Žurnāls „Kas Jauns” raksta, ka Šlesera tēvs Roberts Leščinskis 1972. gadā zvēriski nogalināja medicīnas māsu. Tagadējam politiķim tolaik bija divi gadi, un tēvu viņš ieraudzīja tikai piecu gadu vecumā. Leščinskim varēja draudēt pat nāves sods, bet viņam piesprieda tikai piespiedu psihiatrisko ārstēšanu.
Šlesers stāsta, ka par to neko nav zinājis, vienīgi septiņu gadu vecumā, kad tēvs pret viņu pacēlis roku, vecmāmiņa atklājusi, ka Leščinskis ir tiesāts par kādu noziegumu. Šlesers uzrunā presei pauda pat izbrīnu, kāpēc 12 gadu laikā, kopš viņš ir politikā, neviens to nav pavēstījis plašāk — informācija taču bijusi pieejama.
Lūk, tā nemaz nav taisnība. Kamēr Šlesers uzstājās žurnālistu priekšā, „Kas Jauns” saņēma atbildi no Valsts arhīva — no Roberta Leščinska krimināllietas saglabājusies tikai uzskaites–reģistrācijas kartīte. Nav ne pašu materiālu, ne sprieduma, Latvijas PSR Augstākā tiesa tos nav nodevusi arhīvam.
Šleseru/Leščinsku pagātni savā jaunajā grāmatā „Šofera dēls Minhauzens” ir šķetinājis Lato Lapsa. Viņš atklājis, ka Leščinska krimināllieta izgaisusi arī no Jēkabpils zonālā arhīva. „...ar tagadējo politiķi saistītās krimināllietas ne vienmēr sasniegušas savu mūžīgās atdusas likumisko vietu,” secina Lapsa.
Jēkabpils zonālajā arhīvā atrodas Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas Krimināllietu alfabētiskais rādītājs 1970.—1976. gadam, kura ieraksts apgalvo: arhīva lietā Nr. 2466 vajadzētu glabāties arī spriedumam krimināllietā Nr.1–184 par Robertam Leščinskim piemēroto piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā.
Ogres rajona tautas tiesas vesto krimināllietu alfabētiskajā rādītājā arī norādīts šis pats krimināllietas numurs — Nr. 1–184. Taču zonālā arhīva lieta Nr. 2466 solītā vietā slēpj pārsteigumu, proti, spriedumam krimināllietā Nr. 1–183 seko Nr. 1–185, bet spriedums lietā Nr. 1–184 nav atrodams nevienā no sešdesmit caurauklotajām lapām!
Arhīvs oficiāli atzinis, ka „Ogres rajona Tautas tiesas 1972. gada 14. septembra spriedums Roberta Leščinska krimināllietā Nr. 1–184, par kuru ir izdarīts ieraksts tiesas krimināllietu alfabētiskajā rādītājā un par kuru ir sastādīta krimināllietu statistiskā uzskaites kartīte, nav nodots un neglabājas”.
Lapsam ir aizdomas, ka līdz Jēkabpils arhīvam šī krimināllieta un līdz ar to arī spriedums vispār nav nonākuši. „Tas nozīmē, ka ne tikai Ogres tiesas vai tiesas kancelejas vadītāja, bet pat visvienkāršākais darbinieks varēja izņemt vienu krimināllietu no arhīvam nododamajām lietām, paklausot ļoti īpaša apmeklētāja lūgumam, kādas ievērojamas amatpersonas nepārprotamam mājienam vai savai iedzīvošanās kārei — vai visu triju kombinācijai,” secina Lapsa.
Tāpat viņš pieļauj, ka „krimināllieta un/vai spriedums pazuduši vai pazudināti no Valsts arhīva”. Kā jau minēts, Valsts arhīvs atzīst, ka no Augstākās tiesas šos materiālus nav saņēmis.
Padomjlaika milicijas žargonā krimināllietu izņemšanu jeb likvidēšanu no arhīviem sauca par „ķīmisko tīrīšanu”. Jēkabpils arhīvā tas pastrādāts ļoti veikli, iespējams, laikā, kad tika arhivēti un cauršūti spriedumi, jo pēc tam diez vai varētu spriedumu izņemt ārā, nebojājot lietu. Turklāt arhīvā uzrādīto cauršūto lapu skaits atbilst šā brīža reālajam lietas lapu skaitam.
Tomēr „tīrītāji” kļūdījušies, jo palikusi gan „nodevīga” lappuse krimināllietu alfabētiskajā rādītājā, gan krimināllietu statistiskās uzskaites kartīte — kartona gabaliņš ar informāciju, ka bezpartejiskais, 34 gadus vecais šoferis Leščinskis Roberts Pētera dēls 1972. gada 30. jūnijā Suntažu teritorijā „ar 13 sitieniem pa galvu nogalināja medmāsu”.
Dīvainības ir arī ar kādu citu krimināllietu, par kuru 1998. gadā rakstīja laikraksts „Vakara Ziņas”. Proti, 1986. gadā pret Šleseru, tad vēl Aināru Leščinski, Rīgas Industriālā politehnikuma pirmā kursa audzēkni, bijusi ierosināta krimināllieta par šaujamieroču vai munīcijas realizēšanas noteikumu pārkāpšanu, par ko draudēja cietumsods līdz pieciem gadiem. Šlesers to noliedzis, uzsvērdams, ka vienīgā saķeršanās ar likumu viņam bijusi vien pēc pusaudžu kautiņa, kas vēlāk nokļuvis arī nepilngadīgo lietu komisijas redzeslokā.
„Ieroču” krimināllietu esot ierosinājusi milicijas struktūrvienība, kas dežurējusi Rīgas ostu rajonā. Kā laikrakstam stāstījis kāds Iekšlietu ministrijas augsta ranga ierēdnis, lieta izbeigta pēc Kriminākodeksa panta, kas noteicis lietas izbeigšanu, nododot personu sabiedriskajā galvojumā. Par Leščinski galvot esot uzņēmies kāds ietekmīgs iekšlietu struktūru darbinieks.
„Vakara Ziņas” apgalvoja, ka krimināllieta iznīcināta neoficiālā ceļā (tolaik tas bijis iespējams par aptuveni 5000 dolāriem), taču saglabājusies uzskaites kartīte un ieraksts reģistrācijas žurnālā.
Lato Lapsa izsakās, ka Šlesers ir „darījis visu, lai tikai šī patiesība neiznāktu dienas gaismā”. „Tā, protams, ir paša Aināra Šlesera personiskā lieta, cik liekulīgas asaras viņš tagad lej un kā mēģina attaisnoties gan savā, gan sabiedrības priekšā par savu gļēvo un mīksto rīcību, par ko viss jau skaidri pateikts Grāmatā, kuras vārdu politiķis valkā vietā un nevietā. „Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs,” teikts 1. Mozus grāmatā — un jebkādi komentāri te, protams, ir lieki.
Taču grāmata „Šofera dēls Minhauzens” ir nevis par politiķa tēvu Robertu Leščinski — dzīves neveiksminieku, neuzticīgu vīru un garā vāju slepkavu, bet gan par pašu Aināru Leščinski un to, kādu faktoru ietekmē viņš ir kļuvis par mums šodien skaidri atklājušos cilvēku, kam kārē pēc varas ir labi jebkuri līdzekļi un jebkuras metodes,” piebilst Lapsa.
kasjauns.lv
Citi šobrīd lasa
