Tā kā vecvecāki mani labu brīdi pirms ceturtās dzimumdienas nosēdināja pie ābeces, lasu kopš četru gadu vecuma. Piecgadīga jau ņēmu cauri lielās pelēkās Latviešu tautas pasakas ar izcilajām Pāvila Šēnhofa ilustrācijām. Kad sāku iet 1. klasē, vecāki man parādīja, kur atrodas Sarkandaugavas bērnu bibliotēka. Tas bija mans pirmais patstāvīgais gājiens uz valsts iestādi – ar visu iepazīšanos un reģistrēšanos. Neticīgi blenzu uz lielajiem plauktiem ar tajos izvietoto bagātību. Biju vai apstulbusi aiz laimes, ka to tāpat vien drīkst ņemt un nest mājās. Atceros, ka pašu pirmo dabūju Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu un visu mājupceļu nejaudāju vien tajā noskatīties. Līdz 4. klasei biju bibliotēkas aktīvākais lasītājs, gāju turp katru dienu. Vasarās “pārcēlos” uz Ainažu bibliotēku.
Ja no pirmajiem piecdesmit mūža gadiem četrdesmit piecus lasīju faktiski vienmēr un visur, tad pēdējos gados lasīšanas aktivitāte ir mainīga – reizēm stāv vesela strīpa aizlasītu grāmatu, jo mēdzu lasīt vairākas grāmatas vienlaikus, reizēm vientulīgs sējums, kuru padzenu uz priekšu varbūt par simts lappusēm nedēļā. Manā lasītājas mūžā bijuši dažādi posmi un lēkmjveidīgi izrāvieni – arī pārgudri snobiskais un lubeņu piezemētais.
Pēdējos divdesmit gadus vairs neuztraucos par to, ka esmu palaidusi garām kādu sabiedrības ieskatā obligāti izlasāmu darbu. Tā kā zināma bāze ir, aptuveni nojaušu, kas man varētu derēt. Man ir daži draugi, kuru gaumei un ieteikumiem uzticos, un daži, kuru sajūsma iedarbojas otrādi. Arī grāmatu aprakstos nereti tieši tas, kam būtu jāuzsver darba vērtība, izraisa diametrāli pretēju reakciju un ļauj nošķirt drazu, kuras ir ļoti daudz. Pēc žanriem īpaši nešķiroju, vienīgi dāmu romānu laiks sen pagājis (ja nu vienīgi gadās kāds laba humora un pašironijas caurvīts romāns), krimiķi gan ir mūžam dzīvi, tāpat kā memuāru literatūra. Grāmatas vai nu pērku, vai – biežāk – vēl joprojām ņemu lieliskajā Ainažu bibliotēkā. Elektroniskā formā lasu maz, tikai ceļojumos.
Pašlaik ar pārtraukumiem pārlasu Līvijas Volkovas apjomīgo monogrāfiju par Rūdolfu Blaumani – Blaumaņa zelts. Lielisks, smalks un aizraujošs pētījums, kas maksimāli tuvu ļauj iepazīt Rūdolfa Blaumaņa gājumu, laikmetu un laikabiedrus. Tikko pabeidzu Ilonas Balodes Ielu muzikantu piezīmes, nākamā rindā gaida Keitas Atkinsones Agrā gaitā es ar suni – autores iepriekšējās grāmatas nav likušas vilties. Paralēli ik pa brīdim ieskatos Marti Larni vecajā labajā Ceturtajā skriemelī (garastāvoklim).
Pa pāris lappusēm vien studēju uz priekšu arī Initas Saulītes-Zanderes Eleganto Rīgu, kas, manuprāt, jau vairs nav dēvējama par grāmatu, bet gan par parādību un kā pēc žanra, tā izpildījuma var konkurēt tikai pati ar sevi. Lai gan sākumā no tās var sabīties, baidīties nevajag – būs aizraujoši viegli, jautri un interesanti. Jākrauj tik uz galda, jāatsperas un jāstudē.
Nosaukt dažas nozīmīgākās grāmatas nav iespējams, jo, līdzko atminies vienu, tūlīt prātā nāk vēl piecas citas. Kopš jaunības no galvas zinu Remarka Trīs draugus, īpaši tuva bija arī Gilberta Dzimtais akmens. Pēdējos gados ik pa laikam mēdzu pārlasīt Reičelas Džoisas Harolda Fraja neticamo svētceļojumu, kas mani ļoti iespaidoja, un Deivida Nikolsa Mēs. Abas ir dziļi cilvēciskas, abas vienlaikus gan raisa, gan remdē smeldzi, un abas palīdz dzīvot, izdzenot velnu ar belcebulu. Es teiktu – obligātā literatūra tiem, kas jau zināmu laiku šai pasaulē ir uzturējušies. Ārpus konkurences manā skalā atrodas arī Andras Neiburgas Stum, stum.
