Aizbrauc rokas un galvas
Vislielākais risks ir tas, ka aizbrauc ne vien cilvēki, kuri spēj kaut ko darīt ar rokām, bet arī tie, kuri prot pelnīt ar galvu, norāda Latvijas „Swedbank” valdes priekšsēdētājs Māris Mančinskis. Ja apkārtējo valstu ekonomika aktivizēsies ātrāk nekā Latvijā, iespējams, ka Latvijas iedzīvotāji turpinās meklēt labākus dzīves un darba apstākļus ārzemēs.
Centrālā statistikas pārvaldes Darbaspēka apsekojums liecina, ka gandrīz trīs piektdaļas (58,6%) no mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri 2008. gadā strādāja ārzemēs, pirms aizbraukšanas no Latvijas bija nodarbināti. Tikai katrs ceturtais (23,6%) bija darba meklētājs, bet katrs septītais (13,4%) – skolēns vai students.
Pirms aizbraukšanas rūpniecības nozarē strādāja 8,7%, individuālajās saimniecībās – 7,1%, viesu mājās – 6,5%. Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā bija nodarbināti 5,1%, tikpat liels skaits sniedza profesionālos, zinātniskos un tehniskos pakalpojumus. Izglītības jomā bija nodarbināti 4,3%.
Darbā uz ārzemēm visintensīvāk izceļoja Latgales iedzīvotāji – katrs ceturtais (22,8%), nedaudz mazāk – katrs piektais (19,2%) – no Pierīgas, bet katrs sestais (17,8%) – no Rīgas.
Tik draņķīgi, cik vien var...
Mazo un vidēju uzņēmumu grupā visvairāk cietusi celtniecības un tirdzniecības nozare, stāsta Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu konfederācijas vadītājs Ēriks Rozencveigs. Raksturojot situāciju, mazo uzņēmēju pārstāvis izteikumos nav izvēlīgs. „Tik sūdīgi, cik vien var būt,” viņš ir lakonisks. Visvairāk pēdējo mēnešu laikā darbu zaudējuši celtnieki, pārdevēji, tūrisma un viesnīcu biznesā strādājošie. „Par ko mēs vispār varam runāt, ja pat tādi lieli uzņēmumi kā „Liepājas metalurgs” ir bankrota priekšā. Uz jebkuru vakanto vietu ir vidēji 50 pretendentu. Katrs meklē jebkuru salmiņu, kur pieķerties, lai tikai noturētos virs ūdens. Skaidrs, ka tie, kuriem ir kaut mazākā iespēja, brauc projām,” bez mazākā optimisma atzīst Ē. Rozencveigs. Cietušas arī citas nozares, piemēram, transporta, mežizstrādes un lauksaimniecības. Cilvēki, kuriem pieder zeme un kāds neliels ar to saistīts bizness, Latviju atstāj. Jautāts, kurā Latvijas novadā situācija ir viskritiskākā, Ē. Rozencveigs skaidro, ka pirms neilga laika Latgalē klājās visgrūtāk, bet ekonomiskā krīze visu ir „nolīdzinājusi”, tāpēc tagad visos reģionos ir vienlīdz smagi. Viņaprāt, vienīgais, kas varētu reanimēt pamirušo būvniecības nozari, ir dzīvojamo ēku siltināšanas valsts pasūtījums. Ē. Rozencveigs uzskata, ka gadījumā, ja tiks izpildīta Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prasība paaugstināt PVN līdz 23%, izputēs vēl daudzi mazie uzņēmumi. „Šī prasība ir absurda, jo katrs ābečnieks zina, ka augstāk par krīzes punktu PVN nevar celt. Šobrīd tas ir 21%.” Mazo uzņēmēju pārstāvis uzskata, ka Latviju vairāk nekā globālā krīze ietekmē sistēmas un pārvaldes krīze: „Pat vēl tagad ierēdņu skaits Rīgas Domē ir astoņas reizes lielāks nekā 80. gados. Katrs iesācējs ierēdnis piepūš vaigus, uzskatot, ka ir korifejs, un zina, kā pārdalīt līdzekļus, lai gan neko daudz vairāk par mammas pienu no pupa nav redzējis. Pirms dažiem mēnešiem no Eiropas saņemto naudu uzņēmējdarbības atbalstam saņēma tikai lielie uzņēmumi ar vairāk nekā 250 strādājošo. Tātad lielākā daļa naudas palika Rīgā, kur vien ir vismaz 16 lielo uzņēmumu. SVF esam kā eksperimenta trusīši: paskatīsimies – izķepurosies vai nobeigsies,” saka Ē. Rozencveigs.
Skaļi jābļauj
Turpretim Tirgotāju asociācijas prezidenta palīdze Sandra Grīnberga teic, ka darbaroku trūkumu tirgotāji neizjūt. Gluži pretēji, krīze nākusi par labu tajā ziņā, ka uzņēmējiem ir iespēja izvēlēties darbiniekus, nevis pieņemt „šādus tādus”, kā tas bija līdz šim. Jautāta, vai lielā darbinieku mainība neatstāj iespaidu uz kvalitāti, S. Grīnberga sacīja, ka jaunajos apstākļos cilvēki cenšas noturēties darba vietā un projām nebēg. Personības pilnveidošanas centra vadītāja Indra Melbārde uzskata, ka darbā uz ārzemēm aizbrauc nevis „šādi tādi”, bet gan uzņēmīgākie, motivētākie vidējā līmeņa darbinieki, kas varētu dot lielu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībai. Viņasprāt, par to, ka cilvēkiem jābrauc prom no savas dzimtenes tikai tāpēc, ka nav ko ēst, būtu „skaļi jābļauj”. Bažas par to, ka aizvien grūtāk atrast labus vidējā līmeņa darbiniekus, piemēram, pavārus, bārmeņus, pārdevējus un kvalificētus strādniekus, jo lielākā daļa ir aizbraukuši uz ārzemēm vai pārcēlušies uz Rīgu, izteica arī Ē. Rozencveigs. M. Mačinskis norāda: lai noturētu darbaspēku Latvijā, jārada konkurētspējīga ekonomika, un tam jābūt kaut kam vairāk par vārdiem uz papīra. Vajadzīgas pareizas reformas, kas īstermiņā ir sāpīgas, bet ilgtermiņā dod lielu labumu.
Evija Hauka / Foto: LETA
Citi šobrīd lasa
