Par prieku pašai un citiem. Santas veidotie dekori. (Foto: no privātā arhīva)

Skolotāja Santa Lasmane ir pieprasīta izvadītāja bērēs: "Katras bēres ir atgādinājums, cik vērtīga ir dzīve"

Dzīvesstils
2023. gada 18. novembrī 06:27 2023. gada 18. novembrī 06:27
  Marlena Zvaigzne | "Patiesā Dzīve"
“Mūsu dzīve ir trauslāka par vistrauslāko porcelānu,” saka Santa Lasmane, kurai šis gads ir bijis īpašs – vasarā viņa nosvinēja kāzas, turklāt svinības notika dārzā, kas bija piebiris ar sarkaniem ķiršiem. Santu bieži var sastapt bērēs, jo viņa ir pieprasīta izvadītāja. Bedībās viņai nākas saskarties ar visdažādākajām situācijām, bet pietuvoties pasaules izzināšanai palīdz numeroloģija un neirografika.

Arī uzreiz pēc šīs intervijas Santai jādodas uz bērēm. Ar kapiem viņa ir saistīta jau kopš agras bērnības: “Kad vēl biju maza, tētis strādāja par kapraci. Mana mīļākā nodarbošanās bija braukt viņam līdzi, staigāt pa kapiem, lasīt pieminekļu uzrakstus, iedomāties, kādi tie cilvēki bijuši. Bērnībā rotaļājoties raku zemē lelles, rīkoju bēres, vēlāk tās atkal raku ārā. Dažas atradu, dažas ne,” atceras Santa.

Lai dzīvē viss būtu līdzsvarā, Santa ir izveidojusi Animatoru studiju un iepriecina cilvēkus svētkos. Viņa arī labi zina, kā jūtas cilvēki ar īpašām vajadzībām, jo pati ikdienā strādā ar īpašajiem bērniem.

Ar vīru Daini un bērniem šovasar kāzu dienā. (Foto: no privātā arhīva)

Vai joprojām strādājat Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā?

Nu jau 21 gadu dodos uz skolu, kuru agrāk pazina kā Pelčus. Tagad nosaukums ir mainīts, bet būtība ir tā pati – pie mums mācās īpašie bērni.

Audzēkņu vidū ir skolēni ar visai izteiktiem garīgās attīstības traucējumiem. Maz ticams, ka viņi apkārt notiekošo uztver adekvāti. Kā jums veidojas saskarsme?

Man patīk strādāt ar šiem bērniem. Tieši tāpēc šajā mācību gadā gribēju atkal strādāt par skolotāju. Man visvairāk patīk darboties tieši ar audzēkņiem, kuriem ir smagi attīstības traucējumi. Dodu tik daudz, cik konkrētais bērns ņem pretī.

Kādam gada laikā var iemācīt karoti rokā noturēt, un tas jau būs daudz. Cits šajā laika, iespējams, apgūs alfabētu – bet, visticamāk, nākamajā gadā viņš to jau būs aizmirsis, un mēs sāksim visu no sākuma. Mūsu skolā vienā klasē katram bērnam var būt savs līmenis. Viens varbūt ir bērns bez jebkādām pašapkalpošanās prasmēm, otrs, iespējams, lasa, trešais prot kaut ko citu.

Bet ko var iemācīt guļošam skolēnam?

Tā vairāk ir komunikācija, klātbūtne, lai padarītu viņa dienu vieglāku, skaistāku, interesantāku – tas ir viss. Katram var kaut ko dot. Arī tā dēvētie smagie bērni tomēr kaut ko uztver, tikai jāprot pamanīt.

Esat domājusi, kāpēc tādi bērni mums ir sūtīti?

Esmu domājusi. Katram no mums ir sava pieredze, kas jāizdzīvo šeit, uz zemes. Lielākā mācību stunda šajā gadījumā, visticamāk, ir vecākiem un citiem apkārtējiem, bet tas nekādā gadījumā nav sods. Katra dvēsele cilvēka veidolā kaut ko iemācās pati un iemāca citiem.

