Aizvadīts jaunā mācību gada pirmais mēnesis, un vecāku praktiskās rūpes par skolas somas saturu un tērpu ir pastūmušas malā pārdomas par to, kā atvasei šogad veiksies skolā, kādas būs attiecības ar pedagogiem un klases biedriem, kādas būs sekmes un cik reižu šogad būs jādodas uz skolu, lai šķetinātu sava vai citu bērnu uzvedības problēmas.
Sanatorija vai cietums
Vācot viedokļus par bērnu uzvedību, aptaujāju vairākus pirmsskolas un vispārizglītojošo mācību iestāžu pedagogus. Viņi visi atzina, ka kaut reizi ir saskārušies ar bērnu, kura uzvedība neiekļaujas nekādos rāmjos un kurš terorizē ne vien skolas biedrus, bet arī pedagogus. Uzklausīju stāstu par gadījumu, kad šāda mežonēna dēļ uz bērnudārzu vajadzējis izsaukt pašvaldības policiju. Dzirdēju arī atvieglotu nopūtu par to, ka šāds problēmbērns dzīvesvietas maiņas dēļ pārceļas uz citu bērnudārzu.
Izklausās neticami, taču tas ir fakts – emocionālā un fiziskā vardarbība mācību iestādēs pieaug, arī pirmsskolas vecuma bērnu vidē. To jau pirms jaunā mācību gada apliecināja arī tiesībsargs Juris Jansons. Secinājumu, ka vardarbība ir diezgan bieža parādība, viņš pamatoja ar sūdzību skaitu. Tādas saņem arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Taču bieži vien informācija par bērnu nelāgo uzvedību un tās sekām – emocionālu vai fizisku vardarbību – tālāk par mācību iestādes sienām netiek. Un varbūt nevajag ar’! Tomēr bažas rada tiesībsarga atzītais – skolas un to pārstāvji īsti nemāk šos jautājumus risināt. Un tas skan biedējoši, ņemot vērā nodeldēto teicienu, ka bērni ir mūsu nākotne.
Aptaujāto vecāku stāsti gan ir atšķirīgi. Kāds par emocionālo un fizisko vardarbību izglītības iestādēs pa īstam aizdomājies tikai pēc bēdīgi slavenā Jaunjelgavas gadījuma, jo paša bērni skolā jūtoties kā sanatorijā. Cits par ko tādu dzirdējis no bērniem, bet kāds, atceroties savas skolas gaitas un tolaik piedzīvoto, skolu salīdzina ar cietumu, kur valda savi noteikumi, kas ir jāievēro un kur katram pašam jācīnās par izdzīvošanu. Dzirdēju arī viedokli, ka bērni, kas rada galvassāpes vecākiem un pedagogiem, sarežģī dzīvi arī tiem bērniem, kuru uzvedībai nav ne vainas. Kāds pat piekrītoši citēja amerikāņu agnostiķi Robertu Ingersolu: “Skola ir vieta, kur slīpē bruģakmeņus un bojā dimantus.”
Nepaklausība nav slimība
Tā laikam ir aksioma – lai rastu risinājumus, jāzina cēloņi. Un vispirms ir jāsaprot, kas nosaka cilvēka uzvedību. Speciālisti uzskata, ka cilvēka uzvedības pamatā ir piecas personības iezīmes: iedzimtais temperaments, vecums, stress, emocionālie faktori un vērtību sistēma. Ļoti liela nozīme ir arī situācijai, kurā cilvēks nokļuvis un kura nenoliedzami ietekmē viņa izpausmes. Un labā ziņa ir tā, ka uzvedību var iemācīt un mainīt, mainot vides un sociālos apstākļus.
