Aktrise Rēzija Kalniņa lasa leikēmiju pārcietušas sievietes stāstu.

Rēzija Kalniņa atklāj dramatisku pacientes stāstu

Ziņas
2012. gada 29. septembrī 06:15 2012. gada 29. septembrī 06:15
 
Šī sieviete bija tuvu dzīvības un nāves robežai. Viņa jutās pilnīgi vesela, bet mēnesi pēc pirmajiem simptomiem vairs nespēja uzkāpt otrajā stāvā, viņai vairs nebija spēka atvērt muti. Diagnoze – leikēmija. Taču viņa un ārsti uzvarēja.

Šo dramatisko stāstu pirms lietuviešu režisora Arūna Mateļa pasaulslavenās dokumentālās filmas „Pirms atgriezies debesīs” seansa nolasīja aktrise Rēzija Kalniņa.

Portāls Kasjauns.lv ar šo stāstu iepazīstina savus lasītājus.

„Pērn es svinēju piecus gadus pēc cilmes šūnu transplantācijas, bet diagnozi man uzstādīja 2006. gada janvārī. Tā skan – „akūta limfoblastu leikēmija ar pozitīvu Filadelfijas hromosomu”. Aptuveni mēnesi pirms tam es vēl jutos pilnīgi vesela.

Es zaudēju darbu, bet man izmaksāja labu kompensāciju un es plānoju pāris mēnešus veltīt atpūtai. Iegādājos sporta zāles abonementu. Taču, kad sāku turp iet, pamanīju, ka ļoti ātri nogurstu un man ir liela aizdusa. Reizēm man bija 38 grādus liela temperatūra, bet nekādu citu simptomu. Jutos arvien sliktāk un sliktāk. Visbeidzot es vairs nevarēju noiet simts, pat desmit metrus vai uzkāpt otrajā stāvā, neapstājoties, lai atpūstos. Taču pie ārsta aiziet neiedomājos.

Pretsāpju zāles dzēru saujām

Tad sākās neizturamas galvas un zobu sāpes. Vienkāršus pretsāpju līdzekļus kā „Ibumetīns” es dzēru saujām. Man bija sākuši sāpēt mirušie zobi, kur vairs nebija ne nervu, nekā. Neviens nesaprata, kas par lietu. Es pat nokļuvu Stomatoloģijas institūtā. Tad man atteicās žoklis, un es vairs nevarēju plaši atvērt muti. Bija jātaisa rentgens, jāpārbauda vai nav kāda nervu saslimšana, un mani aizsūtīja pie ģimenes ārsta. Tikai tad man uztaisīja asins analīzes. Leikocītu daudzums manās asinīs normu pārsniedza vairākkārt. Kad pirmo reizi nonācu slimnīcā, slikto šūnu manās asinīs bija jau 98%. Vēl dažas dienas, un es neizdzīvotu.

Jau pēc pirmajām analīzēm ārsti teica, ka esot aizdomas par leikēmiju, bet es pat nezināju, kas tas ir. Tikai, kad pateica, ka jātaisa ķīmijterapija, es atcerējos dzirdējusi, ka ar to ārstē vēža slimniekus, un pajautāju, vai tā ir onkoloģiska saslimšana. Tad es prasīju, vai slimība ir ārstējama, un daktere atbildēja, ka, ja tūlīt veicam transplantāciju, man ir 95% liela iespēja izveseļoties. Es nopriecājos. 95% taču ir gandrīz simts!

Māsa meklēja donorus

Es pieķēros šim skaitlim un nodzīvoju ar to līdz pašai transplantācijai, kaut arī ar katru ķīmijterapijas kursu manas izdzīvošanas iespējas procents ruka. Kad jau braucu uz Lietuvu parakstīt līgumu ārstiem par transplantāciju un nodot analīzes, man teica, ka tas ir vairs tikai 40%.

Latvijas valsts man apmaksāja transplantāciju Viļņā, bet neapmaksāja donoru meklēšanu globālajā datu bāzē un dzīvošanu Lietuvā ārstēšanās laikā. Donora meklējumiem vien vajadzēja vismaz 15 tūkstošus eiro. Es gulēju slimnīcā, bet mana māsa meklēja iespējas. Vispirms naudu donora meklējumiem sāka vākt no draugiem, bet tad viņi izveidoja veselu kampaņu manam atbalstam televīzijā, avīzēs, internetā. Pat daudzstāvu namu liftos bija izlīmējuši lapiņas. Tagad es reizēm satieku svešus cilvēkus, kuri smaida un saka: „Labdien, priecājos redzēt, ka jūtaties labāk!” Es jautāju – kā jūs mani pazīstat? Viņi ir tie, kas palīdzējuši un sekojuši līdzi.

