Vai mūsu pārtikas tirgu deformējuši Eiropas likumi, vai paši esam par kūtriem un neizdarīgiem, lai diktētu toni? Patiesība ir kaut kur pa vidu.
Pirms desmit gadiem, kad Latvija bija ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, godājamais ekonomists, profesors Ervīds Grinovskis kādā intervijā teica viedos vārdus, ka Eiropas Savienībai attiecībā uz Latviju esot prioritāras intereses. Proti, Baltijas valstis Eiropu interesē pirmām kārtām kā viņu pašu produkcijas noieta tirgus, dabas resursu zeme un lēta darbaspēka ieguves vieta, bet Eiropa nepavisam nav ieinteresēta Baltijas valstis redzēt kā potenciālo konkurentu – lauksaimniecības produkcijas ražotāju un eksportētāju.
Profesors atzīmēja, ka tas parādās, piemēram, kvotu sadalē – īpaši attiecībā uz piensaimniecību: “Kvotās, kuras tagad mums piedāvā, ir paredzēts ražot mazāku piena daudzumu, nekā mēs patērējam. Ir vairāki šāda veida piemēri, kuri raksturo minēto tendenci.” (Laikraksts „DDD”, 2002. gads.) Šie profesora vārdi lielā mērā piepildījušies, un mēs esam tur, kur esam. Ne bez Eiropas ziņas.
Bēdīgā bilance. Cukurs un zivis
Runājot par Eiropas Savienības negatīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, ir divas bieži cilātas tēmas. Tā ir cukura nozares izputēšana, saņemot kompensācijas par neražošanu, un zvejniecība, kurā zvejnieki saņēma kompensācijas par zvejas kuģu sagriešanu, tātad – nezvejošanu.
Viedokļi par to ir atšķirīgi, jo ne jau Eiropa viena to paveica, arī paši piekritām. Atminoties laiku, kad cukura ražošanas nozarei Latvijā tika pielikts trekns punkts, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs sliecas domāt, ka tā tomēr vairāk bijusi pašu zemnieku izvēle:
“Cukurfabrikas bija nodotas zemniekiem, un viņi paši pieņēma šos lēmumus. Tika kultivēts mīts, ka kāds uzspieda vai piespieda, bet tā gluži nebija. Notika cīņas par to, kuru cukurfabriku ātrāk likvidēs, lai dabūtu Eiropas atbalsta maksājumus. Un maksājumi bija pietiekami, visi bija apmierināti. Cik zinu, bija lielas saimniecības, kas saņēma aptuveni miljonu eiro. Bija kompensācijas pašvaldībām, darbiniekiem, lai pārstrukturētu uz citām jomām. Arī cukura cena... Cilvēki redzēja to, kas bija veikalā, bet viņi neredzēja, ko valsts piemaksāja subsīdiju veidā zemniekiem. Daudzi no viņiem tagad saka: mēs esam laimīgi!”
Kopumā Eiropā tolaik bija nobriedusi situācija, kas diktēja reformu nepieciešamību cukura tirgū. Iepriekš bija kvotu sistēma, garantētā minimālā cena un importa ierobežojumi, taču 2004. gadā Pasaules Tirdzniecības organizācija vērsās pret cukura tirgus kropļošanu un noteica, ka Eiropas Savienībai cukura tirgus jāsamazina par pieciem miljoniem tonnu. Kā zināms, kurš lielāks, tam vara, un Latvija tā visa priekšā ar savu cukuru demisionēja.
Līdzīgi notika arī ar zvejas kuģiem – kurš beigs zvejot un atdos savējo sagriešanai, tas saņems dāsnas kompensācijas! Tāpēc nav brīnums, ka iepriekšējā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā sagriešanai metāllūžņos tika nodoti vairāk nekā 60 kuģu, un to īpašnieku kabatās ieplūda vairāk nekā 10 miljoni latu. Jaunajā plānošanas periodā līdz 2013. gadam šim mērķim atvēlēti 12,4 miljoni latu.
