Ja ar vienu pāri nav līdzēts, vajag nolikt pa rokai vēl otru. Vilnu joprojām uzskata par visvairāk sildošo materiālu zeķēm, jo vilnas šķiedrām ir dabiski izliekumi un vijumi, kas palīdz ieslēgt un aizturēt ķermeņa siltumu labāk nekā citi materiāli. Turklāt vilna pati neabsorbē mūsu izdalīto siltumu, mums to neatņem. Vilna arī ir izturīga pret mitrumu, un, ja zeķēs kājas sasvīst, šis mitrums tiek izvadīts ārā.
Kārtu kārtas ļauj pielāgot ķermeņa siltumu, līdz tas ir sasilis. Tomēr ir pierādīts, ka nedaudz vēsāka gulēšana izraisa dziļāku un ilgāku miegu, tāpēc nevajadzētu pārcensties un par daudz uzkarsēt ķermeni, jo tas var negatīvi ietekmēt miega kvalitāti vai izraisīt diskomfortu. Protams, ideālā komforta līmenis ir diezgan individuāla lieta, bet, ja ir tik auksti, ka visu laiku jādrebinās, cilvēks neguļ dziļā miegā. Pētījumi liecina, ka vecākiem cilvēkiem jo īpaši var būt lielāks ieguvums no augstākas ādas temperatūras miega laikā, kopumā rādot, ka ādas temperatūra ap 32 grādiem varētu būt optimāla (normāli ādas temperatūra miegā ir no 33 līdz 37 grādiem, bet iekšējā temperatūra ir vidēji 37 grādi).
Ja tas šķiet maz, apsveriet faktu, ka plāna pidžama, kā arī palags un sega var paaugstināt ādas temperatūru līdz 32 grādiem pat tad, ja istabā ir tikai 18 grādu. No otras puses, ja guļamistabā ir pārāk vēss vai segas nav pietiekami biezas, ādas asinsvadi var sašaurināties, bloķējot siltumu un paaugstinot ķermeņa iekšējo temperatūru tādā mērā, ka tiek traucēts miegs.
Pievienojiet gultas partneri, un lietas kļūs vēl sarežģītākas… Piemēram, viens ilgojas pēc biezas dūnu segas, bet otrs varētu dot priekšroku plānai segai. Tā ir vesela guļamistabas zinātne, taču galvenais princips, ko zinātne iesaka – iestatīt temperatūru ap 18 grādiem, kas vislabāk veicina kvalitatīvu miegu. Un tad kārtām segas, līdz jūti, ka acis jau veras ciet.
Miega pele – kaķis vai suns?
Runājot par "piegulētājiem", nav noslēpums, ka visai daudz suņu un kaķu guļ kopā ar saviem saimniekiem; jaunākie pētījumi liecina, ka ap 35 % bērnu nakti pavada sava mīluļa apskāvienos. Pētnieki uzskata, ka tam ir gan savi plusi, gan mīnusi, bet attiecībā uz siltumu guļvietā – tikai ieguvumi. Šiem mājas mīluļiem ķermeņa temperatūra ir vidēji par 3–6 grādiem augstāka nekā mums – viņi ir kā dabiskie termofori.
Atšķirībā no nedzīvajiem gultas sildītājiem suņiem un kaķiem tomēr ir neatsveramas papildu vērtības, piemēram, spējas mazināt stresu, nomierināt, pat ārstēt no bezmiega un depresijas. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki ļauj četrkājainajiem ģimenes locekļiem ieņemt vietu lielajā gultā, lai arī reizēm tie ielien tieši pa vidu vai krāc uz nebēdu. Suņus tāpat kā cilvēkus nomierina, ka viņiem guļ blakus silts ķermenis, tāpēc viņi ir pirmie, kas ielien gultā pie mums.
