Neparedzama. Tā var pie sevis pasaukt jebkurā mirklī – nebrīdinot, negaidīti, iepriekš nedevusi pat mājienu, ka izlēmusi tā rīkoties. Nepielūdzama. Tā paliek cieta pret izmisīgiem lūgumiem un neuzklausa lūgšanas, lai cik patiesas tās būtu. Neizbēgama. No tās nevar ne aizbēgt, ne paslēpties, tā pasmejas par tiem, kuri cer to attālināt vai apmānīt. Nāve vienmēr patur galavārdu – būs tā, kā viņa lems. Tāda nu viņa ir – nāve. To piedzīvos ikviens.
Sieviete negribēja laiku pagriezt atpakaļ, viņa gribēja to pasteidzināt – lai nāve apžēlojas un paņem viņu ātrāk. Tik smagi bija, tik stipri sāpēja, tik ļoti nomocīta viņa bija cīņā ar slimību. Bet nāve – šķiet, visiecirtīgākā Dieva sūtne – nebija pierunājama, tā slīdēja klāt, nesteidzīgi vilkdama soļus. Bērni sēdēja mātei līdzās, centās smaidīt, tikai pārāk samocīti bija šie smaidi, viņa taču redzēja. “Pēdējās dienas mamma it kā bija, bet vairs nebija ar mums. Tā ir tik savāda sajūta, pat viņas seja izmainījās,” mātes aiziešanu negribīgi atceras meita. Bet ko darīt, ne jau visiem lemts aiziet karaliskā nāvē – vakarā aizej gulēt, no rīta vairs nepamosties. Daudziem līdz nāves slieksnim vēl mērojams mokošs, sāpju pilns pēdējais dzīves posms. Un ne visiem ir bērni, kuriem ir iespēja un pietiek spēka šādos brīžos būt līdzās. Tāpēc arī tik svarīga ir hospisa – paliatīvās aprūpes beigu posma – aprūpes pieejamība. Viena no organizācijām, kas piedāvā šādu iespēju Latvijā, ir 2021. gadā izveidotā Hospiss Māja. Par tās ikdienas darbu saruna ar sociālā uzņēmuma Hospiss Māja valdes locekli Žaneti Jansoni.
Iespēja cieņpilni nomirt
Pasaulē hospisa aprūpe tiek nodrošināta mājās vai speciāli veidotos stacionāros, kuros radīta vide, kas mirstošajam ļauj justies kā mājās. Tādējādi cilvēka pēdējās dienas tiek maksimāli atvieglotas, viņš var aiziet mierīgi, nejūtot sāpes, tuvāko cilvēku pavadīts.
Arī mūsu mērķis ir izveidot speciāli šim nolūkam paredzētu stacionāru ar 12–16 istabām, katram pacientam nodrošināt savu privāto telpu un individuālu pieeju. Istabai jābūt mājīgai, tajā varēs mitināties arī pacienta kaķis vai suns – lai aizgājējs tiešām justos maksimāli omulīgi. Pamatā šāds stacionārs būs paredzēts vientuļajiem mirstošajiem cilvēkiem, tomēr ļoti smagos gadījumos – piemēram, kad tuvinieki novesti līdz izmisumam, mājās ir mazi bērni, bet mirstošajam audzēji sāk augt uz āru, plīst un smakot, – arī šādu pacientu aprūpei. Tuvinieki pie viņa, protams varēs ierasties jebkurā mirklī un palikt, cik ilgi vēlēsies.
Kamēr šis mērķis nav sasniegts, hospisa aprūpi mirstošiem cilvēkiem nodrošinām viņu dzīvesvietās, kas arī ir vispieprasītākais pakalpojums. Līdztekus sniedzam arī atbalstu tuviniekiem. Atbalstu sniedzam arī pansionātu jeb sociālās aprūpes centru iemītniekiem, jo to darbiniekiem nav zināšanu par hospisa aprūpi, tāpēc tāda tur netiek nodrošināta. Taču tas jau arī nav pansionāta uzdevums.