Runājot par bērnu uzvedību, ir svarīgi atšķirt un nošķirt uzvedības problēmas no traucējumiem. Uzvedības problēmas ir uzvedības normu pārkāpumi, piemēram, nepaklausība, trokšņošana, kaušanās vai apsaukāšanās, uzvedības traucējumi ir klīniski pamatoti traucējumi, kurus nepieciešams medicīniski diagnosticēt un ārstēt. Vecākiem parasti ir grūti pieņemt to, ka viņu bērna uzvedības traucējumiem varētu būt psihiskās veselības, neiroloģiski vai citi cēloņi. Vecāki atsakās meklēt neirologa, psihoterapeita vai psihiatra palīdzību, viņi meklē vainīgos – citus bērnus, pedagogus, bet cieš no tā visi – skolas biedri, vecāki, skolotāji un visvairāk pats bērns. Šoreiz – par uzvedības problēmām, to cēloņiem, sekām un risinājumiem.
Bērns kā vecāku spoguļattēls
Nepaklausības, trokšņošanas, emocionālās vai fiziskās vardarbības cēloņi allaž meklējami ģimenē, un ne vienmēr tā ir nelabvēlīga. Par to ir pārliecināts bērnu psihiatrs Gunārs Trimda: “Agresija vai dusmas pirmām kārtām ir aktivitāte. Tur var likt vienādības zīmi. Kad dusmas ieliekam agresīvās darbībās – verbālās vai fiziskās –, tā jau ir agresija. Aristotelis teicis, ka ir jādusmojas īstajā vietā, īstajā laikā, uz īsto cilvēku, ar īsto mērķi un īstajā mērā. Mums gan tā ne vienmēr sanāk. Mēs krājam, krājam, krājam, atnesam mājās un izgāžam – kā tajā dāņu karikatūrista Herlufa Bidstrupa zīmējumā.” Lai gan Bidstrupa karikatūrā atainotajā dusmu ķēdē jeb domino efektā neparādās bērns, reālajā dzīvē viņš tur ir.
Sākumā bērna emocijas nav diferencētas, skaidro Gunārs Trimda. Bērns jūt satraukumu, un no tā viņu var atbrīvot tikai vecāki, izlaižot šo satraukumu caur sevi un atdodot atpakaļ ar skaidrojumu. Bet mūsdienās bieži vien ir tā, ka vecākiem ir pārpārēm savu emociju, un, atnākot mājās no darba, bērna izjūtas tikai pastiprina pašu negatīvās emocijas, bet to reti kurš spēj izturēt. Vīrieši parasti norobežojas, aizverot istabas durvis vai uzrūcot, lai liek mierā, savukārt sievietes mēdz būt ekspresīvākas, viņas var arī sakliegt.
Bērnu psihiatrs min gadījumu no savas prakses: “Atnāk pie manis puika, mamma un vecāmamma. Dāmas sūdzas, ka bērns bez redzama iemesla kaujas, lamājas, dusmojas, un man, paskatoties uz šīm sievietēm, gribas darīt to pašu. Kāpēc? Jo viņas katru reizi, kad bērns izrāda vēlmi izteikties, apklusina viņu. Emocionāli nožņaudz. Turklāt dara to publiski, apkārtējiem dzirdot, ar frāzēm: “Turi muti, tagad es runāju!” Šim bērnam nav ļauts izpausties pat ārsta kabinetā, un nav grūti iedomāties, ka ikdienā ir tāpat. Viņu nolīdzina līdz ar zemi! Es viņa izpausmes saprotu. Cenšoties iejusties bērna ādā, nostājoties viņa pusē, ir skaidrs, ka viņš cenšas kaut kā dot pretī un reaģēt. Caur savu uzvedību viņš protestē, cenšoties parādīt, ka šāda kārtība viņu neapmierina. Tas, nenoliedzami, ir labāk nekā klusēt, krāt sevī, līdz kādā brīdī tas, gribi vai negribi, nāks ārā un, nedod Dievs, tādā veidā kā Amerikā, kad bērns paņem tēva bisi un nošauj skolotājus un skolas biedrus.”
