Grūtups ieradās svinībās uz īsu mirki, pārmija dažus vārdus ar ilggadējo Vides aizsardzības kluba valdītāju Arvīdu Ulmi un steidzīgi devās prom. Andris Grūtups ir bijis viens no VAK vecbiedriem un aktīvs Siguldas nodaļas biedrs, pastāstīja Elita Kalniņa.
„Iestājos Vides aizsardzības klubā 1988. gada vasarā un man vēl ir biedra karte, šķiet ar 1001 numuru un Valda Turina parakstu ” atceras Grūtups. „Līdz Tautas frontes dibināšanai, biju aktīvs Vides aizsardzības kluba biedrs.”
Motivācija iestāties vides aizsardzības klubā bija kā turpinājums Grūtupa iepriekšējām aktivitātēm – Latvijas karavīru kapu apzināšanā un kopšanā. „Manī bija sakrājies zināms nacionālais aizvainojums. Toreiz visus dokumentus vajadzēja aizpildīt krieviski, runāt krieviski, tā, it kā tādas neatkarīgas Latvijas nemaz nebūtu bijis. Tomēr zināju – mums bija sava valsts, ar savu armiju,” atceras advokāts. Jau 1987. gadā visu vasaru ar sievu un bērniem Grūtups braukāja pa visu Latviju, apzināja un kopa latviešu strēlnieku atdusas vietas. Rudens pusē uzrakstīja rakstu „Piemiņa” laikrakstam „Literatūra un māksla” un tā redaktors Māris Čaklais, uzņemoties zināmu risku, šo rakstu 13. novembrī nopublicēja.
Rakstā Grūtups aicināja arī citus atjaunot latviešu karavīru atdusas vietas. Visai skarbas pārdomas par vēstures un kultūras pieminekļu stāvokli Latvijā, nevainojot tik daudz varas orgānus un atbildīgās iestādes, kā neformālo centienu trūkumu. Drīz šie neformālie centieni apvienojās lielā pasākumā - lielā talkā Tartu, Jāņa draudzes kapsētā, kur atdusējās ļoti daudzi latviešu strēlnieki, kas 1.pasaules karā laikā mira Tartu hospitālī. „Uz Tartu kapu uzkopšanas talku aizbrauca aptuveni 90 cilvēku no Latvijas. Mēs toreiz atjaunojām arī vairākas šūnakmens un metāla detaļas kapu ansamblī, un tas bija nopietns darbs. Strādājām divas dienas. Toreiz bija jāraksta skaidrojošas vēstules gan Tartu izpildkomitejai, gan partijas komitejai, gan universitātes rektoram, visas darbības bija jāsaskaņo ar miliciju. Talcinieku kolonnu, kas ieradās gan ar vieglajiem, gan ar smagajiem auto pavadīja milicijas bobiki,” atceras Grūtups. Tur sapazinos ar Elitu Veidemani, Juri Dobeli, Pēteri Korsaku.
Iestāšanas Vides aizsardzības klubā bija loģisks solis. „Par zaļajām lietām nekad neesmu sevišķi interesējies, bet toreiz tā bija politiska organizācija,” atklāti teic Grūtups. Viņaprāt spēcīgākā persona Vides aizsardzības klubā toreiz bija Valdis Turins. Tieši no viņa aktivitātēm visvairāk baidījās Padomju valsts drošības iestādes un 1988. gadā īsi pirms pirmā Tautas Frontes kongresa piespieda pamest Latviju un doties trimdā uz Minsteri Vācijā. Tomēr Turina iecerēta Tautas fronte tapa.
Andris Grūtups iestājas Tautas frontē un turpmāk visu enerģiju veltīja tieši šai organizācijai. Kā Vides aizsardzības kluba pārstāvi viņu ievēlēja Augstākajā padomē, kura nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
„Tas bija pats skaistākais laiks – no 1987. līdz 1992. gadam,” sapņaini atceras advokāts. Pēc tam tauta sākusi lamāt deputātus un šī vienotības sajūta zudusi.
Vides aizsardzības kluba biedru karti un nozīmīti, kā skaistākā dzīves perioda liecinieces Grūtups ierāmējis un piekāris piesienas savā Jūrmalas mājā.
Vides aizsardzības klubs dibināts 1987. gada 22. februārī un zem vides aizsardzības piesega tas organizēja daudzas plašas politiskas akcijas, piemēram, protesta gājienu pret metro būvniecību Rīgā, kura noslēguma mītiņā no Arkādijas parka estrādes ar kvēlu runu uzstājās toreiz vēl mazpazīstamais Einārs Repše. Tieši Vides aizsardzības klubā dzima ideja par Tautas fronti.
Vides aizsardzības klubā savas karjeras sākumos aktīvi VAK domē darbojušies arī Juris Dobelis, Andrejs Panteļejevs.
Anda Leiškalne/ Foto: Kārlis Ozoliņš
Citi šobrīd lasa