Filmā „Pirms atgriezies debesīs” atspoguļotā tēma ir ļoti smaga, sāpīga un privāta, jo tās režisors Arūns Matelis ir tiešā veidā saskāries ar leikēmijas pacienta – savas meitas – ikdienu.

Cilvēku atsaucība bija neizmērojama

Cilvēku atbalstam manā atveseļošanās procesā bija liela nozīme. Kad sāka ienākt ziedojumi, banka par katru ieskaitīto summu man sūtīja īsziņu, bet es piezīmju grāmatiņā pierakstīju vārdus un summas. Es lūdzu, lai informācijā saņēmējam cilvēki norāda savu telefona numuru. Lai varu vismaz kaut kā pateikties. Tiem, kas bija norādījuši telefonus, sūtīju pateicības īsziņas. Ar dažiem sākām sarakstīties. Cilvēki dažkārt rakstīja tādus vārdus... es vienkārši brīnījos, cik daudz atsaucīgu cilvēku atradās. Un viņu rakstītais ļoti piepildīja. Bija sajūta, ka cilvēki dalās ar mani nevis naudā, bet spēkos. Tika saziedots vairāk nekā vajadzēja, tāpēc veidojās pat neliela rezerve.

27. augustā jau braucām uz Lietuvu veikt transplantāciju. Man bija vienvietīga palāta ar guļvietu arī vienam radiniekam, un es braucu kopā ar mammu. Bijām jau sākušas iekārtoties, jo slimnīcā bija jāpaliek trīs mēnešus. Taču man sākās recidīvs un transplantāciju veikt nevarēja. Man teica, ka jāatgriežas Rīgā, lai veiktu vēl vienu ķīmijterapiju. Taču tas nozīmēja, ka es zaudēju savu rindu un, ja man jāgaida vēl trīs mēneši, man atkal var sākties recidīvs. Par ķīmijterapiju Viļņā bija jāmaksā un ar ziedojumu rezervēm vairs nepietika. Mēs atsākām ziedojumu vākšanu, lai apmaksātu ķīmijterapiju Viļņā.

Sāpīgi ēst, gulēt, pat aiziet uz tualeti...

Bija palicis vairs tikai viens donors. Kamēr ritēja ķīmijterapija, es visu laiku nervozēju – ja nu kaut kas ar viņu notiek, ja nu viņš iekļūst kādā nelaimes gadījumā, ja nu ķieģelis pēkšņi uzkrīt viņam uz galvas... Es izfantazēju visneiedomājamākās lietas. Arī fiziski to bija grūti izturēt, jo viss sāpēja. Sāpīgi bija ēst, gulēt, pat aiziet uz tualeti. Bet man palīdzēja tas, ka Viļņā pie mums nāca psiholoģe. Viņa runājās gan ar pacientiem, gan ģimenēm. Katru dienu viņa gāja apgaitās kopā ar ārstiem un zināja visu pa šīs pārstādīšanas virtuvi.

Viņa man ieteica iztēloties kādu tēlu donora šūnām, kam jāuzvar slimības šūnas. Es iztēlojos spožu, baltu bruņinieku ar spārniem. Bet slimība bija neglītas jocīgas būtnes. Viņš tās cirta ar savu zobenu, cirta, cirta... Varbūt šī iztēlošanās arī palīdzēja. Lasīt bija grūti, jo man sāpēja acis, bet es izlasīju, ka pret savu organismu jāizturas kā pret draugu un ar to jārunā. Negribēju to atzīt, bet sāku klusībā ar savu ķermeni sarunāties. Ja nu palīdz. Kāds vīrs no attāluma pat ieslēdza mani reiki seansos. Man bija jāatslēdz radio, televizors, jāguļ un klusumā jāieklausās sevī. Es tā arī darīju. Ķēros pie katra salmiņa.

Tagad man ir otra dzimšanas diena

Beidzot sākām gatavoties transplantācijai. Atceros, kā ārsts brauca pēc donora asinīm, no kurām jāatdala šūnas. Es gulēju un tā uztraucos! Turcijā vēl tolaik bija kaut kādi nemieri. Un māsiņa visu laiku nāca mani informēt: „Tagad ir paņemtas šūnas. Tagad viņš sēžas lidmašīnā. Jau lido...” Kad beidzot bija klāt pati pārstādīšana, neskatoties uz visām fiziskajām grūtībām, mani piepildīja neiedomājams prieks. Un man atnesa maisiņu ar šķidrumu, kas atgādināja burkānu sulu. Tās bija manas cilmes šūnas.