Dakterim ir arī maigāki piemēri, piemēram, par izlutinātiem bērniem, kas auguši visatļautībā. Nonākot bērnudārzā, viņi nesaprot, kāpēc pēkšņi ir jāievēro kaut kāds režīms, kāpēc ir jādalās ar rotaļlietām, kāpēc ir jāklausa audzinātāja. Bērns, protams, protestē. Un protestē, kā nu māk.
“Ja tēvs ir vardarbīgs, viens no aizsargmehānismiem, kuru ir vairāk nekā četrdesmit, ir identifikācija ar agresoru. Zēns identificējas ar tēvu, viņā jau sēž gatavība atbilstošā situācijā iesist kādam. Un, ja viņš redz, ka atnāk Pēteris un iesit Jānim, viņš to uztver kā atļauju šādai rīcībai, šādam konfliktu risināšanas veidam. Taču, ja bērnā nav noslieces uz pāridarījumu, Pētera un Jāņa kautiņš viņā neveicinās agresiju,” skaidro psihiatrs, piebilstot, ka vecākiem jādomā pašiem par sevi un par to, kādu paraugu viņi rāda atvasēm.
Apdraudēta ir psihe, sekmes un nākotne
Ja bērns pēc dabas ir introverts, viņš tā arī paliek ar savu satraukumu un trauksmi. Viņš neprotestē, toties visus pārdzīvojumus krāj, liek vienā kaudzītē, kura ar laiku pārtop psihoemocionālās spriedzes kalnā, kas var novest pie aleksitīmijas, proti, nespējas izteikt vārdos savu emocionālo stāvokli un atpazīt vai atšķirt emocijas. Šādi cilvēki nejūt atšķirību, piemēram, starp trauksmi un sliktu garastāvokli vai uzbudinājumu un nogurumu.
Ja bērns ir atvērts, viņš mājās iegūto bagāžu katru dienu kopā ar mācību grāmatām stiepj līdzi uz skolu, kur tad arī cenšas atbrīvoties no šīs nastas. Lai gan atbrīvošanās veidi ir dažādi, tos vieno apzīmējums – uzvedības problēmas.
Zinātniski ir pierādīts, ka daudzveidīgās bērnu uzvedības problēmas – antisociāla uzvedība, agresija, vardarbība un disciplīnas pārkāpumi – samazina sekmes un spēju realizēties. Turklāt tas attiecas ne vien uz problemātiskajiem bērniem, bet arī uz viņu skolas biedriem.
Akadēmiskie pētījumi liecina, ka bērni, kam jau agrīni ir nosliece uzvesties antisociāli, vēlāk ar lielāku varbūtību iesaistās kriminālās darbībās, kļūst par bezdarbniekiem, iegūst zemāku izglītību, nespēj izveidot ilgstošas attiecības un uzņemties atbildību. Un, ja šāds cilvēks rada pēcnācējus, veidojas apburtais loks – ģimenē ir ne tikai 3. klases skolēns, bet arī psiholoģiski nepieaudzis, 3. klases līmenī iestrēdzis tēvs vai māte, kas nav gatavs sadarbībai ar bērnu. Šādiem vecākiem bērni atkarībā no temperamenta vai nu kļūst nomākti un bez iniciatīvas, vai agresīvi.
Skola kā uzvedības korekcijas platforma
“Pat ja ģimenē nav noteikumu, skolotājs un skola var kaut ko mainīt,” ir pārliecināta Latvijas Universitātes asociētā profesore Linda Daniela. Un viņai ir spēcīgs arguments – pagājušajā mācību gadā piecpadsmit Latvijas pašvaldību 39 izglītības iestādēs īstenotā programma Atbalsts pozitīvai uzvedībai. Tās laikā skolotājiem izskaidroja, kā secīgi jārīkojas uzvedības problēmu gadījumos, kā tās jārisina, iesaistot citus skolas darbiniekus tikai galēji sarežģītos un ārkārtas gadījumos.