Piebildīšu, ka ar sabiedrības izglītošanu un informēšanu jautājumos par hospisu Latvijā jau četrus gadus nodarbojas labdarības organizācija Hospiss LV. Un vēl – no šā gada 1. janvāra hospisa aprūpe ir valsts finansēts pakalpojums. Beidzot, jo pārējās Eiropas valstīs tas jau tāds bija.
Kuriem pacientiem šis pakalpojums pienākas?
Tas pienākas cilvēkiem, kuru prognozētā dzīvildze ir ne vairāk kā seši mēneši; to nosaka speciālistu konsīlijs. Bet rosinātājs tādai nepieciešamībai var būt ārstējošais ārsts slimnīcā, ja pacients tur atrodas, vai ģimenes ārsts, kurš uzraudzījis cilvēka veselības stāvokli.
Diemžēl pagaidām lielākoties pie mirstošā cilvēka esam izsaukti pēdējā brīdī. Divdesmit procentos gadījumu nepaspējam aizbraukt pat uz pirmo vizīti – ar tuviniekiem pa tālruni pirmā vizīte jau sarunāta, taču pacients to nesagaida. Piebildīšu, ka pirmajā vizītē mēs parasti ierodamies pāris stundu laikā, visilgākais – 24 stundu laikā. Labklājības ministrijas finansētais pilotprojekts ilga no 2021. gada oktobra līdz 2022. gada decembra beigām, šajā laika posmā mēs aprūpējām 136 cilvēkus, no kuriem 67 % nodzīvoja aptuveni divas nedēļas. Tā tam nevajadzētu būt, mirstošajam cilvēkam hospisa aprūpē būtu jānonāk laikus, vismaz tos sešus mēnešus pirms nāves, lai maksimāli ātri atvieglotu viņa stāvokli un palīdzētu tuviniekiem.
Ko tad, ja mirstošais cilvēks dzīvo viens un pats nevar sasaukt palīdzību?
Mums var zvanīt ikviens, kas ir informēts par cilvēka veselības stāvokli: tuvinieki, radi, kaimiņi. Uz visiem zvaniem esam reaģējuši nekavējoties, jo šāda aprūpe nav atliekama, tā jānodrošina uzreiz. Hospiss Māja darbinieki ir gatavi sniegt palīdzību visu diennakti. Pagaidām mums pārsvarā zvana no Biķernieku un Stradiņa slimnīcu paliatīvās aprūpes nodaļām.
Šajās nodaļās taču gulošos aprūpē personāls – kādēļ jāpiesaista jūs?
Kad slimnīcā ārstu konsīlijs pacientam noteicis ierobežoto dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem, ārstējošais ārsts pirms viņa izrakstīšanas no ārstniecības iestādes sazinās ar mūsu pakalpojuma koordinatoru, lai par to informētu. Koordinators attiecīgi sazinās ar ģimenes locekļiem un sāk organizēt pacienta sagaidīšanu mājās – uz viņa dzīvesvietu tiek aizvesta funkcionālā gulta un citi nepieciešamie tehniskie palīglīdzekļi, lai, kad cilvēks ir pārvests mājās, var ērti viņu aprūpēt. Pēc tam ierodas mūsu komandas ārsts, māsa un sociālais darbinieks. Tiek izvērtēts pacienta stāvoklis, izrunātas viņa un ģimenes vajadzības pēc garīgā un psihoemocionālā atbalsta. Mūsu mediķi jau pirmajā vizītē noteikti pārskata pacienta paša izveidoto aptieku. No tajā atrodamajām zālēm tiek lietotas teju vai visas, īsti pat nezinot, kam kas domāts, vai, gluži pretēji, netiek lietots nekas. Bieži vien no nekontrolētas zāļu lietošanas kļūst tikai sliktāk.
