Mūsu tikšanās dienā Rīgas ielas pārklājušās ar ledu un sniega putru. Līst lietus, bet Ģirts Ķesteris soļo tikpat stalti un atsperīgi kā ierasts. Aktieris atminas, ka toreiz, kad strādājis pie Alekseja Kareņina tēla, režisors Dž. Dž. Džilindžers viņam aizrādījis tieši par gaitu, kurai vajadzētu atspoguļot varoņa gadu nastu. Varbūt arī nevis nastu, bet dārgumu krātuvi, kas piepildīta, ejot pa dzīvi… Par to Ķesteris ir prātojis daudz.
Ģirtam jau sešdesmit – no Latvijas seksa simbola viņš kļuvis par Latvijas seksīgāko opīti. Par tādiem epitetiem aktieris tikai pasmaida. Jo viņš ir Vīrietis, kurš gaida – vismaz tā sauc Ķestera jauno monoizrādi. Sadarbībā ar dramaturģi Aivu Birbeli tapis stāsts par kungu labākajos gados, kuram, tā teikt, nekas cilvēcisks nav svešs. Saskarsme ar pretējo dzimumu viņa varonim bijusi pieredzes bagāta, un, protams, aktiera domas galvenokārt riņķo ap jauniestudējumu, kas pie publikas nonāca tieši viņa dzimšanas dienā – 14. februārī.
“Ģirtam jāmirst uz skatuves, nevis sporta zālē!”
Ikviens aktieris sapņo par lielām lomām. Ģirts Ķesteris par savu portofolio nu galīgi nevar sūdzēties – no Romeo līdz Princim Meža gulbjos, tad Drakula, Kaligula, seriāli...
Dzīvoju Antonijas ielā jūgendstila mājā. Reiz nācu ārā pa durvīm, tur divi muskuļoti džeki izkrauj mēbeles. Ierauga mani: “Tu taču esi leģenda! Var ar tevi nofočēties?” Leģenda? Tas izklausījās skumji, tātad tu jau esi pagātne. Leģenda nav šodiena. Jā, ja paskatās uz manu radošo periodu, daudz kas tiešām ir kļuvis par pagātni.
Vispār palūkoties uz šo sešdesmit gadu nogriezni ir interesanti. Kad biju pirmā kursa students, mani 19 gadu vecumā iesauca armijā. Sadraudzējos ar puisi no Kuldīgas. Pats nāku no Valmieras. Toreiz Imants Adermanis, mans Teātra fakultātes pasniedzējs, izteicās ne visai glaimojoši: “Drīz būs jākrāmē mugursoma un jāiet prom.” Tā arī notika, tikai aizgāju citur – armijā. Tur abi ar draugu pieņēmām lēmumu – 58 gadu vecumā teiksim, ka esam sešdesmitgadnieki. Saradinājām sevi ar šo domu – piecdesmit, sešdesmit, tad septiņdesmit, noapaļojot nedaudz uz augšu.
Runājot par gadiem – nu jau ir 30 gadu, kopš no Valmieras teātra pārnāci uz Daili. Vai nekad to neesi nožēlojis?