Kāda ir šo bērnu ikdiena?

Viņiem ļoti svarīgs ir dienas režīms, viņiem jāzina lietu secība. Kārtību nedrīkst jaukt. Daudzi bērni no pirmdienas līdz piektdienai pie mums arī nakšņo. Stundās viss notiek individuāli, katram tiek uzdots kaut kas cits. Mūsu bērni ātri nogurst – ar to jārēķinās, bet arī mums ir dažādi pulciņi un nodarbības, var iet laukā pastaigāties. Skola atrodas ļoti skaistā vietā – ir, kur izvērsties.

Pārtopot klauniņa tēlā, Santa vēl nenojauta, ka vadīs Animatoru studiju. (Foto: no privātā arhīva)

Kas notiek ar šiem bērniem, kad viņi sasniedz pilngadību? Līdz tam viņi ir aprūpēti, bet tad tiek iemesti lielajā dzīvē.

Tas ir grūts jautājums. Tie, kuriem ir vecāki, dzīvo ģimenē, bet kas notiks, kad mammas un tēta vairs nebūs? Tad ceļš vedīs uz aprūpes centru. Ir vajadzīga vieta, kur šādi cilvēki pēc skolas beigšanas varētu dzīvot. Jā, kāds viņus uzraudzītu, bet būtībā tā būtu iespēja dzīvot patstāvīgi un rūpēties par sevi. Tieši tāpēc mēs skolā mēģinām iemācīt reālās dzīves prasmes: aiziet uz veikalu, saskaitīt naudu, arī pašapkalpošanos, lai mācētu apģērbties, nomazgāties, savest kārtībā drēbes, pagatavot ēdienu.

Vai sociālās aprūpes centri ir laba alternatīva?

Uzticēt savu bērnu aprūpei sociālajā namā ir nopietns lēmums, kas, visticamāk, pieņemts daudzu gadu gaitā. Apstākļi mēdz būt atšķirīgi. Dažkārt tā ir vienīgā izeja un labākais variants. Ja bērns ir izteikti “smags”, viņa ikdienas aprūpe ir ļoti sarežģīta, un vecāki izdeg. Vecāki reizēm tā nogurst, ka aizmirst pat par savām primārajām vajadzībām. Nereti šādās ģimenēs par bērnu rūpējas tikai viens no vecākiem. Ja nav otra, kurš palīdz, dod brīdi atelpai, ir ļoti grūti. Katrā ziņā es tādu lēmumu nenosodu. Kā saka, pirms izteikt savu spriedumu, iekāp otra kurpēs un noej viņa ceļu.

Ieminējāties, ka reizēm sastopama audzēkņu pāraprūpe.

Nereti tā ir novērojama, ja vecākiem piemīt vainas apziņa par to, ka viņiem ir bērns ar īpašām vajadzībām. Ne visi spēj to pieņemt. Vecāki grib dot bērnam pēc iespējas vairāk, izdara visu viņa vietā, bet tas nav pareizi. Atnāk pie mums bērns un divpadsmit gadu vecumā nemāk sasiet kurpju šņores un uzklāt gultu. Tad sākam ar pamatprasmju apgūšanu. Robežas ir jāzina jebkuram bērnam, arī mūsu audzēkņiem. Viņiem pat vēl vairāk jāapjauš, ka vārds “stop” tiešām nozīmē “stop!”, kaut vai lai izvairītos no dzīvībai bīstamām situācijām. Tajā pašā laikā būtu jauki, ja apkārtējie cilvēki, sastopoties ar īpašo bērnu, saprastu, ka viņš nav izlaists vai nekaunīgs. Viņš vienkārši ir citāds. Atšķirīgs.

Pirmā laulība – mācību stunda

Kas ir jūsu spēka avots?