Tā nu Latvijas zvejas flote ir sarukusi – no 209 aiz piekrastes joslas zvejojošiem kuģiem, kas brauca jūrā, 2004. gadā, tagad palikuši mazāk par simtu. Savukārt piekrastes laivu likvidēšanai atbalsts bija mazāks, līdz ar to laivu skaits nav būtiski sarucis – to ir aptuveni 190.
Var saprast argumentāciju, ka Baltijas jūra ir izsmelta un ekoloģiskā situācija slikta – globālā sasilšana, straumju izmaiņas, ledāju kušana, piesārņojums, aļģu vairošanās, tas viss atstāj iespaidu. Vides un klimata izmaiņas sekmē Baltijas jūras resursu izmaiņas, un varbūt mēs vispār vairs tur nezvejosim, jo nebūs jau ko... Tomēr paliek jautājums – cik kurai valstij ir kvotu, un vai mēs neesam apdalīti? Un vēl – cik moderni ir tie mūsu kuģi?
Edgars Treibergs uzsver, ka jaunus kuģus neviens nesagrieza, sagriezti tie, kas savu laiku bija nokalpojuši un tāpēc neefektīvi. “Es runāju ar zivsaimniekiem, kuri saka, ka iebraucot jūrā ar vienu mūsdienīgu kuģi, iespējams sazvejot tikpat, cik ar pieciem veciem. Tad nav jēgas šos piecus vecos turēt...”
Lai kā arī būtu, rezultātā ciešam mēs, pircēji. Zivju cenas ir stipri „sālītas”, kurš vairs var atļauties nopirkt kādreizējo “nacionālo lepnumu” – žāvētus lucīšus? Nav vairs arī ne Liepājas, ne Jelgavas cukura, kas bija ražotnes ar vārdu un iespaidīgu darba vietu skaitu. Turklāt, kamēr tās vēl bija, par cukuru maksājām 50–60 santīmus kilogramā, izņemot pēdējo laiku, kad līdz ar cukurfabriku slēgšanu un cilvēku vēlmi iegādāties pašmāju ražojumu, cena uzkāpa līdz 75 santīmiem kilogramā.
Dārzeņi. Kā ārzemnieks kļūst par latvieti
Pēdējo gadu laikā pavisam dīvaina un ačgārna situācija izveidojusies ar saknēm un dārzeņiem. Senāk Latvijā daudzi audzēja ļoti kvalitatīvus kartupeļus, burkānus, sīpolus, ķiplokus. Lai kas bija deficīts, tikai ne tas, kas izaug Latvijas dārzos! Tagad viss ir citādāk. Veikalu plaukti ir pilni ar importu, un tūkstošiem kilometru tālumā ceļojis tomāts, neraugoties uz transporta izdevumiem, degvielas cenām, darbaspēka, noliktavu un citām izmaksām, vienalga ir lētāks par pašmāju sārtvaidzi.
Izrādās, situācija ir skaidrojama diezgan vienkārši. Ārzemju lauksaimnieki saņem dāsnas Eiropas subsīdijas, kā arī savas valstu valdības atbalstu visdažādākajos veidos, tāpēc var dzīvot cepuri kuldami. Mūsējiem viss ir tieši pretēji, Eiropas mērogā esam “sīkas vienības”, kuru balsi neņem vērā, savukārt pašu politiķi dzen stāvus zemē ar nodokļu politiku.
Latvijas klimats nav atbilstošs tomātu audzēšanai lielos apjomos, tā panākot konkurētspējīgu cenu, līdz ar to ir zaļā gaisma importam. Mums ir maz nopietnu, lielu saimniecību, kas audzē dārzeņus vietējam tirgum, bet tās, kuras ir, apgādā lielās veikalu ķēdes. Ja atminamies, pirms gadiem piecpadsmit bija daudz zemnieku, kas audzēja dārzeņus un piegādāja tos mazajiem veikaliņiem, brauca uz tirdziņiem. Valsts politikas dēļ mazajiem lauksaimniekiem tas vairs nav izdevīgi – subsīdijas viņi nesaņem, viņiem jāreģistrē saimnieciskā darbība, jāmaksā nodokļi, jāmaksā par tirgus vietu.