Nožēlot ir nožēlojami. Īpaši profesionālās karjeras ziņā jāsabalansē sava izvēle un ambīcijas, profesionalitāte un vēlme kaut ko sasniegt. Tā man bija gan Valmierā, gan Dailē. Valmierā toreiz bija pārmaiņu periods, apmēram gadu braukāju, spēlējot izrādes tur un Rīgā. Režisors Varis Brasla preses konferencē toreiz teica: “Ģirtam Ķesterim vajadzēja uzaudzēt vairāk muskuļu Valmieras teātrī.” Varbūt viņam taisnība, bet es turpināju audzēt muskuļus šeit (Dailes teātrī – D. M.). Man liekas, visu panākumu pamatā ir viena lieta, proti, aktieris satiekas ne tikai ar režisoriem, bet arī ar pedagogiem, un man ar viņiem ir ļoti paveicies. Pirmais, kad vēl mācījos Valmieras vidusskolas teātra klasē, bija Pēteris Lūcis. Spēlēju pie sava tēva toreiz vienīgajā skolēnu tautas teātrī Sprīdītis. Tā bija nejauša izvēle, pat īsti negribēju. Mūs veda uz Valmieras teātri apgūt runas mākslu, un es pat nemēģināšu atdarināt, kā Lūcis runāja: “Paskaties, kā vecis met tīklus. Cik nesteidzīgi viņš to dara…” Nevarēju saprast, vai viņš runā no sevis, vai tā tiešām ir Ziedoņa dzeja. Tas mani fascinēja, mums izveidojās lielisks profesionālais kontakts. Tad konservatorijas vidē, kur asimilējās mūziķi un aktieri, bija Edmunds Freibergs, Helēna Romanova, Māra Ķimele, Imants Adermanis. Tādi uzvārdi, un tev palaimējies būt ar viņiem kopā. Viņi tevi spieduši uz ceļiem, tu esi atkal cēlies augšā, un tā nepārtraukti. Tā bija arī ar kritiķi Silviju Radzobi, kura mani pirmo reizi pamanīja, kad beidzu konservatoriju ar Tilu Pūcsspieģeli Jāņa sētā ar grupu Dr. Fausts Valda Lūriņa režijā.
Pieminēji muskuļus – savulaik tu visas Latvijas skolēnu spartakiādē izcīnīji otro vietu augstlēkšanā. Sportiskais spars noteikti ir svarīgs arī aktiera karjerā.
Tā drīzāk ir rakstura iezīme – spēja sevi mobilizēt caur sāpēm uz sasniegumiem. Tagad man ļoti patīk skatīties biatlona sacensības, labi orientējos šajā sporta veidā.
Esi teicis, ka nepatīk ne laivot, ne slēpot…
Toties patīk vērot. Redzu, kā sportists finišā nokrīt, smagi elpo, var just, ka viņš atdevis sevi visu. Tas mani šajā procesā visvairāk aizkustina.
Aktieris droši vien nedrīkst pēc katras izrādes nokrist, jo rīt jāspēlē atkal. Tev bijis periods ar 22 izrādēm mēnesī, neskaitot mēģinājumus, tātad būtu neapdomīgi izlikt sevi līdz galam.
Varbūt. Jautājums – kas tās par izrādēm? Kaligulu spēlēju sešpadsmit reizes pēc kārtas, neskaitot ģenerālmēģinājumu. Ir bijis, ka vienā brīdī jau iestājas samaņas zudums. Kaligulā valdīja maskulīna atdeve pret materiālu, pret sevi un darbu, kas ļoti iedvesmo publiku, un aktierim tas ir galvenais. Iedvesmo enerģija, vēstījums: Džilindžers no malas, Andris Vilcāns uz skatuves pie taustiņiem, Ģirts Ķesteris, apkārt partneri – dodam ārā maksimumu! Tam nenoliedzami ir sekas. Gadās, ka uz skatuves arī nomirst, un tā nav sliktākā vieta, kur to izdarīt. Noteikti labāka par pansionātu vai tamlīdzīgi. Kad eju uz treniņiem pie Raivja Vidža, draugi saka: “Nedariet pāri Ģirtam, viņam jānomirst uz skatuves, nevis sporta zālē.”
Varbūt spēja mobilizēties, atdot sevi visu tiešām nāk no sportiskās pagātnes?
Nedomāju, turklāt es no sporta laikus attālinājos, lai gan mani aicināja uz visādām spartakiādēm un universiādēm. Sapratu, ka nākotnē nevēlos ar to nodarboties, gribēju līdzīgi brālim kļūt par filozofu.
Dzejolītis un rūdījums
Kur radusies leģenda, ka tava mamma sapņojusi, lai viens dēls kļūst par zinātnieku, otrs par aktieri?