Programmā iesaistīto bērnu vecāki atzina, ka viņu atvasēm paaugstinājās empātijas spējas. Tas nozīmē, ka skolēni ir apguvuši uzvedības pašregulācijas prasmes – iemācījušies sociāli pieņemami paust savas emocijas, tostarp dusmas un prieku. Viņi labāk prot iejusties cita cilvēka sajūtās un situācijās.
Apkopojot programmas rezultātus, atklājās, ka, uzlabojoties skolēnu uzvedībai, uzlabojās sekmes. Tāpat labākas kļuva skolotāju un skolēnu attiecības, arī pašu skolēnu un pedagogu savstarpējās attiecības, tādējādi pozitīvi ietekmējot visas skolas emocionālo gaisotni.
Emocionālais klimats skolā ir viens no būtiskākajiem faktoriem cīņā ar bērnu uzvedības problēmām. Protams, skolotāji, kas rada šo gaisotni, arī ir tikai cilvēki ar savām ikdienas rūpēm un bažām, taču spēja to visu atstāt aiz mācību iestādes durvīm ir šīs profesijas īpatnība, kāds varbūt teiktu vēl skarbāk – obligāta nepieciešamība. Turklāt izsenis skolotājs ir bijis tas, kurš līdz ar prāta intelektu līdzdarbojas emocionālā intelekta attīstīšanā. Skolotājs iemāca ne vien Raiņa dzeju, Pitagora teorēmu vai Ņūtona likumus, viņš iemāca arī pazīt, pārvaldīt un regulēt savas un apkārtējo emocijas, kas savukārt uzlabo savstarpējās attiecības.
Bailes, neziņa un nevēlēšanās
Lai pedagogs veiksmīgi tiktu galā ar nepaklausīgu, rupju vai agresīvu bērnu, ir nepieciešams skaidri apzināties rīcības plānu atbilstošā situācijā. Un tā Latvijā ir lielākā problēma. Kā uzskata Linda Daniela, valsts skolotājiem ir devusi vairākus instrumentus, taču daudzi par to lietošanas iespējām neko nezina: “Laiks, kad bērnam ir tiesības, bet nav pienākumu, ir pagājis, taču liela daļa skolotāju, kas to visu ir piedzīvojuši, joprojām palikuši pie šīs pārliecības.”
Asociētā profesore atceras, ka, mainoties valsts iekārtai, tika pieņemts Bērnu aizsardzības likums, kas patiesi paredzēja, ka bērniem ir ļoti daudz tiesību, mazāku uzsvaru liekot uz pienākumiem. Nu jau Bērnu aizsardzības likums ir vairākkārt grozīts, un tajā ir iekļauti mehānismi, kā ierobežot bērna visatļautību, nosakot, ka arī viņam ir pienākumi.
“Daudzi skolotāji ir piedzīvojuši inspekcijas, pārbaudes, sūdzības, draudus, viņos ir krājies sarūgtinājums, kas arī uztur priekšstatu par bērnu neaizskaramību. Skolotājs jau tā ir noslogots, tāpēc no viņa nevar prasīt, lai viņš sekotu līdzi visām likumu izmaiņām,” skaidro pētniece, uzsverot, ka patlaban likumdošana no pašvaldībām pieprasa atbalstu skolotājiem un skolām. Nepieciešamības gadījumā skolai jāpiešķir speciālists. Arī vecākiem ar likumu ir noteikti pienākumi gan pret savu bērnu, gan skolu.
“Ja mēs to visu sabalansētu, situācija mainītos. Sāksim kaut vai ar skolas noteikumiem, kurus izstrādā pati mācību iestāde un kuri ir jāievēro gan bērniem, gan viņu vecākiem. Tas nenozīmē – ja ir noteikumi, tad ir stingrība un nav radošuma. Nē, tas to nenozīmē! Noteikumi nozīmē, ka, piemēram, ienākot skolā, mēs sasveicināmies. Es bieži vien piedzīvoju, ka students, ienākot pie manis kabinetā vai auditorijā, uzreiz klāj vaļā savu vajadzību, bet “Labdien!” izpaliek. Jā, tas nāk no ģimenes, jā, tā ir elementāra pieklājība, bet, ja bērns to nezina, skolā taču to varam iemācīt. Muļķīgi būtu konstatēt faktu, ka tas nāk no ģimenes, un neko nedarīt,” spriež Linda Daniela.
