Paliks Amerikā
Hokeju Ivanāns sāka spēlēt septiņu gadu vecumā Salaspilī, bet ASV nokļuva 16 gadu vecumā. Pirmais gads Amerikā bijis ļoti smags – Raitis skaitījis katru dienu, cik palicis līdz braukšanai uz mājām. Turklāt sezonas starplaikos latvietis strādājis gadījuma darbus, lai būtu par ko izdzīvot. Ar laiku pie grūtībām pieradis, bet jaunajā vidē iejusties palīdzējusi sastaptā amerikāņu meitene Dārsija, ar kuru pirms septiņiem gadiem Ivanāns sapazinies, sācis dzīvot kopā un pirms trim gadiem apprecējies. „Dzīve nostabilizējās – tiku NHL, un pienāca laiks arī apprecēties,” intervijā „Kas Jauns” pasmaida hokejists.
Ivanānam Čikāgas pievārtē ir māja, kur Raitis ar sievu uzturas vasarās, bet hokeja sezonas laikā abi dodas uz Losandželosu, kur īrē dzīvokli. „Hokejistu dzīve ir grūti prognozējama – te vienu gadu spēlē vienā klubā, te citā – Amerikas otrajā galā. Un tāpēc jau neiešu pārdot māju, labāk sezonas laikā īrēt dzīvokli,” paskaidro Raitis, atzīstot, ka Losandželosa tomēr viņam ne visai patīkot – dārga pilsēta, daudz cilvēku, ielās vienmēr sastrēgumi.
Vaicāts, kā tiek pavadīts brīvais laiks, Ivanāns smejas: „Dzīvoju kā jau klasisks amerikānis – katru dienu laistu un kopju piemājas mauriņu.” Vēl viņš labprāt apmeklē kino, uzspēlē galda tenisu (mājās pat ir tenisa galds), bet visvairāk aizraujas ar golfu – pie mājām Čikāgā ir vairāki golfa laukumi un vasarā Raitis tajos pavada katru dienu. „Man ļoti patīk golfs. Un arī rezultāts nav no tiem sliktajiem,” stāsta hokejists,
Raitis Ivanāns neslēpj, ka turpmāko dzīvi viņš saistīs ar ASV un Latvijā neatgriezīsies. Taču katru vasaru viņš cenšas atbraukt uz dzimteni. Brīvdienas Latvijā Ivanāns pavada, tiekoties ar draugiem un radiem. Vienā no vasarām Raitis devies uz Latgali, no kurienes cēlušies viņa vecāki. „Tad kārtīgi izdzīvojos pa laukiem, pamakšķerēju Aglonas apkārtnes ezeros... Patīk tāda atpūta. Bet, esot Rīgā, braucu uz jūrmalu uzspēlēt pludmales volejbolu, kā arī neaizmistu par treniņiem – katru dienu eju uz trenažieru zāli.”
Kautiņus sarunā
Raita Ivanāna auguma parametri ir hokejistam diezgan netipiski – viņš drīzāk atgādina kādu bokseri vai kultūristu, turklāt viņam ir 47. (!) pēdas izmērs. Raitis gan atzīst – muskuļu uztrenēšana bijis vienīgais veids, kā izkarot vietu hokeja elitē. „Nebija jau tā ¬— kā atbraucu uz Ameriku, tā uzreiz hokeja laukumā sāku kauties. Kad iepazinu Amerikas hokeja stilu, sapratu, ka vislabāk varu izcelties ar spēka spēli. Tāpēc pirms gadiem septiņiem cītīgi sāku apmeklēt trenažieru zāli – pieņēmos augumā, spēkā,” atceras Raitis.
Raitis komandā ir „policists”, tāpēc viņa uzdevums ir ne tikai spēlēt hokeju, bet vajadzības gadījumā arī izkauties, aizsargāt komandas līderus. Dūres tiek izvicinātas vairākos gadījumos – ne tikai, kad jāpārmāca pretinieku komandas rupekļi. „Arī, ja mūsu komandai spēle neiet, hokejistus var sapurināt un uzmundrināt, noorganizējot kādu kautiņu,” pasmaida Raitis un atklāj, ka pēc mača kautiņā iesaistītie cits uz citu ļaunu prātu netur. „Tas ir mūsu darbs!”
Vaicāts, kā iemācījies kauties hokeja laukumā, Raitis atklāj, ka bieži pēta citu kautiņu videoierakstus, analizē tos. Latvietis cīņas paņēmienus apguvis, pat konsultējoties pie leģendārā hokejista Veina Grecka „policista” Martija Maksorlija. „Visa Grecka karjeras laikā Martijs bija viņa miesassargs hokeja laukumā. Tagad viņš strādā par reportieri. Izdevās ar viņu satikties un bija interesanti papļāpāt, uzzināt šādas tādas nianses. Viņš taču ir leģenda, izgājis cauri neskaitāmiem kautiņiem,” sajūsminās Ivanāns.
Pirmajā kautiņā lauzts vaigs
Visvairāk Raitim Ivanānam atmiņā iespiedusies pirmā cīņa Amerikā. „Tas bija 17 gadu vecumā, treniņos. Salecos ar vienu tipiņu, bet šis uzreiz novilka cimdus un sāka zvetēt. Sadauzīja mani pamatīgi – nācās vairākās vietās sašūt uzacis, bet pēc tam ilgu laiku staigāju zilām acīm,” tagad jau smej Raitis. Viņam neveicās arī pirmajā kautiņā NHL, kad latvietis izvillojās ar pašu garāko NHL hokejistu Zdeno Haru. Pretinieks Raiti izslēdza, salauzdams vaigu kaulu. Rezultātā Raitim nācās četras nedēļas par hokeju aizmirst un pirmā sezona NHL viņam beidzās.
„Gadās jau visādi — kautiņš ir kautiņš. Taču nav patīkami, ja sanāk pretinieku satraumēt. Jo zinu, kā viņš tad jūtas,” bruņnieciskuma raksturu atklāj Raitis un, gardi smejoties, piebilst: „Protams, nav jau tā, ka es tikai slidinos pa laukumu, nūju un dūres vicinādams. Man arī ir jāmāk spēlēt hokejs, izcīnīt vietu pie vārtiem, tikt pie atsistās ripas, lai gūtu vārtus, vai atdotu piespēli.”
Tāpēc, lai būtu labā formā un godam pildītu spēka uzbrucēja funkcijas, Raitim ir dubultslodze treniņos. „Es ne tikai trenējos hokeja spēlē, bet ļoti aktīvi apmeklēju trenažieru zāli. Protams, arī speciāli trenējos boksā, mācos kauties! Nav viegli... Jo man jāmāk ir viss, ne tikai gūt vārtus...”
Juris Vaidakovs/Foto: Mārtiņš Ziders, AFP-LETA
Citi šobrīd lasa