Tirdziņos varbūt vēl var sastapt pa kādam zemniekam, kas kaut ko izaudzējuši mazos apjomos, bet tas ir epizodiski, situāciju skaidro Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. Viņš pats savulaik audzējis kartupeļus un apgādājis ar tiem gandrīz visu Salaspili, bet, kad tika atvērtas robežas un sākās poļu kartupeļu imports, bizness praktiski beidzās.
“Polijā lauksaimnieki, kas audzē dārzeņus, tomātus, gurķus, kartupeļus, burkānus, kāpostus, saņem būtisku atbalstu, tāpēc mums ir pilni tirgi ar poļu dārzeņiem. Viņi varētu atļauties mums tos pat uzdāvināt. Tajā pašā laikā bieži vien šī importētā produkcijas iet caur nakts tirgu, caur „shēmām”. Izejot caur vairākiem uzņēmumiem, tie nez kāpēc kļūst par Latvijas dārzeņiem,” stāsta Norkārklis.
„Spilgts piemērs ir viens no Latgales pilsētu tirgiem. Jēkabpils dārzeņi, Krāslavas gurķīši... Kad sāk prasīt, izrādās, nav neviena dokumenta. Lielais vairums ievesti no Polijas... Visi stāsta, ka tā ir Latvijas prece, bet patiesībā vietējo zemnieku tur nemaz nav.” Norkārklis uzskata, ka veikalos vispār nevajadzētu atrasties tādiem importa dārzeņiem, kādus varam izaudzēt paši: “Ir viens Latvijas un trīs Nīderlandes tomāti, bet vajadzētu būt otrādi! Kādā sakarā Latvijā veikali ir pilni ar Ķīnas ķiplokiem? Mēs varam izaudzēt ķiplokus, cik tik vajag, un nodrošināt ar tiem visus veikalus. Tas jādomā visiem kopā – gan lauksaimniekiem, gan Zemkopības ministrijai, gan valsts līmenī.”
To, ka importa dārzenis sashēmojot var pārvērsties par Latvijas dārzeni, nenoliedz arī Pārtikas un veterinārais dienests. Pārtikas uzraudzības departamenta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Vineta Grīnberga laikrakstā „Diena” nesen izteikusies, ka nereti importa dārzeņi tiek pārdoti kā Latvijas prece. Šādu gadījumu esot daudz, jo inspektori nevar izstāvēt klāt katram dārzeņu tirgotājam. Iespēju robežās inspektori pieprasa preces pavaddokumentus, un, ja tirgū tirgojas vietējie audzētāji, neskaidrību gadījumos inspektori pārbauda zemnieka apgalvojumu, lūdzot informāciju attiecīgajai pašvaldībai, vai viņam vispār pieder zeme un siltumnīca.
Aizbrauc lopiņi, atbrauc gaļa
Pa interesantiem ceļiem pārvietojas arī gaļas produkcija. Vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā izsakoties, gaļas ražošanas nozarē tiek runāts par divām kategorijām – dzīvajiem lopiem un gaļu. Aplūkosim nelielu šī tirgus daļu. Piemēram, Latvijā tiek audzēti lielisku šķirņu gaļas liellopi, no kuriem savus garšīgākos ēdienus gatavo mūsu slavenākie pavāri. Taču pārdošanā šī gaļa praktiski nenokļūst, jo gandrīz visi gaļas liellopi tiek eksportēti.
Agrāk tie nonāca Eiropā, bet nu jau divus gadus ir atvērts arī Turcijas tirgus. Turcijas valdība ir akceptējusi pāris valstis Eiropā, no kurām drīkst importēt, Latvija ir to skaitā. “Patlaban Turcija labi maksā, taču zemniekiem ir jāsaprot, ka turku laiki reiz beigsies, un mēs atgriezīsimies pie vecās, labās Eiropas. Kas tad notiks ar cenām?” saka Gaļas liellopu audzētāju biedrības pārstāvis Agris Faulbaums.