Visi mūsu darbinieki ir savas lietas profesionāļi. Mājās gulošo pacientu aprūpē piedalās dažādu specialitāšu ārsti un medmāsas. Būtībā hospiss ir komandas darbs, un uzdevums ir nodrošināt, lai cilvēks pēdējos dzīves mēnešus pavadītu paļāvīgā drošībā – nejustos viens, pamests likteņa varā. Mēs piecietīsim arī viņu kaprīzes un iespēju robežās kādu saprātīgu kaprīzīti arī piepildīsim. Apbrīnas vērtas ir mūsu aprūpētājas – viņas ir speciāli apmācītas, kuru katru pie mirstoša cilvēka sūtīt nevar. Ir gadījumi, kad viņām pie pacienta jāpaliek visu nakti, jo aiziešanas process ir sācies, bet tuvinieki baidās ar aizgājēju palikt vieni. Tāpat aprūpētājas var tikt izsauktas nakts vidū. Interesants novērojums – ja aprūpētāja ar mirstošā ģimeni bijusi saistīta ilgāk, viņas un tuvinieku saikne saglabājas vēl labu laiku pēc pacienta nāves – viņi sazvanās, apsveic jubilejās. Kā esmu sapratusi, tā notiek līdz brīdim, kamēr ģimene ir pieņēmusi tuvā cilvēka nāvi. Tad arī aprūpētāja, kas bijusi kā vidutāja aiziešanas ceļā, tiek atlaista.
Kas pamatā ir jūsu pacienti?
Lielākā daļa pacientu hospisa aprūpē nonāk ar onkoloģiskām saslimšanām, jo viņu mūža nogale ir saistīta ar vislielākajām komplikācijām – sāpēm, atvērtām strutojošām, asiņojošām, sulojošām, smakojošām brūcēm. Mūsu uzdevums ir novērst akūtās problēmas un, galvenais, atsāpināt. Akūtos gadījumos drīkstam un varam izmantot pašu iegādātus atsāpinošos līdzekļus. Līdz šim gan pēc tā nav bijis vajadzības, jo pacientus ar nepieciešamajiem medikamentiem nodrošinājuši ģimenes ārsti.
Kapu kultūra ir, nāves kultūras nav
Hospiss Māja darbojas jau ilgāk nekā divus gadus, bet interese par tā piedāvāto pakalpojumu, cik noprotu, nav liela.
Ir cilvēki, kas par hospisu joprojām neko nezina, un ir tādi, kuri zina, bet līguma noslēgšanu ar mums pielīdzina līgumam ar nāvi. Nenoliedzami, hospiss ar nāvi ir saistīts, bet būtībā šis pakalpojums nodrošina palīdzību vēl dzīvam cilvēkam viņam ļoti smagā un vienlaikus arī ļoti nozīmīgā brīdī. Jo nāves tuvošanās nav vienkāršs notikums. Cilvēks, jūtot, ka nāve tuvojas ar katru minūti, bieži nonāk izmisuma stāvoklī, un nereti līdz izmisumam tiek novesti arī līdzās esošie tuvie cilvēki. Tomēr liela daļa no mums joprojām baidās par nāvi runāt, izteikt tās vārdu skaļi, jo mūsu sabiedrībā šis notikums ir ārpus komforta zonas, par to runāt nav pieņemts. Taču nāve ir dzīves daļa. Tāpat kā piedzimšana. Mums gan ir augsta kapu kultūra, diemžēl jāatzīst, ka miršanas un nāves kultūra – pilnīgi nekāda. Līdz Austrumu sabiedrības attieksmei pret šo dzīves sadaļu mēs, šķiet, nenonāksim nekad.
Mūsu sociālajai darbiniecei Ingai Ņeļubinai piezvanīja sieviete, kuras 94 gadus vecā māte tobrīd lēni mira slimnīcā, un jautāja – ja māti pārvedīs mājās, kur mēs viņu liksim? Inga uzdeva jautājumu – kur jūs pati gribētu nomirt, mājās vai slimnīcā? Atbilde sekoja nekavējoties – es sapratu, ņemšu mammu uz mājām…
Bet ir cilvēki, kuri labprātāk izvēlētos mirt slimnīcā, jo negrib savējiem būt par nastu.
Protams, mēs esam ļoti dažādi. Tam ir vēl viens iemesls – slimnīcā, profesionāļu pieskatīti, viņi jūtas drošāk. Savukārt citi kategoriski atsakās braukt uz slimnīcu, jo mājās pat sienas palīdz. Hospisa darbinieki pēdējās dienas var atvieglot kā vieniem, tā otriem.