Mani vaļasprieki. Skriešana, nūjošana, riteņbraukšana, garie pārgājieni gar jūru un pa mežu. Tā ir mana meditācija. Skrienu agri no rīta – tad man nāk prātā dažādas idejas, pēc tam tikai jāatceras. Ja neesmu noskrējusi 5–8 kilometrus, ja noslinkoju pāris dienu, nevaru atrast mieru. Mani pārgājieni ir vismaz 20–30 kilometru gari un vairāk. Šogad man ir mērķis vienā dienā gar jūru noiet 50 kilometru – tā ir vislabākā atpūta. Ir brīži, kad sevi jāpārvar, jo liekas, ka vairs nevari paiet, bet vēl viens kilometrs, vēl viens, un viss atkal ir labi. Tas ir kolosāls restarts. Sākām divatā kopā ar māsas meitu, bet nu jau pārgājienā doties gribētāju ir daudz. Gan ģimene, gan draugi un kolēģi.

Vai bez fiziskajām aktivitātēm ir arī citi vaļasprieki?

Smejos, ka man ir lielummānija – man patīk veidot lielas lietas. Katru gadu uz Ziemassvētkiem dekorējam māju. Reiz metinātājam pasūtījām 2 x 3 metrus lielas zvaigznes, kuras laukā spīdēja. Aizpērn uztaisījām milzīgu rūķi. Vajadzēja vairākus vīrus, lai to aiznestu līdz mājas stūrim. Tagad man patīk veidot lielformāta ziedus no izolona vai foamirāna.

Šovasar no lielajiem ziediem veidoju kāzu dekorējumus, vadu arī lielo ziedu veidošanas meistarklases. Es nevaru ieritināties gultā pie televizora un neko nedarīt, man nemitīgi kaut kas jādara. Daudz mācos. Pabeidzu numeroloģijas skolu, esmu neirografikas speciāliste, nedaudz pārzinu kāršu nozīmi. Zinu, ka mūsu pasaule saskaras ar citām.

Lasmaņu ģimene pārgājiena laikā Palangā. (Foto: no privātā arhīva)

Par to, lūdzu, pastāstiet vairāk!

Man ir trīs bērni. Vecākajai meitai ir 21 gads, dēlam – 20, pastarītei – 13 gadu. Kad dēlam bija gads un divi mēneši, viņš smagi saslima, bet neviens nevarēja pateikt, kas ar viņu ir. Pirmajā naktī, kad bijām slimnīcā, nezināms spēks mani “uzrāva” augšā mirklī, kad apstājās dēla sirds. Tad sapratu, ka par mums vienmēr kāds ir nomodā. Mans dēls bija komā, viņam bija strutains meningoencifalīts smagā formā.

Mani gatavoja tam, ja arī viņš pamodīsies, dēls nekad vairs nebūs tāds, kāds bija iepriekš, jo viņam esot lieli smadzeņu bojājumi. Skatījos pa logu, kā krīt lielas, baltas sniega pārslas, un sev stingri pateicu, ka nākamajā gadā Emīls pats skries pa sniegu un ķers pārslas. Tā brīža situācijai pilnīgi neticami. Lūdzām arī dziednieku palīdzību un aizlūgumus baznīcās. Reanimācijā palikt pa nakti nevarēja, braucu pie dēla katru rītu. Kādā rītā pat pieredzējušie ārsti nespēja noticēt brīnumam, jo bērns pamodās un, mani ieraudzījis, teica: “Mamma!” Mums bija uzdāvināta dzīve. Atveseļošanās ilga vairākus gadus.

No jauna bija jāmācās viss – turēt galvu, sēdēt, staigāt. Stipro antibiotiku dēļ bija zaudēta dzirde, tāpēc dēlam ievietoja dzirdes implantu. To izturēt bez ticības augstākam spēkam nemaz nebūtu iespējams. Tam visam izejot cauri, tu ļoti novērtē dzīvi. Tas, ko mēs saucam par dzīves apnikumu un depresiju, nereti ir tikai niķi (ja vien tā nav diagnoze).

