Vēl spilgtā atmiņā ir šā gada avārija Krievijas lielākajā hidroelektrostacijā – Sajānu–Šušenskas hidroelektrostacijā (iemesli gan meklējami cilvēku rīcībā). Vietējie iedzīvotāji pēc avārijas panikā bēga no reģiona. Vēlāk amatpersonām izdevās cilvēkus nomierināt, skaidrojot, ka plūdu briesmu tomēr nav, jo, par laimi, netika pārrauts dambis.
Traģiska pieredze jau ir
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Ķīnā taifūns Nina pārrāva dambi, un lejup pa divām upēm gāzās gigantisks ūdens vilnis, noslaukot savā ceļā visu, tajā skaitā 62 hidroelektrostaciju dambjus un aizsprostus. Dzīvību zaudēja aptuveni simts tūkstoši cilvēku.
1963. gadā Itālijā kalnu nobrukuma dēļ ūdenskrātuvē pāri hidroelektrostacijas dambjiem aizplūda ūdens masas, noslaukot savā ceļā vairākus ciematus. Upuru skaits – aptuveni divi tūkstoši. Tā nu, gribot negribot, domas aizķeras pie mūsu hidroelektrostacijām, kas atrodas uz „lūstošās” Daugavas. Un rodas jautājums – vai mūsu atbildīgās personas zina, ko sevī slēpj mūsu lielākā upe?
Zem Daugavas vēl viena Daugava
Kā apstiprinājums Daugavas gultnes stāvoklim „Patiesās Dzīves” redakcijas rīcībā ir paleoastronoma un arheoastronoma Edmunda Tukiša stāsts par to, ko viņš pieredzējis, dzīvojot netālu no Aizkraukles.
Pirms vairākiem gadiem, aizgājis līdz Daugavai, viņš piepeši apstājies kā iemiets – ūdens nav! Ķegums palaidis visas septiņas turbīnas, bet Aizkraukle – aiztaisījusi ciet. Upes gultne sausa. Tā nu viņš sācis pa gultni iet uz hidroelektrostacijas pusi, līdz ieraudzījis zem kājām dolomīta plātni, bet tajā – plaisu, pa kuru ārā nācis ūdens.
“Padomā loģiski – hidroelektrostacija uzbūvēta uz dolomīta plātnes! Es momentāni eju pie večiem un prasu, vai tad pirms būvēšanas urbumi netika taisīti. Nē, neesot gan. Laika gaitā sadabūju Daugavas šķērsgriezumus, pārzīmēju, un tagad man ir skaidrs, kas Pļaviņu hidroelektrostacijai apakšā ir dolomīts. Un zem tā – vēl viena Daugava, 126 metrus plata,” stāsta Edmunds Tukišs.
“Redz, senos laikos tagadējā upe ir bijusi kā trīs gravas, trīs upes. Pirmo pilnīgi aizbēris ledājs, un tai virsū uzcelta Stučka (tagad Aizkraukle – Aut.). Uz otras uzcelta hidroelektrostacija, bet trešā ir Liepjānu birzī zem zemes, un to var redzēt – jā, var redzēt, kā vecā Daugavas gultne aizvijas līdz Staburagam. Pat koki tajā vietā neaug! Liepjānu birzī tādi fontāni nāk ārā! Vesela geizeru ieleja, īpaši pavasaros. Pats redzēju tādu kā upīti... Un tas viss simt metru no hidroelektrostacijas! Kad te urbumu uztaisīja amerikāņi, viņi pacēla hūtes un teica, ka neesot jukuši, lai šeit būvētu hidroelektrostaciju. To vajadzēja taisīt Pļaviņās, kur bija paredzēts. Tā ir mīna ar laika degli!”