Māmiņa gribēja, lai būtu divi bērni – dēls un meita. Par aktieri nezinu, jo vienmēr orientējos uz brāļa sektoru. Kad man bija gadi sešpadsmit, kā pāraudzināmais braucu līdzi Andrim uz Bauskas pusi, lai strādātu studentu celtnieku vienībā, iepazinos ar viņa studiju biedriem. Šie cilvēki, viņu vide un bohēma – galvenokārt intelektuālā – mani ļoti ieinteresēja. Tā sagādāju sev iespēju iepazīt filozofiju, lasīju eksistenciālistu Kirkegoru, simbolistu Solovjovu krievu valodā. No tā iedvesmojos, pārņēmu ideju par dzīvi kā ilūziju. Reizēm aizgāju pie brāļa uz Filozofijas un vēstures fakultāti, uz viņa pasniedzējiem skatījos kā uz ļoti īpašiem cilvēkiem. Laikam tas bija Vilnis Zariņš, kurš sajauca mani ar brāli, bijām līdzīgi – varbūt ne tik daudz pēc izskata, cik pēc runas veida. Es savā ziņā cenšos kopēt cilvēkus, kuri man ir svarīgi, visvairāk laikam domāšanas veidā. Pat nezinu, kas esmu es pats…
Aktieriem galva pilna ar citu uzrakstītiem tekstiem, laikam tiešām grūti atšķirt svešas domas no savējām. Vai kāds no tēliem ir bijis identisks īstajam Ģirtam?
Domāju, ka ne. Vienīgā profesionālā burvība, kādēļ šajā spēlē vispār piedalos, ir tā, ka tēls dod iespēju būt ļoti personīgam. Grūti izskaidrot tehniku, kā tas notiek. Tu vari vairāk atklāties caur tēlu nekā pats caur sevi. Pilnībā taču tu nekad nevienam neatklāsies, tas ir skaidrs, bet tēls dod brīvību. Daudzi no mums kāpj uz skatuves tieši šā iemesla dēļ.
Diez vai tāpēc tu izvēlējies kļūt par aktieri. Starp citu, kā skolnieks biji republikas daiļlasīšanas konkursu laureāts.
Tolaik es to nesapratu. Varbūt biju sačakarēts ar priekšstatiem, kādam jābūt teātrim, taču tas nekādā gadījumā nav pārmetums tētim. Viņi abi ar mammu visu mūžu nostrādāja skolā, mamma bija mācību pārzine, tēvs – vēstures skolotājs. Jā, abi bija komunistiskās partijas biedri, bet citādi izglītības iestādē strādāt būtu bijis grūti. Tāda bija laikmeta situācija, un es diezgan labi atceros, kā pats stāvēju Valmieras 3. vidusskolā uz kāpnēm un skaitīju dzejolīti par Ļeņinu. Darīju to ar dzirkstošu pārliecību, jo man nebija ne mazākā priekšstata, ka šai dzīvē kaut kas varētu būt pavisam citādi. Par to, ka varētu būt arī cita formācija un iekārta, biju informēts visai maz, turklāt labi strādāja propaganda. Tas diemžēl turpinās arī tagad, tikai no citas puses, bet nu esmu gudrāks, māku atšķirt. Tomēr tas nav tik svarīgi kā vienubrīd iegūtā apziņa – izrādās, pasaulē ir Dievs, un Viņš parādās, piemēram, kādā nejauši noskatītā filmā. Par to, vai Dievs ir vai nav, man nav jautājumu, lai gan absolūtas skaidrības par to nav nevienam. Kā es saku, laimīgi tie cilvēki, kas pieņēmuši apstākli, ka Dievs ir, – vienalga, caur kristietību vai citu konfesiju. Šī paļāvība tev sniedz ārpusrealitātes eksistenci. Pirmkārt, tu iegūsti kādu garīgo kvotu, kas ir ļoti svarīga, un tā ir jānopelna. Otrkārt, saproti, ka tava nemūžīgā eksistence šeit pārvēršas par kaut ko lielu un skaistu.
Ir paruna – beigas labas, viss labs.
