Bērnībā pārciestā smagā ķīmijas terapija Mārtiņam atstājusi dziļus nospiedumus uz visu turpmāko dzīvi, puisim ir B hepatīts, kas ļoti ierobežo viņa brīvību. Tomēr jaunietis ir saglabājis dzīvesprieku un apņēmību sniegt palīdzīgu roku citiem. Viņš neprasa, kas viņam par to būs. Viņš prasa, ko var izdarīt lietas labā. Tagad Mārtiņš organizē labdarības akciju, lai finansiāli palīdzētu redzes invalīdiem, veltot līdzekļus Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas klubam.
Daudzi nomira
„Patiesā Dzīve” satiek Mārtiņu Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kas atrodas Rīgā, Juglas ielā 14. Viņam norunāta tikšanās ar Braila raksta nodaļas vadītāju Guntu Biti, kas uzņēmusies atbalstīt Mārtiņa centienus sarīkot labdarības akciju redzes invalīdiem. “Vispār es esmu no Dobeles, bet tagad mācos Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā un dzīvoju kopmītnē,” skaidro Mārtiņš. “Vispirms uz Rīgu pārcēlās mana draudzene, vēlāk arī es, jo vēlējos būt viņai blakus.”
Mārtiņš ir liela auguma puisis. Pavisam atklāts un atvērts sarunai. Par bērnībā pārdzīvoto slimību Mārtiņš stāsta: “Kad man atklāja leikēmiju, biju tikai četrus gadus vecs. Mani ievietoja Dobeles slimnīcā, vēlāk pārveda uz Rīgu. Pusotru gadu pavadīju Bērnu slimnīcas 20. nodaļā, visu laiku klāt bija arī mana mamma. Faktiski es tur dzīvoju, palātā svinēju dzimšanas dienu, Jauno gadu un Lieldienas.”
Puisis atceras, ka ārstēšanas process bijis ļoti smags. “Es varēju arī nomirt, jo daudzi bērni ķīmijas terapiju nepārdzīvoja. Es biju starp retajiem, kam izdevās izķepuroties. Protams, gāja visādi. Reiz bez narkozes man veica punkciju. Mamma vēlāk teica, ka visa slimnīca esot rībējusi no maniem kliedzieniem. Man kaklā bija ievietota speciāla adata – katetra, caur kuru regulāri ievadīja zāles. To adatu pat gribēja ielikt sirdī, tomēr vēlāk no šīs idejas atteicās. Tagad man uz rokām vairs nevar atrast vēnas, jo ķīmijas iespaidā tās sašaurinājās. (Mārtiņš rāda rokas.) Redziet, vēnu nav.
Terapija arī izjauca dabisko vielmaiņu. Bērnībā biju maziņš un tieviņš, bet pēc ķīmijas terapijas sāku apvelties un strauji augt. Bērni parasti aug pāris centimetru gadā, bet es stiepos daudz straujāk. Klasē biju pats garākais. Jau 15 gadu vecumā biju 180 centimetru garš, tagad – 1,92 metri. Paldies Dievam, ātrā augšana ir apstājusies. Iespējams, par pāris centimetriem vēl izstiepšos, bet ceru, ka ne vairāk.
Tā kā strauji augu, radās problēmas ar kauliem, jo tie netika līdzi pārējam ķermenim. It sevišķi sāpēja ceļgali. Vēl līdz šai dienai lietoju speciālus medikamentus. Problēmas rodas šaurās telpās, kur sēžot nevaru izstiept kājas. Piemēram, vakar kinoteātrī skatījos filmu. Ja nebūtu lietojis zāles, pēc ilgstošas sēdēšanas būtu grūti pakustēties, sāpētu visas maliņas.”
“Kad es saslimu, tētis aizgāja pie citas,” vienkārši stāsta Mārtiņš. “Mamma bija spiesta atstāt darbu, viņa pārcēlās pie manis palātā. Mājās palika saimniekot brālis un māsa, kurai tolaik bija 17 gadu. Pie mums ciemos regulāri brauca vecāmamma, kas vienmēr atveda kaut ko garšīgu. Palāta bija kā liela istaba, un mēs ar mammu jau nebijām vienīgie tās iemītnieki. Bijām četri bērni ar vecākiem. Pie mūsu nodaļas bija arī mazs rotaļu un spēļu laukums. Ar daudziem bērniem un vecākiem mums radās ciešākas un draudzīgākas attiecības, vēl pirms pāris gadiem šādus draugus apciemojām Valmierā. Diemžēl ne visi izdzīvoja, daudzi bērni nomira.”