Toreiz, pirms diviem gadiem, uz „Patiesās Dzīves” žurnālistes jautājumu, vai zemzemes Daugava reiz nāks vaļā un pazudīs visa Aizkraukle, Tukišs atbildēja: “Aizkraukle? Puse Latvijas aizies pa burbuli! Cauri Rīgai izies deviņu metru vilnis trīs stāvu augstumā, Jaunjelgava, Ogre, Lielvārde – pusi Latvijas noskalos! Es tak’ ar “hesa večiem” esmu runājis... Hidroelektrostacija jau sen esot izkustējusies, un vietā, kur ir bloku salaidums, plaisa jau sen esot metru plata. Elektrostacija vibrē, noslīd, un tas ir dabīgi, ja kaut ko ceļ uz dolomīta. Var jau to vienu plaisu aiztaisīt, bet radīsies cita...” Kad Edmunda kungu sazvanu tagad, viņš savu stāstījumu apliecina vēlreiz un no iepriekš izteiktā viedokļa neatsakās.
Un ja reiz tā – jājautā spēkstaciju saimniekam, uzņēmumam „Latvenergo”, ko un kā viņi dara, lai pasargātu mūs no varbūtējām nelaimēm, daudzstāvu viļņiem, māju aiznešanas un citām Holivudas specefektu cienīgām ainām...
Par to, kas cilvēka rokās
Uzņēmuma vadība uz jautājumu, kā lūzumi Daugavā var ietekmēt hidroelektrostaciju darbu, teic, ka tektoniskie procesi ir globāli, zinātniski un šāda veida pētījumi ir ārpus elektrības ražotāja un piegādātāja „Latvenergo” kompetences. Dažādi procesi dabā ir bijuši un būs, un stāties tiem pretī varbūt nemaz nav cilvēka spēkos. Taču labākais, ko uzņēmums var darīt (un arī dara), ir hidrotehnisko būvju tuvumā notiekošos procesus uzraudzīt, kā arī iespējami ātrāk fiksēt to, kas teorētiski varētu notikt zemes dzīlēs. “Patlaban mēs gultnes procesos neredzam neko tādu, kas varētu radīt bažas,” ar pārliecību saka „Latvenergo” ražošanas tehniskais direktors Gunārs Cvetkovs. Viņš atzīst, ka, protams, jebkura tehniska konstrukcija var radīt negaidītus riskus, kas nav bijuši paredzami projektēšanas gaitā, taču galvenais ir – būt gataviem tam, ja pēkšņi kaut kas atgadās.
“Mēs uzskatām, ka esam atbildīgi saimnieki, un darām visu, lai situāciju apzinātu, kontrolētu, paredzētu un zinātu, kā rīkoties, ja notiek nelaime. Uzņēmumā ir struktūrvienības, kuru pienākumos ietilpst šo jautājumu uzraudzība. Piemēram, Hidrotehnisko būvju drošības nodaļas objektos nodarbojas tikai un vienīgi ar būvju drošības un kontroles jautājumiem,” stāsta ražošanas direktors. “Kaut arī mūsu valstī, atšķirībā no citām, tā nav obligāta prasība, esam piesaistījuši kompetentus ekspertus. „Latvenergo” ir noslēgts līgums ar Somijas konsultāciju uzņēmumu „Fortum”, kam ir starptautiska pieredze. Viņi savukārt piesaista gan Latvijas, gan ārvalstu speciālistus un veic stacijas, dambju, aizsprostu, tehnoloģisko iekārtu, aizvaru un citu ierīču kontroli.”
Eksperti katru gadu sniedz vērtējumu par hidroelektrostaciju stāvokli un iesaka, kas būtu darāms, lai to uzlabotu. Lielām būvēm vienmēr atradīsies kādi bojājumi, kas radušies ilga mūža vai klimatisko apstākļu dēļ, tātad kaut kas jāpielabo, jāseko līdzi kādu bojāšanās procesu dinamikai, skaidro Cvetkovs un norāda uz trim biezām mapēm, kas novietotas uz viņa rakstāmgalda. Katra savā krāsā, katrai uz muguriņas uzrakstīts hidroelektrostacijas nosaukums. Uz Daugavas to ir trīs – Ķeguma HES, Pļaviņu HES, kas atrodas Aizkrauklē, un Rīgas HES – pie Doles salas. Bija ieplānots būvēt arī ceturto, Daugavpils hidroelektrostaciju, bet astoņdesmito gadu beigās sākās tautas protesti, parakstu vākšanas kampaņa, Atmodas laiks, un tā šī hidroelektrostacija palika neuzcelta.