Tā ir. Sākumā skaiti dzejolīti pa Ļeņinu, mācies, mācies, saņem sliktas atzīmes, labas atzīmes, pārdzīvo par sliktajām, jo tev šķiet, ka esi slikts, ja reiz tev ieliek sliktu atzīmi. Tad uzkačā ambīcijas, sāc nodarboties ar sportu un, lai sevi pierādītu, kļūsti par līderi grupā un skolā. Tad, iestājies konservatorijā, atkal kļūsti mazs melns un maziņš. Tur tev sadod pa dibenu – aizsūta armijā, atsūta atpakaļ. Pēc atgriešanās atkal kārpies, jo ir jau rūdījums. Iemācies, kas ir raksturs, tad nonāc Valmieras teātrī, sāc strādāt, un visi ir sajūsmā. Paiet divi gadi, klāt barikāžu laiks, pēc tam – cita formācija un naudas maiņa. Viena mana tante zaudēja visus uzkrājumus. Tad sāc aizdomāties – kāda tam visam jēga? Tad atkal krīze, ķepurojamies ārā, ir daži uzplaiksnījumi. Un tad 2008. gada krīze mūs atkal nosēdina uz poda.
Bet Ģirts tik strādā melnu muti...
Jā, varbūt darbā mazliet slēpjos. Mamma teica: “Dēliņ, darbs tevi dziedē!” Laikam jau tā ir taisnība. Nevis sasniegumi, bet tieši darbs – darbošanās. Protams, cikliskums raksturīgs jebkurai mākslas formai, vispirms tu esi ļoti zemu, tad ļoti augstu – tevi nominē, nominē…
Tu saņem Harija Liepiņa balvu…
Melotu, ja teiktu, ka tas nebija glaimojoši, kaut kur tā ir saglabājusies. Un tad tu atkal rampājies un rampājies. Laikam Francijā bija termins – māksla uz neveiksmi. Ja nepiedzīvo neveiksmi, apstājas turpmākā evolūcija. Tāpēc pedagogi mūs lika uz ceļiem, bet mēs slējāmies augšā. Liels paldies viņiem!
Un atkal visas skatīsies uz viņu!
Vai nav tā, ka jebkurš režisors uztver sevi par gudrāku, varenāku un zinošāku personu, un aktieris nedrīkst runāt pretī, lai gan viedokļi varbūt atšķiras? Jāklausa kā savulaik skolotājiem.
Neviens režisors jau aktieri apzināti nepazemo, dažreiz, jā, liek pie vietas. Par laimi, man bijuši tādi režisori-skolotāji kā Lūcis un Valentīns Maculēvičs, kura iestudēto Paula Putniņa lugu Uzticības saldā nasta Valmierā pat aizliedza. To skatījos, vēl skolnieks būdams; kas tur bija par zemtekstiem! Pēc tam nāca Fēlikss Deičs, kura arī vairs nav. Mihaila Gruzdova psiholoģiskās mežģīnes – tas būtu atsevišķs stāsts, kas turpinājās arī, kad atnācu uz Daili.
Vai bija konkrēts cilvēks, kurš tevi uzaicināja strādāt Rīgā?
Jā, Arturs Maskats. Kārlis Auškāps (toreiz Dailes teātra galvenais režisors – red. piez.) piekrita, nāca lomas – cita pēc citas. Nesen paskatījos Trīsgrašu operas ierakstu, kur man bija Mekija Naža loma, un nodomāju – vecīt, tas nemaz nav tik sūdīgi! Bet toreiz, pēc kritikas domām, tas nebija nekas īpašs. Teātris vispār ir dīvaina vide, ko vērtē pēc kaut kādiem kritērijiem, bet, ja skatītājam patīk, tad viss kārtībā. Man ir arī jauna izrāde. Nesauksim to par jubilejas – varbūt piemiņas izrādi. Kopā ar dramaturģi Aivu Birbeli pasēdējām zūmā, mazliet ierēcot par agrāk un tagad. Citāts: “Satraukums kā puišelim, pirmoreiz pavadot meiteni uz mājām…” Izrādē būs arī par zaļoksno jaunību, taču negribētos teikt, ka sižetā ir kaut kas autobiogrāfisks. Literatūra ir un paliek literatūra, tomēr ar dažām savas dzīves epizodēm esmu padalījies. Džeks sēž uz krēsla. Ir rīts, varbūt pilnīgi parasts rīts, bet – gultā guļ pilnīgi nepazīstama sieviete…
Tava jaunā izrāde saucas Vīrietis, kurš gaida, un te nāk prātā Ivara Selecka nopietnā dokumentālā filma Sieviete, kuru gaida. Tai sekoja turpinājums – Meklēju vīrieti.