“Mēs turpināsim eksportēt dzīvos lopus uz Eiropu, kur ir lieli nobarošanas kompleksi. Pēc tam šī gaļa kā kautķermeņi no kādas citas valsts tiek eksportēta atpakaļ uz Latviju. Bet kādā veidā? Mēs savu garšīgo gaļu aizvedam un pēc tam saņemam... ne īpaši garšīgu, ne īpaši bioloģisku, turklāt no saldētavām.”
Gustavs Norkārklis piebilst, ka pie mums, visticamāk, ieved lētāko gaļu, pārstrādā un atkal uzliek cenu. Agris Faulbaums uz to gan atbild, ka negribot apgalvot, ka ievestā gaļa esot nekvalitatīva – toties lētāka gan. Jo ārzemju nobarošanas kompleksos ir tūkstošiem lopu, un tur strādā uz “masu”.
Tā nu mūsu brīnišķīgie liellopi dodas uz ārzemēm. Pēdējo gadu laikā esot krasi samazinājies to saimniecību skaits, kas audzē cūkas, Latvijā praktiski nav arī bioloģiski audzētas vistas gaļas, vienīgi nelielos apjomos no individuālajām saimniecībām.
Toties labi attīstīta ir truškopība, var nopirkt ļoti labu bioloģisko trušu gaļu, attīstās arī kazkopība un aitkopība. Aitas arī tiek eksportētas uz Eiropu, taču, piemēram, kooperatīvā sabiedrība „Latvijas jēri” piedāvā produkciju vietējā tirgū, un viņi nav vienīgie.
“Es domāju, ka mēs paši varam saražot ļoti kvalitatīvu gaļu, un ēst garšīgi,” rezumē Agris Faulbaums. Tikai – atkal jautājums par izdevīgumu, noietu, cilvēku maksātspēju. Kā arī par to, cik saņems audzētājs un cik gribēs nopelnīt visi pārējie iesaistītie. Ķēdītes ražotājs – pārstrādātājs – tirgotājs – pircējs proporcijas Latvijā gandrīz jebkurā nozarē ir interesantas.
Piens. Kas pelna, kas maksā?
Stāvot lielveikalā pie piena produktu plauktiem, nekādas ekonomiskās “ķēdes” nav prātā, un varbūt arī labi, ka nemaz nezinām, ka par piena litru zemniekam ir samaksāts no 15 līdz 25 santīmiem. Mēs redzam, ka Latvijā ražotā piena cena vidēji ir 60–70 santīmu litrā.
“Manuprāt, zemniekiem ir jāsaņem vairāk, jo viņiem jāapar lauki, jāaudzē govis, jāslauc, piens jāatdzesē un atbilstoši Eiropas normām jānodrošina visas higiēnas prasības. Turklāt pārstrādātāji nenorēķinās uzreiz, tas notiek 30 dienu laikā, taču ir daudz gadījumu, kad maksājumi tiek kavēti vai pat netiek samaksāts vispār. Biju šokēts, uzzinot, ka piena tirgotāji saņem vairāk nekā 30% no piena cenas. Tas ir pilnīgi neadekvāti,” uzskata Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs.
“Krīze ir zemniekiem un pircējiem. Pārstrādātāji un tirgotāji pelna labi,” saka Gustavs Norkārklis. „Kombinātiem laba peļņa ir arī pie 50–60% jaudas noslodzes. Viņiem pat nav jāmeklē jauni ceļi. Mēs, Biologiskās lauksaimniecības asociācijas pārstāvji, piedāvājām, lai kombināti pārstrādā bioloģisko pienu. (Bioloģiskā piena ražotāju saimniecības tiek sertificētas pēc noteiktiem standartiem – te nelieto minerālmēslus, pesticīdus un herbicīdus, atšķiras arī dzīvnieku labturības noteikumi – govis ganās ganībās, tās baro tikai ar bioloģisko barību, lopiem nedod ģenētiski modificēto soju.)