Par katru hidroelektrostaciju „Latvenergo” atbilstoši likumam ik gadu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā iesniedz Hidroelektrostaciju dambju drošuma deklarāciju. Visiem objektiem ir arī hidrotehnisko būvju drošuma sertifikāti – atzinumi, ka situācija hidroelektrostacijās atbilst prasībām un to ekspluatācija ir droša.
“Mums, protams, ir savas specifiskas problēmas un jautājumu loks, kam pievēršam padziļinātu uzmanību,” saka Cvetkovs. “Sarežģītākā ir Pļaviņu hidroelektrostacija. Padomju laikā šī būve tika uzcelta, izmantojot interesantu tehnisko risinājumu; būvapjoms tika samazināts, pašu ēku savietojot ar pārgāzni. Kad mēs pavasaros laižam ūdeni, tad ļoti labi var redzēt, kā tas gāžas pāri stacijas ēkai un tunelim. Normāla kompozīcija ir – stacijas ēka, un tai blakus – aizvari, kā tas ir Ķeguma hidroelektrostacijā. Jā, arī padomju laikā skaitīja naudu, tāpēc Pļaviņu spēkstacijas celtniecībai tika izvēlēta vieta, kur jāveic iespējami mazāk zemes darbu.”
Tādējādi pati stacijas būve atrodas uz mīkstajām gruntīm – smilšmāla un mālsmilts, tāpēc ekspluatācijā prasa padziļinātu uzmanību un vairāk darba, kontrolējot procesus, kas notiek mīkstajās gruntīs. Stacijai ir pietiekami liela jauda, un kritums – 40 metru. Ķeguma hidroelektrostacijā kritums ir 14 metru, Rīgas hidroelektrostacijā – 18 metru. Tās ir lielas ūdens masas. “Esam vērtējuši šos procesus daudzus gadus un nonākuši pie projekta par avārijas pārgāzes izveidi Pļaviņu hidroelektrostacijā. Tā būs neatkarīga būve, kuras mērķis – iespējamo risku gadījumā palīdzēt “nostrādāt” ūdenskrātuvi. Projekts tiek gatavots, un, kad dzīve kļūs labāka, uzlabosies finansiālās iespējas un arī Eiropa mums piešķirs naudu, mēs varēsim to uzbūvēt,” cer Cvetkovs.
„Latvenergo” ražošanas tehniskais direktors piebilst, ka uzņēmums lepojas ar Pļaviņu hidroelektrostacijas automatizēto novērojumu un kontroles sistēmu. Lai uzraudzītu visus procesus, ir ierīkota sistēma ar aptuveni 600 signālu sensoriem, kas fiksē būvju un to grunts pamatnes vertikālās un horizontālās deformācijas (tajā ietilpst tiešie un apgrieztie svērteņi, inklinometri un inkreksi, sēšanās markas). Kontrolētas tiek nobīdes starp būvēm un to blokiem (telpiskie un plaknes spraugmēri, šuvju bituma spiediena un temperatūras devēji). Notiek hidrotehnisko būvju filtrācijas režīma novērojumi (pazemes ūdeņu spiedieni, atslodzes urbumu un drenāžas ūdeņu caurplūdumi, ūdens un gaisa temperatūras, ūdens elektrovadības mērījumi).