Būtu vērts noskatīties, taču mūsu sižets vēsta par universālu pieredzi, kad pienāk nepatikšanu brīdis – kā jau katra skeča galā. Un šajā izklaides žanrā nav nekādu pamācību par to, kāda ir sieviete, kuru gaida Ģirts Ķesteris. Varēs pasmaidīt, varbūt atcerēties Džilindžera iestudēto izrādi Ar vīru nav viegli. Bija meiteņu kompānijas, kas uz to gāja reizes piecas. Tas bija skats no malas uz ģimenes attiecību problēmām un to, kā uz tām raugās sieviete, kā – vīrietis. Te ir līdzīgs gadījums – nu labi, man vairs nav 25, mans varonis ir novecojis Romeo. Tā nebūs lekcija, taču varēs pavērot, kā Ķestera varonis kārtējo reizi atsitas ar galvu pret sienu, tomēr meklē risinājumu grūtībām, ar kurām saskaras visi. Man vispār šķiet, ka tas ir teātra uzdevums – norādīt uz zināmiem apstākļiem, kuros ikdienišķi dzīvojam, lai tos varētu kaut kādā veidā mainīt.
Esi teicis, ka teātra uzdevums ir arī mācīt, izglītot.
Vismaz citādi palūkoties uz kādu problēmu. Zemapziņa ikdienā ir slēgta, bet māksla, teātris, mūzika to paver vaļā, un tad izdodas patiesāk sev pašam kaut ko atklāt.
Pagājušajā vasarā Cēsu mākslas festivālā pēc koncerta Dziesmas bez vārdiem tiešām šķita, ka Ģirta Ķestera apziņā kaut kas ir pavēries. Tu izskatījies laimīgs, kā pabijis citā pasaulē.
Tas bija kaut kas fenomenāls! Neticēju, ka ar mani kaut kas tāds varētu notikt. Toreiz skatījos uz Leonardu (Ķesteri) – kas tie par cilvēkiem? No kuras pasaules? Ak, Latvijas Radio koris? Tā viņi dzied?! Ir piedzīvotas atklāsmes arī uz teātra skatuves, esmu Kirila Serebreņņikova fans – viņa izrādēs mākslas baudījumā burtiski uzsprāgu.
Ar mūziku tev ir īpašas attiecības, par dziedošām lomām nerunājot, piemēram, savu pusgadsimta jubileju atzīmēji ar Jāņa Lūsēna dziesmu cikla Pus Es izrādēm Latvijas pilsētās.
Jā, Ojārs Vācietis. Dziedāšanai labāk saku nē. Pat nezinu, kāpēc toreiz Lūsēnam atbildēju – jā. Ja aiz muguras ir tāda rokgrupa, jādzied ir, ko padarīsi.
Tie bija īpaši koncerti ar Ojāra fascinējoši atklāto, dauzonīgo vēstuļu lasījumu. Toreiz pie dziesmām sēdēju stundām ilgi, pat nopirku disku atskaņotāju. Skanēja pavadījums, es dziedāju līdz asarām. Bet kopumā atskatoties redzu tik daudz kļūdu un neveiksmju… To varbūt pat ir bijis vairāk nekā veiksmju.
Grūti tam noticēt…
Bet es skatos aritmētiskā proporcijā, ne citādi. Visaizdomīgākais kompliments ir – tas bija ļoti pieklājīgi. Par laimi, man nav nācies saskarties ar cienījami, pieklājīgi. Vari savu darbu izdarīt profesionāli, bet ne vienmēr tā būs veiksme. Tas ir ļoti sarežģīti.
Zvaigžņu slimība – ļoti mokošs process
Veiksme vai labi padarīts darbs – nez, kurš kritērijs ir būtiskāks?
Amatniecība ir labi, profesionāli.