Šādu pienu Latvijā saražo diezgan daudz, taču kombinātus tas neinteresē. Bioloģiskajam pienam ir augstāka vērtība, to varētu piedāvāt eksporta tirgos. Igauņi, piemēram, to izmanto diezgan veiksmīgi, bet Latvijai tas laikam nav vajadzīgs. Tātad uzņēmumiem tāpat ir laba dzīve, un nav intereses meklēt jaunus tirgus.” Daži kombināti gan strādā ar bioloģisko pienu – „Tukuma piens”, „Talsu piens” un Trikātas piensaimnieku kooperatīvs. Tiek ražots arī bioloģiskais siers, taču visai nelielos apjomos.
Bioloģisks. Tātad – dārgs?
Pārtikas tirdzniecībā novērojama vēl kāda interesanta tendence – tikko kāds produkts tiek pieteikts kā “bioloģiskais” vai “ekoloģiskais”, tā arī cena krietni vien augstāka. “Ir atsevišķas produktu grupas, kuras izgatavo mazākās ražotnēs, vairāk tiek izmantots roku darbs. Tomēr liels uzcenojums nav pamatots, tas varētu būt līdz 30% ne vairāk,” paskaidro Gustavs Norkārklis.
“Diemžēl daudzi zemnieki un tirgotāji uzskata, ka tas ir ekskluzīvs produkts. Ja reiz bioloģiskais, jāliek augstāka cena! Tā nu katrs no savas puses pieliek klāt, līdz summa kļūst nesamērīga. Pircēji šausmās – ko jūs, bioloģiskie, tur darāt!? Taču pamazām situācija normalizējas. Bioloģiskajiem produktiem jābūt normāliem, ikdienas produktiem, kā bija senos laikos. Tas patiesībā ir etalons, pēc kā vadīties un noteikt cenas. Konvencionālajiem produktiem ir piedevas, un tos mēs nevaram ņemt par etalonu.”
Edgars Treibergs uzsver, ka ir vēl kāds ļoti būtisks aspekts – mēs nezinām kādu ietekmi industriālā produkcija pēc gadiem atstās uz cilvēku organismu, nezinām visu par alerģijām, nezinām, no kā tās rodas. Tad jau arī tie 30% uzcenojuma par labu produkciju varbūt ir smieklīgi maz, jo ražas un apjomi bioloģiskajā lauksaimniecībā ir mazāki. “Mēs neizdzenam no zemes visu iespējamo, bet to, ko zeme dod. Tāpēc es domāju, ka šī produkcija ir jāpopularizē. Bioloģiskajai produkcijai ir nākotne,” tā Treibergs.
Kvalitāte par saprātīgu cenu – būtu ideāli. Tomēr attiecībā uz cenām Latvijā valda savdabīgas tendences. Kāda paziņa, kura vairākus gadus bija pavadījusi Anglijā un Kanādā, reiz izsaucās: “Kas pie jums te Latvijā notiek? Kāpēc viss ir tik dārgs?” Cilvēki, kas šur tur paceļojuši, arī teiks, ka tā ir taisnība.
Izceļamies. Diemžēl izceļamies
Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs tikko nācis klajā ar pētījumu par pārtikas cenām Baltijā, un viņu apkopotie dati apliecina – Latvija uz kaimiņu fona izceļas. Diemžēl negatīvā nozīmē. Salīdzinot produktu grupas visu trīs valstu galvaspilsētu veikalos jūnijā, pētnieki secinājuši: no vairāk nekā 40 produktu saraksta Viļņā bija 21 Baltijā lētākais pārtikas produkts un septiņi dārgākie, Tallinā – 14 lētākie un 18 dārgākie, Rīgā – septiņi lētākie un 21 dārgākais produkts.
“Lielu lomu augsto cenu sakarā spēlē tirdzniecība, kas, iespējams, nav pietiekami efektīva. Tirgotāji bieži pārmet Latvijas ražotājiem, ka tie nespēj saražot produktus par konkurētspējīgām cenām, tāpēc viņi esot spiesti tirgot lētākus importa produktus. Tikmēr cenu novērojumi rāda, ka Latvijā dārgāki ir arī daudzi importa produkti, kurus neražo nevienā Baltijas valstī, piemēram, augļi, dārzeņi, tēja, graudu pārslas, importa piena produkti,” informācijā medijiem skaidroja Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe.