10. oktobrī 23.45 man sāka transplantāciju un 11 minūtes pāri pusnaktij 11. oktobrī beidza. Māsa to vēroja internetā. Kopš tās dienas es atzīmēju divas dzimšanas dienas. Tā bija visīstākā pārdzimšana. Man tagad ir pat cita asinsgrupa.

Bet grūtākais vēl bija priekšā...

Kad transplantācija bija veikta, man likās, ka nu smagākais būs aiz muguras. Taču, nē, man teica, ka lielākās grūtības vēl ir tikai priekšā. Un tā arī bija. Ķīmijterapija bija saēdusi gan manus matus, gan nervu sistēmu. Kādu brīdi es izskatījos pēc olas ar acīm. Un man bija depresija. Mūs brīdināja, ka tas esot normāli. Kādam tas izpaužas agresijā, citam izmisumā. Mana palātas kaimiņiene vairs nepazina savu miesīgu māsu. Es vienu brīdi mirku asarās, bet otru kliedzu uz mammu. Man viss sāpēja. Es gribēju kaut ko pateikt, bet nespēju. Viņa sēdēja pie manis palātā un skatījās televizoru ar austiņām, jo man bija sāpīga katra skaņa. Un es gribēju viņai kaut ko pateikt, pievērst sev uzmanību, bet nespēju. Tā izmisuma sajūta darīja mani traku. Un ja es iedomājos, cik smagi bija viņai...

No slimnīcas es iznācu pirms pašiem Ziemassvētkiem. Jautāju ārstam, kad mani laidīs mājās un viņš atbildēja: „Tiklīdz tu atteiksies no pretsāpju līdzekļiem.” Es jautāju, vai var jau šodien? Un man teica – jā. Man bija neiedomājami bail, bet jauno gadu es jau sagaidīju mājās Viļņas dzīvoklī kopā ar ģimeni. Pirmajā gadā pēc cilmes šūnu transplantācijas analīzes pasliktinājās trīs reizes, bet kopš tā laika es slimnīcā vairs neesmu nakšņojusi.

Tagad jūtos gandrīz kā vesels cilvēks

Man bija jāiet tikai uz procedūrām un jādzer zāles, taču tās atkal bija ļoti dārgas. Lai izdzīvotu, man vajadzēja medikamentus, kas maksāja vairākus tūkstošus latu par iepakojumu, ar ko pietika tikai pāris nedēļām vai mēnesim. Valsts atbildēja, ka manā gadījumā tās kompensēt varot tikai 700 latu apmērā. Atkal bija jāmeklē palīdzība pie draugiem un labdariem. Kādu laiku man ļoti palīdzēja kāds pazīstams ārsts no Amerikas. Taču valsts kompensāciju es saņēmu tikai pēc ārkārtīgi smaga tiesas procesa.

Ar katru dienu man kļuva arvien labāk un pēc psihologa ieteikuma es katru dienu vēroju kaut mazākos uzlabojumus. Šobrīd ir aktivizējušies vīrusi un man jādzer zāles pret tiem, bet vēža ārstēšanai man tās vairs nav jālieto. Jūtos gandrīz kā vesels cilvēks. Kad varēju samazināt medikamentu daudzumu un pārtraukto tos lietot, biju svētlaimē, jo līdz tam visu manu dzīvi aizņēma nebeidzama birokrātiska cīņa par katru zāļu iepakojumu.

Cīnīties bija vērts – pilnu darba slodzi izturēt vēl nevaru, bet esmu beigusi make–up kursus un nu jau varu sniegt konsultācijas pēc brīva grafika. Esmu atsākusi strādāt. Es ārkārtīgi novērtēju un no sirds pasakos visiem tiem, kas nebija vienaldzīgi un palīdzēja!”


Kasjauns.lv/Foto: Mārcis Priede, no LTV arhīva

Citi šobrīd lasa

"Publiskajā telpā izskanējusi maldinoša informācija," Rīgas dome kliedē mītus par 72 stundu somas sagatavošanu 1
FOTO: sabiedrībā pazīstamas personas bauda Gata Šmita iestudējuma "Bezkaunīgais vecis" pirmizrādi Nacionālajā teātrī
"Mīlestība. Gadās arī tā," Baltezerā 24 gadus veca sieviete nežēlīgi nogalina 37 gadus veco dzīvesbiedru
Pievienot komentāru