Kritērijs ir tas, ka Ģirts Ķesteris pēdējos gados ir viens no visvairāk nodarbinātajiem aktieriem Latvijā – teātris, kino, seriāli. Emīls Dārziņš 1995. gada videofilmā.
Kino varbūt mazāk, izņemot divas pēdējās Dāvja Sīmaņa kinolentes. Prasīju – kāpēc mani uzaicināji? Tāpēc, ka tu esi labs aktieris. Vispirms Gads pēc kara, tagad Dāvja filma par Mariju Leiko, kas piedalīsies Berlīnes kinofestivālā. Ir manā dzīvē kino uzplaiksnījumi, par seriāliem varam nerunāt…
Daktera Leona lāsts…
Seriālu joprojām skatās, ar to viss ir kārtībā, visaugstākie reitingi.
Iztēlojos – Ģirts grib vakarā kaut ko paskatīties, ieslēdz televizoru un ierauga paša seju. Savulaik stāstīji, ka esi piedzīvojis arī zvaigžņu slimību. Tad jau laikam tev patīk uz sevi skatīties?
Tas ir pavisam kaut kas cits, ļoti mokošs process. Cilvēks sāk rotēt savā orbītā, pašam šķiet, ka viņš dara kaut ko ļoti svarīgu, darbojas ar misijas apziņu. Pakāpeniski pārtrūkst saikne ar reālo dzīvi, tuviniekiem, līdz tev vienā brīdī iesper pa pakaļu. Tas ir tiešām ļoti nopietni un sarežģīti. Divu gadu garumā izbaudīju, kā ir, kad no tā jāizkārpās ārā. Pierasts zvaigžņu slimību interpretēt kā tādu Narcisa kompleksu, bet nē – tu esi pārņemts ar misijas apziņu, šī misija ir uzticēta tev vienīgajam, un tā ir vissvarīgākā pasaulē, tev noteikti tā jārealizē! Dievišķā misija lielās mākslas vārdā – kaut kādas šausmas. Labi, ka no tā izārstējos, bet gāja grūti. Ko tikai nedarīju – pārzinu meditācijas, visu ezoteriku…
Vajadzēja klosterī iestāties.
Ļoti iespējams, bet nebija laika. Protams, ir bijušas reizes, kad gribējies pazust no visa un visiem.
Šķita, to izdarīji pērnruden, kad pameti štata vietu Dailes teātrī, tomēr sēžam un runājam tepat.
Tieši tā – šī ir mana vieta, mana trase, un tā tas arī paliks. Dailes teātris ir mans teātris, neesmu no tā aizgājis, tikai mainījis juridisko statusu. Brīvs un vienlaikus saistīts ar teātri, nekādu konfliktu nav bijis. Lai cik neērti tas šķistu darbiniekiem, jaunais finanšu modelis (terminētie un beztermiņa darba līgumi – D. M.) prasa pilnīgi citu koncentrēšanos. Koncentrēšanos uz pārmaiņām…
Pašlaik jūtama jauna elpa vairāk uz ārzemju, nevis pašmāju režisoriem. Varbūt kādam neērts modelis, bet iemāca būt elastīgam, atsaucīgam, iziet no komforta zonas. Strādāt kastinga situācijā teātrī ir sarežģīti – atbrauc režisors no Anglijas, paskatās, pieņem lēmumu piecās, desmit minūtēs, neko nezinot par tavu iepriekšējo pieredzi. Mēs teātrī pie kastinga neesam pieraduši. Ja atbrauc kinošņiki, aktieru atlase ir normāla, jā, bet teātrī tu vari justies neaizsargāts. Tomēr es joprojām esmu Dailes teātra aktieris…
Kāpēc tad savu 60. jubilejas monoizrādi veido ārpus tā?