Pēc šā paziņojuma lielveikalu pārstāvjiem bija ko teikt – gan “Rimi Latvia”, gan “Maxima Latvija” pārstāvji pauda neizpratni, kā salīdzināšana veikta, jo abu kompāniju veikalos vairākām precēm patiesi esot zemākas cenas, nekā konstatēts pētījumā.
Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis cenu līmeni skaidro ar to, ka mums Latvijā lauksaimnieku atbalstam ir vismazākie Eiropas maksājumi, toties visaugstākie nodokļi, savukārt citās valstīs ir pietiekami lieli Eiropas maksājumi, valsts atbalsts, nodokļu sistēma sakārtota, tāpēc mēs nevaram konkurēt ar zemākām cenām. Katrā jomā gan var būt atšķirīgas nianses, bet, globāli skatoties, tie ir galvenie iemesli.
Latvijas Zemnieku federācijas valdes locekle Ligita Silaraupa, piekrītot iepriekš teiktajam, uzsver arī to, ka ļoti aktuāls ir jautājums par mūsu tirdzniecības sistēmu: “Manā uztverē tā ir neefektīva, kā arī ļoti agresīva pret Latvijas ražotājiem. Lielās veikalu ķēdes Latvijā ienāk ar subsidētām precēm, ar kurām mūsu ražotāji nespēj konkurēt. Tāpat ar lielveikaliem konkurēt nespēj arī mazie veikaliņi, kuri varētu tirgot ekoprodukciju, zemnieku un mājražotāju produkciju.
Cenu sistēma, par kādu ražotāji un pārstrādātāji pārdod preci mazajiem veikaliņiem, nav adekvāta. Tā krietni atšķiras no tās, kāda tiek piemērota lielveikaliem, iepērkot produktus vairumā. Tādējādi tiek grauta konkurētspēja un būtībā iznīcināts mūsu nacionālais kolorīts mazpilsētās. Man pašai arī pieder veikaliņš, braucam pirkt preces uz nakts tirgu. Reizēm brīnos – no ārzemēm ievestai precei, piemēram, dārzeņiem, noteikta ļoti augsta cena, tajā pašā laikā blakus atrodas tāda pati prece, bet uz pusi lētāka. Jautājums – kā ievedēji nosaka cenu? Turklāt tā pati prece Latvijā ir dārgāka nekā Lietuvā vai Igaunijā.
Kāpēc tāda atšķirība? Vai mēs esam iemācīti, pieradināti pirkt dārgi? Un vēl par kvalitāti – varbūt Rīgā lielveikalos augļi un dārzeņi ir svaigi, glīti, bet daudzviet citās pilsētās – samelnējuši banāni, samīcīti tomāti, apvītuši, saglumējuši sīpolloki. Un tad rodas jautājums – kā šie veikalnieki vērtē mūsu pircējus? Tā ir attieksme.”
Daudzi vēl no bērnības atminas, ka Rīgas nomalēs bija vietējie veikaliņi, kur tirgoja gan pārtiku, gan pirmās nepieciešamības saimniecības preces, un pārdevējs teju vai visus rajona iedzīvotājus sauca vārdā, zināja viņa rūpes un radurakstus. Arī Latvijas lauku pilsētās bija šādi veikaliņi un brīnišķīgas ceļmalu piparbodītes. Tagad tā ir pagātne.
Optimistiski pieļausim, ka varbūt abām pusēm – audzētājiem un tirgotājiem – kaut kādu iemeslu dēļ nav bijusi iespēja satikties un izveidot sadarbību. Tas ir mājasdarbs tuvākai nākotnei, tāpat kā nelielo lauksaimnieku apvienošanās kooperatīvos, lai kopā darbotos un tirgotos, piedāvājot labu Latvijas preci, kuras patiesībā pietrūkst...
Latvijā ražots vai... iesaiņots?