Mirstošo tuvinieki ir tikpat dažādi kā pacienti. Nereti tieši viņi paildzina mirstošā aiziešanu, jo par visām varītēm cenšas viņus noturēt, neatlaiž. Egoisms runā – zinu, ka tev jāmirst, bet man bez tevis būs grūti, kā es to pārdzīvošu...
Tā ir, un tieši tāpēc hospisa aprūpe ir starpdisciplināra, vērsta uz visu ģimeni. Sociālais darbinieks jau pirmajā vizītē noskaidro, kuri tuvinieki vairāk iesaistīti mirstošā aprūpē, kāda veida palīdzība viņiem nepieciešama, kapelāna vai klīniskā psihologa atbalsts, jo ir svarīgi, lai abu pušu pārstāvju redzējums uz pasauli un notiekošo saskanētu. Tāpat ir ar aprūpētājām – ne katra der visiem. Gadījies, ka nomainām piecas, līdz atrodam īsto. Īpaši tad, ja pacientam ir smags raksturs. Esam sapratuši, ka pirms miršanas neviens labāks nekļūst. Nereti šajā laikā no cilvēka nāk ārā tāda emociju un vārdu buķete… Tad visiem, arī kapelāniem un psihologiem, ir, ko turēt! Bijuši gadījumi, kad viņi mēnešiem strādājuši ne tikai ar pacientu, bet arī ar viņa vīru vai sievu, bērniem, jo savstarpējo attiecību atmudžināšana un aizvainojumu izlīdzināšana, lai cilvēks beidzot varētu aiziet, prasījusi milzīgu darbu. Daudz kas atkarīgs arī no mirstošā tautības.
Kas neļauj cilvēkam aiziet
Latvietis, pieļauju, aiziet salīdzinoši rimti, pieņemdams neizbēgamo samiernieciskāk.
Teiksim tā – citādāk. Dažādu tautību cilvēkiem attieksme pret aiziešanu mēdz atšķirties, tāpēc mūsu aprūpētājas pārzina pat dažādu tautu tradīcijas, jo esam ar tām saskārušies. Bijuši arī nepatīkami gadījumi, jo mūsu lielās kaimiņtautas pārstāvji mēdz būt ļoti rupji. Tāpēc pie viņiem sūtām krievu tautības aprūpētājas, jo zinām, ka tikai viņas varēs šos cilvēkus savaldīt – gan verbāli, gan emocionāli. Kad uzzinām, kā ar viņām runāts, kādos vārdos viņas saukātas, ausis svilst, bet tajā pašā laikā – ko tādā brīdī cilvēkam pārmest? Turklāt zināms, ka tas ir viens no veidiem, kā aizgājējs gūst atvieglojumu.
Protams, visiem ir ļoti grūti samierināties ar nenovēršamo, bet – mūsu senči taču esot mācējuši no šīs dzīves aiziet ar godu. Tam gatavojās laikus – vēl spēka gados sev zārciņu sarūpēja, novietoja bēniņos vai šķūnī. Es to vēl atceros pat no savas bērnības – mums, bērniem, tas zārciņš šķūnī bija baigais bieds!
Saka, cilvēks sāk mirt jau kopš piedzimšanas brīža.
Tā sanāk – mēs piedzimstam, lai nomirtu.
Viedākie no mūsu senčiem esot zinājuši savu nāves dienu, pirms tam pirtī nomazgājušies, apģērbuši goda drānas un apgūlušies gultā...
Tie ir tie laimīgie. Bet, kā saka dakteris Sosārs, paliatīvās aprūpes tēvs Latvijā, ātrā, karaliskā nāvē nomirst tikai 10 % cilvēku. Visi pārējie saskaras ar lielākām vai mazākām grūtībām.