Kad pēc pusotra gada smagā ārstniecības procesa Mārtiņš atgriezies Dobelē, viņš sācis skolas gaitas. “Sākumā gāja grūti, jo mans organisms bija novājināts, nejutos īsti labi. Ātri noguru no fiziskām slodzēm. Toreiz rakstīju ar abām rokām. Kad viena roka piekusa, rakstīju ar otru. Tagad rakstu tikai ar kreiso roku. Jā, bija sāpīgi, kad sapratu, ka nevaru to, ko citi. Turklāt pēc pārciestās terapijas kļuvu apaļīgs. Citi uzsvēra manu atšķirību, negāja viegli. Tagad esmu ar to visu samierinājies.”
Ķīmijas terapija jūtami ietekmējusi visu turpmāko Mārtiņa dzīvi. Puisim ir B hepatīts, kas uzliek daudz ierobežojumu. “Es nevaru lietot neko rūgstošu un daudz ko citu, kas kaitē aknām,” saka Mārtiņš. “Protams, nevaru lietot alkoholu un smēķēt. Faktiski es nevaru lietot uzturā to, ka nav sevišķi veselīgs. Piemēram, visādas bulciņas, kolu un čipsus. Kad biju mazs, mamma man ik palaikam atgādināja, ka to nedrīkst, to nedrīkst un to nedrīkst. Ka nevaru lietot daudzas zāles un pretsāpju līdzekļus, tāpēc jādzer tikai dabiskās pretsāpju tējas. Arī zobārstam noteikti jāpasaka, ka man ir B hepatīts, lai zina, kādu narkozi lietot.
Ir arī citi ierobežojumi. Nevaru daudz sauļoties, vasarās noteikti jāliek cepure. Es labāk spēju sadzīvot ar aukstumu, nevis siltumu. Ziemā ģērbjos pat daudz plānāk nekā citi, jo pašam ir pietiekami silti. Toties vasarās, kad ir ļoti karsts, sēžu vēsās telpās. Nespēju iziet uz ielas, man šķiet, ka tur nosmakšu. Toties ziemās, kad ir vēss, jūtos ļoti labi un ērti. Pēc visām pārdzīvotajām veselības problēmām man ir cietusi nervu sistēma. Reizēm es par daudz uztraucos. Man vajag vairāk miera un pacietības.”
Mārtiņš teic, ka dīvainas lietas notiekot ar viņa analīzēm. “Kad esmu vesels, rādītāji ir mīnusā, savukārt, kad esmu apslimis, tie ir normāli. Mana slimības vēsture apkopota biezā mapē, kas ir aptuveni 15 centimetru bieza. Agrāk ļoti bieži apmeklēju ārstus, tagad – jau retāk. Agrāk bija liela varbūtība, ka slimība nav pieveikta pavisam un tā var atjaunoties. Tagad skaitos, ka esmu izārstējies, tomēr lietoju zāles.
Turklāt man jāuzmanās no citām slimībām, lai tās nepaceļ augšā leikēmiju. Vispār jāuzmanās no jebkādām saslimšanām, jo imunitāte nav tik spēcīga kā citiem. Ja gadās kaut kas aizdomīgs, tā uzreiz – pie ārsta.” Mārtiņš piebilst, ka nesen aizgājis ciemos uz Bērnu slimnīcu un saticies ar saviem ārstiem. Viņi brīnījušies, cik liels puisis izaudzis, un jautājuši, kur palikuši čirkainie mati. Daudzi pat šaubījušies, vai tas vispār esot Mārtiņš.