Kā jūs noformulētu to, kam ticat?

Laikam nav tāda viena vārda. To var saukt par Dievu. Visuma spēks, augstākais “es”, mūsu sargeņģeļi, kas mūs mēģina uzrunāt dažādos veidos, brīdināt, sargāt.

Reiz iekļuvu avārijā. Ar šo negadījumu saistās kāds interesants moments – zināms, ka jauna mēness pirmajā dienā jāuzraksta savas vēlmes. Kolēģes pamudināta, arī rakstīju. Mēnesi pirms avārijas Visumam norādīju, ka gribu tikt pie jaunas mašīnas – jebkādā veidā. Tiku arī... Tikai – kā? Ar vēlmju formulējumiem, izteiktajiem vārdiem un pat domām jābūt ļoti uzmanīgam.

Kā sākāt nodarboties ar neirografiku?

Apsverot, kā vēl varētu pilnveidoties, nonācu līdz neirografikai. Tā sakārto domas – galvā to nereti ir pārāk daudz. Šķiet, reizēm tās jau dzīvo pašas savu dzīvi. Ar neirografikas palīdzību var veidot jaunus neironu ceļus, jaunus ierastu situāciju risinājumus. Man ļoti patīk arī numeroloģija. Pētu gan citus, gan sevi, meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc rīkojos tieši tā, kāpēc esmu tāda, kāda esmu.

Ko vīrs saka par jūsu aizraušanos ar sevis pilnveidošanu?

Man ir paveicies, Dainis atbalsta visas manas trakās idejas un vēl palīdz tās realizēt. Tas ir arī stāsts par Animatoru studiju. Ir ļoti svarīgi, ka ir tāda aizmugure.

Mana pirmā laulība bija kā liela mācību stunda. Kādu laiku dzīvoju viena, audzināju bērnus, mācījos un strādāju, līdz satiku tagadējo vīru. Tāda jautājuma – precēties vai neprecēties – vispār nebija; zinājām, ka to darīsim.

Jums bija skaistas kāzas?

Jā – tieši tādas, kā vēlējos! Precējāmies māsas vīra lauku mājā. Ceremonija notika dārzā, kurā es pati visu dekorēju. Kāzas vadīja mana kolēģe, arī muzikants bija kolēģis. Dienu iepriekš stiprais vējš sētā nogāza veco lielo ķirsi. Tumši sarkanās ogas izšķīda pa visu sētu, kur dāmām vajadzēja iet ar balles kurpēm. Bijām gatavi sētu tīrīt kaut ar putekļu sūcēju, bet uzspīdēja saule, un ogas saulē sakalta. Komiski atgadījumi manā dzīvē nav retums, galvenais tos uztvert ar smaidu.

Labdarības pasākums Kuldīgas ielas kaķiem. (Foto: no privātā arhīva)

Mantas dalīšana pie zārka

Vai arī pirmās bēres piedzīvojāt, kad bijāt pavisam maza?

Nē, bērēs es tolaik nepiedalījos. Pirms gadiem piecpadsmit māsa mani pamudināja pievērsties bēru ceremoniju vadīšanai. Sākumā šaubījos, vai to spēšu. Tad māsa atvēra apbedīšanas biroja filiāli un nostādīja mani fakta priekšā – sestdien esmu pieteikta kā bēru vadītāja. Lai apgūtu izvadītāja prasmes, vienā dienā gāju hospitēt trīs bērēs. Paņēmu puķes un gāju klausīties, kā izvadītāji runā, kā viss notiek. Mani vecākie kolēģi vēl tagad to atceras. Nodomājuši – tai nabaga sievietei gan traki, vienā dienā trīs nelaiķi...

Cik bieži izvadāt aizgājējus?

Tā nav mana pamatnodarbošanās – lai cik neparasti izklausītos, bēru vadīšana ir mans sirdsdarbs. Ja esmu brīva no citiem darbiem, neatsaku. Tie, kuriem pie manis jānokļūst, atrod ceļu, un es esmu tur, kur man jābūt.