Atgriežoties pie tā, ka tuvinieki negrib atlaist mirstošo, jāsaka, visstingrākā saite ir starp aizgājēju un tiem tuviniekiem – dzīvesbiedru, bērniem –, ar kuriem viņam dažādi iemeslu dēļ bijušas ne tās siltākās attiecības. Un cilvēks mokās, kamēr tās nav izrunātas, nolīdzinātas. Kādu mūsu pacienti uzskatījām par vientuļu, taču atklājās, ka sievietei ir dēls, ar kuru viņa nebija komunicējusi vairākus gadus. Centāmies dēlu sazvanīt, viņš neatbildēja. Sievietes aiziešanas process bija ļoti smags, nācās viņu ievietot paliatīvās aprūpes nodaļā, kur mūsu darbinieces viņu joprojām uzraudzīja. Visi redzēja, ka sievietei jau sen vajadzēja nomirt, bet viņa nevarēja, jo izmisīgi gaidīja dēlu. Kas kosmosā saslēdzās, nezinu, bet viņš ieradās tieši mammas dzimšanas dienā, abi izrunājās, un jau nākamajā dienā sieviete nomira. Līdzīgi notiek daudzos gadījumos. Kad abpusēji piedots, notiek arī abpusēja atlaišana, un tad mirstošais beidzot ļauj nāvei sevi paņemt.
Labajās attiecībās tas noris citādi, tajās atlaist mirstošo savukārt traucē pārlieka pieķeršanās. Bija mums pāris, kurus vienoja ļoti sirsnīgas attiecības, un sieva centās noturēt vīru par visām varītēm. Viņš to saprata un, tā kā vēl bija spējīgs kontrolēt savu stāvokli, kādu dienu atrada iemeslu palūgt sievu aiziet pie ģimenes ārsta. Līdzko viņa izgāja no mājas, vīrietis palūdza mūsu aprūpētāju sevi nomazgāt, ko līdz tam nebija ļāvis. Stundu pēc tam – sievas vēl nebija mājās – viņš nomira. Viņš negribēja sievu sāpināt, bet negribēja arī tikt noturēts vēl ilgāk.
Lūgt palīdzību nav jākautrējas
Ja nāve klauvē pie vientuļa cilvēka durvīm, jūs nodrošināt hospisa aprūpi. Bet kas ar viņu notiks pēc nāves?
Tādos gadījumos, lai cilvēkam nodrošinātu normālas mūža mājas un viņš varētu aiziet, kāda pieskatīts, sameklējam pansionātu, kurā varētu viņu ievietot, taču mūsu darbinieks tāpat viņu uzrauga. Sevišķi onkoloģiskos pacientus, kuriem nāve ir grūta, tāpēc ļoti svarīga ir atsāpināšana. Tagad ir daudz modernu līdzekļu, arī plāksteri, kas pareizi jāuzlīmē noteiktā vietā un jānomaina precīzi pēc noteiktā laika, pretējā gadījumā var tikt ietekmēts pacienta vispārējais stāvoklis. Tātad kādam, vēlams, zinošam cilvēkam, visu laiku jāatrodas blakus mirstošajam. Un neviens jau negrib nomirt vientulībā.
No labdarības organizācijas Hospiss LV mūsu darbā iesaistās daudzi brīvprātīgie, kuri piesakās iet pie slimnīcās mirstošajiem cilvēkiem – lai parunātos, lai kaut mazliet iepriecinātu, aiznesot kādu gardumiņu. Jāsaka gan, daļa brīvprātīgo līdz pirmajai saskarsmei ar mirstošajiem nāvi ir romantizējuši, jo pieņēmuši, ka tas būs līdz asarām aizkustinoši – pasēdēs pie viņiem, paglaudīs roku... Bet nereti jau pēc pirmā apmeklējuma, sajutuši kopējo nāves fonu, kas ne tuvu nelīdzinās iztēlē radītajai ainai, viņi attopas un atzīst, ka pildīt šo misiju tomēr nespēs.
Ir situācijas, kad mājās ir mirstošs cilvēks, bet tuvinieki kautrējas lūgt palīdzību.
No tā nav jākautrējas! Šī nu reiz ir situācija, kurā nevajag lepoties ar pacietību, varēšanu nest uzkrauto nastu – tuvinieka aprūpi – līdz galam. Tas ir ļoti smagi, un mums skolā nemāca, kā mirstošo aprūpēt un kas notiek tad, kad cilvēks mirst. Tad kāpēc gaidīt līdz brīdim, kad, noraugoties šajā procesā, paši sāksiet jukt prātā?