Es zinu, ka es varu
Stāstot par iecerēto labdarības akciju, mūsu sarunā iesaistās Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Braila raksta nodaļas vadītāja Gunta Bite: “Mārtiņš ir viens no tiem jauniešiem, kas piedalījās mūsu bibliotēkas rīkotajā seminārā „Es zinu, ka es varu”. Mēs devām jauniešiem uzdevumu izdomāt projektu, kas sniegtu labumu vietējai sabiedrībai. Seminārs notika Neredzīgo biedrības Strazdumuižas klubā, kur darbojas redzes invalīdu radošie kolektīvi – gan kori, gan deju ansambļi. Klubs ir sliktā tehniskā stāvoklī, un to pamanīja arī Mārtiņš. Un tad viņš nosprieda, ka, lūk, tieši redzes invalīdiem arī vajag palīdzēt. Pirms tam Mārtiņam ar šo klubu nebija nekāda sakara.”
Kā uzskata Gunta, jauniešiem ideju netrūkst, bet parasti viņu iniciatīva pēc kāda laika noplok. “Mārtiņš bija vienīgais no divpadsmit semināra dalībniekiem, kas pie mums atnāca arī nākamajā nedēļā un pateica, ka tomēr mierā neliksies un projektu realizēs. Sākumā mums šķita – o, baigi forši, uzradies uzņēmīgs jaunietis, kas vēlas darboties. Tikai vēlāk uzzinājām, ka arī Mārtiņam ir veselības problēmas, un tad mēs uz viņa iecerēto projektu paskatījāmies pavisam citām acīm. Mēs sapratām, ka šim projektam ir pievienotā vērtība. Mārtiņš, kurš pats cīnījies par izdzīvošanu un tagad spiests sadzīvot ar B hepatītu, vēlas palīdzēt cilvēkiem, kas jūtas mazāk aizsargāti nekā veselie. Mārtiņš ir uzņēmīgs jaunietis, viņš iet un dara. Arī skola, kurā mācās Mārtiņš, atbalsta viņa ideju. Ja vajag, iedod brīvdienu.”
Jaunietis nolēmis savākt vismaz 2000 latu, kurus ieguldīs Latvijas Neredzīgo kluba apskaņošanas nodrošinājumam. Klubam esot lielas problēmas ar skaņu, paši dalībnieki vairs nedzirdot paši sevi. Turklāt mikrofoni pie statīviem pietīti ar līmlenti, arī klavieres esot jānoskaņo. Gatavojoties labdarības pasākumam, Mārtiņš ar saviem draugiem jau izveidojis videoklipu ar aicinājumu atbalstīt projektu. Klipu paredzēts ievietot vairākos interneta portālos.
“Esam nolēmuši uzstādīt „Alfas” lielveikalā ziedojuma stendu un aicināt apmeklētājus ziedot. Mēs arī piedāvāsim cilvēkiem uz brīdi iejusties neredzīgo stāvoklī. Katrs varēs uzlikt melnas brilles un paņemt rokās spieķīti. Lai ļaudis sajūt, kā tas ir – būt neredzīgam. Dosimies uz manu dzimto Dobeli, kur apciemosim bērnu invalīdu biedrība „Laimiņa”. Būs kopīgas izglītojošas rotaļas un atrakcijas ar bērniem.
Mārtiņš ir noskaņots optimistiski – nav šaubu, viss izdosies. “Es domāju, ar visu tikšu galā. Man palīdz gan draugi, gan mana meitene. Esmu pārliecināts, ka labām lietām ir jāizdodas.” Puisis atklāj, ka ar draudzeni iepazinies pirms četriem gadiem kādā interneta portālā. Abi sākuši saraksti un sadraudzējušies. “Nē, viņai nav veselības problēmu. Protams, viņa ir lietas kursā par manu veselības stāvokli. Atbalsta un palīdz. Tagad gatavo ielūgumus uz koncertu.”
Stāstot par savām nākotnes iecerēm, Mārtiņš teic, ka pēc skolas beigšanas būs viesnīcas pakalpojumu speciālists. “Vai es strādāšu savā specialitātē, to vēl nezinu. Es jūtu, ka man patīk organizēt pasākumus. Kopā ar domubiedriem esam iecerējuši nodibināt biedrību, lai mēs būtu ne vien draugu kompānija, bet arī oficiāla organizācija. Tad mēs varētu rīkot dažādus pasākumus, arī diskotēkas. Kur studēšu tālāk, neesmu vēl izlēmis. Ir iecere kļūt par ārstu. Daudz ko esmu pārdzīvojis un pārcietis, tagad gribas palīdzēt citiem.”
Citi šobrīd lasa