Es ar izrāžu apvienību Panna braukāju pa Latviju jau desmit gadu, tas ir mans žanrs. Braucam pie skatītājiem uz reģionālajiem centriem. Viens uz skatuves nejūtos droši, izrādē Vīrietis, kurš gaida ar mani kopā ir Lelde Dreimane vai Ērika Eglija-Grāvele, ir mūzika, dekorācijas. Jaudīga brigāde, ieskaitot režisoru Gundaru Silakaktiņu, brīžam uzmācas šaubas – vai es pats esmu tik jaudīgs? Iedvesmo Zane Daudziņa, kuras monoizrādi esmu redzējis. Viņa ar lielu gandarījumu teica: “Man patīk zāles, kurās ir 700 vietu. Visi skatās tikai uz mani. Esmu uz skatuves viena, varu visu darīt tā aroganti, ar niansēm.” Man likās, bez partneriem es pazūdu, varbūt tas ir psiholoģiski. Cita lieta, ja zālē ir simts vai piecdesmit vietu. Taču šīs lugas materiāls ir lielisks, tajā ļoti labi izrādās vismaz viena Ģirta Ķestera šķautne – tāds mazliet pedants, mazliet perfekcionists, kurš vēlas sakārtot savu dzīvi, vienlaikus ļoti komisks, lai gan runā nopietni. Bet, jo nopietnāk tu runā, jo vairāk asprātību veidojas, taču nedod dievs kaut ko izkrāsot par košu. Ilgi domāju, ko un kā darīt, neies jau savā jubilejas izrādē uz skatuves griezt ritenīšus.
Vai mest kūleni uz plikiem dēļiem kā Gints Andžāns jaunajā izrādē par Pīteru Penu. Aktierim nemitīgi jābūt formā, nevar noēsties kā mēs pārējie. It sevišķi, ja esi Ģirts Ķesteris – vīrietis, kuru gaida.
Nē, es esmu vīrietis, kurš gaida…
Bet tevi gaida daudzas… Tik daudz dāmu ies skatīties nevis lugu, bet tieši Ģirtu Ķesteri.
Jā, pašironijai vieta ir atstāta, citādi nevar, bet caur sava tēla prizmu būšu ļoti nopietns. Stāsts taču ir par to, ka jebkurš vīrietis, lai cik arhetipisks un primitīvs viņš būtu, ir ļoti neaizsargāts. Vienlaikus viņš cenšas būt stiprs, izdomas bagāts, cenšas iepazīties. Tā ir parafrāze par savu vecumu un to, kā vīrietim dzīvot un kā justies sieviešu pasaulē. Ir daudz laimīgu ģimeņu, bet arī tās atradīs kaut ko sev pazīstamu.
Vajadzīgs spēka resurss
Ja vecuma piesaukšana nav koķetērija, tad tas droši vien ievieš korekcijas arī nākotnes sapņos.
Ja vīrietis zināmā vecumā vairs nesaprot, ka vairs nav divdesmitpiecgadnieks, tad Dievs viņam iesper pa pakaļu. Kas tas par spērienu, grūti pateikt, bet pēc tā jāattopas, ka vairs nevar dzīvot tāpat kā iepriekš. Taču Ķesterim šāda čīkstēšana nav raksturīga. Mēs ar draugu vienojāmies, ka būsim sešdesmitgadnieki jau 58 gadu vecumā. Kas ir tie sešdesmit? To mēs nezinām.
Bet par tiem sapņiem… Varbūt tas šķitīs murgaini, bet es tiešām gribu nopelnīt lielu naudu. Un šī iemesla dēļ es varētu upurēt jebko. Tik lielu naudu, lai visi tuvie cilvēki būtu gandarīti, lai varētu palīdzēt draugiem. Mazais sapnis ir izveidot Ģirta Ķestera tēla veidošanas studiju, tikai jārada komanda, koncepcija, jāatrod laiks. Varbūt pie tā ķeršos pēc šīm izrādēm. Nevienam nevajadzētu pazaudēties ne attiecībās, ne mērķu izvirzīšanā. Fakti liecina, ka jebkurš mērķis ir īstenojams, it sevišķi, ja esi dzīvē kaut ko sasniedzis, ja tev ir zināšanas un ja vari to atļauties.
Ja tu domā, ka proti veidot tēlu, varbūt laiks ķerties pie režisūras?