Ļoti labi atceros laiku, kad mira mana vecāmāte. Mājās bija elle... Ar prātu apzinies, ka cilvēks mirst, bet mieru neliek doma, ka viņam ir slikti, un tik ļoti gribas palīdzēt. Tikai pats nevari, sauc ātro palīdzību. Es vienā dienā saucu trīs reizes, jo mēs tiešām jau jukām prātā. Vecaimātei bija ļoti smaga demence, apziņa bija tik traucēta, ka viņa vairs nesaprata, ka nespēj staigāt, tāpēc naktīs sadomāja pati iet uz tualeti, bet izkrita no gultas, salauza degunu, pārsita pieri... Tad kliedza, bet mēs nesapratām, aiz sāpēm vai kaut kā cita. Ātrie šādā situācijā arī neko nevarēja palīdzēt, turklāt mediķi pēc visiem algoritmiem saprata, ka vecāmāte jau mirst. Tad ko darīt – vest uz slimnīcu, lai nomirst tur? Bet varbūt nomirst vēl ceļā? Tāpēc viņi vest atsakās. Kad pēdējo reizi izsaucu ātros, tomēr izlūdzos, lai aizved. Pēc četrām stundām atskanēja zvans – lai braucot pakaļ, slimnīcā viņu nepaturēšot. Un tad ģimene ar mirstošo paliek viena, bet tāda situācija ir ļoti biedējoša. Tāpēc, saņēmusi šogad pirmo zvanu, jau pēc zvanītājas balss sapratu – sieviete, kurai mājās mira mamma, ir izmisumā un vairs nezina, ko darīt. Es šo izmisumu vienkārši atpazinu.
Jūsu darbs nav viegls. Droši vien pienāk brīdis, kad pašiem vajag aprunāties ar psihologu.
Supervīzijas mūsu darbiniekiem ir obligāta prasība, jo ikdienas darba smagums ir jānorunā nost, to nedrīkst nest līdzi uz mājām.
Arī no sevis tas kaut kā jādabū laukā...
Ziniet, neviens no mums te nav nejauši. Tie, kas šī procesa psihoemocionālo smagumu nav spējuši izturēt, no darba ir aizgājuši, bet palikušajiem acīmredzot ir sava pieredze un izpratne gan par miršanas procesu, gan nāvi, gan to, kāpēc mūsu darbs ir tik nepieciešams. Mums ir brīnišķīgs kolektīvs – jau atnākuši uz darbu, mēs visu norunājam nost.
Kamēr nav pieredzēta situāciju, kad līdzās kāds mirst, viss šķiet ļoti vienkārši – cilvēks nomira, lieciet viņam mieru un paši liecieties mierā!
Tieši tā, jo par radinieku vai paziņu nāvi mēs parasti uzzinām, kad kāds piezvana un to pasaka, bet tas, kā viņš mira, visbiežāk paliek nezināms. Lielākā daļa cilvēku, apmēram 70 %, nomirst slimnīcās, kaut gan grib aiziet mājās, un Hospiss Māja mērķis ir šo procentuālo sadaļu pagriezt otrādi – lai 70 % mirst mājās, 30 % speciāli nodrošinātā vietā. Kā jau teicu, mēs baidāmies no nāves un, lai noņemtu no sevis psiholoģisko nastu, ko mājās rada nāves klātbūtne, saucam ātro palīdzību, lai ved slimo uz slimnīcu. Bet vai tas ir pareizi? Tagad, strādājot Hospiss Māja, labi saprotu, ka es, saukdama ātro palīdzību savai vecaimātei, darīju viņai pāri. Cilvēkam jāļauj nomirt tad, kad viņam jānomirst. Ārsts no pēdējās izsauktās ātro brigādes man atklāti pateica, ka miršanas process ilgs vēl divas nedēļas, un tā arī bija.
To tiešām var noteikt?