Izrādās, ka ne viss, kas “ražots Latvijā”, patiešām ir ražots Latvijā. Gustava Norkārkļa pozīcija ir strikta: par Latvijas ražotāju būtu jāuzskata tas, kas gandrīz simtprocentīgi izmanto Latvijas izejvielas (izņemot sāli, cukuru un varbūt vēl kaut ko, ko Latvijā neražo). Savukārt tos ražotājus, kas Latvijā ražo produktus, izmantojot ievestas izejvielas, dārzeņus, augu taukus un sazin ko vēl, nevar saukt par Latvijas ražotājiem.
“Zinu, ka daudzi uzņēmumi no ievestām izejvielām ražo konservus, kečupus, izgatavo sulas no ievestiem koncentrātiem, bet tās jau nav Latvijas sulas! Zinu, ka no Ukrainas ieved piena pulveri un šeit no tā ražo piena produktus. Bet tas nav Latvijas ražotājs! Es tādu uzņēmumu gribētu dēvēt par iepakotāju (vai pārstrādātāju) Latvijā. Gatavojoties šai sarunai, iegāju veikalos un paskatījos, cik daudz uzņēmumu produkcijas atbilst Latvijas ražotāju kritērijiem. Varbūt tādu bija aptuveni 15% produktu, bet 85% – ārzemju vai arī gatavoti šeit no ievestām izejvielām. Īsto Latvijas produktu ir maz!”
Bet patlaban ir tā, kā ir...
Atgriežoties pie tā, ka mūsu lauksaimnieki saņem vismazākos tiešos maksājumus, kā dēļ nevar līdzvērtīgi konkurēt vienotajā Eiropas Savienības tirgū, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Edgars Treibergs atzīst, ka bezkaunība no Eiropas puses ir diezgan liela. Spēks un teikšana ir tām valstīm, kuras Eiropas budžetā iemaksā lielāku naudu.
“Kad mēs aizbraucam tur runāt, viņi augstā līmenī saka – mēs saprotam, ka nosacījumi ir nevienlīdzīgi un netaisnīgi, mēs kaut ko darīsim. Bet, kad prasām, kā jūs to paskaidrosiet saviem zemniekiem, tad runas vairs tik gludi nerit. Acīs saka vienu, aiz muguras – citu. Mums jāmeklē sabiedrotie Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Slovēnijā un citās valstīs, kur maksājumi ir zem vidējā līmeņa, un tad ar kopēju viedokli jāiet un jācenšas kaut ko panākt. Daži Eiroparlamenta deputāti no Latvijas ir nākuši uz mūsu organizācijas sēdēm atskaitīties, bet dažus mēs ne redzam, ne dzirdam...”
Jūlija vidū Saeima ārkārtas sēdē pieņēma dokumentu „Par taisnīgu un godīgu Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada”, kurā atgādināts, ka Latvijas lauksaimnieki jau kopš 2004. gada saņem vismazākos tiešos maksājumus, kas viņiem nenodrošina līdzvērtīgas attīstības iespējas vienotajā Eiropas tirgū. Eiropas Komisijas piedāvātajā savienības budžetā 2014.–2020. gadam noteiktā tiešo maksājumu aprēķina metodika diemžēl joprojām nenodrošinās Latvijas lauksaimniekiem iespēju taisnīgi un godīgi konkurēt ar citu dalībvalstu lauksaimniekiem.
Secinājums – eiroskeptiķu izteikumi, ka Eiropai bijām vajadzīgi kā preču noieta tirgus, izrādījušies ļoti tuvi patiesībai. No otras puses – mūsdienās tomēr ir vairāk iespēju. „Kad 1981. gadā sāku strādāt Zemkopības ministrijā, Latvijā bija graudu audzēšana, cūkkopība, piena ražošana un pārstrāde, kažokzvēri, putni, arī aitas,” atminas Edgars Treibergs. “Tagad mums ir gaļas liellopu tīršķirņu ganāmpulki, aptuveni 60 briežu dārzi, slieku audzētāju organizācijas. Agrāk nedomājām, ka Latvijā varētu audzēt strausus... Lauksaimniecība ir kļuvusi ļoti daudzveidīga, un gandrīz katrs var atrast, ar ko nodarboties.”
Guna Kārkliņa/ Rojs Maizītis, Agnese Gulbe/LETA
Citi šobrīd lasa