Sākumā nebija bail pieiet pie zārka?

Man nekad nav bijis bail no mirušiem cilvēkiem. Protams, sākumā uztraucos, vai visu izdarīšu pareizi. Es bērēs nekad nelasu tekstu no lapas, visu runāju no galvas. Pirms bērēm pat vēl nezinu, ko teikšu. Jā, es pierakstu blociņā, ko stāstījuši piederīgie, bet tas arī viss.

Pārējais ir improvizācija. Runāju lielākoties pašas sacerētu dzeju – rakstu dzejoļus, bet tikai bērēm. Muzikants klausās, ko runāju, un piespēlē. Izvadīšanas laikā atrodos it kā citā pasaulē. Reizēm pirms bērēm pārņem neliels satraukums, taču, sākot izvadīšanu, iestājas pilnīgs miers. Vārdi atnāk paši. Skumjās emocijas uz mājām līdzi nenesu, pēc bērēm tūlīt pārslēdzos. Protams, ir bēres, kas paliek atmiņā.

Kas ir galvenais vēstījums, ko vēlaties pateikt izvadīšanā?

Mans galvenais uzdevums ir atvadīšanās brīdi palicējiem padarīt iespējami mierīgāku un gaišāku. Manā runā nekad nav vārda “nāve”. Ja nu vienīgi kādā citātā no Bībeles. Viss mans vēstījums ir vērsts uz to, ka cilvēks aiziet tikai no šīs zemes, bet viņa dvēselei tas ir jauna ceļa sākums. Šajā pasaulē viss notiek pēc noteikta rituma – no rīta saule uzlec, pa dienu mūs silda un vakarā noriet, lai no rīta atkal būtu klāt. Tāpat ir ar cilvēka dzīvi – piedzimstam, dzīvojam savu mūžu, darot sev paredzēto, un tad dodamies prom. Nekur nepazūdam, tikai dvēselei mazliet jāatpūšas, lai reiz mēs satiktos atkal.

Tātad pie raudinātājām jūs nepiederat.

Nē! Cilvēkiem jau tāpat sāp, tāpēc runāšana uzkrītoši traģiskā balsī un mākslīga dramatizēšana būtu pilnīgi nevietā. Protams, arī es neesmu no akmens, ir brīži, kad emocijas var ņemt virsroku, bet esmu iemācījusies ātri savākties. Tomēr arī man katras bēres ir atgādinājums, cik vērtīga ir mūsu dzīve un cilvēki, kuri ir mums līdzās. Dzīve ir trauslāka par vistrauslāko porcelānu.

Jums ir nācies izvadīt arī tuvus cilvēkus?

Jā. Tās ir divas reizes, kad runājot sāku raudāt. Viena reize bija, kad atvadījāmies no mūsu kaprača, kurš bija kļuvis par ģimenes draugu. Viņš pēkšņi smagi saslima un nomira. Otra bija manas vecākās meitas auklīte. Es spēju fiziski sajust citu sāpes. Gan cilvēku, gan dzīvnieku. Esmu iemācījusies norobežoties, tā sevi pasargājot, citādi raudātu līdzi visiem. Neizvadu mazus bērnus, uzskatu, ka tas jādara mācītājam. Man pašai tas emocionāli būtu ļoti smagi, un es nezinu, vai spētu sniegt mierinājumu piederīgajiem.

Bērēs ir gadījušies kuriozi?

Viss ir bijis – bijis pat tā, ka jāsmejas, ka nevar parunāt. Taču arī kuriozās situācijās jāturpina vadīt ceremoniju tā, it kā nekas nebūtu bijis. Ja es par kādu no šiem gadījumiem pastāstītu, zinātāji uzreiz to atpazītu, bet man jāciena privātums. Bēres nav ikdienišķs pasākums, cilvēku reakcija mēdz būt dažāda. Tad parasti iesaistās kāds no piederīgajiem un to novērš. Ir bijis, ka cilvēkam kļūst slikti un jāsauc ātrā palīdzība.