Jā, var. Medicīnā ir zināmi simptomi, kas liecina par nāves tuvošanos. To uzrāda algoritmi, pasaka priekšā pieredze. Aprūpētājas, medmāsas un ārsti šo brīdi spēj prognozēt ļoti precīzi, pat pa stundām. Par to, ka cilvēks pēdējās dienas, dažs – pēdējās stundas būtībā vairs neatrodas šeit, vēsta izmaiņas, kas notiek pacienta organismā.
Atslēgas vārdi – pieņemšana un piedošana
Austrumos, kā jau runājām, nāvi pieņem viegli. Budistu bēru ceremonija ir iespēja paust līdzjūtību un ar prieku pavadīt mirušā dvēseli ceļā uz nākamo dzīvi. Vērojot no malas, tā pat līdzinās svētkiem. Savā ziņā tā arī ir – cilvēks beidzot ir atpestīts un dodas uz dvēseles mājām.
Tikai mums šī izpratne kaut kur pa ceļam ir pazudusi. Raudāt, dziļi un ilgi sērot mums liek egoisms. Bet! Padalīšos ar savu rūgto pieredzi – četras dienas pēc dzemdībām nomira mans bērniņš. Man tā bija ļoti traumatiska pieredze, jo nebija neviena, ar ko par to parunāt. Tuviniekiem tādā situācijā nav resursu, jo viņiem tā ir tikpat traumatiska pieredze. Tagad jau varu par to runāt, bet, pirms nebiju izgājusi sērošanas terapiju, gandrīz trīsdesmit gadu tā man bija tabu tēma. Un ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka apkārtējie nezina, kā šādās situācijās reaģēt, kā runāt, kā izturēties pret cilvēku, kurš piedzīvojis tādu zaudējumu, tāpēc labāk no viņa izvairās. Es to sapratu ļoti ātri. Kā arī – ja gribu uzturēt kontaktu ar draugiem, paziņām, man viņiem jāliek justies ērti, kas nozīmēja savu sēru apslēpšanu. Tātad būtībā es vairāk domāju par viņiem, nevis par sevi, bet tas man laupīja iespēju zaudējumu izsērot, es to noslēpu un nēsāju dziļi sevī. Tikai pēc sērošanas terapijas iziešanas sapratu, ka beidzot notikušo esmu pieņēmusi. Ir kļuvis daudz vieglāk. Ja to nevar, sērošana turpinās visu mūžu.
Atvaino, bet – kāpēc bērniņš nomira?
Priekšlaicīgas dzemdības un... tā sanāca. Bet šī dzīves daļa mani ļoti ietekmēja un veidoja. Un man šķiet, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši, katra situācija, katrs notikums uz kaut ko ved. Arī mana nonākšana Hospiss Māja nav nejaušība, kaut kāds uzdevums man ir dots. Varbūt tāpēc es šeit jūtos ļoti brīvi, nekāds smagums mani nenospiež. Bet varu pačukstēt, ka daudzi mūs visus uzskata par ļoti jocīgiem cilvēkiem, kuri pinas ar nāvi, taisa savu melno biznesu. Feisbukā tādu komentāru ir gana daudz. Tikai ko tad tu, komentētāj, esi sadomājies – ka pats nekad nemirsi? Un ja tev, gaidot pēdējo stundiņu, būs pagalam slikti, pie mums pēc palīdzības nevērsīsies? Vērsīsies! Jautājums tikai, kurā brīdī tu atzīsi, ka nāve tuvojas, un to pieņemsi. Pieņemšana, piedošana ir atslēgas vārdi, kas grozās ap šo notikumu.
Daudziem šķiet, ka hospiss ir aktuāls tikai veciem cilvēkiem.
Tas ir maldīgs uzskats – mūsu jaunākajam pacientam, aizejot tai saulē, bija 19 gadu. Diemžēl slimības un nāve nešķiro jaunos un vecos. Slimo daudz jaunu cilvēku, tikai par viņu pēdējām grūtajām dienām runā vēl mazāk nekā par vecu cilvēku nāvi. Mūsu pakalpojums pieejams cilvēkiem no 18 gadu vecuma, bet ar tādu nosacījumu, ka viņi nav bijuši Bērnu slimnīcas paliatīvās aprūpes uzskaitē.