Šīs ierīces atrodas gandrīz visur – zem stacijas, pie stacijas, zem zemes, dambī. Mērījumi notiek automātiski, un ik pēc 10 minūtēm dispečeri uz saviem serveriem saņem apkopotu informāciju. Uzraudzība notiek nepārtraukti visu diennakti. Ja parādās kādas izmaiņas ārpus pieļaujamām robežām, nekavējoties pienāk brīdinājums. Savukārt Ķeguma un Rīgas hidroelektrostacijas, pēc „Latvenergo” datiem, atrodas uz dolomīta jeb cietajām gruntīm. “Dolomīts nav viendabīga masa; dziļi pazemē notiek procesi, bet pie hidrostacijām mēs visu kontrolējam, un nekādu bažu par drošību nav,” tā Gunārs Cvetkovs. “Mūsu hidroelektrostaciju drošību ir pētījuši norvēģu, zviedru, somu un šveiciešu eksperti. Arī tagad viņi iesaistās dažādos projektos, sniedz ieteikumus un atzinumus.” Šiem jautājumiem uzņēmums veltījis daudz uzmanības un piesaistījis daudz resursu, lai visi, kas dzīvo Daugavas lejtecē, justos pietiekami droši.
Un ja nu tomēr plūdi...
Visām trim hidroelektrostacijām ir izstrādāti civilās aizsardzības plāni, kā rīkoties nelaimes gadījumā. Kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un pašvaldībām regulāri notiek mācības. Kopīgie pasākumi – reizi gadā, bet lokālie treniņi „Latvenergo” personālam – pat biežāk. Šajās mācībās tiek izspēlētas situācijas, kas būtu, ja, piemēram, īstenotos vissliktākais scenārijs – notiktu Pļaviņu hidroelektrostacijas pārrāvums, teritorijas applūstu un ūdens masas gāztos tālāk, ar domino efektu postot pārējo hidroelektrostaciju aizsprostus...
Glābšanas plānā ietilpst informācijas izplatīšanas sistēma, dažādu dienestu darbība, cilvēku evakuācija. “Mēs esam izstrādājuši Daugavas matemātisko modeli un izskaitļojuši applūdinājumu kartes dažādu scenāriju gadījumā – atbilstoši Daugavas pieteces daudzumiem, laika apstākļiem, gadalaikiem. Šīs kartes ir iedotas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam un pašvaldībām, lai visi būtu informēti un varētu reaģēt. Mēs dzīvojam pēc principa, ka jābūt gataviem uz visu un nedrīkstam nenovērtēt riskus. Ja sākas pēkšņi plūdi un mēs esam par to laikus informēti, tad varam “nostrādāt” ūdens līmeni esošajās ūdenskrātuvēs. Protams, var jau gadīties kādi superekstremāli apstākļi, kad neviens dambis vairs nav spējīgs noturēt milzīgu ūdens masu... Piecpadsmit kilometru garā Rīgas hidroelektrostacijas dambja funkcija ir novadīt tos ūdens daudzumus, kādi saskaņā ar ekspluatācijas nosacījumiem paredzēti normālai hidrotehniskai būvei, kā arī nelieliem plūdiem. Rīgas hidroelektrostacija varētu noturēt arī maksimālus plūdus, bet tas ir jautājums, ko vēl pētām un pie kā strādājam. Punkts vēl nav pielikts, tam nepieciešami papildus pētījumi,” situāciju skaidro „Cvetkovs un piebilst, ka saskaņā ar Valsts ģeoloģijas dienesta atzinumiem Latvijā seismiskā aktivitāte raksturojama kā zema vai vidēja un Pļaviņu hidroelektrostacija atrodas aprimušu tektonisko lūzumu zonas tiešā tuvumā. Pētījumi liecina, ka Daugavas ielejā iespējamais zemestrīces stiprums ir 4,5 magnitūdas pēc Rihtera skalas (kas būtu tāda vidēja “sašūpošanās”).
Guna Kārkliņa / Foto: LETA, AFP/LETA, no „Latvenergo” arhīva
Citi šobrīd lasa