Viņa ar nožēlu atzīst, ka Latvijā šī sistēma pagaidām ir tikai uz papīra. Taču tā ir darboties spējīga! Latvijas Universitātes asociētā profesore norāda uz iepriekš minēto atbalsta programmu, kas ļāvusi skolām izveidot strādājošu sistēmu: “Tas nenozīmē, ka problēmu vairs nav, tas nozīmē, ka ir skaidrs mehānisms, kā ar tām cīnīties.” Un, izrādās, ir arī līdzeklis pret tiem vecākiem, kuru atvase terorizē klasi, bet kuri atsakās to atzīt. Ja skola saskaras ar vecāku nevēlēšanos sadarboties, likums pieļauj piesaistīt bāriņtiesu, kura vecāku negribēšanu sadarboties var ietekmēt, lai panāktu bērnu tiesību ievērošanu. Visu bērnu! Ne tikai to, kam ir uzvedības problēmas, bet arī to bērnu, kam šīs problēmas rada kāda veida apdraudējumu.
Arī bērnu psihiatrs Gunārs Trimda atzīst, ka atslēgas vārds ir gribēt – gribēt saskatīt problēmu, gribēt to atrisināt, gribēt meklēt bērnam labāko risinājumu. Savukārt pedagogam dažkārt negribas atklāt sarežģījumus, jo viņš baidās – kāds var padomāt, ka viņš nav gana profesionāls. Ir arī direktori, kas visu situācijas smagumu uzkrauj pašiem pedagogiem. Un te nu vietā ir atgādinājums pedagogiem, ka arī viņiem nenāktu par ļaunu zināt savas tiesības un normatīvos aktus, kas tās nosaka.
Nedrīkst aizmirst arī cilvēcisko faktoru. Palīdzēt bērnam ar uzvedības ķibelēm vai izlikties tās neredzam bieži vien ir sirdsapziņas jautājums vai Zālamana lēmums. To, starp citu, var pieņemt arī tie vecāki, kuru atvasēm ar uzvedību viss ir kārtībā, bet kuri no saviem bērniem regulāri dzird par kādu klases vai grupiņas problēmbērnu. Un lai šaubīgos iedrošina bērnu psihiatra pieredze: “Dažkārt nevajag saukt ne policiju, ne vecākus, jo pietiek ar speciālistu. Pats biju liecinieks, kā divi puiši sakāvās. Mēs ar skolas psihologu un abiem puišiem pusstundas laikā noskaidrojām, kas notika, izanalizējām situāciju, konfrontējām viņu sajūtas, un puiši beigās iedeva viens otram pieci, un konflikts bija atrisināts.”
Īsa pamācība bērnu audzināšanā
Sliktākais šajā stāstā ir tas, ka vecāku un pedagogu kļūdas var dārgi maksāt bērnam. “Problēmas bija gan padomju laikos, gan tagad, tikai ir mainījušās izpausmes. Agrāk cilvēki bija emocionāli noslēgti, savukārt mūsdienās – emocionāli atvērti. Esam iekrituši otrā galējībā. Bērni var darīt visu, viņiem vairs nav pienākumu, nav arī robežu. Agrāk tās robežas bija pārāk stingras, tagad – pārāk vaļīgas. Jāmeklē zelta vidusceļš,” iesaka Gunārs Trimda, minot piemēru par brutālas robežas nospraušanas sekām: “Atnāca pie manis zēns un viņa tēvs. Puika skolā iet pa gaisu, tēvs ir neizpratnē. Viņaprāt, dēlam problēmām nevajadzētu būt, jo skaidri ir pateikts, ko drīkst un ko nedrīkst. Ar tādu attieksmi bērna audzināšanā nekur tālu netiksi!”