Cilvēki, kuri citādi gulētu vieni, arī izbauda pieredzi ieritināties kādam blakus, un daudzi, kas dzīvo vieni, atzīst, ka jūtas drošāk, kad aizmieg blakus savam sunim. Šī paaugstinātā komforta un drošības izjūta laika gaitā var ievērojami mazināt stresu. Kā liecina pētījumi, suņiem izveidojas saikne ar mums tāpat kā zīdaiņiem – ar ciešu savstarpēju skatienu. Aizverot acis kopā ar kādu, ar kuru jūties droši, var izveidoties spēcīga saikne, un suņi izjūt tādu pašu saikni. Dalīšanās ar gultu var padziļināt šīs uzticības un pieķeršanās jūtas starp suni un saimnieku.
Katrs saimnieks pats izsvērs, vai atļaut sunim un kaķim iekārtoties blakus gultā, tomēr šim lēmumam par labu nāks vēl viens rādītājs – miega efektivitāte, ko aprēķina, lai noteiktu, cik daudz laika cilvēks faktiski pavada miegā, atrodoties gultā. Viens pētījums nesen atklāja, ka cilvēki, kuri gulēja ar suni savā guļamistabā, ievēroja labāku miega rutīnu un varēja gulēt efektīvāk. Dalībnieki (un viņu suņi) septiņas naktis gulēja ar ierīci, kas analizēja viņu miegu. Rezultāti liecināja, ka cilvēkiem miega efektivitāte bija 81 %, bet suņiem – 85 procenti. Skaidrs, ka daba ir gudra, un, ja dzīvnieki izvēlas gulēt ar savu saimnieku, arī viņiem ir no tā savs labums.
Naktsmices transformācija
Palicis nenoskaidrots jautājums par naktsmices lietderību. Pirms tika ieviesta centrālā apkure, naktsmices bija ierasta parādība britu un skandināvu mājās. 20. gadsimtā tās jau izzuda. Ilgāku laiku gan pastāvēja mīts, ka visvairāk siltuma tiek zaudēts caur galvu, tāpēc aukstā laikā cepures jāvalkā gan ārā, gan varbūt arī telpās. Taču atklājumi liecina, ka caur galvu cilvēks zaudē proporcionāli tikpat daudz siltuma, cik caur jebkuru aukstumam atklāto ķermeņa daļu. Tāpēc naktsmices valkāšana ir dziļi individuāls jautājums, piemēram, pacienti, kas ķīmijterapijas rezultātā zaudējuši matus, parasti valkā cepuri, lai pasargātos no aukstuma.
Tomēr jēdziens "naktsmice" ieguvis jaunu nozīmi, tiesa, kā žargonvārds. Tā kopš 19. gadsimta apzīmē dzērienu, sevišķi alkoholisku vai karstu, ko iemalkoja tieši pirms gulētiešanas ar domu, ka būs labāks miegs. Naktsmice sākotnēji bija alkoholiska, jo tā liek cilvēkam justies silti un palīdz gulēt – nu gluži tāpat, kā šā paša nosaukuma galvassega.
Tradicionālās naktsmices ietver brendiju, burbonu un krējuma liķieri, piemēram, īru krēma liķieri. Vīns un alus arī var kalpot šim nolūkam. No bezalkoholiskajiem dzērieniem populārs bija silts piens, kakao.
Arī latviešiem nav sveša tradīcija ieraut graķīti pirms gulētiešanas. Vai tas tiešām palīdz labākam miegam? Zinātnieki nav vienisprātis. Vieni uzskata, ka alkohols pirms gulēšanas var traucēt miega kvalitātei, bet citi to atzīst par jauku punktu dienas noslēgumā, kas var pat nākt par labu sirds un asinsvadu veselībai. Nav mazums ārstu, kuri iesaka gulētejot iemalkot 30–60 ml konjaka. Šis dzēriens, kas satur polifenolus, kas darbojas kā antioksidanti – līdzīgi kā sarkanvīns. Lai gan ar naktsmices porciju var nepietikt, lai radītu labumu sirdij, konjaks satur savienojumus, kas atvieglo stresu un var veicināt labu miegu.
Ziema nāk, un vietā būs populārais teiciens – turies pie visa, kas palīdz sasildīties!
Saistītās ziņas
Citi šobrīd lasa