Protams, tādā gadījumā izvadīšanu aptur un dara visu, kas jādara, lai cilvēkam palīdzētu. Jā, ir gadījies, ka, atvadoties no tuvinieka, pavadītājs pats iekrīt bedrē. Galvenais to neuztvert kā nelaimi vēstošu zīmi. Pie vainas ir plūstošās un birstošās smiltis. Mēs gan iepriekš brīdinām, kur nedrīkst kāpt, tomēr stress dara savu, un ne viss ir paredzams.

Ir bijis tā, ka viena tuvinieku grupa domā tā, otra citādi un pie zārka jau notiek cīņa par mantojumu?

Jā. Tas ir ļoti bēdīgi. Ir gadījumi, kad pirms izvadīšanas zvana no divām pusēm un saka, lai nekādā gadījumā nepieminu kādu dzīves faktu vai cilvēku, bet otra puse tieši to liek uzsvērt. Tad cenšos no situācijas iziet neitrāli, lai nevienu neaizvainotu.

Bedībās jūtat kādu īpašu vibrāciju?

Reizēm aizgājēji man parādās sapnī. Man vispār ir interesanti sapņi. Esmu redzējusi cilvēku, kāds viņš būs bēru dienā zārkā. Tā ir bijis pāris reižu. Kad aizgāja mans tētis, arī viņu redzēju sapnī – viņš man pateica pāris teikumu, kuru nozīmi sapratu tikai vēlāk. Jau vairākus gadus ir tā – ja redzu noteiktu sapni, zinu, ka pēc pāris dienām būs jāvada bēres.

Vai pēc bērēm iededzat svecīti par izvadītā cilvēka dvēseli?

Katru reizi ne, bet ir situācijas, kad par visu piedzīvoto iededzu sveci. Nesen bija gadījums, kad uz bērēm neatnāca neviens. Nebija neviena zieda... Bet arī tādās reizēs rīkojamies tāpat kā vienmēr – atvadu vārdi, mūzika, lūgšana, klusuma brīdis, godinot aizgājēja mūžu. Pēc šīm bērēm gan bija skumji, kaut kas neatlaida. Vakarā nopirku puķes un aizbraucu pie kapa – tad iestājās miers.

Ko jūs ieteiktu bēru dalībniekiem?

Bēru ceremonijas laikā vienkārši paklusēt. Nesarunāties. Vai arī, ja nu tas tiešām nepieciešams, pateikt to klusiņām.

Ko sakāt par tiem cilvēkiem, kuri kapos zog ziedus un tos pārdod?

Ņem ne tikai ziedus, bet arī vāzes un citus priekšmetus. Pat pieminekļus. Nu nedariet tā! Reiz tas smagi nāks atpakaļ, kapi tomēr ir svēta vieta. Zinu, ka citi kapos pat nodarbojas ar maģiju, ierok kapsētas zemē dažādas lietas, izmanto rituāliem kapu smiltis. Tā nedrīkst darīt!

Man jau bērnībā iemācīja, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās. Es kapos nekad neesmu jutusi smagu, sliktu enerģiju. Varbūt pāris reižu gadā ir tā, ka atbraucu mājās nogurusi. Ejot no kapiem ārā, neatskatos, aizveru aiz sevis vārtus un mājās, protams, nomazgāju rokas. Pirms ceremonijas sākšanas man ir “īsa saruna” ar Augstākajiem spēkiem.

Prieka dienasgrāmata

Pirms gada izveidojāt Kuldīgas Animatoru studiju. Kā radās vēlme iepriecināt citus?