Speciālisti gan vecākiem, gan pedagogiem iesaka nekrist panikā, ja gadās pieredzēt nelāgu uzvedību, un vēsu prātu izvērtēt notikušo. “Protams, katram gadījumam vajadzīga individuāla pieeja, taču der atcerēties, ka bērnu ar uzvedības problēmām nevajag kaunināt publiski. Viņš jāaicina uz sarunu, jāizrunā notikušais aci pret aci. Piemēram, fiziskas vardarbības gadījumā nevajag prasīt, kāpēc tu siti, bet gan – kas notika, un caur šo sarunu mācīt bērnam atpazīt savas un citu emocijas,” skaidro psihiatrs.
Viņa ieteikums pieaugušajiem – uz bērna destruktīvu rīcību nereaģēt ar frāzi: “Nedari tā!” “Mums ir jāpiedāvā uzvedības vai rīcības alternatīva. Man patīk metafora par cilvēku, kurš jau iebāzis galvu cilpā, bet vēl stāv uz ķeblīša. Ja vēlamies viņus glābt, mēs nedrīkstam izsist zem viņa kājām ķeblīti, mums jāpiedāvā kaut kas cits, kas viņu noturēs un neļaus cilpai sarauties. Šis ķeblītis var būt jebkas – pieaugušajiem alkohols, narkotikas un azartspēles, bērniem – kaušanās un lamāšanās. Mēs nedrīkstam izsist ķeblīti, nenoliekot neko vietā. Mēs varam to nomainīt pret kaut ko citu vai arī mēģināt atbrīvot cilvēku no cilpas,” skaidro Gunārs Trimda.
Viņš, tāpat kā Linda Daniela, atzīst: gan no psiholoģiskā, gan pedagoģiskā viedokļa var būt gadījumi, kad par problēmu jārunā publiski. “Audzinošais mirklis ir ļoti svarīgs, taču vienmēr ir jāizvērtē sekas. Reāls stāsts – 3. klases meitene pēc fizkultūras stundas meiteņu ģērbtuvē atklāj, ka ir pazudušas viņas bikses. Skaidrs, ka tās ir noslēpusi kāda klasesbiedrene. Meitene izstāsta notikušo skolotājai, kura sasauc visu klasi, arī zēnus, un prasa – kurš paņēma bikses? Tie, kas nezināja, ka meitene ir palikusi bez biksēm, tagad to uzzināja. Kur bija skolotājas kļūda? Viņai šis gadījums bija jāatrisina, individuāli runājot ar cietušo un pārējām meitenēm, nevis publiskojot tik delikātu lietu, par kuru pārējie, visticamāk, meiteni ķircināja vēl ilgi,” stāsta profesore. Apsveicami, ka skolotāja nebija vienaldzīga, bet peļami, ka pietrūka ētisko zināšanu.
Linda Daniela skolotājiem iesaka iedarbīgu metodi, kā samazināt bērnu uzvedības problēmas. Viņa bērnudārzu audzinātājus un skolotājus aicina vērot bērna izdarības un veidot pierakstus, fiksēt izpausmes un apstākļus, proti, vai tas notika no rīta vai pirms promiešanas, pirms vai pēc gulēšanas, pirms vai pēc ēšanas. Šīs piezīmes var palīdzēt saprast bērna rīcības iemeslus un palīdzēt speciālistiem, kuri ikdienā nav kopā ar bērnu, analizēt problēmas cēloņus un meklēt to risinājumus.
Abi speciālisti arī atgādina – ja bērna uzvedības problēmu cēlonis meklējams ģimenē, kur pret bērnu lieto fizisku spēku, neiejaukšanās nozīmē šāda ģimenes modeļa akceptēšanu. Mēs bērnam dodam ziņu, ka viņam ar to jācīnās pašam.
Andra Ceriņa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock, no privātā arhīva
Citi šobrīd lasa