Cik var atkārtot veco anekdoti par medmāsu, kas desmit gadus stāv blakus ķirurgam, skatās, ko viņš dara, līdz pastumj malā – tagad es pati griezīšu! Vai ir daudz veiksmīgu piemēru teātrī, kad aktieris kļūst par režisoru? Tā tomēr ir profesija, labāk derētu apgūt kaut ko citu, piemēram, pankūku cepšanu.
Tu to nemāki?
Neēdu pankūkas. Gatavoju ēdienus ar jūras veltēm – garnelēm, omleti arī varētu uzcept. Ja izveidošu studiju, vajadzēs daudz ko iemācīties, vispirms – kā veicamas administratīvās funkcijas. Domāju, ir vērts papūlēties, lai varu ne tikai iepriecināt skatītāju, bet arī darīt kādu laimīgu kā pedagogs. Esmu to piedzīvojis, kad reiz palīdzēju vienam – vienai – atrast savu vizuālo un iekšējo tēlu, pašapziņu, bet toreiz to nedarīju apzināti. Vērot tik acīm redzamas pārvērtības – tas ir skaisti!
Kura sieviete nekļūtu pašapzinīga, ja viņai pievērš uzmanību Ģirts Ķesteris? Vai tad no iekārojamāko vīriešu saraksta esi izsvītrots?
Domāju, jau sen. Kā jaunajā izrādē: “Neesmu tinderī, nevaru pagrūst sievietes pa labi un pa kreisi…” Tinderī neesmu, feisbukā gan. Ir bijusi liela noņemšanās ar viltus profiliem.
Ja ir izrāde par tinderi, tad tajā jāpasēž, jo, ja tēlotu makšķernieku, pats taču pamēģinātu pamētāt?
Makšķerē vienu, makšķerē otru – beigās paliec bāra stūrī ar salūzušu makšķeri. Nē, zivīm es lieku mieru. Pērnruden, kad daudzi man zvanīja pēc virsraksta dzeltenajā presē Ķesteris aizgājis pensijā, neizturēju un atbildēju – jā, beidzot braukšu makšķerēt! Metīšu spiningu – ķersies vai neķersies. Tā bija metafora, jo makšķerēšana man ir vienaldzīga – tāpat kā sports. Es nekrāju arī nekādus priekšmetus, tikai sajūtas, apmeklējot kādu koncertu, izrādi. Man izrādē Vēlā mīla bija tāds varonis Dormedonts, kurš saka: “Es jau vairāk pa māju.” Jā, tas man sagādā gandarījumu – būt mājās, izskriet uz kādu kultūras pasākumu, izlasīt grāmatu. Stāv pusatvērts Velbeks, Kirkegors – Slimība uz nāvi. Pirms iemigšanas paskatos kādu ārzemju seriālu, kaut ko banālu, piemēram, par izmeklēšanu, vainīgā meklējumiem. Guļu labi, ja nu kādreiz pamostos un nakts vidū sāku atkārtot tekstu, kas var likties amizanti. Armijā, protams, iemācījos gulēt, kur var un kur nevar. Man, starp citu, ir bijušas divas armijas. Pirmā bija krievu, otrā – kad gatavojos filmai Rīgas sargi. Ādažos izgājām pamata apmācību, bijām paņēmuši līdzi peldbikses, ričuraču, ko tik vēl ne. Mūs sadalīja pa nodaļām, atceros, pilnīgā bezspēkā atgriežos no kārtējā uzdevuma, pretī nāk tikpat izmocīts Andris Keišs: “Varbūt dzīvosim?” Kāds tur ričuraču… Esmu ļoti lepns, ka to izturēju, nāca klāt pamatīgs spēka resurss. Arī sajūta, ka turpmāk nekādu problēmu dzīvē vairs nevar būt, visu spēšu atrisināt. Tomēr arī negribētos dzīvot tik ļoti sakārtotā vidē, ka jau kļūst apnicīgi. Es taču nodarbojos ar to, lai cilvēkiem nebūtu garlaicīgi, atpumpēju no viņiem sociālo ikdienu, un man joprojām ir sajūta, ka tāpēc es strādāju.
Citi šobrīd lasa