Hospiss Māja pakalpojums pieejams tikai Rīgā?
Mēs to nodrošinām Rīgas labajā krastā, Ropažu, Salaspils, Ādažu, Saulkrastu un Siguldas novados. Pārējā Latvijas teritorija sadalīta citiem šī pakalpojuma sniedzējiem. Jāpiebilst arī, ka smagi slimo hospisa aprūpe mājās valstij izmaksā divas reizes lētāk nekā slimnieka ievietošana un uzturēšana slimnīcu specializētajās nodaļās. Turklāt slimnīca tiešām nav tā vieta, kur lēnām mirt nāvei jau nolemtam cilvēkam. Tāpēc esam patiesi gandarīti gan par savu darbu, gan par panākto – no šī gada mūsu pakalpojums ir valsts apmaksāts.
Pieredzē par sadarbību ar Hospiss Māja dalās Ilze Cihovska, kura šo pakalpojumu izmantojusi divas reizes.
“Pagājušais gads man bija ļoti smags. Tā sākumā aizgāja māsa, vasarā – mamma... Un jāatzīst vien ir, ka ir situācijas, ar kurām, lai kā cenšamies, paši saviem spēkiem galā netiekam. Bet, ja tiekam, pēc tam sabrūkam paši. Mani no tā noteikti paglāba Hospiss Māja darbinieki.
Māsa ilgi cīnījās ar audzēju galvā. Darīju visu, lai varētu būt viņai līdzās, pavadīju uz ķīmijterapiju. Tomēr māsai nācās iegult slimnīcā, bet ārsti drīz vien darīja zināmu, ka palīdzēt vairs nav iespējams. Kad māsa jau bija ievietota paliatīvajā aprūpē, viņas dēls, domādams, kā labāk mammai palīdzēt, sazinājās ar Hospiss Māja, un mēs, ilgi nedomājot, atvedām māsu mājās. Viņu atsūtītā medmāsiņa mūs jau sagaidīja. No novembra līdz pat māsas aiziešanas dienai janvārī kopā ar mums bija aprūpētāja Svetlana, vienkāršāk – Sveta. Pa šo laiku viņa kļuva par mūsu ģimenes cilvēku. Tāpat arī Olga, kura vasarā divas nedēļas aprūpēja mammu; mamma aizgāja ātri. To, protams, veicināja arī nesen pārdzīvotais meitas zaudējums. Līdz tam mamma turējās kopā ar mani, noklusinot pašas vainas – diabētu un nieru mazspēju, kam sekoja aizkuņģa vēzis. Pēc tam visas vainas strauji uzviļņoja. Arī vecums jau bija cienījams, 86 gadi.
Jāatzīst, pateicoties Svetai, mammas aiziešanu pārdzīvoju jau daudz vieglāk, jo caur Svetas stāstīto un ar viņu pārrunāto biju sapratusi, ka notiekošais jāpieņem. Man vairs nebija bail sastapties ar nāvi aci pret aci. Tāpat Sveta māsas kopšanas laikā man paguva dot daudz neatsveramu padomu, piemēram, ka nevajag uzbāzties mirstošajam ar zupas bļodu, jo viņa ķermenim jāļauj attīrīties; kā izturēties pret mirstošu cilvēku un par ko ar viņu runāt. Un tā līdz pat apbedīšanas organizēšanai. Olga mammas aprūpēšana laikā gan vārdos, gan darbos to visu tikai apstiprināja. Man vēl pavisam svaigā atmiņā, kā mēs trijatā pārskatījām albumus... Pateicoties aprūpētāju padomiem un dzīvesziņai, es, mammai aizejot, mierīgi varēju skatīties viņai acīs, turēt viņas roku un uz mammas nožēlu, ka viņa man uzkrāvusi sevis kopšanu, smaidot atbildēt – tu taču mani, kad biju maziņa, arī mazgāji un kopi!
Tāpēc Hospiss Māja darbiniekiem no visas sirds saku paldies! Jūs darāt mirstošajiem un viņu tuviniekiem ārkārtīgi nepieciešamu un tiešām svētīgu darbu!”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
Citi šobrīd lasa