Esmu skolā strādājusi arī par audzinātāju. Man bija kolēģe, ar kuru kopā organizējām uzvedumus – pašas darinājām maskas, iesaistījām aktivitātēs bērnus. Viņiem ļoti patika. Esmu vadījusi kāzas un atrakcijas. Pērn bērnudārza izlaidumā mani paaicināja tēlot kalēja sievu. Pēc tam draudzene jautāja: “Kāpēc tu ar to nenodarbojies? To darot, tu pilnīgi pārvērties!”

Būtībā neesmu cilvēks, kam patiktu visu laiku atrasties sabiedrībā un uzmanības centrā, tomēr izlēmu spert drošu soli arī šajā jomā. Tā radās Kuldīgas Animatoru studija. Protams, bez ģimenes atbalsta es to neizdarītu. Lielākos pasākumos palīgā nāk bērni, viņu draugi, māsas ģimene. Kad piedalāmies labdarības pasākumos, iesaistās arī radi un kolēģi. Skatāmies, lai interesanti būtu gan bērniem, gan pieaugušajiem, tāpēc vajadzīga komanda, jo viens nav darītājs. Lielajās maskās nav viegli, ir arī ļoti karsti, bet prieks cilvēku acīs atsver grūtumu. Mēs visi ticam brīnumam, arī mīļumu gribas visiem, un mūsu tēli palīdz tam pietuvoties.

Foto: no privātā arhīva

Ko jums pašai nozīmē prieks?

Tas nav konstants prieka vai laimes stāvoklis. Tie ir mirkļi, un man patīk tos krāt. Mācījos Ineses Prisjolkovas lektoru skolā, mums bija jāraksta prieka dienasgrāmata. Izveidoju mazo laimes mirkļu dienasgrāmatu – katru dienu uzrakstīju trīs lietas, kas mani iepriecināja, kas patika, par ko jutos laimīga. Sākumā šķita, ka nekā īpaša jau nav, bet ar laiku izrādījās, ka prieka mirkļu dienas garumā ir daudz – tie tikai jāpamana un jāpiefiksē. Iesaku pamēģināt! Dzīve sāk šķist arvien jaukāka.

Redzēju video, kurā jūsu lāčuks viesojās pie garīgi slimiem jauniešiem. Tas bija fantastiski, kā viņi dejoja un priecājās!

Šādi cilvēki ir ļoti atvērti un dabiski. Ja viņi priecājas, tad no sirds. Mēs, pārējie, dzīves laikā apaugam ar stereotipiem, turam sevi rāmjos. Mēs jau vairākas reizes esam piedalījušies labdarības pasākumos, lai palīdzētu Kuldīgas bezmāju kaķiem. Kuldīgā par šiem kaķiem ļoti rūpējas, Ziemassvētkos pat bija iestudēta pasaka ar mūsu tēlu piedalīšanos. Labdarība man ir tuva. Reiz visa mūsu lielā ģimene izdomāja, ka negādāsim cits citam dāvanas Ziemassvētkos, bet iepriecināsim kādu vientuļu cilvēku, aizvedot viņam visu, ko vajag.

Bērni, kuri vairs nav nekādi mazie, redzēja, cik dažādi dzīvo cilvēki – pat mājā, kurai nav piebraucamā ceļa. Esmu pateicīga par to, kas man dzīvē dots. Arī sāpīgie brīži ir palīdzējuši augt un kļūt tādai, kāda esmu tagad. Attīstības un augšanas process mums visiem turpinās mūža garumā. Kā skolā – mācāmies, mācāmies, nokārtojam eksāmenu un pārejam uz nākamo klasi. Dzīvi jāprot tvert vieglāk, tas nenozīmē vieglprātīgi, bet ar prieku. Un jāatceras, ka jebkura problēma ir tikai jautājums, kas jāatrisina. Un būs labi!

Citi šobrīd lasa

Lienes Šomases meita cietusi autoavārijā
Šovā "Ģimene burkā" Kerkira Graudiņa savā dzimšanas dienā kaila slēpjas skapī ar citu vīrieti
13 gadus vecai meitenei skolas ekskursijā Polijā sākas dzemdības