Senākas un jaunākas grāmatas ar nozīmi
VĀRDA SPĒKS
Knuts Skujenieks iesien baltā lakatiņā. Ar Knutu Skujenieku un viņa dzeju man ir īpašas attiecības, varētu pat teikt, ka jaunībā “iesien baltā lakatiņā” savā ziņā mani paglāba no neapdomīgiem dzīves pavērsieniem. Tāpēc no sirds ticu, ka ir iespējams pareizajā laikā un pareizajā vietā atvērt īsto lappusi, lai izlasītu īstās rindas, kuras spēj visu apvērst otrādi. Tā uz savas ādas pārliecinājos, ka vārdam tiešām ir milzīgs spēks.
UZMUNDRINĀJUMS
Johanness Mario Zimmels Tu nedrīksti pārlieku bēdāties. Lai gan Zimmelam ir uzspiests zināms zīmogs, šis darbs krasi atšķiras no “Zimmela ierastā”. Neraugoties uz to, ka romāna darbība norisinās visai skarbos apstākļos, romāns ir pilns gaišuma un dzīvesprieka, to neuzbāzīgi caurstrāvo cilvēciska gudrība, rakstnieks caur šķietami vienkāršiem piemēriem no dzīves pratis apbrīnojami uzskatāmi ilustrēt lietu kārtību. Šo grāmatu der arvien turēt pa rokai, lai ieskatītos, kad sašļūk dūša. Man vienmēr ir līdzējis.
LITERATŪRAS ŠEDEVRS
Mihails Bulgakovs Meistars un Margarita. Nebūšu oriģināla. Tas ir šedevrs, kuru var lasīt un pārlasīt, arvien atklājot citu šķautni un musturu. Manuprāt, šis romāns ir sava veida olekts – katrs spēj izlasīt tik, cik viņam atvēlēts. Respektīvi, lasītājs spēj uztvert Bulgakova plūduma zemstrāvas, līdzības un kodus savu zināšanu, iztēles, izjūtu un, es teiktu, vēl kādas nedefinējamas maņas robežās.
MAĢISKA GRĀMATA
Nesen beidzot tiku līdz Diānas Seterfīldas romānam Reiz uz upes. Pārsteidzošs un brīnišķīgs romāns no visiem viedokļiem, lieliska valoda, meistarīgi veidoti tēli, dziļš un daudzslāņains vēstījums, kurā iegremdējies ar visu būtni – tā, ka nemaz negribas nirt ārā. Es teiktu – maģiska grāmata.
ŠODIENAS AKTUALITĀTE
Ilona Balode Ielu muzikantu piezīmes. Cepuri nost! Papildu visam pārējam, par ko lasošā publika jau izteikusi pelnītu apbrīnu, mani īpaši sajūsmināja Mammas līnija. Arhetipiska. Es zinu, ko runāju, jo esmu identiskas Mammas brīnumainā kārtā izdzīvojušais bērns. Tādām Mammām būtu ar likumu jāpiespriež sēdēt pie spoguļa un ar izteiksmi skaļi lasīt sev priekšā Balodes grāmatu. Katru dienu divas stundas stingrā uzraudzībā.
Aktuāli!
Māra Vilde Tā notiek tikai Gruzijā
“Novērojumi liecina, ka starp latviešiem un gruzīniem vienmēr valdījušas simpātijas un savstarpēja interese. Mums ir gan daudz kopīgā, gan atšķirīgā. Mana saikne ar Gruziju izveidojās pirms četrdesmit gadiem, pateicoties studiju biedriem Gorkija Literatūras institūtā. Gadu gaitā uzklausītie gruzīnu draugu vēstījumi bija tik spilgti un piesātināti, tipāži – tik izteiksmīgi un kolorīti, ka tos nebija iespējams nepierakstīt.
Latviski par Gruziju pieejami galvenokārt novērotāju apraksti, tāpēc tas, kas norisinās aiz Gruzijas sabiedrības fasādes, palicis apslēpts – piemēram, izteiktā kastu sistēma un nerakstītie likumi, kurus pārkāpt nozīmē sevi apkaunot. Šīs sistēmas greizie spoguļi ietekmē gan mīlētāju, gan kaimiņu un kolēģu attiecības,” stāsta autore.
Tā notiek tikai Gruzijā, ņemot talkā vēsturisko fonu, atklāj kā Tbilisi, tā mazpilsētas dzīves iekšējo pulsāciju. Izdevis apgāds Lietusdārzs.
Saistītās ziņas
Citi šobrīd lasa
